Blogs
14.12.2017

Plakātu formā

Komentē
0

Pagājušajā nedēļā Latvijas Nacionālās mākslas muzejā atklātajā izstādē "You've Got 1243 Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze" (kuratori Kaspars Vanags, Zane Zajančkauska un Diāna Fransena) skatāmi ar ekspozīcijas nosaukumā likto skaitli izsakāmi cilvēku mēģinājumi ar analogām tehnoloģijām atstāt kaut kādas savas eksistences pēdas*. Tur iepazīstami padomju laika samizdata paraugi, Konstantīna Raudives centieni ierakstīt viņsaulē skanošas balsis, savas kaislības apsēsta mīlnieka veikti pieraksti un vēl daudz kas cits, kas laika gaitā mēdz apaugt vai nu ar arhivārisku, kolekcionārisku, vai ģimenisku vērtību, vai, gluži pretēji, – savu vērtību strauji pazaudē, bet pēcāk kaut kur iznirst, uzmirdz un uzmanību izpelnas vienīgi absolūtas nejaušības pēc.

Par lieliski iekārtoto un tikpat izcili saturisko ekspozīciju gan jau dažādu jomu lietpratēji drīz vien izrakstīsies gari un plaši un varbūt vismaz tas kaut kādā ziņā kompensēs izstādes kataloga neesamību, jo, kā noprotams, izstādes veidotājiem un arī muzejam kā iestādei tam vienkārši nepietiek ne spēka, ne laika. Taču mani pēc muzeja pazemes izstāžu zālē aizvadītām pāris stundām līdzās dažādām citām idejām sāka nodarbināt pārdomas par to, kas izstādē nav iekļauts un vispār – līdz pat pagājušās piektdienas vakaram nebūtu dēvējams par vērā ņemamu daļu no tā, ko esmu pieņēmis uzskatīt par savām atmiņām. Bet atcerējos es, lūk, ko.

Mūsu 10–12 gadu veco pusaudžu sabiedrībā šī mākslinieciskās jeb radošuma izpausmes forma tika dēvēta vienkārši par "plakātiem", lai gan šis apzīmējums varēja tikt attiecināts uz jebkuru, kā tagad zinu, A1 formāta papīra loksni, kas bija piesprausta vai pielīmēta pie istabas sienas. Netālu no mājas, kurā pagāja mana bērnība, bija otra tai līdzīga, ko dēvēja par "skolotāju māju", un tajā dzīvoja vairāki manas turpat līdzās esošās skolas skolotāji. Arī fizkultūras skolotājs ar ģimeni. Viņam bija divi dēli. Lai gan mūsu mājas atradās ļoti netālu viena no otras, nekāda lielā draudzēšanās starp mums nenotika, tomēr pāris reižu ciemos pie viņiem biju nokļuvis. Tad arī ieraudzīju viņu plakātus – tās bija pie sienas horizontāli piespraustas vatmaņpapīra loksnes, uz kurām kāds ar krāsainajiem zīmuļiem bija, kā man šķita, visai meistarīgi uzzīmējis ķiverotas, visādi saskrūvētas miroņgalvas un uzrakstus "Nazareth", "Judas Priest" un "Iron Maiden". Man nebija ne jausmas, ko tas viss nozīmē, jo Arvīda Mūrnieka regulārajā sadaļā jauniešu žurnālā "Liesma" šādas grupas vēl nebija aplūkotas, tomēr es nojautu, ka tas ir kaut kas ļoti, ļoti svarīgs un iespaidīgs.

80. gadu vidus pašzīmētie plakāti grupām, aut. Ilmārs Šlāpins, akvarelis, tuša

Kaut ko tādu pašam uzzīmēt man nenāca ne prātā, jo nebija laimējies saskarties ar atdarināšanas cienīgiem oriģināliem, toties tādus plakātus, kādus pie savas istabas sienas spraudīja mana labākā drauga vecākais brālis mūsu pašu mājā, es gan mēģināju uzmeistarot arī pats. Tajos nebija nekādu biedējoši mistisku simbolu, deformētu miroņgalvu vai nosaukumu, un to izejmateriāls pārsvarā bija Siguldas dzelzceļa stacijas avīžu kioskā ārkārtīgi neregulāri nopērkamais un ātri izpirktais austrumvācu žurnāls "Illustrierter Motorsport". Tieši šo plakātu iespaidā arī es atmetu centienus tikt pie kāda no retajiem un reizi mēnesī kādudien kioskā pieejamiem vācu bērnu žurnāla "FRÖSI" eksemplāriem, un arī pievērsos motoru sportam. Lai izgatavotu šādu plakātu, ar vienu žurnāla numuru gan nebija gana, vajadzēja vismaz dažus, turklāt tādus, kuros bija pietiekami iespaidīgas bildes (un vēlams – atrodamas lappusēs, kuru otrā pusē nebija līdzvērtīgas). Ar šķēru un līmes palīdzību tad nu tapa kaut kas kolāžām līdzīgs – saprotams, par tādu vārdu, kurā būtu nodēvējama šī mūsu pašizpausmes forma, mēs tolaik neko nebijām dzirdējuši. Tomēr izgrieztos attēlus nevarēja vienkārši sasviest bezsakarīgā čupā, un, lai gan neviens no mums tobrīd vēl neko laikam nebija dzirdējis par kompozīcijas pamatprincipiem, tos intuitīvi centāmies ievērot i pašu veikumā, i pēcāk – atzinīgi vai ne tik atzinīgi izvērtējot cits cita sasniegumus. Visapkārt šiem plakātiem manu kaimiņu dzīvoklī siena bija nolīmēta ar tukšām cigarešu "Kosmos" kārbiņām, un es pat nespēju saprast, kas ir smalkāk – paši plakāti, tukšo smēķu iepakojumi vai uz skapjaugšas glītā rindā sarindotas tukšas ārzemju alus skārdenes (bundžās jau varēja būt tikai ārzemju alus, bet pie tāda tikt pats par sevi jau bija nepārvarams statusa un šķiriskās piederības jautājums).

Smēķēt es tā arī neiesāku, iespēja tikt pie pirmajām alus skārdenēm parādījās krietni vien vēlāk, bet savus plakātus gan es jau varēju mēģināt sākt taisīt pakaļ uzreiz. Kaut kādu man vēl aizvien nezināmu iemeslu pēc pie jaunākajiem "Ilustrētā Motorsporta" numuriem es tiku krietni vien retāk nekā mans kaimiņš, tomēr es centos. Centos tik ļoti, ka slepus pat sagraizīju no māsas ūsainā un vēl visādi citādi allaž stilīgā vīra savā īpašumā pārmantotu un par īpaši vērtīgu uzskatītu čehu žurnāla "Motor Review" viena gadagājuma iesējumu cietos vākos.

Man nav ne mazākās nojausmas, kur gan pēcāk palika visu šo pūliņu un ziedoto upuru rezultāts. Kaut kādā savas attīstības posmā noplēsu no sienām tobrīd jau diezgan brīvi pieejamajos žurnāla "Metal Hammer" atvērumos atrodamos grupu "Anthrax", "Megadeth", "Motörhead" un "Mötley Crüe" plakātus, sienas pārkrāsoju spodri baltas un sāku pieauguša cilvēka nelaimēm, likstām un visādām citādām skriešanām un raizēm izraibināto dzīvi. Taču izstāde "You've Got 1243 Messages" un jo īpaši tās vienā galā skatāmās melnbaltās fotogrāfijas mani pamudināja aizdomāties, kur gan tas viss paliek. Viss šis mūsu pūļu uzkrājums. Nu jau pirms vairākiem gadiem biju gadījies Latvijas Personas datu arhīva materiālu uzglabāšanas vietā Ogrē, un tur redzētās ainas ar nesakarīgos blāķos samestām dokumentu mapēm bija gandrīz identiskas tām, kas laikam jau ir Indijas arhīvu mūžīgā ikdiena. Var jau būt, ka šādos pieputējušos plauktos vieta ir mums visiem, bet tas, ka vēl pēc kāda laika kāds tomēr putekļus un zirnekļu tīklus no mums nopūš un izvelk muzeja gaismā, ir vienīgi nejaušība vai, ja vēlaties, brīnums.

Izstāde "You've Got 1243 Messages. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze" Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā skatāma līdz 2018. gada 4. februārim.

* Lai izvairītos no apsūdzībām interešu konfliktā, uzreiz varu atklāt, ka izstādē iekļauti arī manas mammas Brigitas Bankovskas veiktie laikapstākļu pieraksti, taču šī nav izstādes recenzija un šim faktam ar visu te rakstīto ir vairāk nekā pastarpināts sakars.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0