Foto - Ģirts Raģelis
 
Blogs
19.06.2018

Piezīmes no Londonas grāmatu cirka

Komentē
1

Darbs pie Latvijas dalības Londonas grāmatu tirgū ir bijusi reizē manas dzīves skaistākā un mokošākā darba pieredze. Droši vien situācijās, kas aprakstītas turpinājumā, kaut ko pazīstamu atradīs ikviens, kurš kaut reizi piedalījies liela, starptautiska kultūras notikuma organizēšanā.

Pirmā diena, 8. aprīlis

Uzreiz pēc nosēšanās Stanstedas lidostā steidzamies uz Londonas grāmatu tirgus norises vietu. "Latvija kopā ar pārējām Baltijas valstīm šogad ir šī tirgus goda valstis, kas mūsu literatūrai paver vēl nebijušas iespējas angliski runājošajā tirgū," – šis ir teikums, ko pēdējo gadu laikā esmu atkārtojusi vismaz simts reižu. Tā ir mana dāvana Latvijai simtgadē. Jāsteidzas ir tik ļoti, ka no Liverpūles stacijas ņemam taksi. Būvnieki, kas ir atbildīgi par ekrāniem un citām stenda tehnoloģijām, dodas prom jau šovakar, un man ir jāpaspēj iemācīties, kā turpmākajās dienās visu pareizi saslēgt, pieslēgt un atslēgt.

"No kurienes jūs esat?" jautā taksometra vadītājs. "Latvia," mēs sakām, un viņš vairs neko nejautā. Kad piebraucam pie grāmatu tirgus, taksists ierauga reklāmas laukumu ar Baltijas valstu logo un iesaucas: "Look, Latvia!" Viņš pamīšus rāda pirkstu te uz mums, te reklāmas laukumu un priecīgi gavilē: "You! Latvia! Latvia! You!", it kā būtu atrisinājis sarežģītu matemātikas uzdevumu. Laikam bieži viņam negadās kādu latvieti izsēdināt tieši pie uzraksta "Latvia".

Lai tiktu iekšā hallē, obligāti jāvelk atstarojošā veste. To var ērti iegādāties pie tirgus ieejas tikai par piecām mārciņām. Pieredze liecina: ja var vēl kaut peniju no tevis izspiest, Londonas grāmatu tirgus šo iespēju garām nelaidīs.

Stendā ir problēmas ar audiodušu, kurā sinhroni ar klipiem plānots atskaņot četru Latvijas autoru darbus. Pēkšņi visus nobiedē fragments no Noras Ikstenas "Mātes piena", kas draudīgi dārd pa visu halli. Lai gan skaņu izdodas daudzmaz noregulēt, ir skaidrs, ka troksnis radīs plaisu jau tā trauslajās attiecībās ar kaimiņiem. Tiek pieņemts lēmums darbus tomēr atskaņot austiņās, kuras gan pagaidām nestrādā, bet tas nekas – varbūt strādās bezvadu austiņas, ja atradīsim, kur tādas nopirkt. Tāpat tests lielajā ekrānā stenda centrā darbojas tikai daļēji, bet arī tas ir sīkums. Priekšā taču vēl visa rītdiena.

Pusceļā uz viesnīcu attopos, ka man mugurā joprojām ir atstarojošā veste.

Braucot uz Sergeja Timofejeva dzejas performanci, sajaucam norises vietas un nokļūstam Lielbritānijas Nacionālajā bibliotēkā. Kad tomēr esam sasnieguši pareizo galamērķi, apmeklētāju vidū sastopam latviešus, kuri ir tik introverti, ka pat nesasveicinās.

Otrā diena, 9. aprīlis

Neticami, bet šorīt stendā viss pēkšņi strādā. Ar kolēģi izbrīvējam pāris stundu, lai aizskrietu uz Disnejlendas veikalu nopirkt viņas bērniem dāvanas. Brīdī, kad sūtu brālim bildi ar Mikimauša darbarīku komplektu, jautājot, vai tāds patiks viņa dēlam, man zvana Latvijas Radio 4. "Jā, jā, mums būs ekrāni, testi, mēteļi, viss tur būs!" es viņiem stāstu. "Bet vai tur būs arī grāmatas?" viņi bažīgi jautā. "Jā, jā, grāmatas, protams, arī būs!" es mierinu.

Steidzos atpakaļ uz stendu – esot izdzisis lielais ekrāns. Viens no būvniekiem pa telefonu man izstāsta, kā restartēt procesoru. To turpmākajās dienās nāksies darīt vēl un vēl.

Skrienu uz viesnīcu pārģērbties, un piecpadsmit cilvēku delegācijā ar metro dodamies uz pieņemšanu, kas tiek organizēta, lai pateiktos visiem mūsu sadarbības partneriem. Izkāpjot no metro, daļa delegācijas – sevišķi tie, kas Londonā ir pirmoreiz, – sajūsminās ne tikai par sarkanajām lampām ķīniešu kvartālā, bet arī par godalgotu (tā vēsta uzraksts logā) geju bāru ar nosaukumu "Geju bārs".

Daži no pieņemšanas dodas prom ātrāk, lai paspētu uz Baltijas autoriem veltītu pasākumu ar rakstnieces Noras Ikstenas dalību, bet man, piemēram, vairs nav spēka. Es gribu tikai fish and chips.

Trešā diena, 10. aprīlis

Londonas grāmatu tirgus oficiālā atklāšanas ceremonija norisinās vienā no otrā stāva stūriem – tieši zem norādes par to, kur atrodas tuvākā tualete. Uzrunu saka visu valstu ministri un Londonas grāmatu tirgus vadība, izskan arī "Saule, pērkons, Daugava". Viss kā jau atklāšanas ceremonijās, tikai bez vīna, pīrāgiem un siera groziņiem.

Atklājas, ka planšeti, kurā tiek pildīts tests "Cik introverts tu esi?", var uzlādēt tikai tad, ja to izskrūvē laukā no statīva. Labi, ka nepaspējām nopirkt pagarinātāju.

Izrādās, arī jaunās bezvadu austiņas vajag ik pa laikam uzlādēt. Izlādējušās austiņas gan iegūst jaunu funkciju – tās var izmantot, lai klusumā atpūstos no tirgus murdoņas. Otra vieta, kur iegūt īsu atelpu no pastāvīgā trokšņa, sarunām un cilvēkiem, protams, ir tualete. Tāpēc ar gudru ziņu esam tur izvietojuši kampaņas #iamintrovert reklāmas plakātus, kas vēsta: "Finally I'm alone. What a relief." Jau pagājušogad nolēmām, ka mums šos reklāmas laukumus vajag par katru cenu. Tas ir bijis to vērts. Par reklāmām saņemam ļoti daudz uzslavu, un sevišķs prieks, ka tās ļoti skauž igauņiem. Mana kolēģe stāsta, ka viņai zvanījis kāds britu žurnālists un uzdevis jautājumu, vai arī Igaunijai šajā tirgū ir nacionālais stends.

Semināri ar Latvijas autoru un nozares pārstāvju dalību notiek cits pēc cita, dažbrīd pat paralēli. Diemžēl maz izdodas dzirdēt, kas tur tiek runāts. Pastiprināta stresa apstākļos ir grūti koncentrēties, turklāt nemitīgi jārisina dažādas sīkas likstas mūsu stendā. "Kādas?" jūs jautāsiet? Lūk, daži piemēri.

Stendā atrodas četri galdi, kurus var rezervēt Latvijas delegācijas dalībnieki, lai tiktos ar ārvalstu izdevējiem, aģentiem un sadarbības partneriem. Kāda izdevēja rezervējusi sev vienu no galdiem uz pilnīgi visu tirgus laiku, lai lielākoties vienkārši tur pastrādātu pie datora un atpūtinātu kājas. Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ!

Rakstnieks Filips Rufs meklē dzejnieci Madaru Gruntmani, jo viņai varētu būt radnieciskas saites ar latviešu anarhistu Pēteri Mālderi. Kur Madaru varētu atrast?

Baltijas valstu kopīgajā informācijas stendā, kurā ir pārstāvji no visām trim valstīm, mums vienīgajiem nav sava krēsla. Par krēslu nodrošināšanu bija atbildīga Lietuva. Viņi ļoti atvainojas, bet diemžēl krēslus nopirkt nav sanācis. Paši savu īrējot no grāmatu tirgus.

Londonas grāmatu tirgus pārstāvji paņēmuši no mums divas kastes alus un kreklus ar introverto rakstnieku I., lai to visu rādītu un piedāvātu apmeklētājiem Baltijas kopīgajā bārā. Kad nokļūstam bārā, mums piedāvā tikai saldas sēnes, kas tiek stādītas priekšā kā Lietuvas tradicionālie cepumi. Par introvertu alu neviens neko nav dzirdējis. Esot tikai "Heineken". Toties šajā bārā ikviens var nogaršot dažādus Baltijas tradicionālos ēdienus – piemēram, vistu ar ķilavām.

Stendā uzkāries dators, kas darbina testu. Izrādās, tādos gadījumos jāspiež F11, "refresh" un atkal F11. Nav nevajadzīgu zināšanu.

Noliktavas telpā kādam pazudusi jaka. Pēc tam vienai no Latvijas literatūras tulkotājām pazudusi spilgti oranža soma. Tikmēr atkal apstājies tests. Izrādās, tas tāpēc, ka uz datora, kas to darbina, ir uzmesta kāda soma.

Atbraukuši nevienam nezināmas izdevniecības pārstāvji un vaicā, kāpēc viņu grāmata nav izvietota stendā. Esot speciāli ieradušies, lai uz to apskatītos. Līdzi paņēmuši vienu grāmatas eksemplāru. Angliski ne viens, ne otrs nerunājot.

Informācijas stendā kāds žurnālists grib uzzināt kaut ko vairāk par Latvijas mācību grāmatu segmentu. Kurš viņam varētu to ātri dažos vārdos izstāstīt?

Kamēr mana kolēģe nes aģentam uz tikšanos ilustratoru katalogu, viņa nejauši iztraucē kādas Latvijas izdevniecības pārstāves fotosesiju stendā. "Bļ**, izvācies laukā no kadra!" laipni palūdz izdevniecības pārstāve.

Un tā tālāk.

Ceturtā diena, 11. aprīlis

Nokavēju literārās brokastis ar dzejniekiem Arti Ostupu, Sergeju Timofejevu un Madaru Gruntmani, bet vismaz paspēju uz Luīzes Pastores grāmatas atklāšanu.

Nevaru atrast PEN salonu, kurā Klēra Armisteda sarunājas ar Noru Ikstenu.

Uznāk raudiens.

Baltijas bārā joprojām nav mūsu alus un kreklu.

Ierodas fonds "Viegli" kopā ar lielu lāci. Šim notikumam man jāvelta nedaudz garāka atkāpe. Fonds "Viegli" jau pirms vairāk nekā gada izteica vēlmi uzstāties Latvijas stendā. Un viņi nebija vienīgie. Radās iespaids, ka Latvijas stends grāmatu tirgū ir kļuvis par savdabīgu cirka platformu, kurā jebkurš iedzīvotājs var tikt pie iespējas parādīt kādu no saviem talantiem. Vienalga, dziedāt, dejot, adīt cimdus, spēlēt kokli vai likt dūņu maskas. Gan mēs (platforma "Latvian Literature"), gan Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) skaidroja, ka šajā grāmatu tirgū nenotiek koncerti, šovi, performances vai atsevišķu, Latvijā angliski iznākušu grāmatu prezentācijas. Par spīti tam, fonds "Viegli", dodoties pie augstākstāvošām amatpersonām, panāca sev koncertu atsevišķā telpā, kas tika iekļauts Latvijas profesionālajā programmā. Rezultāts bija tāds, kā to paredzējām, – koncerta jau tā pustukšajā zālē bija tikai latvieši. Ja neskaita, protams, lāci. Kā teica mana kolēģe Inga Bodnarjuka-Mrazauskas: "Latviešiem joprojām šķiet, ka viņus visur pieņems atplestām rokām vienkārši tāpēc, ka viņiem ir kaut kas labs un īpašs. Bet paši neko nedara, lai par šo īpašo pastāstītu un cilvēkus par to ieinteresētu. Pārāk ideālistisks skatījums uz dzīvi ārpasaulē."

Laimīgajā stundā, kad visā Baltijas stendā tiek pasniegts alus, pie manis pienāk īpatna paskata vīrs, kurš iepazīstina ar sevi kā britu žurnālistu un lūdz, lai pastāstu vairāk par Krievijas ietekmi uz Latvijas demokrātisko situāciju. Nākamnedēļ viņam esot jāintervē kāds Latvijas ministrs. Žurnālists paņem manu vizītkarti un sola atsūtīt ziņu, kā pagājusi intervija.

Trīs Baltijas valstu pieņemšana, kurā piedalās aptuveni 400 cilvēku. Uzkodas pazūd aptuveni desmit sekunžu laikā.

Piektā diena, 12. aprīlis

Nora Ikstena ar Luīzi Pastori semināra laikā saraudina publiku.

Mūsu fotogrāfs aizvaino augstu amatpersonu, palūdzot atbrīvot stenda priekšplānu, lai varētu nobildēt komandu. Saņemam niknu un aizvainojuma pilnu ziņu.

Baltijas bārā joprojām nav mūsu alus un kreklu.

Būvnieki sāk novākt stendu.

Mēs esam laimīgi, ka viss ir beidzies. Vēl tikai daži pasākumi turpmākajās dienās. Tas ir neticami. Viss, kam mēs paši ticējām, ir izdevies. Lat-vi-ja. Uz-va-ra.

Paldies Ingai, Jutai, Andrai, Dacei, Unai, Madarai, Tomam, Līgai, Ildzei, Ingai, Vilim, Žanetei, Džeidam, Ievai, Ivetai, Reinim, Aijai, Elīnai un daudziem citiem par to, ka man bija tas gods šajā piedzīvojumā būt kopā ar viņiem.

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1