Recenzija
03.04.2017

Pirmie soļi

Komentē
0

Par Ivara Ījaba grāmatu "Politikas teorija: pirmie soļi", apgāds "Lasītava", 2017

Jaunā Ivara Ījaba grāmata var tikt raksturota ar apzīmējumu "pirmie soļi" vismaz trijās dažādās nozīmēs, lai gan patiesas no tām ir tikai divas. Pirmkārt, Ījaba grāmata ir rakstīta kā ievads, proti, pirmie soļi politikas teorijā. Otrkārt, "Politikas teorija: pirmie soļi" ir pirmā šāda veida grāmata latviešu valodā. Par politikas teorijai un filozofijai veltītās literatūras daudzumu latviešu valodā, protams, var gluži latviskā garā vaimanāt, kad vien rodas tāda iespēja, jo šādu grāmatu joprojām ir nepiedodami maz. Latviski ir iztulkoti daži klasiski politikas teorijas vēstures teksti, piemēram, Žana Žaka Ruso "Par sabiedrisko līgumu" Irēnas Auziņas tulkojumā [1], Džona Stjuarta Milla "Par brīvību", kuru tulkojis Ivars Ījabs [2], u.c. Jau krietni pasen, t.i., 1998. gadā, Centrālās Eiropas universitātes tulkojuma projekta ietvaros tika izdota mūsdienu politikas filozofijai veltīta tekstu antoloģija Jānoša Kisa redakcijā [3], kurā gan ir daudz 20. gadsimta politikas teorijai nozīmīgu rakstu, tomēr plašākam lasītāju lokam šī grāmata var nebūt draudzīga. (Tas gan nav jāuztver kā mudinājums to nelasīt.) Uz šī fona Ījaba grāmata ir jāvērtē kā ievērības cienīgs notikums. Un, lai arī tas ir pirmais šāda veida solis latviski izdotajā politikas teorijas literatūrā, tas nebūt nav pirmais solis Ivaram Ījabam kā autoram. Publicēto tekstu ziņā šobrīd Ījabs pavisam noteikti ražīgākais latviešu politikas pētnieks. Pirms dažiem gadiem, 2012. gadā, iznāca Ījaba politiskās publicistikas izlases krājums "Atgūtā demokrātija" [4] un politikas teorijas vēsturei veltīta akadēmiska monogrāfija "Pilsoniskā sabiedrība. Epizodes politiskās domas vēsturē" [5]. Turklāt Ījaba komentārus par politiskajiem procesiem gan Latvijā, gan pasaulē regulāri var lasīt žurnālā "Rīgas Laiks" un interneta žurnālā "Satori". Citiem vārdiem, Latvijas lasošajai publikai, kas interesējas par politiku, Ivars Ījabs īpaši nav jāpiesaka.

"Politikas teorija: pirmie soļi", kā jau saka priekšā grāmatas nosaukums, ir paredzēts kā ievads politikas teorijā. Kā intervijā interneta žurnālam "Punctum" atzīst pats autors, "Latvijā ir tendence runāt par politiskām kategorijām, īsti nesaprotot, ko tās nozīmē", tāpēc "grāmatiņas galvenais uzdevums ir mēģināt ar ļoti lielu otu aizpildīt uzskatāmus caurumus Latvijas politiskajā diskursā". [6] Šādu mērķi var sasniegt, ejot visai atšķirīgus ceļus. Grāmatas ievadā autors norāda, ka viņš apzināti ir izvairījies no diviem šādos gadījumos ierasti izvēlētiem izklāsta veidiem. Proti, par politikas teoriju var runāt, piemēram, izklāstot tās vēsturi – ko dažādi klasiķi no Platona līdz Hābermāsam ir teikuši par demokrātiju, valsti, tiesībām un tamlīdzīgi. Cita veida pieeja ir aprakstīt dažādas politikas filozofijas nostājas – izskaidrot, kas ir liberālisms, konservatīvisms, komunitārisms, feminisms utt. Autors izvēlas iet citu ceļu un iesvaidīt lasītāju politikas zinātnē, izklāstot tās pamatjēdzienus – kā "vara", "politiskā kopiena", "nācija", "kosmopolītisms", "pilsonība", "suverenitāte", "tiesības", "brīvība" utt. Attiecīgi grāmatas divpadsmit nodaļas ir veltītas šo un dažu citu pamatjēdzienu un ar to saistīto problēmu skaidrošanai (13.–15. lpp.). Skaidrojot savu pieeju, jau minētajā intervijā Ījabs velk paralēles ar viņa tulkojumā latviešu valodā iznākušo Bērtranda Rasela grāvēju "Filozofijas problēmas" [7], kurā "autors, runājot par argumentiem un jēdzieniem, arī izvairās no vēstures pārmērīgas uzsvēršanas. Ja esmu pēc kaut kā vadījies, tad tās ir Rasela "Filozofijas problēmas"". Tas, protams, ir viens no visnotaļ plaši izmantotiem un leģitīmiem žanriem, kādā līdzīga veida darbi tiek rakstīti. Angļu valodā šāda pieeja izmantota vairākās politikas filozofijai veltītās monogrāfijās, piemēra pēc var minēt Deivida Millera (David Miller) Oksfordas Universitātes izdevniecības "īso ievadu" sērijā izdoto grāmatu "Politikas filozofija. Ļoti īss ievads" [8] vai Normena Berija (Norman Barry) "Ievadu modernajā politikas teorijā" [9]. Vai šāda pieeja ir labāka par abām iepriekšminētajām? Atbilde būs atkarīga no tā, kāds ir rakstītāja mērķis, bet labākus un sliktākus piemērus noteikti atradīsim jebkurā žanrā. Piemēram, Džordža Klosko (George Klosko) "Ievads politikas teorijas vēsturē" [10] divos sējumos taču nav slikta grāmata tā iemesla dēļ, ka tajā autors izklāsta politikas teorijas vēsturi. Tāds vienkārši ir autora mērķis. Turklāt no politikas teorijas vēstures pārzināšanas var būt arī kāds labums, piemēram, daudzos gadījumos tas dod labāku izpratni par to, kā ir veidojušās koncepcijas un jēdzieni, ar kuriem operējam šobrīd. Tieši to pašu var teikt arī par Ījaba noraidīto otro pieeju – izklāstīt politikas teoriju, iepazīstinot ar dažādām politikas teorijas koncepcijām –, kurai seko, piemēram, Vils Kimlika (Will Kymlicka) savā grāmatā "Ievads mūsdienu politikas filozofijā" [11]. Lai arī man Ījaba izvēlētā pieeja šķiet visnotaļ simpātiska, tomēr ir jāatzīst, ka izšķiršanās par labu vienam vai otram žanram lielā mērā ir gaumes jautājums. Turklāt neatkarīgi no izvēlētās pieejas ir praktiski neiespējami izvairīties no citu pieeju izmantošanas. Proti, arī Ījabs atrod par vajadzīgu ik pa laikam atsaukties uz vienas vai otras nostājas vēsturisko izcelsmi vai arī skaidrot, feministu vai komunitāristu nostādnes. Bet tas, protams, ir tikai pašsaprotami. Jāpiezīmē, ka ir kāds būtisks aspekts, kādā Ījaba grāmata atšķiras no pieminētajām "Filozofijas problēmām". Rasela grāmata savā ziņā ir programmatisks darbs, kurā Rasels plašam lasītāju lokam cenšas izskaidrot, kādi, viņaprāt, ir būtiskākie filozofijas jautājumi un kā tie būtu risināmi, proti, Rasels šeit skaidro savu filozofisko pozīciju. Iepretim tam, Ījaba grāmatā autors tiecas būt cik vien iespējams neredzams un ar savu viedokli neuzmācas. Izklāstot dažādās nostājas par pilsonības, taisnīguma, tiesību vai kāda cita jautājuma izpratni, Ījabs ilustrē dažādās pozīcijas un argumentāciju, kas tiek izmantota, lai to pamatotu, bet jautājums par to, kura no pozīcijām tad būtu jāpieņem, tiek atstāts lasītāja ziņā. Tas, protams, nav uzskatāms par grāmatas trūkumu. Gluži otrādi, šāda izklāsta maniere lieliski atbilst autora mērķim – iepazīstināt lasītāju ar politikas teorijas jēdzienisko aparātu, kas potenciāli varētu uzlabot veidu, kādā par daudziem aktuāliem politiskiem jautājumiem tiek runāts, nevis pārliecināt par vienas vai otras nostājas patiesumu. Un ar šo uzdevumu, manuprāt, Ījabs ir ticis galā ļoti labi. (Lai gan tie lasītāji, kuri gribēs zināt, "kā tad patiesībā ir", iespējams, būs vīlušies.)

Tiesa, līdzīgi kā tas ir itin visu plašam lasītāju lokam veltītu ievadu gadījumā, autoram ir jārēķinās ar visgudru kritiķu pārmetumiem par to, ka vai nu kaut kas svarīgs ir palaists garām, vai arī kaut kas sarežģīts ir nepiedodami vienkāršots. Pret pirmo iebildumu Ījabs jau nodrošinās grāmatas ievadā, norādot, ka grāmata "noteikti atspoguļo manas prioritātes un subjektīvo skatījumu uz politikas teorijas problēmām". (18. lpp.) Tomēr droši vien daudziem lasītājiem varētu rasties sajūta, ka, piemēram, nodaļā par pilsonību varētu pievērst lielāku uzmanību lokālajām ar pilsonības jautājumu saistītajām problēmām. Līdzīgā kārtā kāds varētu iebilst, ka tie pāris teikumi (238. lpp.), kas veltīti populismam, ir nesamērīgi maz, ja skatāmies, cik liela uzmanība populismam tiek pievērsta aktuālajās politikas diskusijās [12]. Runājot par grupu tiesībām, autors aplūko arī feminismu, tomēr varētu iebilst, ka ir arī vairāki citi aspekti, kuros feminisms ir atstājis būtisku ietekmi uz kāda jautājuma aplūkojumu. Piemēram, noteiktu laiku runājot par taisnīgu labumu un nastu sadali sabiedrībā, t.i., aplūkojot taisnīgas sabiedrības problēmu, tika pieņemts, ka šīs nostādnes nekādā veidā neattiecas uz ģimeni. Feminisma pozīciju pārstāvošajā literatūrā šis pieņēmums ir asi kritizēts, norādot, ka taisnīguma apsvērumi būtu jāattiecina arī uz labumu un nastu sadali ģimenē, kur stereotipi par abu dzimumu lomām ir netaisnīgas sadales cēlonis. [13]

Kā jau minēju, otrs pārmetums, kuram ir pakļauts ikviens šādas grāmatas autors, ir vienkāršošana. Šajā gadījumā galvenais drauds slēpjas tajā, ka vienkāršots kādas nostājas apraksts sāk atgādināt šīs pozīcijas karikatūru un lasītājam var rasties pamatota neizpratne, kā iespējams šādu nostāju vai teoriju ņemt nopietni. Tomēr pats grāmatas nolūks – sniegt pietiekami īsu un nespeciālistam saprotamu pārskatu – paredz, ka sarežģīti jautājumi ir jāizklāsta pēc iespējas vienkārši un īsi. Līdz ar to autoram ikreiz nākas izšķirties par pareizo distanci starp abām galējībām – pārlieku lielu sarežģītību un pārmērīgu vienkāršošanu. (To var saukt par ikviena autora Skillu un Haribdu). Ar šo grūto uzdevumu Ījabs ir ticis galā visnotaļ atzīstami, lai gan dažos gadījumos izklāsta detalizācijas pakāpe varētu būt augstāka. Minēšu vienu piemēru. Nodaļā par taisnīgumu autors aplūko tā saucamo starppaaudžu taisnīguma problēmu, proti, jautājumu par taisnīgu attieksmi pret nākamajām paaudzēm (195.–198. lpp.).

Viena no problēmām, kas saistīta ar starppaudžu taisnīgumu, ir tāda, ka daudzos gadījumos mūsdienās pieņemtie lēmumi, piemēram, par dažādu enerģijas resursu izmantošanu vai neizmantošanu, ietekmēs to, kādi indivīdi nākotnē eksistēs vai neeksistēs, proti, kāda lēmuma rezultātā nākotnē dzīvos citi cilvēki nekā tie, kādi dzīvotu, ja būtu pieņemts cits lēmums. Rezumējot Ījabs raksta: "Tieši tādēļ mēs nevaram būt taisnīgi vai netaisnīgi pret kādiem konkrētiem nākotnes cilvēkiem, jo nākotne tiek veidota pašlaik – daudzos un dažādos, apzinātos un nejaušos veidos." (198. lpp.) Tomēr šāds apgalvojums var būt maldinošs. Šīs problēmas sākotnējais formulējums pieder Derekam Pārfitam (Derek Parfit), kurš to nosauca par neidentitātes problēmu (non-identity problem). [14] Iedomāsimies situāciju, kurā mums ir jāizvēlas starp divām atšķirīgām stratēģijām. Stratēģija A nodrošinās augstāku labklājības līmeni šodien, bet pasliktinās ekoloģisko situāciju nākotnē. Savukārt stratēģija B pazeminās mūsu labklājības līmeni šobrīd, tomēr tā rezultātā mūsu pēcnācēji dzīvos labākos ekoloģiskos apstākļos. Kuru stratēģiju izvēlēties? Pārfits norāda: mums šajā gadījumā ir jāņem vērā faktors, ka izšķiršanās starp abām stratēģijām vienlaikus nozīmēs arī to, ka nākotnē eksistēs indivīdi, kuru nebūtu, ja mēs būtu izšķīrušies par citu stratēģiju. Kāpēc tas ir svarīgi? Pieņemsim, ka mēs izvēlamies stratēģiju A, kas nozīmē – nākamā paaudze būs spiesta samierināties ar sliktāku ekoloģisko situāciju. Bet vai mēs viņiem esam nodarījuši kaitējumu? Atbilde ir – nē, jo šo personu nemaz nebūtu, ja mēs būtu izvēlējušies stratēģiju B. Un, tā kā kaitēt personai nozīmē radīt apstākļus, kas ir sliktāki salīdzinājumā ar tiem, kādi tie varētu būt, tad iznāk, ka stratēģijas A izvēle nekaitē nevienam. Un, tā kā nevienam netiek nodarīts kaitējums, tad mēs nevaram teikt, ka esam pret kādu rīkojušies netaisnīgi. Līdz ar to problēma nav tajā, ka "mēs nevaram būt taisnīgi vai netaisnīgi pret kādiem konkrētiem nākotnes cilvēkiem", bet gan tajā, ka neatkarīgi no izvēles mēs nespēsim norādīt uz indivīdiem, kuriem mēs būsim nodarījuši kaitējumu, jo mūsu izvēle būs viņu eksistences nosacījums.

Tomēr, kā jau teicu, kopumā Ījaba izklāsts ir iespēju robežās precīzs un visnotaļ godīgs savā dažādo nostāju atspoguļojumā. Turklāt, kā tas noteikti ir zināms tiem, kas pazīstami ar Ījaba publicistisku, grāmata ir aizraujoša lasāmviela. Katrā ziņā es to pavisam noteikti ieteiktu izlasīt ikvienam, kurš vēlas labāk saprast politisko realitāti, kurā mēs dzīvojam.
 

[1] Ruso, Ž. Ž. Par sabiedrisko līgumu. Tulk. I. Auziņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013.

[2] Mills, Dž. S. Par brīvību. Tulk. I. Ījabs. Rīga: Tapals, 2007.

[3] Kiss, J. Mūsdienu politiskā filozofija. Hrestomātija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.

[4] Ījabs, I. Atgūtā demokrātija. Politiskā publicistika 2005–2012. Rīga: Zinātne, 2012.

[5] Ījabs, I. Pilsoniskā sabiedrība. Epizodes politiskās domas vēsturē. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2013.

[6] Ījabs, I. Demokrātija – grūti audzējams augs. Punctum, 13.02.2017.

[7] Rasels, B. Filosofijas problēmas. Tulk. I. Ījabs. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008.

[8] Miller, D. Political Philosophy. A Very Short Introduction. Oxford: Oxford University Press, 2003.

[9] Barry, N. P. An Introduction to Modern Political Theory. London: The Macmillan Press, LTD, 1995.

[10] Klosko, G. History of Popitical Theory. An Introduction. Volume I: Ancient and Medieval. Oxford: Oxford University Press, 2012. Klosko, G. History of Popitical Theory. An Introduction. Volume II: Modern. Oxford: Oxford University Press, 2013.

[11] Kymlicka, W. Contemporary Political Philosophy. Oxford: Clarendon Press, 1990.

[12] Par populismu sk. Müller, J. What is Populism?. Philadelphia: University of Pennsylvania Press, 2016. Judis, J. B. The Populist Explosion. New York: Columbia Global Reports, 2016.

[13] Sk. Okin, S. M. Justice, Gender and the Family. New York: Basic Books, 1989.

[14] Sk. Parfit, D. Reasons and Persons. Oxford: Oxford University Press, 1984, 16. nod.

Ivars Neiders

Ivars Neiders ir Rīgas Stradiņa universitātes docents, lasa lekcijas par bioētikas un pētniecības ētikas problēmām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!