Ilustrācija - Zahars Ze
 
Proza
10.02.2017

Plikpauris

Komentē
7

Kad es kļuvu par īstu politiķi, man bija zirgaste. Neteiksim, ka matiem jebkad būtu pievērsis sevišķu uzmanību, bet tomēr tie savā īpatnā veidā vienmēr ir bijusi spēcīga mana pašnoteikšanās teritorija. Būdams mazs, nēsāju matus ezītī ar tievu, garu bizi pāri pieres kreisajai pusei. Vēlāk, pusaudžu gados, meitenes manus pusgaros matus palīdzēja savīt dredos. Tas tika paveikts diezgan nekvalitatīvi, jo mēs tādu matu sakārtojumu iepriekš bijām redzējuši tikai fotogrāfijās. Un arī dzirdējuši bijām vien to, ka šādas frizūras iegūšanai jāsmērē matos medus un pēc tam šķipsnas cītīgi jākašā ar tamboradatu. Rezultāts bija apmēram tāds, kā izklausās. Nenoliegšu, biju ļoti lepns. Beidzot es izskatījos tā, it kā man par savu matu sakārtojumu būtu patiešām vienalga. Tas bija vissvarīgākais. Šajā vecumā nav nekā valdzinošāka, kā būt vienaldzīgam. Cilvēku, kam ir šādi mati, noteikti neuztrauc arī skola, vecāki, meitenes vai pat noziegums. Pēc tam es šo frizūru, protams, likvidēju. Vēlāk atkal matus izaudzēju garākus. Nu, un tad es kļuvu par politiķi un nēsāju matus zirgastē. Tobrīd man vairs galīgi ne par ko nebija vienalga. Varbūt vienīgi par matiem.

Pirmo mājienu, ka ar manu frizūru kaut kas nav kārtībā, es saņēmu Saeimas smēķētavā. "Kurš tad plāno budžetu "ar astīti"?" ironiski kādas plašākas sarunas kontekstā vaicāja mans kolēģis, un pārējie sāka vienbalsīgi ņirgt, veltot man pusslepenus skatienus. Vienam pat izlauzās tā dārdoši čīkstošā skaņa, kas liek domāt, ka tās autors tūdaļ paliks bez elpas vai arī no šādas "pašiekurbulēšanās" sāks viegli dūmot. Es smējos kopā ar viņiem, man taču par maniem matiem bija vienalga. Vēlāk izlasīju dažus interneta komentārus. Biju Saeimā izbīdījis ļoti labu likumprojektu, par to rakstīja bezmaz visos medijos. "Neskati vīru pēc matiem, tas pajoliņš kaut ko arī prot," rakstīja kāds ar segvārdu "Flinstons". "Nahrenizētu to smieklīgo zirgasti, varbūt kādreiz būtu prezidents," viņam piebalsoja "Metālists". Bija arī viens labs komentārs: "Esmu redzējusi arī vīriešus ar tizlākiem matiem," izteicās "Mince". "Ja nav, kam piesieties, sāk brukt virsū matiem," es nodomāju un aizvēru datoru, jau praktiski aizmirsis tikko izlasīto.

Vienudien pētīju sevī spogulī. Mazliet domāju arī par matiem. Šis jautājums arvien biežāk atgriezās manā dienaskārtībā, kopš biju vairākkārt dzirdējis, ka tieku nosaukts par "poniju". Sākumā pat domāju, ka viņi mani sauc par "Toniju", jo es esmu līdzīgs Tonijam Blēram. Tas mani glaimoja, viņš bija viens no maniem politiķu elkiem – asprātīgs, harismātisks, aizstāvēja geju tiesības un... "Ko tu sevi tā pēti?" manas pārdomas iztraucēja draudzene. "Neko, vienkārši tāpat, paskatos, kāda man seja," es nomurmināju. "Da labi, nevajag. Ko tu tur mēģini ieraudzīt?" viņa nelikās mierā. "Nu, okei. Kā tev liekas, man kaut kas nav kārtībā ar matiem?" es godīgi izstomīju, un viņa uzreiz sāka smieties. "Nopietni? Tev kāds kaut ko pateica, vai ne? Vai kāda? Kopš kura laika tevi satrauc, ko citi..." viņa teica, mīlīgi pabužinot man deniņus, un šoreiz es pārtraucu viņu: "Neviens neko neteica. Vienkārši tā, ienāca prāta, moš kaut kas jāpamaina," es meloju. "Es jau esmu pieradusi. Bet, jāatzīst, ka tu mazliet atgādini tādu kā... Sērferi uzvalkā?" viņa retoriski vaicāja, un es atbildēju, sākot par sodu murcīt viņas ribas un izvēršot visu notikušo lielā jokā.

Nākamajā dienā gan pierakstījos pie friziera. Tomēr reizē arī negribēju viņiem visiem līdz galam pakļauties. Tikai demonstrēt nelielu gatavību uz kompromisu. "Apgriez galus un iztaisno, lūdzu," es instruēju savu frizieri. Biju nolēmis, ka pēc sērfera izskatos tāpēc, ka mati ir nedaudz cirtaini. "Varbūt arī krāsojam?" vaicāja friziere. "Nē!" es iesaucos. "Kāpēc?" – "Kā vēlies," viņa atbildēja, veltot man savu frizieres smaidu un bīdot izlietnes virzienā. Pēc tam devos uz restorānu tikties ar opozīcijas deputātiem, lai panāktu viņu atbalstu kāda ar enerģētiku saistīta likumprojekta pieņemšanā. Neizskatījās, ka viņi būtu pamanījuši izmaiņas manā matu sakārtojumā. Nesapratu – to uzskatīt par labu vai sliktu zīmi. Vienam no tiem abiem matu nebija vispār, un sarunas laikā aizdomājos, ka varbūt viņš mani apskauž. Draudzene vai sieva nevarēja kaislīgi izlaist pirkstus caur viņa pakauša matu biezokni, tik vien kā mātišķi noglāstīt pliko pauri. Lai gan, ja tā padomā, ir daudz sabiedrībā zināmu plikpaurainu vīriešu, kas skaitās seksīgi. "Vai jūs esat uz to gatavs?" manas pārdomas iztraucēja matainais sarunu partneris, kamēr plikpauris bija noliecies pār šķīvi, lai ieliktu mutē rukolas lapu. Viņa plikajā, spožajā galvvidū es ieraudzīju sava atspulga fragmentu un secināju: "Nē, sasodīts, es tomēr izskatos labi!" Abu piedāvājumam gan es gatavs nebiju. Tā bija tīrākā korupcija, ko viņi man piedāvāja.

Kad pārrados mājās, draudzene jau gulēja. Mēs satikāmies nākamajā rītā, kad viņa, nākot laukā no dušas, ieraudzīja mani pie spoguļa ar savu matu taisnotāju rokās. "Tu esi galīgi nojūdzies?" mana draudzene, kā parasti, bija visai tieša: "Man tūdaļ pašai to vajadzēs!" – "Es tikai taisnoju savas sērfera cirtas. Nu, vai nav labāk?" es, liekot darbam pēdējo punktu, pagriezos pret viņu. "Tagad tu izskaties kā no grupas "Instrumenti". Ļauj, es tev palīdzēšu," viņa izņēma taisnotāju man no rokām un turpināja darboties vēl minūtes desmit. "Tikai, lūdzu, sasien tos astē, pirms ej ārā!" draudzene man uzsauca, dodoties laukā pa durvīm. Es biju nolēmis vēl kādu brīdi palikt mājās un sagatavoties komisijas sēdei, lai panāktu atbalstu savai iniciatīvai oficiālā ceļā.

"Vecīt, tu esi nolēmis piedalīties konkursā "Mis un misters Rīga"?" frakcijā mani sagaidīja jautājums no partijas biedra, kurš ņirdza, lūpu kaktiņā iebāzis zīmuli. "O, jauns vizuālais tēls. Šiki, šiki. Man liekas, ka tu pie friziera ej biežāk nekā es," viņam piebalsoja biroja vadītāja. Es līdz šim nebiju bijis pie friziera pusgadu! Pus, fakin, gadu! Dienas gaitā saņēmu vēl diezgan daudz šāda rakstura piezīmju, bet centos tās "neņemt galvā", jo man, atšķirībā no viņiem, bija svarīgākas lietas, ar ko nodarboties. "Ienāc pie manis uz mirkli, lūdzu," saņēmu uzaicinājumu no partijas priekšsēdētāja. Biju to jau gaidījis, paņēmu savu dokumentu mapi un devos uz viņa kabinetu. Ar pāris viduvējiem jokiem un jautājumiem par manu pašsajūtu un privāto dzīvi ticis pāri sarunas pieklājības fāzei, viņš beidzot ķērās pie galvenā: "Klausies, tu varētu tik ļoti neizlēkt?" Pilnīgi abstulbu. Vispār biju nācis šeit pēc uzslavas par savu pašaizliedzīgo darbu. "Tu esi gudrs zēns," viņš nopūtās, uzrunājot mani kā tīni, kuru būtu pieķēris smēķējam tualetē pēc 2. vietas iegūšanas bioloģijas olimpiādē: "Bet kāpēc tā jāprovocē, jāizaicina... Politika nav skaistumkonkurss. Nevajag nākt un uzreiz ar kāju spert pa parādes durvīm. Mazliet piebremzē un nekrīti tā acīs ar visu šito," viņš noteica, ar plaukstu viegli uzsitot sev pa pakausi.

Attapos bezmērķīgi klīstam pa pilsētas centru. Nevarēju saprast, kura no sajūtām manī dominē vairāk – dusmas vai apjukums. Biju tik uzvilcies, ka pat nespēju piezvanīt un to visu izstāstīt draudzenei. Kas tas vispār bija? Ko viņš ar to gribēja pateikt? Viss ķermenis viegli trīcēja, un jutos realitātei pilnīgi nepiesaistīts. Vienīgā saikne, kas mani šobrīd vēl vienoja ar ārpasauli, bija pieaugoša vēlme kaut kur ietriekt dūri. Tomēr es izlēmu par labu citam risinājumam. "Dzin, dzin," skanēja 21. dzīvokļa durvju zvaniņš. Kad Ņinas tante atvēra, viņa bija tik sajūsmas pilna, ka pa franču modei nobučoja mani pat trīs reizes. No viņas piemājas veikala biju atnesis zefīrus un siera standziņas, un Ņinas tante jau lika vārīties ūdeni tējai. Cik sen neredzēts, palicis tāds vīrišķīgāks, vai netaisos precēties, tik ilgi taču jau kopā, redzējusi mani pa televizoru, maz ko sapratusi, bet izskatījies labi. "Ņinas tante, vai jūs varētu man apgriezt matus?" Bērnībā mamma bieži mani pie viņas veda aplīdzināt cirtaino ezīti vai kādu citu no manām tā brīža frizūrām. Pēc dredu perioda gan Ņinas tante klāt maniem matiem vairs nebija ķērusies. Viņa izskatījās tik pārsteigta, ka vēl ilgi nebija spējīga justies tā, kā bija radusi, – pagodināta par to, ka var kā palīdzēt.

Lai mati turētos, kā to paredzēja Ņinas tantes izveidotais celiņš, viņa manu galvu drošības pēc bija sapūtusi pilnu ar laku. Tagad es izskatījos kā kāda cita parodija. Es tikai īsti nezināju, kura tieši. Tuvāk šīs mīklas atminējumam mani pietuvināja draudzene: "Tu izskaties pēc idiota." Es gan centos iebilst, bet viņa tikmēr jau vienoja klāt elektrības slēdzim bārdas dzenamo mašīnīti un sašutusi teica, ka man no šī ārprāta ir jāatbrīvojas tūdaļ. Lai es izvēloties – viņa vai šī frizūra. "Katram ir savi plusi un mīnusi," pie sevis murmināju, bet tikmēr mašīnīte viņas rokās jau veidoja pirmo skūto taciņu manos matos. "Nav nemaz tik slikti. Ārā ir vasara, iesauļosi galvu. Daudzi vīrieši taču ar laiku nonāk pie šāda matu sakārtojuma," viņa mani mierināja. "Jā, jo viņiem mati ir izkrituši! Pazuduši! Uz neatgriešanos! Viņiem nav citas izejas!" es teicu spalgajā balsī, kuru mēdzu neapzināti izmantot izmisuma brīžos. "Bet tu tagad izskaties bīstams, kā miesassargs," draudzene mani mierināja, mātišķi noglāstot jauniegūto pliko pauri.

Pēc nākamās dienas valdes sēdes partijas ģenerālsekretārs mani uzaicināja uz netālu no biroja esošo alus bāru. Man viņš patika, un mēs parasti centāmies būt godīgi viens pret otru. Tas viss esot bijis apzināti, viņš teica. Ar mērķi paskatīties, cik tālu es būšu gatavs iet. Salauzt mani, tā teikt. "Bet kāpēc tu neteici?" es vaicāju, drudžaini plēsdams mazos gabaliņos alus paliktni. "Es nedrīkstēju," viņš teica un iedzēra krietnu malku alus. "Bet biroja darbinieki?" es vaicāju. "Viņi visi bija informēti," viņš atbildēja. "Bet komentāri internetā?" es sašutis turpināju vaicāt. "To darīja mūsu jauniešu organizācija, viņi jau ir piešāvušies pie šādiem uzdevumiem," viņš atbildēja. "Bet mana draudzene!" es ķēros pie pēdējā salmiņa. "Viņa gan neko nezināja," viņš pārsteigts atbildēja.

Pēc dažām dienām mani pie Saeimas noķēra televīzijas ziņu žurnāliste un uzdeva jautājumu par potenciālajiem soļiem pilsētas tūrisma attīstīšanai. Biju tik nodarbināts ar to, kā izskatos, ka pat īsti neatceros, ko viņai atbildēju. Vēlāk izrādījās, ka žurnāliste mani ir sajaukusi ar kādu citu plikpaurainu deputātu, kurš iepriekšējā dienā par to publicējis rakstu vienā no valsts populārākajiem interneta medijiem.

Apsēdos uz soliņa turpat parkā netālu no Kārļa Ulmaņa pieminekļa. "Tu vismaz paliki līdz beigām pie savas tizlās frizūras," es viņam teicu. Paslēpu seju plaukstās un iespiedu galvu starp ceļiem. Manā plikajā pakausī spoguļojās kaijas, zīdaiņi un garāmgājēju apavi. Viņiem tas bija izdevies.

Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radītas LMA Grafikas nodaļas maģistra programmas ilustrācijas klasē.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7