Arī pašvaldību vēlēšanas ārpus Rīgas un Ventspils dod vielu pārdomām par to, ko Latvijā nozīmē "politika".
Šajā komentārā izteiktie minējumi radušies pēc manām sarunām ar dažādu politisko grupu pārstāvjiem, gatavojot priekšvēlēšanu debates vienā no Latvijas plašsaziņas līdzekļiem. Rīga un Ventspils nošķirtas tāpēc, ka šo abu pašvaldību gadījumā liela loma ir vēlēšanu rezultāta, tēlaini izsakoties, atspīdumam uz politisko grupu darbību t.s. nacionālajā līmenī.
Viena no situācijām, ar kurām nācies saskarties, aprakstāma šādi: a) pašvaldību kontrolējošās grupas finanšu resursi ir salīdzinoši nelieli, b) uz varu pretendējošās grupas principā neapstrīd pie varas esošo paveikto, c) attiecīgi rodas jautājums, "par ko vispār ir cīņa". Šķiet, ir vismaz divi cēloņi.
Pēc Liepājai veltītām debatēm kāda dāma sociālajos tīklos apjautājās, vai es zinot, ka Liepāju dēvē par "Ventspili bez naudas". Jāatzīst, sākotnēji neuztvēru zemtekstu par pilsētu nu jau divdesmit gadu vadošā Ulda Seska vadības stilu. Ne man par to spriest, tomēr aizrādījums vedināja domāt, ka viens no iemesliem, kāpēc kādas grupas vēlas pacīkstēties ar vietējo valdošo grupu – pat nenoliedzot tās nopelnus –, ir nogurums un apnikums. Tā teikt, aizsēdējušies, un, pat ja nekas būtiski atšķirīgs un labāks nav gaidāms, varai nonākot citas grupas rokās, vismaz kaut kas cits... Šis noskaņojums var attiekties gan uz vēlētāju daļu, gan vietējiem politiskajiem aktīvistiem.
Otrs aspekts vairāk attiecas uz aktīvistiem, tomēr tas ir visnotaļ interesants. T.s. nacionālajā līmenī nonākušais politiķis (Saeimas deputāts, ministrs) var uzskatīt, ka viņš nodarbojas ar "svarīgākām lietām", ir pazīstamāks utt., bet var gadīties, ka vidēji lielas pašvaldības vadītājs sava darba rezultātu var redzēt, ko nevar teikt par deputātu vai ministru. Proti, ir ļaudis, kuriem svarīgāks pašnovērtējumam ir kaut kas taustāms (jauns bērnudārzs, ielas segums utt.), nevis līdzdalība, piemēram, kādas "nozares reformā". Šis apraksts var izklausīties viegli ironisks, bet zināmā mērā šāda motivācija ir tieši simpātiska.
Savdabīgas sekas ir tam, ka vidēji (ne)lielā pašvaldībā deputāta vietas iegūšanai ir nepieciešams neliels atbalstītāju skaits. Piemēram, kādas Jūrmalas politiskās grupas vadītāji privātās sarunās neslēpa, ka gluži labi bez kāda personāža sarakstā iztiktu, tomēr, ņemot vērā, ka personāžam ir savs fanu loks, arī ar pārsimt balsīm, kā saka, nedrīkst mētāties. Droši vien šo savu priekšrocību apzinās arī pats personāžs, kas vairo viņam zināmu neatkarības (varbūt citā vērtējumā – visatļautības) sajūtu.
Arī abstrahējoties no Jūrmalas, kas ir visnotaļ specifiska pašvaldība, – izbaudiet, ko nozīmē, ja mandāta iegūšanai nepieciešams saprotams, vizualizējams atbalstītāju daudzums, nevis "procenti". Tā ir pavisam cita situācija. Kā preses konferencē aizvadītajā nedēļā pasmīnēja bijušais Saeimas deputāts, nu "Vienotības" sarakstā Talsos kandidējošais Edmunds Demiters, mandāta iegūšanai šajā pilsētā pietiek, ja kandidāts ballē izdancina pensionāres... (Starp citu, "izdancināšana" ir kaut kas savdabīgs – kādā LTV sižetā to kā vietējā politiķa lielo plusu minēja arī Jelgavas novada vēlētājas.)
Tik zems slieksnis var likties politiku – kaut vietējā līmenī – primitivizējošs, tomēr nevajadzētu pārsteigties ar šādiem secinājumiem. Ja svarīgi ir tas, lai vēlētājs jūt kaut kādu saikni ar lēmumu pieņemšanas procesu, varbūt nav nemaz slikti, ja pašvaldībā dzīvojošais apzinās, ka X mandāta nākotne ir ļoti tieši atkarīga no X gatavības vēlētājā saskatīt konkrētu cilvēku, nevis "elektorātu".
Droši vien daudzi ievērojuši, ka t.s. nacionālajā līmenī konkurējošām politiskajām grupām piederīgi ļaudis var braši kritizēt cits citu "kameru priekšā", savukārt citādi būt gluži draudzīgās attiecībās vai vismaz gatavi kompromisiem (ne vienmēr publiski izpaužamiem). Pašvaldību gadījumā bieži tiek pausts, ka te "politikas nav", līdz ar to attiecības starp grupām esot konstruktīvas. Manuprāt, tā gluži nav. Cik saprotu, dažādu priekšvēlēšanu debašu organizētājiem par piedzīvojumu kļuvis mēģinājums pie viena galda nosēdināt, piemēram, Daugavpils pašreizējo mēru Jāni Lāčplēsi un "Saskaņas" līderi Daugavpilī, šobrīd Saeimas deputātu Andreju Elksniņu. Kā mēdz teikt, neviltoti "siltas jūtas", kas arī netiek slēptas. Var teikt, ka tā ir Daugavpils specifika (ja seko, piemēram, publikācijām portālā komprovat.lv, rodas iespaids, ka pilsētā turpinās deviņdesmito gadu manieres), tomēr es nepiekrītu šādam secinājumam. Savulaik mani uzaicināja vadīt vietējās priekšvēlēšanu debates kādā no Vidzemes piekrastes pašvaldībām, domājot, ka tas noturēs procesu zināmas savstarpējas pieklājības rāmjos... Iepriekšējā pašvaldību vēlēšanu ciklā nācies konstatēt līdzīgu emocionālu spriedzi starp konkurējošām politiskajām grupām vismaz divās Pierīgas pašvaldībās.
Atklāti sakot, man ir pretrunīga attieksme pret šādām situācijām. No vienas puses, arī pretiniekā ir jāspēj saskatīt, kā saka, cilvēciska būtne. No otras puses, varbūt savā tiešumā godīgas antipātijas ir labākas par kareivīgu retoriku, kas ārpus "ieslēgtām kamerām" izčākst.
Politikas filozofiju vairāk lasījušie mācēs noformulēt precīzāk, tomēr, manuprāt, varas attiecības sākas nevis parlamenta vai ministriju, bet gan simt, piecsimt, tūkstoš indivīdu līmenī. Līdz ar to nav pamata pret vēlēšanām Latvijas mērogā vidējās vai nelielās pašvaldībās izturēties nevērīgi, ja mūs interesē plašāks līdzpilsoņu loks par dažiem simtiem t.s. nacionālā līmeņa politikā iesaistītajiem indivīdiem. Pieļauju, ka komentētāju lokam (t.sk. man) pietrūkst adekvātas, žargonā izsakoties, optikas, lai saprastu pašvaldību politiku caurvijošo motivāciju, ambīcijas utt., jo mēs sašaurinām motivāciju līdz valsts budžeta tērcīšu un ES fondu plūsmu kontrolēšanai vai "Rīgas politikas" loģikai ("kas mēs par partiju, ja neesam pārstāvēti pašvaldībās?"). Droši vien motivācija ir sarežģītāka, un to īsti nesaprot partiju līderi, kad viebjas par vietējo nodaļu pašdarbību, tostarp opozīciju reformām. Nevaru šo tēzi verificēt, bet, iespējams, indivīdiem, kas veido politiku pašvaldību līmenī, kandidē pašvaldību vēlēšanās, kaut kādā ziņā šķiet, ka viņi sabiedrību pārstāv vairāk nekā Saeimas vēlēšanu dalībnieki. Zināmā mērā te nevajadzētu būt pretrunai, jo tās, kā saka, ir divas dažādas lietas, tomēr – atkal tikai sajūtu līmenī – ievērojamu nacionālās politikas segmentu nodošana ārējo spēlētāju, piemēram, Eiropas Savienības, ietekmei baro viedokli, ka tieši pašvaldību līmenī tiek īstenota puslīdz vietējai realitātei atbilstoša lēmumu pieņemšana.
0