Ar bērniem
09.05.2013

Piedzīvojums teātra pasaulē

Komentē
0

Šogad jau divpadsmito reizi no 25. līdz 29. aprīlim Krievijā, Novgorodā, notika starptautiskais bērnu un jauniešu teātra festivāls "Carj-skazka/Kingfestival" – iespējams, prestiža ziņā perifēra parādība Krievijas teātrī, tomēr piedāvātā repertuāra dažādības ziņā vērtīgs un pārdomas rosinošs notikums. 5 dienu laikā noskatoties 14 valstu piedāvātās 19 izrādes (skat. festivāla blogu portālā Kroders.lv[1]), kuras paredzētas gan dažāda vecuma bērniem, gan jauniešu un pieaugušo auditorijai, secinu, ka iezīmējas vairākas kopīgas tendences un problēmas, runājot tieši par jaunākajai auditorijai paredzētajiem iestudējumiem.

Domājot par savu teātra pieredzi, kas, dzīvojot pavisam netālu no Valmieras teātra, sākās pavisam agri un neizārstējami aplipināja mani ar neizdzēšamu interesi par teātri, secinu, ka pirmās atmiņas saistās nevis ar bērnu auditorijai paredzētajiem uzvedumiem, bet ar Feliksa Deiča iestudētajām Mārtiņa Zīverta "Minhauzena precībām" – uz šo izrādi man vajadzēja iet tik bieži, ka beigu beigās gandrīz vairs nebija neviena pieaugušā, kas gribētu mani uz to vest. Neizsakāmi gribētos šo iestudējumu redzēt šodienas acīm, lai saprastu, kādēļ par košu detaļu un aktieru teatrālās eksistences pilnajām bērnu izrādēm man aizraujošāka šķita ironijas pilnā salonkomēdija. Varbūt tieši tādēļ festivāla "Carj-skazka/Kingfestival" piedāvājumā saistošākie man šķita uzvedumi, kuros līdzās bērniem paredzētajai darbības līnijai vienlīdz pārliecinoši bija izstrādāts pieaugušo auditorijai paredzētais izrādes līmenis.

Šādu dubultnaratīvu piedāvāja Krasnojarskas Drāmas teātra ansamblis izrādē "Kuprainais zirdziņš" (Конёк-Горбунок), kura veidota kā muzikāli dramatisks stāsts pasaku pasaulē. No vienas puses, aktieri organiski dzīvā intonācijā izstāstīja fantastiska notikuma fabulu, padarot stāstu stāstīšanu par aizraujošu ceļojumu krāsu, skaņu, melodiju, kustību pasaulē. No otras puses, bieži dzirdamie dobjie smiekli no pieaugušo auditorijas puses liecināja par to, ka ne tikai man bija aizraujoši vērot aktieru absolūti pašironisko, organisko eksistenci uz skatuves – ne tikai attēlojot varoņu piedzīvojumus, bet arī paužot aktīvu attieksmi pret pašu spēles procesu (piemēram, demonstratīvi nevēloties attēlot vienu vai citu notikumu, kas pazemotu aktiera pašcieņu). Teātris šajā uzvedumā ieguva bērniem saprotamas (turklāt mūsdienīgas) spēles jeb rotaļas formu, aktieriem necenšoties auditorijai nodot kādu iepriekšparedzamu didaktisku morāli un teātra skatīšanās procesam tādējādi kļūstot par jautru, neprognozējamu piedzīvojumu notikumiem un attiecībām pārpilnā fantāzijas pasaulē.

"Kuprainais zirdziņš" (Конёк-Горбунок)

Līdzīgu ironijas un asociāciju pārpilnu ceļojumu piedāvāja arī spāņu "Bambalina Teatre Practicable" leļļu teātra izrādē "Odisejs", kura gan lielos, gan mazos skatītājus aizrāva, atklājot teātra radīšanas mehānismus – trīs aktieri, kuri vadīja dažādas lelles, paši kļuva par spēles meistariem, necenšoties radīt ilūziju par teātri kā maģisku vietu, kurā "no zila gaisa" nomainās dekorācijas, bet gan atklāt teātra kā asociāciju pilnas spēles procesu. Izmantojot gluži vienkāršu audumu, tika radīta ilūzija par vētrā bangojošu jūru; Trojas pilsētas ieņemšanu aktieri attēloja, kā katapultētus akmeņus svaidot pa gaisu papīra bumbiņas… Tomēr, no otras puses, izrādes vēstījumu veidoja sarežģīti, jaunākajai bērnu auditorijai ne līdz galam uztverami kultūrvēsturiskas simboli un alūzijas (piemēram, Trojas zirgs). Aktieru absolūti organiskā leļļu vadīšanas tehnika, lellēm bieži vien kļūstot dzīvākām par cilvēkiem un sākot izrīkot savu vadītāju, ļāva izspēlēt arī ārkārtīgi ironisku un neticami patiesu mīlasstāstu starp galvenajiem varoņiem, taču tajā ietvertie seksuālie zemteksti un izrādes finālā naturālistiski attēlotās vardarbīgās kaujas cīņu ainas, noraujot lellēm galvas un ekstremitātes, šokēja pat pieaugušos. Kaut gan, iespējams, nespēja uztvert vardarbību tikai kā vienu no teatrālās spēles elementiem, ir tikai pieaugušo problēma.

"Odisejs"

Savukārt vietējā Novgorodas Bērnu un jauniešu teātra Малый izrāde "Mazās sajūtas" (Маленькие чувства) attēloja kāda bērna vienā dienā piedzīvotos notikumus – sākot no sarežģītā ģērbšanās procesa, beidzot ar došanos uz dārziņu vai skolu. Šķietami vienkāršais sižets, kuru veidoja ikdienišķu darbību kariķēta attēlošana, viegli ļāva atpazīt situācijas no katra cilvēka bērnības – piemēram, sēdēšanu pie negaršīgas putras bļodas (varone ar šo mūžam neatrisināmo problēmu tika galā ļoti atjautīgi – ietinot putru apēsto konfekšu papīriņos). Par izrādes kulmināciju kļuva rotaļu laukumā izspēlētā epizode – divos traukos, kuros ir ūdens un smiltis, vispirms tika "izpeldināts" gumijnieku pāris, bet pēc tam – jaunas, spoži baltas lakkurpes. Pieaugušajiem situāciju atpazīstamība lika smieties līdz asarām, tomēr šķiet, ka bērnus izrādē daudz vairāk saistīja aizraujošie eksperimenti "melnajā kabinetā" – ar gaisā lidojošiem priekšmetiem, gaismu un krāsu spēlēm. Izrāde, no vienas puses, piedāvāja palūkoties uz bērnību kā uz laiku, kad jebkura ikdienišķa darbība (piemēram, gulētiešana) ir kā aizraujoša spēle, taču, no otras puses, lika arī uzdot jautājumu, vai šāda atsvešināta ikdienas norišu vērošana teātrī var bērnus aizraut, viņiem neļaujot iesaistīties izrādes procesā?

"Mazās sajūtas" (Маленькие чувства)

Tieši šāda – teātra kā rotaļu telpas – koncepcija festivālā tika piedāvāja divos stilistiski līdzīgos iestudējumos – Velsas "Cwmni Theatr Arad Goch" uzvedumā "Kur lapas dejo" (Where the leaves blow) un poļu "Teatr Baj" performancē "Guli" (Śpij). Abas izrādes tika demonstrētas uz teātra skatuves uzbūvētā balta auduma teltī, skatītājiem sēžot uz grīdas visapkārt spēles laukumam – tādējādi teātra apmeklējums kļuva par ļoti personisku pieredzi, ar iespēju ne tikai redzēt aktierus pavisam tuvu, bet, ja bija vēlēšanās, arī viņus aptaustīt un kopā ar viņiem paspēlēties. Taču vienlaikus šāda teātra kā rotaļu istabas koncepcija liek domāt par šo uzvedumu žanrisko definīciju. Poļu teātra uzvedums, kurā aktieri galvenokārt spēlējās ar spilgtām krāsām, formām, tekstilijām, manuprāt, bija tikai kā rotaļu istabā pavadīta pusstunda, kuras laikā bērniem bija iespējams izzināt kārtu kārtās izklātajās segās iestrādātās rotaļlietas – bumbiņas, apļus, spalvas u.tml., bet pieaugušajiem atlika tikai priecāties par bērnu aktivitāti. Un tieši tādēļ, ka sākotnēji organizētā shēma "aktieris rāda – bērns reaģē" jau pēc pusstundas pārvērtās nekontrolējamā haosā, uzveduma žanriskais uzstādījums tiešām mulsināja.

Tikmēr ar gluži tādiem pašiem telpas un spēles nosacījumiem veidotā velsiešu izrāde "Kur lapas dejo" apliecināja, ka šāda formāta uzvedumi var būt aizraujoši ne tikai kā piedzīvojums spēļu istabā, bet arī kā ceļojums teātra pasaulē. Izrādes pamatvēstījumu veidoja divu pretspēku – sievišķīgā un vīrišķīgā, kārtības un haosa – satikšanās vienā spēles laukumā jeb mājā, kas uzcelta tikai no dabā sastopamiem materiāliem – lapām, zariem, sprunguļiem, čiekuriem, celmiem u.tml. Līdz ar to varoņi ne tikai demonstrēja aizraujošu asociāciju spēli (piemēram, kļavas lapai kļūstot par šķīvi, bet zariņam – par dakšiņu), bet arī absolūti nedidaktiski izspēlēja stāstu par diviem atšķirīgiem cilvēkiem, kas, tikko satikušies, mācās viens otru izzināt, piekāpties un ieklausīties vienam otrā, pieņemt otra cilvēka viedokli. Vienlaikus pārsteidza arī uzveduma šķietami vienkāršā, taču precīzi realizētā struktūra. Sākoties izrādei, aktrise bērnus aicināja salasīt teātra foajē izkaisītos dabas materiālus, lai vēlāk ar tiem izrotātu mājokli, un skatītāji spēles telpā ienāca kā viesi. Šķiet, šāds paņēmiens bērnu apziņā saistījās ar noteiktām uzvedības normām, tādēļ brīdī, kad namamāte nogurusi aizmiga un bērni tika aicināti klusi izlavīties no telpas, lai viņu netraucētu, izrāde bez liekas brēkas beidzās, jo bērni bez ierunām pakļāvās spēles noteikumiem, uztverot redzēto par dzīves sastāvdaļu.

"Kur lapas dejo" (Where the leaves blow)

Festivālā redzētās izrādes rosināja daudz pārdomu par to, kādam jābūt labam teātrim bērniem – vai tam jāimitē dzīve pašas dzīves formās, vai jāpiedāvā groteski teatrāla spēle, vai teātrim jābūt atsvešinātam no mazā skatītāja, vai jāļauj tam kļūt par spēles dalībnieku… Cik jautājumu, tik iespējamo atbilžu, taču skaidrs ir tas, ka bērnu teātrim jābūt atvērtam gan formas, gan satura eksperimentiem, kas teātra apmeklējumu padarītu par aizraujošu, iepriekš neparedzamu piedzīvojumu citā pasaulē.                                              

 

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!