Kadrs no Vladimira Leščova animācijas filmas "Elektriķa diena"
 
Kino
12.06.2018

Piezīmes par neērtu mākslas formu

Komentē
0

Īsmetrāžas animācijas parasti nepārsniedz desmit minūtes, un šis garums ļauj filmu veidotājiem eksperimentēt ar izteiksmes līdzekļiem, nenogurdinot skatītāju. Attēla daudzveidības iespējas animācijā ir krietni plašākas par fotogrāfiskā filmējuma variācijām – filma var būt zīmēta, lipināta, grebta, vai ieskrāpēta 35 mm kinolentē. Cēloņsakarīga stāsta virzība animācijā nav vienmēr būtiska, bieži svarīgāka ir kustība, transformācija, tēlu plūsma un muzikāls ritms, tāpēc šo animāciju dažkārt sauc par kinodzeju vai vizuālu mūziku (gandrīz pirms simts gadiem abstraktās animācijas avangardisti deva filmām mūzikas terminoloģijā balstītus nosaukumus, to skaitā "Diagonālā simfonija" un "Opus"; dažkārt filmas bija iecerētas kā kinētiska māksla bez skaņas pavadījuma). Tas nozīmē, ka animācija vairāk apmierina skatītāja tieksmi pēc formas skaistuma, nekā citos kino veidos biežāk izplatītā līdzpārdzīvojuma. Animācijā bieži nozīmīga ir roku darba amatnieciskā puse – atkarībā no tehnikas viens kadrs var prasīt ilgu un rūpīgu sagatavošanas laiku, lai pēc tam pazibētu ekrānā, teiksim, 1/12 vai 1/24 daļu sekundes. Piemēram, leģendārajā Aleksandra Aleksejeva un Klēras Pārkeres adatu ekrānā attēlu veido ēnas pār vairāk nekā miljons adatiņām, kuras tiek iespiestas dažādos līmeņos, izmantojot palīginstrumentus, kas katru fotografēto darba fāzi tuvina skulptūrai vai gravīrai.

Īsmetrāžas animācija ir neparocīga mākslas forma. Tai nav stabilas vietas kinorepertuārā, un lielākoties to izrāda svētku pasākumos vai filmu festivālos. Otrais gadījums nereti paredz, ka filmas skatītāji ir cieši saistīti ar kino vidi, vēl biežāk – piederīgi specifiskajai animācijas videi, kas ir neliela vide kinovides iekšienē, ja tā pat var teikt, jo lielākā daļa īsmetrāžas animācijas filmu dzīvo atšķirīgu festivālu dzīvi no pārējā kino, kurā ieplūst tikai dažas atlasītas animācijas filmas. Labas animācijas filmas ir iespējams uziet internetā, taču to skaits nav samērojams ar plūsmu, ko veido animācijai tehniski piederīgi vai radniecīgi ilustratīvi darbi bez īpašas oriģinalitātes. Lai uztvertu labu animācijas filmu, jāsaglabā atvērts prāts, bet, lai atsijātu informāciju, fokuss jāsašaurina, un tas paredz, ka animācijas filmu meklēšana "Youtube" un "Vimeo" garajos sarakstos prasa piepūli, kas labprātāk tiek novirzīta citiem mērķiem. Īpaša kategorija ir animācija bērniem – un diemžēl daļa cilvēku vēl mūsdienās tic, ka animācija vispār ir domāta bērniem –, kuras ārkārtīgā popularitāte starp mazuļiem sekmē gan paviršu darbu vēl paviršākus pakaļdarinājumus, gan biedējošus, datorprogrammu ģenerētus monstrus.

Īsmetrāžas animācija ir grūti recenzējama mākslas forma. Kritiķim ir jāpiepūlas atrast ieganstus veidot presei rakstus par īsmetrāžas darbiem. Šķiet izšķērdīgi izvērstā tekstā apskatīt vienu mazu filmiņu, jo īpaši, ja ir šaubas, vai lielākā daļa lasītāju to vispār redzēs. Komentāri par darbiem, kas stabili iegūluši animācijas vēsturē, pieprasa pamatojumu aktualitātei, vismaz kādu apaļu jubileju. Šķiet, pietrūkst pašas prakses, lai animācijas kritika ieņemtu paredzamu lomu procesa virzībā: nav daudzu, kas par to rakstītu, un kolēģu novērojumus autori par filmām bieži jau ir noskaidrojuši pirms Latvijas pirmizrādes. Vēl jo vairāk, skaidrākais filmu novērtējums visbiežāk ir to gaitas starptautiskos festivālos un prezentācijās, kas uzreiz paplašina kontekstu. Kā audiovizuāla valoda, kam bieži nav ne dialogu, ne pāri runāta teksta, animācija ir viegli eksportējama bez papildu pielāgojumiem.

No 11. līdz 16. jūlijam Francijas pilsētā Ansī norisinās senākais starptautiskais animācijas festivāls un industrijas tirgus, un varam lepoties, ka filmu konkursā Baltijas valstis simto dibināšanas gadadienu gadā pārstāv Vladimira Lesčova "Elektriķa diena". Vladimirs Lesčovs filmas veido Latvijā, kur reģistrēta studija "Lunohod", taču viņa darbības mērogs ir starptautisks – Lesčovs veicis pasūtījuma darbu japāņiem ("Vēstule no atombumbas skartā" ir vienīgā filma, kurā Lesčovs izmanto tekstu), filmas veido kopā un līdzproducē ar kanādiešiem un animācijas filmu "Villa Antropov" veidojis kopā ar igauņu režisoru Kasparu Janci. "Elektriķa diena" ir desmitā Lesčova animācijas filma, neieskaitot īsākos darbus un starpmediju projektus (kā sadarbību ar tekstgrupu "Orbīta"). Filma ir monohroma un sasaucas ar dažādās tehnikās veidotajām, tonāli līdzīgajām Lesčova pēdējo gadu filmām un ar kafiju un melno tēju veidotajām ceļojumu skicēm. Filma zīmēta ar brūnu tušu uz papīra, un tajā parādās tikai daži krāsaini elementi.

Vladimira Lesčova animācijas filmas ir figurālas, un pārsvarā tajās ir nojaušama skaidra fabula, kas izstāstīta lakoniskā, tēlainā formā. Filmu tematika saistīta ar ir robežsituācijām, kas apvieno pretstatus – miegu un nomodu, skaidrību un skurbumu, dzīvību un nāvi, satikšanos un šķiršanos. Filma "Elektriķa diena" pievēršas trauslajai robežai starp to, ko pieņemam par prātu un ko par ārprātu, un tās darbība risinās psihiatriskajā klīnikā. Klīnika kino nereti tiek izmantota kā sabiedrības modelis, kurā aplūkot attiecības starp varu un normalitāti, paradumu un piešķirtas lomas ietekmi uz identitāti, un arī šajā filmā palātas un gaiteņi kļūst par vietu, kur risinās cīņa par identitāti. Filmas centrālais personāžs elektriķis saņem triecienu, labojot strāvas padevi pie klīnikas, un attopas klīnikā, kurā šķietami bijis jau ilgu laiku. Diena seko dienai, un arvien grūtāk viņam kļūst domāt par citādu dzīvi ārpusē.

Ansī Starptautiskajā animācijas festivālā "Elektriķa diena" tiks izrādīta septiņos seansos īsmetrāžas konkursa programmā, kurā skatāma arī dienvidkorejiešu filma "Mirušo sala" par jaunu vīrieti salā starp mirušajiem, kanādieša Patrika Bošāra piksilācijas filma ar darbību morgā, rumāņu filma jauktu mediju tehnikā "Telefona zvans", kas vēsta par atmiņu, ilgstamību un paralēlu pasauli iztēlē, kā arī citi šī un iepriekšējā gada laikā tapuši darbi. "Elektriķa diena" piedalīsies arī Hirosimas animācijas festivālā un nupat piedalījusies festivālā "Animafest" Zagrebā, kur bērnu konkursā Latviju pārstāvēja arī Edmunda Jansona filma "Bize un Neguļa". Pasākumu ciklā "Baltijas fokuss" Zagrebā tika izrādīta latviešu animācijas retrospektīva, kas apliecināja, ka mūsdienu režisoru starptautiskie panākumi seko jau iepriekš uzsāktam ceļam.

Īsmetrāžas animācija ir bijusi neērta mākslas forma, bet, pieaugot veidotāju un interesentu skaitam, tā kļūst pieejamāka. Priecīgi, ka šajā laikā Latvijā ir augsta līmeņa animācijas veidotāji un savu māksliniecisko darbību uzsāk jauni animācijas veidotāji.

 

Ieva Viese

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!