Par Dainas Tabūnas stāstu krājumu "Pirmā reize", izdevis apgāds "Mansards", 2015
"Pirmā reize" – jaunās autores Dainas Tabūnas (1985) debijas stāstu krājuma nosaukums ir mānīgi vienkāršs, jo daudznozīmīgs. Protams, kā pirmais prātā iekrīt visbanālākais skaidrojums – pirmā reize, pirmā "lielākā" publikācija (līdz šim tikuši publicēti Dainas stāsti un recenzijas Latvijas kultūras presē). Tomēr vārdu salikumam "pirmā reize" mūsdienu divdesmit, trīsdesmit un četrdesmitgadnieku domāšanā ir vēl cita konotācija ar nozīmi "pirmais sekss", turklāt nevis kaut kāds, bet tieši "pusaudžu sekss".
Vai Dainas Tabūnas krājumā ievietotie septiņi stāsti vēsta par pusaudžu seksu? Jā un nē. Viscaur pirmajā personā rakstīti, tie vēsta par jaunas sievietes augšanu un tapšanu postpadomju Latvijā. (Jāpiebilst, ka stāstu varones ir dažādas – Kate, Alise, Daina –, tomēr stāstījuma intonācijas ir tik līdzīgas, ka gluži viegli varam noturēt tās par vienu un to pašu personu, kuras savā starpā atšķir tikai dažādie ģimenes locekļi.) Sākot no sākumskolas klasēm pirmajā stāstā "Darījumi ar Dievu" un beidzot ar, šķiet, augstskolas pirmajiem kursiem stāstā "Aukstā zeme", teksti mūsu acu priekšā saplūst vienotā vēstījumā par jaunu cilvēku, kura bērnība sakrīt ar pārmaiņu laikiem juceklīgajos deviņdesmitajos gados, "skaistā jaunība" – ar jaunās tūkstošgades sākumu un tās pirmajiem gadiem. "Pirmā reize" līdz ar to kļūst arī par vienu no pirmajām (kaut ne pašu pirmo) reizi, kad latviešu prozā tiek dokumentēts šīs "mileniālās" paaudzes skatījums uz dzīvi.
Stāstus caurvij raksturīga iezīme – detaļu konkrētība, kas lasītājam palīdz radīt precīzu vizuālo saikni ar aprakstīto laikposmu, vidi un paaudzi. Ironiskā, lietišķā un detalizētā stāstījumā izskan epizodes, kas raksturo katēm, alisēm un dainām svarīgus cilvēktapšanas posmus – attiecības ar ģimeni, dzīves jēgas meklējumus, alkas pēc sapratnes, pusaudzības "vētrainās izklaides", mazāk veiksmīgas un veiksmīgākas iepazīšanās; un neiztikt, protams, arī bez alkohola, cigaretēm, puišiem un labākajām draudzenēm. Taču visu caurvij gluži vai izmisīgs spriegums, steiga dzīvot un paspēt, it kā pirmā reize būtu arī pēdējā, – ko labi raksturo stāstā "Meiteņu sarunas" pieminētais moto "jebkurš notikums ir labāks par nekā nenotikšanu". Tāpēc tiek drudžaini skriets un darīts, dzerts un pīpēts, ironizēts, prātuļots un cerēts uz kaut kā beidzot-notikšanu. Tomēr pat visumā naivās studentu bohēmas aprakstos jūtama trauslā vibrācija, slēpti saviļņotās gaidas uz kaut kā jauna sākumu un ticība brīnumam, kāda, šķiet, iespējama tikai tajā vecumā, kura noslēgumā rakstīts "-padsmit". Taču šī ir smeldzīga ticība, baiļpilnas gaidas, saules pinumā asi pulsējoša vibrācija, bet "īstā dzīve" negaida, tā gāžas jaunietim virsū no visiem stūriem iespaidu un vilšanos pārbagātībā. Nemitīgā mainība visā, kas notiek ap meitenēm un viņās pašās (ģimenes, skolas, attiecību un ķermeniskā aspektā), rada vienlaikus apjukuma, eksaltācijas un satraukuma atmosfēru, kas tiek efektīvi pārnesta uz lasītāju, pat tad, ja tam pusaudža gadu vētras un dziņas jau sen aiz muguras. Un šajā kontekstā kļūst nesvarīgi tas, vai teksta epizodes ir autobiogrāfiskas vai pozētas, – detaļu intensitāte rada piesātinātu realitātes auru.
Viens no motīviem, kas savstarpēji saista stāstu tekstus (un lasītāja domās liek identificēt to varones), ir pats stāsta princips – iztēlošanās, sacerēšanas, stāstīšanas motīvs. Pirmajos stāstos tas izzīmēts ļoti skaidri – stāsta "Darījumi ar Dievu" varone, astoņgadīgā Dieva meklētāja, sacer, viņasprāt, klasiski biblisku stāstiņu par Jēzus māsu, kuru Dievs mīl vairāk par slaveno brāli un tāpēc uzdāvina tai zelta sandales (nez, vai tapušu sižetiski ļoti līdzīgā stāsta par Jāzepu ietekmē?), – stāstu, kura skaļo, priecīgo vēstīšanu tramvajā meitenes māte nezin kāpēc neuztver ar īpašu atsaucību... Stāstā "Slepenā kaste" tie ir dēkaini, romantiski stāsti par papīra lellīšu Stīva un Dženijas piedzīvojumiem, kurus savās rotaļās viens otram stāsta māsa un brālis (pašaprāt, no šādām rotaļām jau izaudzis); šos stāstus meitene vēlāk mēģinās pavērst pret brāli kā ieroci. Stāstā "Tur, ārā" padsmitniece Alise iepazīst tikai sev pašai zināma erotiskā stāsta burvību, ieaijājot sevi jauniepazīstamās ķermeniskās izjūtās ar fantāzijām par seriāla "Slepenās lietas" šarmanto varoni Foksu Malderu. Kā redzams – jo tālāk rit pieaugšanas process, jo individuālāks kļūst stāstīšanas process, – stāstā "Meiteņu sarunas" (kurš ir klasisks "intelektuālās jaunatnes bohēmas" stilā ieturēts vēstījums) tas jau vairs ir tikai nojaušams, aptuvens, pašironisks vēstījums sev pašai par dzīves jēgu un mīlestību, kuram varone tic tikai pa pusei; to dažādās variācijās izspēlē arī pārējie krājuma stāsti ("Tekstu meitene" un "Liesa, mans mīļākais orgāns" – savdabīgi anekdotiski gadījumi iz pirmo randiņu folkloras). Līdz ar to varētu teikt, ka "Pirmā reize" – tie ir stāsti nevis par pusaudžiem un seksu, bet stāsti par stāstīšanu, kuros līdztekus varonei izaug un nobriest arī pats stāsts, tā maniere un veidols.
Autore raksta apzināti vienkāršā, atstāstošā valodā bez filozofiskiem ķeburiem, spēlēm ar laiktelpu vai smalki izcakotiem mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem; iespējams, tāpēc arī teksts rada iespaidu par dzīvu runu, kur sānu pie sāna draudzīgi sadzīvo gan atsauces uz kultūrikonām, uz "Kasablanku", Bodrijāru un Bukovski, gan sadzīviska leksika, gan īsziņu vai čata tipa sarunu reģistrs. Īpaši "valodas specefekti" teksta plūdumā arī nav nepieciešami: izvēlētais stils ļauj autorei visu enerģiju koncentrēt uz pašu vēstījumu.
Nav izslēgts, ka "Pirmā reize" gadsimtu mijas jaunieša dzīves uztveres portretēšanā varētu kļūt par tādu pašu notikumu, kādi bija Andra Puriņa "Nevaicājiet man neko" un "Zelta zirneklis smejas" septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijas kontekstā. Mūsdienu lasītāju, protams, vairs nešokē nedz alkohola (un citu vielu) lietošanas apraksti, nedz autoritāšu kacināšana, kas Puriņa romānu kontekstā savulaik "uzšūmēja" vecāko paaudzi. Taču šie stāsti ar to atbruņojošo atklātumu un dokumentālo precizitāti spēj sāpīgi uzsist pa emociju stīgām pat tiem, kuriem liekas, ka viņu "pirmās reizes" laiki jau sen pagājuši.
0