Kultūra
09.07.2014

Piektais evaņģēlijs

Komentē
0

Nu jau kādu laiku arī Latvijas lasītāji var iepazīties ar Toma evaņģēliju, kas izdots latviešu valodā. Kopš šī brīža nāksies saskarties ar dažādiem viedokļiem par šo tekstu. Fundamentāli noskaņoti kristieši, sakrustodami rokas, teiks: "Nē, mums tas nav vajadzīgs, tas tikai maitās mūsu ticību." Kāds cits jūsmīgs kristietis to vēlēsies dēvēt par piekto evaņģēliju, saskatot tajā daļu no zudušās kristietības, savukārt kāds, kurš nekad nav bijis iesaistīts kristietībā, varbūt mēģinās tajā atrast universālo garīgumu, kas caurstrāvo visas reliģiskās tradīcijas. Arī pielietojuma ziņā Toma evaņģēlijs izmantots dažādi – reizēm tas kalpojis kā kristīgās meditācijas manuālis tradicionālo konfesiju ietvaros vai arī pasludināts par kanonisku tekstu neo-gnostiskās kristietības baznīcās. Lai kādi arī nebūtu viedokļi un pielietojumi, šim evaņģēlijam ir sava vēsture un konteksts, ko nevajadzētu ignorēt arī tad, ja vēlamies to ievietot mūsdienu situācijā.

Rokraksti

1897. un 1903. gadā Ēģiptē tika atrasti nelieli fragmenti grieķu valodā, kas saturēja Jēzus teicienus, tolaik vēl neviens nespēja identificēt šos fragmentus kā piederīgus Toma evaņģēlijam. Pētnieki nosprieda, ka šie fragmenti tikuši sarakstīti ap 200. gadu m.ē.[1] Pilnā formātā Toma evaņģēlijs tika atklāts 1945. gadā Ēģiptē. Cilvēkiem patīk domāt, ka manuskriptus parasti atklāj alās, satītus ruļļos. Šie Nag Hammādī atklājumi nebija šāds gadījums. Manuskripti bija paslēpti aptuveni 60 cm lielā māla urnā un vairākus gadsimtus glabājās Ēģiptes tuksneša smiltīs[2]. Arī pašu manuskriptu formāts ir diezgan interesants, jo papirusa lapas bijušas saliktas kopā un apvilktas ar ādas vākiem, pēc būtības teksti bija nevis vienkārši "ruļļi", bet gan "grāmatas" ādas vākos.

Šie manuskripti, visticamāk, tapuši netālu no to atrašanas vietas, kur 4. gs. m.ē. Pahomija vadībā tika dibināti pirmie kristiešu klosteri. To, ka teksti tikuši kopēti mūku vidē, iespējams pateikt pēc mūku aprindās lietotā "Pieminiet arī mani savās lūgšanās, mani brāļi". Šo frāzi tekstu pārrakstītājs lietojis, lai noslēgtu otro Nag Hammādī kodeksu, kurā ietilpst arī Toma evaņģēlijs. Nav grūti iedomāties, ka laikmetā, kad nepastāvēja mehāniskas grāmatu kopēšanas tehnikas, šos tekstus mūki vērtēja augstu. Taču pienāca laiks, kad klostera vadība lika mūkiem no šiem tekstiem atbrīvoties, jo Aleksandrijas arhibīskaps Atanāzijs norādīja uz kristiešu kanona nozīmīgumu, kas nozīmēja, ka daudzās grāmatas, kas atradās mūku bibliotēkā, tika pasludinātas par kristietībai nepiederīgām. Mūki bija dilemmas priekšā, jo, no vienas puses, nevēlējās, lai tos izslēgtu no Baznīcas kā herētiķus, kuri glabā aizliegtu literatūru; no otras puses, viņi šajos tekstos saskatīja ko vērtīgu, tādēļ izvēlējās tos paslēpt ar domu, ka tos vajadzības gadījumā varēs atkal atrast, lasīt un studēt[3].

Bieži dzirdēts un lasīts, ka Nag Hammādī tiek saukta par gnostisko bibliotēku, kas patiesībā tāda nemaz nav. Starp tekstiem atrodams arī fragments no Platona "Valsts," tāpat darbs ar nosaukumu "Pērkons – Pilnīgais prāts" ir piederīgs jūdaismam, "Silvāna mācība" ir katolisks darbs, "Pētera un divpadsmit apustuļu darbi" ir jūdu kristiešu sacerējums, savukārt "Dvēseles izmeklēšana," "Sāncenša Toma grāmata," "Pestītāja dialogs" un "Seksta sentences" ir enkrātiešu darbi.[4]

Nag Hammādī rokrakstu atrašana

Nag Hammādī bibliotēku 1945. gadā uzgāja kāds zemnieks, kurš dzīvoja netālu no Nag Hammādī ciematiņa. Atklājuma dienā Muhamads ar saviem kompanjoniem devās uz tuksnesi, lai meklētu tur sabakhu, īpašu substanci, kas atrodama tuksnesī un izmantojama kā augsnes bagātinātājs. Muhamads, uzgājis trauku, sākotnēji domāja, ka to labāk neaiztikt, jo tajā, iespējams, mitinās kāds ļauns gars, džins. Taču Muhamads tomēr sašķaidīja priekšmetu cerībā atrast ko vērtīgu. Viņš un viņa kolēģi ātri secināja, ka tie ir teksti, kuros rakstīti stāsti, kas, visticamāk, saistīti ar kristiešiem. Viņš šajos tekstos nesaskatīja nekādu vērtību, varbūt tas tādēļ, ka Muhamads nemācēja lasīt. Atradējs atzina, ka pāris papirusus izsviedis laukā, ar pāris viņa māte iekūrusi krāsni, bet vēl dažus viņš centies notirgot melnajā tirgū. Šajā laikā Muhamada ģimene bija iesaistīta nebeidzamā asinsatriebības drāmā, kurā arī viņš bija piedalījies, tādēļ atradās vietējās policijas redzeslokā. Tādēļ tekstus Muhamads bija uzticējis kādam priesterim. Informācija par iespējami vērtīgiem manuskriptiem ātri sasniedza arī vietējo valdību, līdz ar to liela daļa no manuskriptiem nonāca Kairas muzejā, kur tie glabājas vēl šodien[5].

Evaņģēlija autors

Nag Hammādī bibliotēka ir datējama ar 4. gs., un ir skaidrs, ka šie teksti ir tikuši pārrakstīti vai pat tulkoti un tiem ir bijis senāks paraugs. Toma evaņģēlijs ir viens no unikālākajiem šīs bibliotēkas darbiem, jo sarakstīšanas laika ziņā ir salīdzinoši tuvs kanoniskajiem Marka, Mateja, Lūkas un Jāņa evaņģēlijiem. Taču, atšķirībā no kanoniskajiem tekstiem, Toma evaņģēlijs neizklāsta stāstu, bet gan ir Jēzus izteicienu apkopojums un, domājams, pārstāv neatkarīgu tradīciju. Pirmā Toma evaņģēlija teksta autors, kurš, visticamāk, to sarakstījis grieķu valodā, dzīvojis Edesā, tagadējās Turcijas teritorijā. Viņš pārstāvējis jūdu kristietības formu – enkrātismu. Viņi noliedza laulības, atturējās no alkohola un gaļas un mācīja, ka tikai tie, kas ir vieni, ieies debesīs. Tāpat autoram ir bijusi svarīga reliģiskā ideja par androgīno cilvēku – jeb tādu cilvēku, kas sevī ietver kā vīrišķo, tā sievišķo[6].

Kā Toma evaņģēlija, tā arī enkrātisma izcelšanās nav precīzi datējama. Viens no spilgtākajiem enkrātiešiem ir Taciāns (2. gs.), kurš sarakstījis pirmo "Diatesaronu" jeb darbu, kas vienā stāstā mēģina apvienot visus četrus kanoniskos evaņģēlijus. Daži pētnieki uzskata, ka Taciāna "Diatesaronam" ir saistība ar Toma evaņģēliju. Piemēram, Toma evaņģēlija 75. logions vēsta: "Daudzi ir pie durvīm, bet tikai tie, kas ir vieni, ieies kāzu namā."[7] Arī Taciāns uzskatīja, ka tikai tie, kas ir neprecēti, nokļūs debesīs. Viņš uzskatīja, ka kopš Kristus atnākšanas laulības ir atceltas. Viņaprāt, seksuāls sakars cilvēku apgāna, pat ja tas sankcionēts ar rituālu. Taciāna izpratnē kristības nomazgā no cilvēka visu nešķīsto, tādēļ aptraipīties pēc kristībām nedrīkst, jo otrreizējas kristības, kas nomazgātu jauno nešķīstību, vairs nav iespējamas. Šī iemesla dēļ enkrātieši ieturēja celibātu un kristīja tikai neprecētos vai šķirteņus, kas solījās turpmāko mūžu dzīvot bez seksuāliem sakariem[8]. Toma evaņģēlija latviskotajā versijā vārds monahos (koptu val.) tulkots kā "vieni". Šis jēdziens bijis pazīstams antīkajā grieķu literatūrā kā īpašības vārds ar nozīmi "vienkāršs" (grieķu val. μοναχός), taču lietvārda nozīmi iemantojis, pateicoties vēlākām ietekmēm no Palestīnas un Sīrijas, un tādējādi vārds monahos ieguvis nozīmi "vecpuisis". Vēlāk, pateicoties Atanāzija un Pahomija pielietojumam, šis vārds ieguva nozīmi "mūks"[9]. Varam jau nojaust, no kurienes cēlies krievu valodas vārds монах (monah, latviešu val. – mūks). Tieši vārds monahos labi raksturo Toma evaņģēlija vēstījumu un vēsturisko kontekstu. 75. logionu varētu pārfrāzēt mūsdienās saprotamā veidā un teikt: "Daudzi ir pie durvīm, bet tikai mūki, kas atturas no dzimumsakariem, ieies kāzu namā."

Aleksandrijas ietekme evaņģēlija domā

No teksta sarakstīšanas vietas Edesas, kā var spriest pēc Nag Hammādī atklājumiem, tas nonācis Ēģiptē. Palestīnas teritoriju un Ēģipti jau kopš seniem laikiem vienojuši dažādi notikumi, kas aprakstīti kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā: 1) jūdu tauta, būdami vergi, bēg no Ēģiptes faraonu jūga uz apsolīto zemi; 2) Jāzeps nokļūst Ēģiptē, jo viņu nodod viņa brāļi; 3) Etiopijas ķēniņienei nācās ceļot cauri Ēģiptei, kad tā devās apciemot valdnieku Zālamanu; 4) arī Jaunā Derība runā par to kā Jāzeps, Marija un bērniņš Jēzus dodas uz Ēģipti, lai rastu pagaidu patvērumu no Hēroda, kurš vēlas nonāvēt jaunpiedzimušo jūdu ķēniņu; 5) arī Sīmanis Māgs, pirmais kristiešu ķeceris, kā liecina Klementa literatūra, savas zināšanas par maģiju ieguvis Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā[10].

Aleksandrija tajā laikā pazīstama kā liela metropole, kurā sastapās cilvēki no dažādām Romas impērijas vietām un citām zemēm. Tajā gadsimtiem ilgi bija valdījuši tradicionālie Ēģiptes reliģijas priekšstati, grieķu reliģiskie kulti, kas veltīti grieķu dieviem. Aleksandrijā tajā laikā bija sastopama liela jūdu populācija, kuras reliģiozitāte izpaudās visdažādākajos veidos. Slavenais Aleksandrijas jūdu filosofs Filons pārstāvēja helenizētu jūdaismu jeb tādu jūdaismu, kas interpretēts ar grieķu filosofijas palīdzību. Aleksandrijā populāra bija Babilonijas astroloģija, kā arī seno persiešu māgu reliģija. Neliela daļa cilvēku Aleksandrijā praktizēja arī kristietību. Tāpat Aleksandrijā no heterodoksā jūdaisma dzimst pirmie gnostiķi, dēvēti par setiešiem, jo tie uzskatīja, ka Ādama un Ievas trešais dēls Sets ir cilvēces glābējs. Aleksandrijā ap 1. gs. p.m.ē. uzplauka tā saucamais neo-pitagorisms, kura viens no spilgtākajiem pārstāvjiem bijis Mazāzijā dzīvojošais brīnumdaris un dziedinātājs Tiānas Apolonijs. Nedaudz vēlāk attīstījās arī jauns platonisma vilnis, ko pārstāvēja 3. gs. metafiziķis un mistiķis Plotīns, kurš savu izglītību ieguvis tieši Aleksandrijā. Šīs pilsētas bibliotēka mūsu ēras sākumā piesaistīja daudzus zinātniekus un domātājus.

Ēģiptē tajā pašā laikā uzplauka hermētisms, kas bija veidots, balstoties Ēģiptes tradicionālajās reliģijās un grieķu reliģijā. Par savas tradīcijas aizsācēju hermētisma sekotāji uzskatīja Hermeju Trismegistu, kurš tika attēlots kā viedais, taču patiesībā nebija vēsturiska persona, bet gan kombinācija no ēģiptiešu dieva Tota un grieķu dieva Hermeja. Hermētiskais teiciens "Kas zina sevi, zina Visu"[11] iespaidojis Toma evaņģēlija autoru 67. logionā: "Kas zina visu, bet ne sevi, tam pietrūkst Viss."[12] Vēlāk "Toma sāncenša" grāmatas autors (3. gs.), kurš arī dzīvoja Edesā un izmantojis Toma evaņģēliju, interpretē šo pašu teicienu šādi: "Tas, kurš nav iepazinis sevi, nav iepazinis neko, bet tas, kurš ir iepazinis sevi, tajā pašā laikā ir iemantojis zināšanas par Visa dziļumu." Šie teicieni skaidri pauž ideju – lai iepazītu augstāko realitāti, cilvēkam vispirms ir jāiepazīst pašam sevi. Šeit tiek realizēts hermētisma princips, ka mikrokosmoss ir makrokosmosa mazāks attēls. Līdz ar to, cilvēkam iepazīstot sevi (mikrokosmoss), viņš iepazīst to, kā darbojas ārējā pasaule (makrokosmoss), un arī to, kā dievišķais darbojas tajā. No šī mēs varam redzēt, ka Edesā dzīvojošie jūdu kristieši bija pazīstami ar Aleksandrijas hermētismu, kas tādā veidā arī ietekmējis Toma evaņģēliju un tā vēlāko tradīciju.

Rokraksta valoda

Toma evaņģēlijs kopā ar citiem manuskriptiem tika atrasts koptu valodā, kuri, visticamāk, bija pārtulkoti no grieķu valodas. Koptu valoda ir pēdējais posms ēģiptiešu valodai. Tā savu pastāvēšanu pieredzēja no 4. līdz 10. gs. m.ē. Šī valoda ir tās valodas mantiniece, kurā runāja faraoni un kas tika pierakstīta ar ēģiptiešu hieroglifiem. Atšķirībā no senās ēģiptiešu valodas, koptu valoda lietoja grieķu alfabēta lielos burtus, pievienojot tiem sešus burtus, kuri balstīti senajā ēģiptiešu valodā. Koptu valoda ar laiku adoptēja ļoti daudz grieķu valodas vārdu. Šo valodu 3. gs. m.ē. standartizēja kristiešu reliģiskie līderi. Koptu valodā pastāvēja vairāki dialekti, no kuriem izplatītākais bija sahīdiskais dialekts, kurā tika tulkoti darbi no grieķu valodas, kas bija paredzēti lietošanai Ēģiptes baznīcās un klosteros. Tai skaitā jau kopš 300.g. m.ē. – Bībeles tulkojumi no grieķu valodas, tādēļ koptu valodas Bībeles versijas ir vērā ņemams Bībeles teksta kriticisma avots. Līdzīgi koptu valodā saglabājušies arī ne-kanoniskie sacerējumi, kā Nag Hammādī un arī dažādi maniheismam piederīgi sacerējumi. Koptu valoda Ēģiptē aktīvi tika lietota līdz aptuveni 1000. gadam, kad par Ēģiptes ikdienas valodu kļuva arābu. Šodien koptu valoda ir mirusi valoda, ko neviens vairs nelieto ikdienas dzīvē, taču to joprojām var dzirdēt koptu pareizticīgās baznīcas dievkalpojumos[13].

Maniheisms

Edesas jūdu kristieši 2. gs. m.ē. reprezentēja neatkarīgu kristietības tradīciju, kas izpaudās jūdaisma ietvarā. Šī tradīcija nāk no Jeruzalemes, tā bija pārstāvēta kā Aleksandrijā, tā Edesā. Vēlāk jūdu kristietība sadalījās vairākos virzienos, kā, piemēram, ebionīti, nazīrieši un elkezīdi. Visas bija jūdu kristietības formas, kuras vēlāk oficiālā baznīca atzina par herētiskām. Viens no jūdaiskās kristietības tradīcijas turpinātājiem un reformētājiem bija persiešu izcelsmes pravietis Mani, kurš dzīvoja 3. gs. m.ē. Babilonijā. Viņš bija duālistiskas[14] reliģijas dibinātājs, kurā viņš iekļāva lielo reliģiju praviešus, kā Zaratustru, Mozu, Budu un Jēzu.

Daļa no agrīno jūdu kristiešu reliģiskajiem priekšstatiem bija saistīti ar eņģeļiem, savukārt priekšstats par eņģeļiem izriet no kosmosa ainas redzējuma. Jūdu kristieši iztēlojās, ka Dievs ir pāri visam un viņam pakļauts ir dēls. Savukārt dēlam pakļauti ir septiņi eņģeļi, kuri bija pirmie, kas tika radīti. Viņiem subordinēti erceņģeļi un eņģeļi, kas ir vistuvāk cilvēkiem. Visa šī eņģeļu hierarhija jūdu kristietībā reprezentēja Svēto Garu. Tas bija raksturīgi jūdu kristiešiem – ar iztēles palīdzību sadalīt Svēto Garu vairākās vienībās. Tāpat jūdu kristiešiem bija pazīstams koncepts par sargeņģeli, kuru viņi uzskatīja par tā cilvēka attēlu un līdzgaitnieku, kam viņš piederēja. Šis eņģelis bija cilvēka neapzinātais transcendentālais "es", kas savukārt ir īstais Dieva attēls. Šī ideja sastopama arī Toma evaņģēlija 84. logionā: "Kad jūs redzat jūsu līdzību, jūs priecājaties. Bet, ja jums būtu jāskata tēli, kas pirms jums ir radušies – ne tie mirst, ne parādās –, cik daudz jūs panestu?"[15]

Manihejiešu tradīcija vēsta, ka pravietis Mani agrā jaunībā vīzijā redzējis savu sargeņģeli. Ir zināms, ka arī manihejieši lietoja Toma evaņģēliju. Interpretējot 84. logionu Mani vīzijas kontekstā, tas nozīmētu, ka cilvēks spogulī redz pats savu attēlu un ir par to priecīgs. Taču kā būtu tad, ja viņš ieraudzītu viņa paša attēlu jeb sargeņģeli, kas kopš pasaules radīšanas mitinās pie Dieva debesīs un uzlūko to? Vai tādā gadījumā cilvēks būtu spējīgs ar sevi sastapties?[16] Raugoties uz sevi, cilvēks redz savu ārējo atveidu, kas ir šo materiālo realitāti reprezentējošs. Maniheismā katrs sekotājs ir aicināts dzīvot saskaņā ar savu sargeņģeli, kas reprezentē dievišķo būtību. Tādēļ – cik viegli būs satikties cilvēkam, kas ir iesaistīts tikai šīs pasaules lietās, ar savu patieso būtību, kas ir vienāda ar Dieva būtību? Maniheisms izpaudās kā radikāls duālisms, kas centās noliegt miesisko, tai skaitā seksualitāti, laulības, un par savas dzīves vadlīniju izvēlējās atturēties no dažādām ar materiālo pasauli saistītām aktivitātēm. Pret maniheismu aktīvi iebilda agrīnie kristiešu teologi, tajā skaitā Augustīns, kurš pats vairākus gadus bija manihejietis. Pravieša Mani reliģija Eiropā tika izskausta, taču tā turpināja dzīvot Austrumu pasaulē, ceļojot līdz pat Ķīnai, kur tā sajaucās ar vietējām ķīniešu reliģijām, kā daoisms un budisms. Pravietis Mani tur tika godāts kā daoisma pamatlicēja Laodzi reinkarnācija. Maniheisms lielā mērā seko tam pašam jūdu kristietības virzienam, kam Toma evaņģēlija autors, tas ir, enkrātismam. Tā ir tendence dzīvot askētisku dzīvi, noliegt dzimumsakarus un ieturēt veģetāru diētu.

Toma kristietība

Mūsdienās lielākā daļa Indijas kristiešu pieturas pie tradīcijas, ka kristietības pamatlicējs Indijā ir Jēzus apustulis Toms. Pat skeptiskākie zinātnieki piekrīt, ka kristietība Indijā pastāvējusi sen, vēlākais kopš 4. gs.[17] "Toma darbi," kas ir viens no agrīnās kristietības literatūras paraugiem, piederīgi Edesas Toma tradīcijai un sarakstīti aptuveni 3. gs., apraksta to, kā apustulis Toms dodas uz Indiju. Naktī Tomam parādījies Jēzus, kurš teicis: "Nebaidies, Tom, ej uz Indiju un sludini tur vārdu, jo mana žēlastība ir ar tevi."[18] Saskaņā ar šo darbu Toms Indijā veic dažādus brīnumus un sludina tur evaņģēliju, kas Tomam nozīmē atteikties no pasaules, tās bagātībām un kaislēm, jo īpaši seksuālajām. Šajā stāstā Toms nav vienkāršs Jēzus apustulis, bet gan Jēzus dvīņu brālis. Vārds "Toms" cēlies no aramiešu valodas un nozīmē "dvīnis". "Toma darbi" pat apraksta, ka Jēzus, kurš parādījies kādam pārim, esot izskatījies pēc apustuļa Toma. Pāris notur Jēzu par Tomu, taču Jēzus paskaidro, ka viņš nav Jūda Toms[19], bet gan ir viņa brālis[20]. Arī Toma evaņģēlijā manāmas līdzīgas noskaņas. Kad Jēzus jautā saviem mācekļiem, kam viņš līdzinās, Toms atbild: "Meistar, mana mute nekādā ziņā nepieļaus, ka es izsaku, kam tu līdzinies,"[21] – uz ko Jēzus atbild, ka viņš nav Toma Meistars, jo ir dzēris un apreibis no mutuļojošā avota, kam Jēzus ir ļāvis izplūst. Tas nozīmē, ka Toms ir iepazinis to būtību, kas ir Jēzū, un tādējādi viņi abi ir kļuvuši līdzīgi jeb ir "dvīņi". Šī garīgā "dvīņa" tradīcija, kā jau aprakstīju iepriekš, daudz smalkāk izstrādātā veidā izpaudās maniheismā.

Toma evaņģēlijs ir unikāls agrīnās kristietības literatūras paraugs, kas liecina par senu un izzudušu agrīnās kristietības formu. Tie bija kristieši, kuri uzskatīja – lai kļūtu par kristieti, vispirms ir jākļūst par jūdu. Tāpat pēc kristībām ir jāievēro augsts morālās dzīves standarts, it sevišķi attiecībā uz miesas šķīstību. Tādēļ nav brīnums, ka mūki, kas dzīvoja Pahomija dibinātajos klosteros, saskatīja Toma evaņģēlijā un citos savas aizliegtās bibliotēkas tekstos lielu vērtību.

 

[1]Gilles Quispel, "The Gospel of Thomas Revisited" in Gnostica, Judaica, Catholica. Collected Esays of Gilles Quispel, ed. Hohannes van Oort (Leiden: Brill, 2008), 175.

[2] Tobias Churton, The Gnostics (London: Weidenfeld & Nicolson, 1987), 7.

[3] Gilles Quispel, "Coptic Gnostic Writings" in Gnostica, Judaica, Catholica. Collected Esays of Gilles Quispel, ed. Hohannes van Oort (Leiden: Brill, 2008), 38.

[4] Gilles Quispel, "Genius and Spirit" in Gnostica, Judaica, Catholica. Collected Esays of Gilles Quispel, ed. Hohannes van Oort (Leiden: Brill, 2008), 212.

[5] Elaine Pagels, The Gnostic Gospels (London: Phoenix, 2006), 13-14.

[6] Gilles Quispel, „The Gospel of Thomas Revisited” in Gnostica, Judaica, Catholica. Collected Esays of Gilles Quispel, ed. Hohannes van Oort (Leiden: Brill, 2008),192.

[7] Toma evaņģēlijs, tulk. D. Balode, R. Kokins, E. Pohomova un G. Rēboks (Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2014), 34.

[8] Gilles Quispel, "The Gospel of Thomas Revisited" in Gnostica, Judaica, Catholica. Collected Esays of Gilles Quispel, ed. Hohannes van Oort (Leiden: Brill, 2008), 193.

[9] Gilles Quispel, "The Gospel of Thomas Revisited" in Gnostica, Judaica, Catholica. Collected Esays of Gilles Quispel, ed. Hohannes van Oort (Leiden: Brill, 2008), 195.

[10] G.R.S. Mead, Simon Magus: His Philosophy and Teaching (San Diego: Book Tree, 2003), 31.

[11] J.P.Mahe, The Way of Hermes (Rochester: Inner Traditions, 2004), 101-124.

[12] Toma evaņģēlijs, tulk. D. Balode, R. Kokins, E. Pohomova un G. Rēboks (Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2014), 32.

[13] Bentley Layton, Coptic in 20 Lessons: Introduction to Sahidic Coptic with Excercises & Vocabularies (Leuven: Peeters, 2007), 1-3.

[14] Duālisms ir uzskats, ka kosmosu pārvalda divi vienlīdzīgi, viens otram opozīcijā esoši spēki. Visbiežāk šie divi "dievi" tiek asociēti ar labo un ļauno. Maniheisma gadījumā ļaunais ir atbildīgs par materiālo dimensiju, kas ir opozīcijā labā pārvaldītajai garīgajai pasaulei. Izteikti duālistiskas reliģijas ir agrīnais zoroastrisms un mandeisms.

[15] Toma evaņģēlijs, tulk. D. Balode, R. Kokins, E. Pohomova un G. Rēboks (Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2014), 36.

[16] Gilles Quispel, "Genius and Spirit" in Gnostica, Judaica, Catholica. Collected Esays of Gilles Quispel, ed. Hohannes van Oort (Leiden: Brill, 2008), 107.

[17] Stephen C. Neill and  Mark L. Mullins "Christianity: Christianity in Asia" in Encyclopedia of Religion, ed. Lidsey Jones, Vol. 3 (Detroit: Thomas Gale, 2005), 1729.

[18] Toma darbi 1. nod.

[19] Apustuļa Toma īstais vārds ir bijis Jūda, savukārt "Toms" jeb "dvīnis" bija viņa segvārds.

[20] Bart D. Ehrman, Lost Scriptures: Books that Did Not Make It into the New Testament (Oxford: University Press, 2003), 122.

[21] Toma evaņģēlijs, tulk. D. Balode, R. Kokins, E. Pohomova un G. Rēboks (Rīga: Latvijas Bībeles biedrība, 2014), 18.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0