Blogs
06.11.2017

Pilsētas vilkme

Komentē
0

Pēc Čehova lugas veidotā Vladislava Nastavševa izrāde "Trīs māsas. Refleksija" Nacionālajā teātrī ir par nenotikšanu un cilvēku tieksmi vai likteni dažādai nenotikšanai ļauties un pakļauties. Jau pēc izrādes noskatīšanas un nonākšanas pie šāda secinājuma programmiņā izlasīju, ka tāda arī bijusi režisora domu gaita: "Cik mokoši grūti nāk samierināšanās ar domu, ka dzīvē nekas nenotiek tā, kā mēs gribētu vai kā mēs iedomājamies un izplānojam."

Nastavševa/Čehova varoņi ilgojas reiz pamēģināt strādāt īstu darbu, lai gan nekad mūžā to nav darījuši; viņi sapņo doties uz pilsētu jeb Maskavu, lai gan dažs tur vispār nekad nav bijis; viens grib mīlēt sievu, kas nav viņējā, otra grib vīru, kas jau pielaulāts kādai citai; jaunībā garām palaistās karjeras iespējas no sapņa pamazām pārvēršas īgnumā; un visi kopā laiku pa laikam "aizfilozofējas" par labākiem laikiem, kas noteikti reiz pienāks arī šajā pasaules nostūrī – ja ne vēl nākamajā, tad aiznākamajā paaudzē vismaz. Vietu, kur risinās visas šīs sīkās drāmas, var nodēvēt par provinciālu, un tas nekas, ka pāris reižu tiek piesaukti "simts tūkstoši iedzīvotāju", jo pretstats te notiekošajai "tikai ēšanai, dzeršanai, gulēšanai un sievu krāpšanai" (tā pukojas iesākumā tik omulīgais, bet pēcāk vilšanās rūgtuma saēstais Andrejs Mārča Maņjakova tēlojumā) ir lielā pilsēta jeb Maskava ar vienu vai pat vairākām universitātēm un citām dažam pat gaužām neticamām lietām, ko allaž gatavs pastāstīt puskurlais zemstes pārvaldes sargs Feraponts (Ģirts Jakovļevs).

Vārds "province", manuprāt pievilcīgs un nevainīgs šķiet vienīgi tiem, uz kuriem tas tiešā veidā netiek attiecināts, jo kuram vai kurai gan patīk, ja viņu nodēvē par "provinciālu" (no latīņu "provincia" jeb "uzvarētā zeme"). Tieši šī iemesla dēļ allaž esmu juties neērti vai pat apkaunots, kad reizēm esmu gadījies pie televizora ik svētdienu LTV 1. programmā skatāmā raidījuma "Province" laikā. Lai gan raidījuma mērķis droši vien ir cēls – parādīt pilsētniekiem ārpilsētas dzīvi visā tās dažādībā –, nosaukums cēlumu apzīmgo ar, iespējams, pilnīgi negribētu pilsētnieku aizbildnieciskumu, neapzinātu un nepamatotu pārākuma sajūtu, kuras apzinātā forma jau būtu runāšana par "lauku sejām", "pāķiem" u.tml.

Reiz šepat jau rakstīju par tā dēvēto kultūru piesavināšanos jeb apropriāciju, kas tiek saskatīta un apkarota visdažādākajās jomās. Vienas no jaunākajām ziņām par norisēm šajā frontē nesen žurnālā "The Spectator" publicētā komentārā "Kurā brīdī proza ir kļuvusi bīstama?" pienesusi amerikāņu žurnāliste Laionela Šrivere. Bailes no rotāšanās ar svešām spalvām vai pat tikai to aizskaršanas nu jau iezagušās un pat pamatīgi iesakņojušās arī literatūras kritikas un grāmatu apskatu jomā. Nepietiek ar to, ka dažu publikāciju vadlīnijās no grāmatu apskatniekiem tiek pieprasīts skaidri identificēt jaunākās paaudzes lasītājiem paredzētu grāmatu varoņu rasi, reliģisko pārliecību un seksuālo orientāciju (droši vien, lai grāmatas iespējamajiem pircējiem un viņu vecākiem vismaz šajā ziņā laupītu jebkādus pārsteigumus), tiekot arī rūpīgi pielūkots, lai, piemēram, latviešu izcelsmes autora darba apskatnieks vai apskatniece arī būtu latviskas izcelsmes, jo pretējā gadījumā vērtējums varētu izrādīties neobjektīvs, aizspriedumains vai aizbildniecisks. Nemaz nerunājot par to, ka šādam hipotētiskam latviešu izcelsmes autoram savā darbā būtu vēlams izvairīties no jebkādu nelatviešu vai kā citādi no sevis atšķirīgu personāžu ieviešanas. Citiem vārdiem sakot, nu jau vairs nav īpaši grūti iztēloties pasauli, kurā, piemēram, baltādaini pilsētas lauku teritorijā dzimuši vīrieši raksta prozu, kurā darbojas vienīgi pilsētas lauku teritorijā dzimuši baltādaini vīrieši, un arī apskatus un recenzijas par viņu darbiem raksta vienīgi pilsētas lauku teritorijā dzimuši baltādaini vīrieši. Šādi iekārtotā pasaulē tādu raidījumu kā "Province" varētu glābt vienīgi steidzama visu pilsētniecisko raidījuma veidotāju – režisora, operatora, vadītāja un pārējo – aizstāšana ar īstiem nepilsētniekiem jeb provinciāļiem, un nelīdzētu pat aizbildināšanās ar mums tik mīļo dzīves gudrību, ka "mēs jau visi esam laucinieki [vajadzīgo ierakstīt] paaudzē".

Pilsētas un ārpilsētas pretstatījums ir viens no jau pamatskolā iemācītajiem civilizācijas vēstures pamatakmeņiem. Senos aizlaikos ļaudis bija mežonīgi, klīda apkārt pa mežiem un laukiem satuntulējušies ādās un pārtika vien no tā, ko spēja atrast vai nomedīt. Pēc kāda laika viņi iemanījās dažu lopiņu pieradināt, bet rudenī ievāktos graudiņus nevis uzreiz notiesāt, bet gan saglabāt līdz pavasarim un iesēt. Tā dzima lauksaimniecība, un tad jau uzradās arī pirmās vietsēžu apmetnes. Vēl pēc kāda laika tās izauga par pilsētām, bet pilsētās ļaudis jau sāka aizdomāties par kaut ko līdzīgu valstīm, un te nu mēs tagad visi esam – latvieši Latvijas valstī, spāņi Spānijā u.tml. Tie, kam nav pašiem savas pilsētas vai valsts, ir kaut kādas no ēnām uzglūnošas barbaru ciltis, laivās pāri jūrām kuģojoši bēgļi vai katalāņi. Nekādiem uztraukumiem nav pamata, jo iepriekš iezīmētais vēstures vektors ir taisns un progresīvs. Ja arī kāds drusku atpaliek un šim modernitātes vilcienam netiek līdzi, viņam vienkārši mazliet jāsaņemas un jāpieliek solis. Vai arī mums – vilcienā jau sēdošajiem – jāpastiepj glābjoša roka. Politikas zinātnieks Džeimss Skots grāmatā "Pret graudiem" (grāmatas nosaukums "Against the Grain" ir vārdu spēle, jo nozīmē arī "pret šķiedru") par šādu civilizācijas kā nemitīga progresa un labklājības pieauguma attēlojomu gan ir, maigi sakot, visai skeptisks. Pēc viņa domām, ļaužu saiešana pilsētās un pēcāk arī valstīs ir nevis solis uz priekšu, bet gan mūsu sugas degradācijas un vājuma izpausme, teikšanu pār saviem likteņiem atdodot allaž mazākumā esošai varas elitei. Un tāda pati deģenerācijas un pakļaušanās izpausme ir bijusi seno cilvēku pāreja uz graudu laukkopību, jo galvenie tās nestie ieguvumi ir arvien vienveidīgāks uzturs, vienkārša uztura līdzekļu uzskaitāmība un ērti īstenojamas nodokļu politikas dzimšana. Taču jau paši senākie pilsētnieki labi apzinājās, ka bez provincē dzīvojošiem, nereti aizdomīgi dvakojošiem un vispār nepatīkamiem ārpilsētniekiem nekāda ilgā iztikšana nebūs – pie viņiem varēja dabūt pilsētā vai tīrumā nepieejamas lietas; viņus varēja tvarstīt un paverdzināt darbam vai izklaidei, un viņus nemaz tik grūti nebija pievilināt ar lielpilsētas ugunīm un iekārdināt arī pašus kļūt par pilsētniekiem, savu pagātni iemainot pret saspiestību, jaunām kaitēm un ierobežotām brīvībām.

Nastavševa izrādes noslēgumā visas trīs māsas (Marija Bērziņa, Daiga Kažociņa, Madara Botmane) apsēžas uz skatuves malas un tieši vēršas pie publikas. Viņu provinciālajai drāmai ir pienācis gals, taču viņas izsaka cerību, ka tam, kas ar viņām noticis, jēga būs arī pēc simts vai divsimts gadiem, un ir grūti iztēloties vēl piemērotāku un aizkustinošāku vietu, kur par to aizdomāties, jo tas notiek pašā Rīgas pilsētas centrā, uz Nacionālā teātra skatuves, tātad vietā, kur nu jau gandrīz pirms 100 gadiem bariņš no laukiem nākušu pilsētnieku dibināja Latvijas valsti.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!