Recenzija
11.09.2015

"Piezīmju grāmata" un "Viktora Igo avēnija 81"

Komentē
0

Dvīņi un karš

Madara Suipe ir 18 gadus veca, mācās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas 3. kursā

"Piezīmju grāmata" bija viena no izrādēm, ko gribēju redzēt jau no paša sākuma, tikko biju izpētījusi laikmetīgā teātra festivāla "Homo Novus" programmu. Tā bija viena no iespaidīgākajām teātra izrādēm, ko jebkad esmu redzējusi. Šīs izrādes autori ir mākslinieku grupa "Forced Entertainment" no Šefīldas, Anglijas, un ar šo izrādi viņi ir uzstājušies arī citās valstīs. Izrādes pamatā ir Agotas Kristofas romāns "Lielā burtnīca".

Dramatizējot romānu, tas pārveidots monologā, dažkārt dialogā, kuru divi aktieri, Ričards Laudons un Robins Arturs, lasa no piezīmju grāmatām. Viņi lasa tekstu angļu valodā divas stundas un desmit minūtes bez pārtraukuma vai jūtama noguruma. Dažviet, runājot vienu un to pašu tekstu vienlaicīgi, viņi rada iespaidu, ka paši ir stāsta galvenie varoņi – dvīņi. Piezīmju grāmatas valoda ir ļoti tieša un skarba – nekā uzskaistināta, nekā dzejiska. Īsie un lakoniskie teikumi un aktieru tiešais, neemocionālais runas veids rada robotisku iespaidu un visu uzmanību pievērš stāstam. Scenogrāfija ir absolūti minimāla: izgaismota skatuve, uz kuras ir tikai divi vienādi krēsli, blakus katram maza ūdens pudele, lai nabaga aktieri seansa laikā nezaudētu balsi. Īstā scenogrāfija ir katra skatītāja fantāzijā, tajā, kā cilvēks izvēlas stāstu iztēloties vai neiztēloties. Abiem vīriešiem ir identiskas drēbes, viņi padarīti pēc iespējas līdzīgāki, abi pat pārvietojas telpā vienlaicīgi un simetriski, it kā skatuvi sadalītu milzīgs spogulis un katrs aktieris būtu otra spoguļattēls. Izrādes autori ir centušies panākt ilūziju, ka abi aktieri saplūst vienā stāstīšanas mašīnā. Ik pa laikam viņi apsēžas savā krēslā vai pieceļas no tā, tas ir viss, ko viņi dara, izņemot stāstīšanu.

Stāsta notikumu centrā ir dvīņi, mazi zēni, kuri pārceļas uz dzīvi dziļos Ungārijas laukos pie Vācijas robežas. Ir Otrais pasaules karš, un pilsētu, kurā viņi līdz šim dzīvoja, nepārtraukti bombardē. Māte atstāj dvīņus pie vecmammas, kuru ciemā jau iesaukuši par raganu – un ne bez iemesla. Vecmamma ir skarba un stingra sieviete, bet dvīņi nemaz nav vāji raksturā. Abi zēni ir ļoti gudri, mācās ātri, un paši spēj tikt galā ar visām problēmām un pat palīdz vecmammai un daudziem citiem. Puikas ir ļoti praktiski, racionāli un stingri pret sevi, viņi nemaz nav parasti bērni. Redzot visas kara zvērības un augot bez mātes gādības un mīlestības, pāragri beidzas viņu bērnība. Šķiet, ka viņi ir spējīgi pārvarēt visas grūtības, tikai šķiršanos ne. Bija aprakstīts brīdis, kad zēnus ielika katru savā klasē. Kaut arī puikas atradās vienā ēkā, viņi to nevarēja izturēt, abi noģība un pamodās ātrās palīdzības mašīnā. Stāsta laikā vairākkārt dvīņiem tiek piedēvēta slepkavnieciska daba, taču zēniem ir sava morāle, viņi palīdz cilvēkiem, ja tie, viņuprāt, ir pelnījuši palīdzību. Citiem stāsta personāžiem šie zēni šķiet baisi, jo tie ir daudz gudrāki par citiem sava vecuma bērniem un nav īpaši emocionāli. Puikas visu dara kopā. Lai arī cik racionāla un morāla būtu viņu domāšana, dažbrīd ir grūti saprast viņu motīvus, it īpaši stāsta beigās. Pēdējā epizode rada šaubas, vai viņi ir labi vai slikti vai arī vienkārši pārāk racionāli spriež par morāliem jautājumiem.

Stāstā diezgan detalizēti aprakstīti dvīņu piedzīvojumi, taču nekur nav minēts neviens cilvēka vārds, visi tēli ir nosaukti pēc tā, kādu lomu viņi spēlē dvīņu dzīvēs, piemēram, kurpnieks, ārzemju virsnieks, vecmamma un māte. Šiem cilvēkiem it kā nav seju, tās jāiztēlojas pašam skatītājam. Nevienā vietā neparādās neviens konkrēts vietas nosaukums, nav arī tieši pateikts, kura armija ir vācu, kura krievu, to var saprast kontekstā. Lai gan stāsts ir rakstīts pirmajā personā un visi notikumi ir smalki aprakstīti, tam trūkst konkrētības, kas arī rada noslēpumainību. Nevienā brīdī nav arī parādīts, ka dvīņi sarunātos savā starpā, viņi domā kā viena prāta divas puslodes. Visu varētu uztvert arī kā viena cilvēka dzīvi, bet tam traucē minētā epizode, kur zēnus nošķir, un arī stāsta beigas, kur dvīņi šķiras šķietami uz mūžu.

Viss šajā izrādē ideāli saderēja, sākot no aktieru dikcijas līdz scenogrāfijai. Protams, šis nebūt nav teātris tā tradicionālajā izpratnē, bet tas ir kas labāks. Izrāde nebija arī nekāda bēdu ieleja, tai piemita savs britu humors, kas bieži radās no dvīņu pārāk racionālās dzīves uztveres un vecmammas skarbā tiešuma. Es visiem ieteiktu to noskatīties, jo šī ir viena no tām izrādēm, kas ir tik iespaidīga, ka cilvēku atstāj mēmu no apbrīnas.

Sharing is caring*

Ketrisa Petkeviča ir 18 gadus veca un mācās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 12. e klasē

"Bēgļu ienākšana Ungārijā", "Bēgļu pabalsts lielāks nekā māmiņu pabalsts", "Bēgļu laivas manītas atklātos ūdeņos". Šī gada laikā ziņās, sociālajos medijos un daudz kur citur tiek runāts un diskutēts par bēgļiem. Imigrantu un bēgļu jautājums vienmēr ir raisījis vislielākās domstarpības un nesaskaņas cilvēku starpā. Klausoties vairāku cilvēku nosodošajos un nicinošajos viedokļos, rodas sajūta, ka daudzi nemaz nezina, kas tas tāds "bēglis" vispār ir.

Bēglis: persona, kurai ir pamatotas bailes no vajāšanas tās rases, reliģijas, tautības u.c. iemeslu dēļ, tāpēc bēglis ir spiests pamest savu dzimteni. Ja 20. gs. bēgļi bija lielākoties eiropieši, tad 21. gs. bēgļu īpatsvarā dominē trešās pasaules valstu iedzīvotāji. Režisors Olivjē Kulons-Jablonka izrādē "Viktora Igo avēnija 81" parāda skatītājiem it kā tik labi zināmo situāciju citā gaismā.

Astoņi bēgļi, kuri šobrīd mitinās Parīzē, iegūst valsts pilnvarotu atļauju izbraukt uz Latviju noteiktos datumos, lai varētu piedalīties šajā izrādē. Ikkatram no izrādes dalībniekiem ir savs stāsts par to, kāpēc viņš aizbrauca vai aizbēga no savām mājām un kā viņus visus liktenis saveda kopā vienuviet. Lai gan izrādē nav spilgtu scenogrāfijas, dramaturģijas vai mākslinieciskā noformējuma elementu, tas nebūt nav vajadzīgs, jo uzsvars tiek likts uz pašiem aktieriem, kuri, kā daudzās citās "Homo Novus" šā gada izrādēs, ir neprofesionāli aktieri.

Smeldzoši aprakstīt un izstāstīt otra pārdzīvojumus un nelaimes spēj vai nu tikai profesionāli aktieri, vai arī cilvēks pats – aprakstot savējos. Šajā gadījumā bēgļi savu dzīvesstāstu un šķēršļus, kas tiem bija jāpārvar, aprakstīja un kopīgi vēlreiz izdzīvoja labāk, nekā to spētu profesionāli aktieri. Vīrieši lika paskatīties uz bēgļiem no cita skatpunkta. Iespējams, daudzi neuzzināja neko jaunu par notiekošo situāciju, taču šie ļaudis parādīja, ka ne visi bēgļi un imigranti vēlas nestrādāt un dzīvot no pabalstiem. Viņi vēlas strādāt, pelnīt naudu paši savām rokām; jaunieši, kuriem nācās pamest savu dzimteni, vēlas studēt, viņiem arī ir ģimenes, kuras ir jābaro un jārūpējas par tām, un daudzu valstu, it īpaši Francijas, likumdošana nav izkārtota tā, lai cilvēks varētu iegūt darba vai uzturēšanās atļauju, kamēr nav iegūts otrs dokuments, kur nu vēl abas atļaujas reizē. Ja jau valstis ir ar mieru uzņemt bēgļus un ir tik pretimnākošas, kādēļ tas neatspoguļojas arī reālās dzīves situācijās? Protams, nebūsim naivi, ne visi bēgļi un imigranti steidz uz Eiropu meklēt darbu un par visu visvairāk vēlas adaptēties attiecīgajā sabiedrībā, taču daudzu valstu politika attiecīgi ietekmē iebraucēju darbības. Jā, daudzi no šiem cilvēkiem, kuru kultūra mums ir pilnībā sveša, izturas, kā liecina mediji, nekaunīgi un barbariski, taču ne visi ir bāžami vienā maisā. Kā jau iepriekš minēju, šī tēma vienmēr ir raisījusi un raisīs vislielākās diskusijas un domstarpības cilvēku vidū, tādēļ savu viedokli par šādām tēmām nevajag vienmēr izteikt pilnībā.

Neuzskatu, ka recenzijā par izrādi būtu vajadzīgs atstāstīt visus dzīvesstāstus, jo tas nebūtu nedz korekti no manas puses, nedz vajadzīgs, taču stāsts, ar ko vīrieši iesāka savu izrādi, par sevi joprojām liek manīt. Kāds vīrs nonāca pie robežas, kuru nevarēja šķērsot bez sarga atļaujas. Vīrs vaicāja sargam: "Vai Jūs tiešām nevarat mani palaist?" – "Nē, no sākuma ir jāizstāv rinda un jāiegūst atļauja. Pārējo robežu sargi ir vēl briesmīgāki par mani, es pats uz trešās robežas sargu pat paskatīties nevaru." Tā gadi gāja, un vīrs sargam uzdeva daudz dažādu jautājumu. Nosirmojis un novecojis, vīrs uzdeva sargam pēdējo jautājumu: "Saki man, kāpēc es esmu vienīgais cilvēks, kurš gaida uz šo robežu?" Uz ko sargs bļaujot, lai vecais vīrs sadzirdētu, atbildēja: "Es šo robežu tagad slēgšu ciet. Tu biji tas, kam šī robeža bija paredzēta, lai tiktu tai garām."

*Sharing is caring (no angļu valodas) – dalīšanās ir rūpēšanās.

 

"Homo Novus" jauniešu recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!