Blogs
27.12.2017

Plašsaziņas līdzekļi – stimulējoša krīze

Komentē
1

Nesen izdotajā "Neputna" grāmatā "Johans Heinrihs Baumanis" Pauls Daija, raksturodams vācbaltieša Baumaņa literāro mēģinājumu kontekstu, min kādu 19. gadsimta sākuma lugas sižetu, kurā "vispirms krāpnieks aicina svešinieku spēlēt ar kauliņiem, pēc tam piketu, respektīvi, kāršu spēli, tad – uz glāzi vīna un visbeidzot uz kopīgu avīžu lasīšanu. Uz visiem šiem aicinājumiem svešinieks atbild noraidoši, apgalvodams, ka nespēlē azartspēles, nedzer vīnu un nelasa avīzes" (120. lpp.).

Divus gadsimtus vēlāk rodas iespaids, ka aizdomīgi noraidošā attieksme pret "avīzēm" kā nelietderīgu laika tērēšanu ir visai plaši izplatīta. Tiek piesaukta arī t.s. tradicionālo plašsaziņas līdzekļu ietekmes būtiska mazināšanās, to politiska polarizēšanās (piemēram, ASV) un citas nozares nedienas.

Es liekuļotu, ja apgalvotu, ka šāds situācijas apraksts mani nesatrauc, tomēr grūti šādā aprakstā neredzēt zināmas pretenzijas – nepamatotas, manuprāt, – uz sava stāvokļa ekskluzivitāti. Pretenziju pamatā ir pieņēmums, ka informācijas vākšana, apstrāde un interpretēšana ir joma, kas prasa specifiskas prasmes un paredz noteiktas privilēģijas. Pat ja tā ir, vēsture liecina, ka kādas grupas ilglaicīga ekskluzivitāte šajā jomā nav iespējama. Pieļauju, ka pēc drukas mašīnu izgudrošanas vai svēto rakstu tulkojumiem nacionālajās valodās šodienas aizkaitinātajam tonim līdzīgā tonī izteicās noteiktas informācijas turētāju un skaidrotāju grupas arī pagātnē. Vairumā gadījumu, protams, grupu dalībnieki apgalvoja un apgalvo, ka rūpējas ne jau par sevi, bet publiku, kas, atsakoties no profesionāļu pakalpojumiem, riskē saņemt nekvalitatīvu preci. Varu iedomāties situācijas vēsturē, kad tā tiešām ir bijis, tomēr apgalvot to šodienas situācijā nozīmē, ka grupa savu sniegumu uzskata par nepārprotami kvalitatīvu, un es neesmu par to tik pārliecināts. No tā savukārt izriet – ja pieņemam, ka cilvēku, kuri vispār interesējas par politiku, ekonomiku, kultūru utt., nav kļuvis būtiski mazāk, tikai viņi savu interesi apmierina citā formā, – ka t.s. tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļiem ir vērts padomāt par iespējām mainīties.

Visbiežāk ar mainīšanos saprot "digitalizēšanos", jauno tehnoloģisko iespēju prasmīgu pielietošanu. Tas ir nepieciešams, bet ar to būs par maz.

Lai cik ekstravaganti tas skan, manuprāt, plašsaziņas līdzekļu autoriem ir vērts kļūt personiskākiem, subjektīvākiem. Lieta tāda, ka deklarētā "objektivitāte" tāpat ir fikcija, turklāt auditorija to vairāk vai mazāk apzinās. Līdz ar to ir diezgan riskanti kā savu ekskluzivitāti pasniegt "preci", kurai tā īsti potenciālie pircēji tāpat netic. Iespējams, pareizāk ir godīgi sniegt savu subjektīvo interpretāciju, spēlēt ar atklātām kārtīm.

Lai nebūtu pārpratumu – neesmu kļuvis par t.s. viltus ziņu koncepta piekritēju, turpinu uzskatīt, ka faktus sagrozīt nedrīkst. Godīgums manā interpretācijā nozīmē kaut ko citu. Jebkuras tēmas izvēle jau ir subjektīva, līdz ar to korekti būtu savu subjektīvo izvēli nepasludināt par nepārprotami visiem svarīgāko, kaut ko tādu, kas jāzina, lai vispār varētu spriest par, teiksim, "valstī notiekošo". Arī ziņu sižets, kurā, kā pienākas, uzklausīti dažādi viedokļi, vienalga ir subjektīvs, kaut vai tāpēc, ka vienas tēmas izvēle nozīmē citu ignorēšanu, attiecīgi plašsaziņas līdzekļa pretenzijas uz t.s. aktualitāšu nevainojamu atspoguļošanu nav korektas, turklāt auditorija to saprot un lielā mērā nepieņem.

Citiem vārdiem sakot, t.s. tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļiem ir jāpieņem sevi kā vienu no informācijas lauka spēlētājiem, nevis pietiekami nenovērtētu aizvainotu līderi.

Nepietiekami zinu plašsaziņas līdzekļu vēsturi, tādēļ nemāku teikt, kad nostiprinājās priekšstats, ka kritiskums ir profesijas pārstāvja obligāta īpašība, turklāt proporcionāli noteicoša (nebūt "kritiskam" nozīmē būt "nepietiekami asam", un tas vēl maigākais apzīmējums...). Šāds priekšstats ir bijis, šķiet, pietiekami racionāls apstākļos, kad plašsaziņas līdzekļi bija teju vai vienīgais elitei līdzvērtīgais spēlētājs varas tīklojumos. Mūsdienās tā vairs nav, attiecīgi publika no plašsaziņas līdzekļiem sagaida, iespējams, niansētāku spēli. Citiem vārdiem sakot, publikai ir par maz, ka plašsaziņas līdzekļi ir kritiski noskaņoti – publika grib dzirdēt un lasīt kaut ko vairāk par pašas publikas kritiskās attieksmes n-to atkārtojumu. Tā teikt, kāda jēga vēlreiz lasīt vai dzirdēt to, ko mēs paši jau zinām un apspriežam (piemēram, sociālajos tīklos)?

Ir pretējs viedoklis – ka publika tieši sagaida no plašsaziņas līdzekļiem savu uzskatu apstiprinājumu. Šāds viedoklis paredz to, ka plašsaziņas līdzekļiem ir skaidra autoritāte, par kuru neesmu pārliecināts. Iespējams, daļā sabiedrības šāds pieprasījums tiešām saglabājas ("arī televīzijā teica, ka..."), tomēr daļa varbūt saka: bet jūs pasakiet, ko darīt?!

Tātad runa nav par to, ka plašsaziņas līdzekļiem ir jākļūst varu apkalpojošiem vai pielaidīgākiem; runa ir par to, ka no plašsaziņas līdzekļiem sagaida reālu alternatīvu modeļu izstrādi un piedāvāšanu. To nevajag darīt ar "nācijas glābēju" misijas apziņu (skat. iepriekš pausto par ekskluzivitātes pozīcijas zudumu), bet ar mierīgu līdzdalības pozīciju.

Iepriekš paustais nenozīmē, ka zināmas, kā saka, intelektuālas piepūles rezultātā plašsaziņas līdzekļu stāvoklis nepārprotami uzlabosies. Ir objektīvi sarežģījumi (piemēram, privāto īpašnieku vēlmes savas investīcijas plašsaziņas līdzekļos tā vai citādi atpelnīt – un esmu spiests atzīt, ka šādas vēlmes ir leģitīmas, lai cik tas nepareizi skan); ja paveras uz Centrāleiropai veltītām vietnēm internetā, aina nav uzmundrinoša. Tajā pašā laikā puslīdz demokrātiskos režīmos strādājošajiem plašsaziņas līdzekļiem vienalga ir objektīvi labāka situācija, salīdzinot ar dažādu nokrāsu autoritārisma valstīm, mēs, iespējams, nereti to neapzināmies vai pietiekami nenovērtējam. Ir tomēr atšķirība – darboties ar sava darba saturu, formu, iespējams, galu galā neveiksmīgi, un tas, protams, ir sāpīgi, vai nebūt drošam par savu fizisko pastāvēšanu. Līdz ar to Rietumu plašsaziņas līdzekļos bieži lasāmā čīkstēšana a la "kurp pasaule virzās?" mazliet atgādina amatnieku cunftu sodīšanos par statūtus pārkāpjošiem konkurentiem. Baumanis (1753–1832) dzīvoja laikā, kad cunftes Rīgā funkcionēja, bet 1866. gadā tika pieņemts likums "Par amatniecības un rūpniecības brīvību", kurš tās padarīja par brīvprātīgām struktūrām, kas nevienam neko aizliegt konkrētajā amatniecības nozarē nevarēja...



Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1