Par Maijas Silovas dzejoļu krājumu "Stihiya", apgāds "Jumava", 2012.
Jau agrāk, kad aktīvi iesaistījos literārajā dzīvē, strādājot redakcijās, vērtējot Jauno autoru semināram iesūtītos darbus, pārlasot neiedomājamas manuskriptu ķīpas, manī nostiprinājās uzskats par to, ka pastāv divu veidu draņķīgi autori. Pirmie ir tie, kas no sirds cenšas, taču viņiem vienkārši nesanāk. Otrie – kuri cenšas, lai tiktu pamanīti, un dzejas vai prozas rakstīšana ir tikai vēl viena iespēja pašapliecināties viņu satrauktajam ego, kurš vienlaikus pašapliecinās jau sportā, zīmēšanas pulciņos, vides aizsardzības aktivitātēs un, piemēram, cīņā pret krūts vēzi.
Pirmie vienmēr likušies simpātiski, jo, ak, Dievs, ne katram jāpiedzimst par izcilu rakstnieku vai dzejnieku, pietiek ar viņu aizrautību un sirsnību, kura, nerealizējusies literatūrā, atradīs sev labu un derīgu pielietojumu kādā no citām cilvēka darbības jomām. Nereti šie aizrautīgie par spīti iznīcinošai kritikai tomēr turpina rakstīt, taču tas jau lai paliek uz viņu atvilktnes un sirdsapziņas atbildības, jo sliktākajā gadījumā viņi varbūt traucē vienīgi savus kaimiņus, ja raksta naktīs un rakstot skaļi klausās mūziku.
Kamēr pirmie izraisa simpātijas, otrajiem vienmēr gribējies pavaicāt – kāpēc tu to vispār dari? Iespējamie atbilžu varianti parasti ir ne vairāk par vienu – es nevaru nerakstīt. Ja tirdīšanu turpina ar neērto jautājumu, kāpēc gan neizkopt savu dzirksti, ja tā kvēlo tik spoži, kāpēc tik pavirši attiekties pret šo Dieva dāvanu, kāpēc, galu galā, nemācīties rakstīt, ja reiz bez tā nekādi nevar, atbilde parasti atkal ir viena – tekstiem neesot ne vainas, vainīgs esot lasītājs, kurš tos neprot pareizi nolasīt. Un tad vairs nelīdz iebildumi, ka, lai arī man nepatīk Prusts, es nenoliedzu viņa acīmredzamo talantu, taču tikpat bezkaislīgu objektivitāti man grūti saglabāt pret autoru, kurš subjektīvu kaislību varā mani apvaino cietpaurīgā nevēlēšanās viņu saprast. Varbūt zināma stūrgalvība man piemīt, jo nevēlos ticēt tam, kam netic pats autors.
Tā, piemēram, neticu, ja 21. gadsimta galvaspilsētas "sabiedrības krējuma" ballīšu karaliene un TV seja, kuras ikdiena paiet pa bezgalīgu vitrīnu un klubu galeriju traucoties no prezentācijas uz prezentāciju, pa starpai ieskrienot studijā pagozēties kameras priekšā, raksta šādas rindas:
Es dzirdu tālumā,
Kā bērzu birzes šalc,
Līdz pienāku es tuvāk, -
Šī maigā skaņa tālāk sauc.
Es dzirdu tālumā,
Kā spainis akā sitas,
Un sirds vai pamirst skumju varā,
Ka nespēju es mājup atrast taku.
Un atkal divējādas sajūtas. Ja es ieraudzītu šīs rindas, ar anonīma, iespējams, stipri iereibuša autora roku iešņāptas uz savas kāpņutelpas sienas, es nopriecātos, ka ir taču kāds nosalis pilsētas bērns, kas, sildoties pie radiatoriem, nav domājis, kā aplaupīt vecu tantiņu, bet gremdējies atmiņās par zaudēto paradīzi. Pavisam citādas sajūtas pārņem, izlasot šīs rindas 2012. gadā izdotā grāmatā, par kuras autori līdz šim esmu nojautis tikai to, ka viņas darbs ir iekļūt katras slavenību ballītes fotoreportāžā un reizēm izlikties par modes un stila eksperti, stāstot, ka braukt tramvajā nav stilīgi un tāpat stilīgi nav pirkt drēbes tirgū vai sekondhendā, jo sevi cienoši cilvēki iepērkas veikalā, kur tāda pati tirgū nopērkama Ķīnas ražojuma somiņa maksā piecreiz dārgāk. Kļūstu cietpaurīgi nesaprotošs un mēle niez pajautāt: kamon, beibī, tu pati tici tam, ko nupat esi uzrakstījusi? Kad tu pēdējo reizi esi dzirdējusi, kā akā sitas spainis, kā bērzu birzes šalc?
Labi, par nespēju atrast mājup taku es vēl noticētu, ja autore pati būtu centusies kaut nedaudz paveikt ticamības labā un rakstītu par sev labāk pazīstamām takām un atribūtiem, kuri veido viņas ikdienas realitāti. Pieļauju, ka autore vienkārši zinājusi, ka ir stilīgi rakstīt par bērzu birzīm, akām un spaiņiem, pieļauju, ka viņa ir zinājusi, ka rakstīt dzeju ir stilīgāk, nekā braukt sabiedriskajā transportā. Vienlaikus pieļauju, ka viņa nav zinājusi to, ka par akām un spaiņiem vārsmojuši dzejnieki, kuri paši no šīm akām dzēruši, rakstījuši par tām takām, no kurām, pat pazīstot katru cinīti uz tās, reizēm gadījies nomaldīties.
Diemžēl nevaru to visu pajautāt pašai dzejniecei, jo manas takas nav krustojušās ar tām, kuras brienot, mājupceļu nevar atrast grāmatas "Stihiya" autore Maija Silova. Modes un stila ekspertes trenētā intuīcija noteikti pačukstējusi priekšā Maijai, ka vēlēšos uzdot šādu jautājumu, tāpēc atbildējusi jau grāmatas priekšvārdā: "Ne visiem ir tuva dzejas valoda. Dzeja vienmēr gaida pareizo brīdi, tā ir kā sarunu biedrs, kurš gatavs pakļāvīgi klausīties, ļaujot cilvēkam pašam sevī atrast atbildes uz interesējošiem jautājumiem."
Skaidrs, autore kautrīgi nostājusies malā, ļaujot savā vietā runāt dzejai un sniegt atbildes uz jautājumiem. Autoresprāt noteikti piederu pie tiem, kuriem nav tuva dzejas valoda, tāpēc arī nesaprotu un pats vainīgs. Nezinu, vai autore pirms nodoma publicēt grāmatu vispār sazinājusies ar kādu, kuram dzejas valoda būtu tuva. Vismaz, ja ticam medijos plaši atspoguļotajai informācijai par grāmatas prezentāciju, tajā piedalījušies tādas pašmāju slavenības kā producents Niks Volmārs, uzņēmējas Irēna Pulkinena un Madara Ģederte, modes blogeris Deniss Ševeļovs un daudzi citi. Raidījuma "Kinomānija" vadītāja Anna Rozīte Silovas ietekmē (laikam vēl pirms grāmatas iznākšanas) arī pati esot uzrakstījusi dzejoli, taču ne vārda par to, ka grāmatas sagatavošanas, izdošanas un sagaidīšanas svētkos būtu pieaicināts kāds, kuram dzejas valoda būtu tuva.
Diemžēl šīs atbildes grāmatā lasāmā dzeja nesniedz. Kaut vai tādēļ, ka grāmatai trūkst elementāras emocionālās viengabalainības. Te liriskā varone ir apmaldījusies meitene, kas raud spilvenā, te pēkšņi salta, atraidoša dzelzs lēdija. Tā kā autore, nevienam nejautājot, frivoli rotaļājusies ar sev svešu zīmju un tēlu valodu, nav izdevusies pat kārtējā versija par simtkārt dzirdēto drāmu, kurā vairākas personības vienlaikus dzīvo vienā cilvēkā. Un drāma nav izdevusies tieši tādēļ, ka Silovas dzejai cauri skan no citiem norakstītas patiesības, kas viņas gadījumā skan kā slikti meli. Dzejniekam tāpat kā aktierim būtu jāizdzīvo savu lirisko varoņu dzīves, lai panāktu ticamu tēlojumu, sabiedriskajā dzīvē aizņemtajai autorei acīmredzot tādiem sīkumiem nav atlicis laika, aktrise savu sarežģīto lomu notēlojusi slikti. Modes un stila ekspertei tomēr vajadzētu "pazīt drēbi" un vismaz imitēt dzejas procesu tā, lai noticētu arī tādi nejēgas, kuriem dzejas valoda nav tuva. Pārāk pašpietiekama ir bijusi vēlme sarīkot vēl vienu ballīti ar Rīgas uzdzīves statistiem un dzeltenās preses fotogrāfiem. Un tā kā ballītei vajag iemeslu, ir izdota grāmata.
Vietām autore atkāpjas no personiskā, ļaujot ieskanēties pa kādai pseidofilosofiskai atklāsmei. Arī šī distancēšanās no pieraudātā spilvena un akas spaiņa, bēgšana no sevis universālās zināšanās, nav izrādījusies produktīva.
Mums zemes dienas skaitītas ikkatram,
Bet tas nav viss, kas dots ir mums,
Tā tikai daļa, neliela – tā maza.
Viss pārējais ir bezgalības nebeidzamā daba [..]
Varētu piekrist, ka neliels ir gandrīz tas pats, kas mazs, ka bezgalība ir nebeidzama, varētu pat piedot šo liekvārdību, ja atkal netraucētu no grāmatas kopējā konteksta vēdījošās šaubas par to, cik pašai autorei svarīgs licies tas, par ko viņa raksta.
Silovas tieksmi prātuļot par universālām tēmām atklāj jau grāmatas priekšvārda pirmās rindas "Cilvēks – tā ir piektā dabas stihija – dažkārt daudz spēcīgāka par iepriekšējām četrām". Ne mazāk savdabīgi interesants no dabaszinātņu viedokļa ir dzejolis, kurā dzejniece Sauli un Mēnesi nodēvējusi par planētām. Iespējams, ka tiem, kuriem pēc autores domām dzejas valoda ir tuva, šādas sīkas paviršības neliekas ievērības cienīgas. Protams, arī ikdienas sarunvalodā tās nemanīti paslīdētu garām neievērotas. Taču pavisam kas cits ir dzejas krājumā drukāts vārds, kad nozīmi iegūst katra ieelpa un izelpa, kad pārmērīgi karsta elpa var izkausēt uz stikla tikko uzziedējušu leduspuķi, kad nevērīgs žests, šņaucot degunu, var notraukt putekli, kuram bijis lemts kļūt par mūžību.
Grāmatu aizverot, tā vien šķiet, ka runājot par piekto dimensiju, autore domājusi nevis cilvēku, bet savu dabisko vidi, kuru grūti paslēpt aiz akas spaiņa, kuras smieklus un uzslavas nenoslāpē bērzu birzes šalkas. Vide, kurā kritikai nav vietas, kurā pozitīvs viedoklis par grāmatu izveidojas jau pirms tās izlasīšanas, ja vien autors ir pietiekami labs paziņa un uzaicina uz grāmatas atvēršanas svētkiem "ieraut" glāzi vīna. Vide, kurā kritika tiek uzskatīta par netikumu pretstatā cienījamajam stilista vai modes blogera arodam un katrs kritiķis pasludināts par skauģi, kurš kritizē tikai tāpēc, ka pats neko nav spējis sasniegt.
Un varbūt tieši tāpēc Maijai Silovai nepatīk braukt tramvajos, jo to pieturas parasti nav izvietotas piektās dimensijas portālu tiešā tuvumā.
P.S. Svinot grāmatas atvēršanu savu veltījumu tai dāvājis arī pašmāju ievērojamākais deep doggy style producents MC ALBERTS, jau neilgi pēc grāmatas iznākšanas radot klubu superhitu "Solnce I Luna" ar pašas Maijas SIlovas dzeju.
0