Valsts svētkos gribam uzdāvināt jums fragmentus no Māras Zālītes autobigrāfiskā romāna "Pieci pirksti", kas drīzumā iznāks apgādā "Mansards". Tajā stāstīts par piecgadīgas meitenes pārbraukšanu mājās no Sibīrijas, kur viņas ģimene nokļuva izsūtījumā.
Vilciens
Laura ir braukusi vilcienā visu savu dzīvi. Varbūt vēl ilgāk. Vilciens nav nekas labs. Drīzāk jau ļauns. Kā milzīgs pūķis no nāsīm tas izpūš savu niknumu. Briesmīgas dusmas uz visu pasauli pūķis pa brīdim izgāž kā šņācošu miglu.
– Kas tas bija?
Tētis domā, ka vilciens nolaiž tvaiku un ka Laurai arī nekaitētu. Kas? Drusku nolaist tvaiku. Laurai? Jā, tad mazāk dīdītos. Kā Tētis var salīdzināt viņu ar vilcienu, kā? Laura uzmet lūpu.
Pūķis kauc, svilpj un rīstās, un mētā savu asti. Laura ar Mammu un Tēti brauc pašā vilciena astē. Tad nu pūķis viņus mētā kā vecus muļķus. Laurai nav ticības vilcienam, ne mazākās ticības. Varbūt tas vilciens ir traks. Varbūt vilcienam nav prāta nemaz. Kā lai cilvēks zina, uz kurieni tāds dulls dzelzsgabals viņus rauj? Cilvēks domā, ka uz Latviju, bet kā to var zināt? Kā var būt drošs?
Vilciens neko nevar darīt pats uz savu galvu, Mamma mierina. Vilcienam jābrauc taisni pa sliedēm, ne pa labi, ne pa kreisi. Sliedes tur šito rumaku kā groži. Laura var būt mierīga, jo sliedes vilcienu ved taisni uz Latviju. Viena vīle un Ikšķīle! Tētis nosmejas. Laura negrib skaidrot visus svešos vārdus, kas nupat sarunāti. Citreiz viņa to darītu, bet pašlaik Laura nekādās runās neielaižas.
Laura vairs nevar ilgāk ciest, vairs nevar izturēt! Nevar un negrib, un viss! Nevar ilgāk ciest nemitīgo kratīšanos un pārmiju klabēšanu, no kā Laurai ir slikta dūša un jāvemj. Negrib just akmeņogļu sīvo un metāla sājo dvaku. Negrib ciest citu cilvēku sviedrus un smirdošās kājas, kad tie noauj zābakus, lai atlaistos kupejas guļvietā. Daudziem zeķu vietā ir auti. Negrib šņabja un papirosu dvingu tamburos, negrib tēju bleķa tureklī, jo pēc dzeršanas drīz vien ir jāiet čurāt uz vilciena ateju. Laura vienmēr ir cietusies līdz pēdējam.
Mazmājiņa? Aiziesim uz mazmājiņu? Laura bija uzticējusies Mammai. Taču tas, ko viņa ieraudzīja… Laurai velk uz vēmienu, par to nemaz nedrīkst domāt. Visbriesmīgākais vilcienā ir ateja. Mazs bērns atejas podā var iekrist un pa vaļējo caurumu izkrist laukā! Tas ir šausmīgākais, ko Laura var iedomāties. Atejas caurums kustas un izvairās, tajā nevar trāpīt, caur to redzami ātri ziboši gulšņi un draudīga, atriebīga zeme starp sliedēm. Sliežu vidū zeme ir kā vaga, kur cilvēki sēj savus mēslus. Mazs bērns tur spēj vienīgi aizmiegt acis un kliegt. Laura negrib, ka smird, ka kratās, ka sāp vēders.Tas ir izlemts! Laura kāps no vilciena laukā un nemūžam vairs ar tādu smirdošu pūķi nebrauks! Izdomās citu veidu, kā tikt uz Latviju. Savāks savas mantas. Mamma lasa grāmatu, galvu nodūrusi. Lai tik lasa, pacels galvu, bet Laura jau būs prom.
– Laura! Uz kurieni tad tu? – Tētim laikam ir jautri.
Pagaidi, pagaidi, kad Laura izkāps ārā. Redzēs, redzēs, vai tad arī Tētim būs jautri.
– Laura nebrauks ar vilcienu! Laura brauks ar kuģi! Laura kāps ārā!
– Lien augšā atpakaļ uz plaukta un nerunā muļķības! Ne nu kāpsi, ne būs! Rausti, rausti vien tās durvis. Atnāks Pavadone un pati izmetīs tevi laukā! – Mamma ir pacēlusi galvu no grāmatas un dusmojas.
– Laura brauks ar kuģi!
– Kur tu ņemsi to kuģi? Uz Latviju kuģis nemaz neiet.
– Kāpēc neiet?
– Tāpēc, ka kuģim nav kāju.
– Kāpēc nav?
– Padomā pati.
Laura negrib domāt! Laura nevēlas meklēt nekādus attaisnojumus tam, ka jābrauc ar vilcienu. Turklāt ar tādu Pavadoni, kas ir spējīga izmest bērnu no ejoša vilciena!
Ar kuģi viņu ceļojums bija sācies. Ar lielu, baltu kuģi! Ar lielu kuģi un ar lielām gavilēm. Nav gan noplukusi tupele! Kāpēc Tētim tā jārunā? Tas ir liels, balts kuģis. Uz kuģa var iziet svaigā gaisā, skatīties zilās debesīs, ļaut, lai saulīte sasilda sāpīgos ceļgalus un elkoņus, un ieelpot lielo upi. Upe ir uzticama. Upe ir dzīva. Upe ir gudra. Ne tā kā sliedes, kam nav ne sirds, ne prāta. Upe saldi smaržo pēc svaigām zivīm. Dziļi, dziļi elpojot, var ieelpot kādu saldu zivi. Kādu pavisam mazu zivtiņu, ne jau lielās.
Laura pieelpojas pilna ar mazām, mazītiņām zivtiņām. Tik mazām, ka ar aci nemaz nevar redzēt, tikai sajust, kā sirdī zivtiņas sāk priecīgi spēlēties. Kā viņas tur tiek?
Zivtiņas palīdz Laurai justies daudz dzīvākai.
Laurai nemaz nav jūras slimības, nemaz. Dažiem ir. Kā uz upes var būt jūras slimība? Tētim un Mammai arī nav. Viņi stāv apkampušies pie kuģa malas, ko sauc par bortu, un klusu dzied: pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē. Nevis laiviņu, bet kuģi! Laura iebilst par labu kuģim, bet šie tikai skatās viens otram acīs. Bērnu neredz nemaz!
Uz kuģa, kas peld pa lielo upi, Laura saprot, kas ir brīvība. Par ko ir runa, par ko visu laiku ir runa. Tā apmēram sāk nojaust. Vismaz uz to pusi. Ūdens un debesis. Vējš un saule. Prieks kā zivtiņas sirdī. Kuģis, kas rāmi peld turp, kurp tu, cilvēks, viskarstāk ilgojies. Kad tu, cilvēks, vari sarunāt ar vējiņu, lai tas palīdz. Aizdzen mani Kurzemē!
Kurzeme ir tas pats, kas Latvija.
Kad Laura piedzima
Kad Laura piedzima, neviens viņu neturēja zirņu ziedos, lai augtu skaista.
Kad Laura piedzima, neviens viņu netina galdautā, lai dzīve vienmēr būtu pie pilna galda.
Kad Laura piedzima, neviens nesildīja ūdeni ar liepas malku.
Kad Laura piedzima, neviens viņai nesmērēja medu uz lūpām, lai, lielai izaugušajai, būtu daudz brūtgānu.
Kad Laura piedzima, ārā bija piecdesmit grādu sals.
Kad Laura piedzima, viņa svēra nepilnus divus kilogramus.
Kad Laura piedzima, viņa bija piedzimusi pirms laika.
Mammai nebija piena krūtīs.
Lai Mammai būtu piens krūtīs, vajadzēja teikt vārdus: nāk man pieniņš no Jelgavas, nāk man pieniņš no Liepājas, nāk man pieniņš no Rīgas, nāk man pieniņš no visiem ezeriem, nāk man pieniņš no visām upēm, no visiem avotiem, no malu malām!
Kad Laura piedzima, neviens tādus vārdus neteica, jo pārāk tālu no Sibīrijas Barakas bija Jelgava, Liepāja un Rīga, pārāk tālu bija ezeri, upes un avoti.
Mammas krūtis bija sausas.
Kad Laura piedzima, viņai bija jāmirst.
Kad Laura piedzima, viņa vēl nebija Laura.
Tad atdzīvojās Baraka.
Trīs lietuviešu sievas uzstāja, ka bērns nedrīkst mirt nekristīts, jo bez kristības neviens nevar ieiet Dieva valstībā, neviens nevar saņemt žēlastību un pestīšanu.
Trīs lietuviešu sievas – Marija, Laima un Laura – sataisīja altāri, pušķojot to ar guļvietas salmiem un ciedru čiekuriem.
Marija deva savu balto, izšūto blūzi, un tā bija altārsega.
Laima deva savu gaišāko plošku, un tā bija kristību svece.
Laura izkausēja sniegu bļodiņā, un tas bija svētītais ūdens.
Es tevi kristu Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
Un, lai es neesmu ne bīskaps, ne priesteris un pat ne diakons, manas katolietes tiesības un pienākums ir tevi kristīt.
Kā piekrišanu neprasot, tev dota vājā un dziestošā dzīvība miesā, tā, piekrišanu neprasot, es dodu tev mūžīgo dzīvi Jēzū Kristū. Āmen.
Un, lai es neesmu ne bīskaps, ne priesteris un pat ne diakons, manas katolietes tiesības un pienākums ir tev to dāvāt.
Vissvētās Trīsvienības vārdā es apzīmēju tavu pieri ar krusta zīmi. Un, lai es neesmu ne bīskaps, ne priesteris un pat ne diakons, manas katolietes tiesības un pienākums ir apzīmēt tavu pieri ar krusta zīmi.
Tā runāja visas pēc kārtas – Marija, Laima un Laura.
– Vārds! Kāds bērnam vārds? Jāliek vārds, – čukstēja soms Juka no Karēlijas. No Kalevalas zemēm, viņš vienmēr lepni mēdza piebilst.
– Varbūt nevajag? Tu taču saproti, – klusi iebilda ukrainis Oleksandrs.
Viņa vecāki reiz bija veterinārsti Rivnā, pilsētiņā pie Ļvivas. Viņiem nebija aizspriedumu attiecībā uz dzīvnieku gaļu pārtikā, dzīvu vai mirušu, lielu vai mazu. Tas viss ir tikai proteīns, viņi mācīja Oleksandram, un viņš bija izdzīvojis, ēzdams pats savas utis.
Pārpalikums, es esmu pārpalikums, viņš smējās.
Barakā visi bija pārpalikumi.
– Kā nevajag? Protams, ka vajag! – Skaļi kā ieradusi, teica Ciganka Moldovanka.
Viņa gan nebija ne čigāniete, ne moldāviete. Tā bija tikai iesauka. Madalīna bija rumāniete. Viņa prata zīlēt ar kārtīm.
– Tas jādara ātri, – steidzināja Kima.
Pati par savu vārdu Kima sajūsmā nebija, jo tas bija veidots no Komuņističeskij Internacional Molodjoži, bet šādi un līdzīgi vārdu salikumi Barakā nebija labi ieredzēti. Tomēr tā bija Kimas vienīgā piemiņa no vecākiem. Viņi bija krievu inženieri un projektēja zemūdenes Ļeņingradā. Sumpurņi viņus nošāva vēl pirms kara, lai gan viņi bija čistije krievi un pārliecināti komunisti. Kima bija pārstājusi augt septiņu gadu vecumā, un Barakas ļaudīm pret viņu bija grūti izturēties kā pret pieaugušu.
– To nevar izlemt bez vecākiem, – nopūtās Asja, līdzjūtības pilna skatoties uz Mammu un Tēti.
Mamma bija vārga, stiepa rokas pēc meitiņas, ko lietuviešu sievas nu turēja rokās un kristīja Pāvesta ticībā, mēs taču esam luterāņi, viņa čukstēja bez skaņas, mēs taču esam luterāņi. Arī rokas viņa stiepa vienīgi savā prātā, arī kliedza un raudāja vienīgi savā prātā, jo īstenībā gulēja klusi un nekustīgi.
Vai viņa savā prātā kliedza un raudāja no laimes, ka bērniņš, mīlestībā ieņemts, ir piedzimis?
Vai viņa savā prātā kliedza un raudāja no bēdām, ka viņai nav piena krūtīs, nav barības bērniņam, jo krūtis ir tukšas un viņa, dzīvības devēja, būs arī sava bērna nāve?
Vainas apziņa plēsa pušu Mammas sirdi un uzvēla vājumu, tik smagu kā ledus visas lielās upes garumā.
Mamma zaudēja samaņu.
Austruma kundze bija pati vecākā Barakā, un šīs nepavisam nebija pirmās dzemdības, ko viņai, reiz Lames pasta nodaļas priekšniecei, nācās Sibīrijā pieņemt.
Tomēr šis bija tikpat kā pašu bērns.
Kāpēc tikpat? Tas bija pašu bērns! Viņa un Lilija bija vestas uz Sibīriju vienā vagonā, no viena pagasta, izplēstas no vienas zemes kā dzīvas miesas, no Latvijas.
Viņu vīri bija draugi jau no skolas sola un pirms vienpadsmit gadiem bija nošauti vienā un tajā pašā dienā. Rīgā, čekas mājas pagrabā, senajā, skaistajā Rīgā! Viņas bija dalījušas uz pusēm visu, pat rieksta kodolu. Austruma kundzei nekad nebūs mazbērnu, viņa bija pārpalikums no savas kuplās ģimenes.
Lilijas pirmais mazbērns tika apmazgāts un satīts, viss bija izdarīts kā nākas. Lilija pati nemaz vēl nezina, ka mazais ir klāt. Viņa, tāpat kā Austruma kundze, dzīvo blakus barakā, kopš Andiņa apprecējās ar Jāni.Tāpēc nav Lilijas adīto zeķīšu un cepurītes. Kādas dienas var iztikt, Austruma kundze zināja, ka Lilija gan krekliņus ir sašuvusi, gan visiem autiņiem maliņas aptamborējusi, bet kurš tad varēja paredzēt, ka pirms laika.
Lilija bija komandējumā uz pilsētu.
Par laimi, nebija vairs tie trakie gadi, kad nezināja, kur jaundzimušo tīt, kur netīt. Vīriem bija jāatdod savi kājauti, pēdējās lupatas. Ja bērns nomira, vīri savus kājautus varēja dabūt atpakaļ. Pārsvarā vīri savus kājautus varēja dabūt atpakaļ.
Šitas bērns varētu dzīvot, kaut nu zīšanas refleksi būtu attīstījušies. Austruma kundze ar raizēm lika bērnu mātei pie krūts.
Refleksi bija attīstījušies, taču mātei krūtīs nebija piena.
Tādās reizēs bija jādomā par māti. Visupirms par māti. Lai kas ar bērnu. Māte jāglābj. Māte, kas pati vēl tīrais bērns, nav ne divdesmit gadu. Gan piedzīvos citus bērnus.
Austruma kundze apmazgāja Mammai cirkšņus, smaržoja spirts un kampareļļa, savāca palagā otru pusi. Izskatās, ka smuki iznākusi, izmetīs vēlāk, tagad nedrīkst virināt durvis, priecājās, ka asiņošana tikpat kā beigusies. Bērns maziņš, plīsumu nav.Tikai vājums.
Tētis apjucis glāstīja Mammas seju un skatījās apkārt neprātīgām acīm. Kas te notiek? Ko dara Barakas ļaudis? Kādu teātri viņi te sarīkojuši? Brīdī, kad varbūt būs jāzaudē abas – meita un sieva, viņa vienīgās dārgās, dzīvās dvēseles? Kāda pestīšana, kāda žēlastība? Kāda mūžīgā dzīvošana?
Tētis neticēja ne katoļu, ne luterāņu Dievam, ne velnam, ne Allāham, ne kārtīm, ne Muhamedam. Nevienam. Nekam.
Pa brīdim Tētis metās piekurt čuguna krāsniņu. Vārīt ūdeni. Vēl vienu tējkannu, vēl vienu. Piekurt krāsniņu, atkal, atkal. Tikai tā viņš varēja palīdzēt savam pirmdzimtajam bērnam. Savai mīļajai sievai! Nelaižot iekšā ārpuses aukstumu, piecdesmitgrādīgo salu.
– Dodiet bērnam vārdu! Jāsauc kā vienu no krustmātēm. Varbūt – Marija? – Lika priekšā tatārs Ibrahims.
Viņš nāca no senas un slavenas Krimas tirgotāju dzimtas, un viņa Dievs bija Allāhs, bet pravietis – Muhameds. Barakas baļķī viņš bija izcirtis bultu. Tā rādīja virzienu, kur atrodas Meka.
– Vai arī – Laima? Tas ir gan lietuviešu, gan latviešu vārds, – teica Juka.
– Laima skan pārāk maigi. Vārdā vajadzīgs skarbums un spēks, – teica Asja.
Asja bija ebrejiete no Londonas, operdziedātāja ar absolūto dzirdi un angļu spiedze. Pēdējo viņa visās spīdzināšanās bija noliegusi.
Tādēļ viņai bija salauzti pirksti, pa vienam vien čekas sumpurņi bija salauzuši visus Asjas pirkstus. Piecus pirkstus labajai rokai un piecus pirkstus kreisajai rokai. Nu tie maigi pieskārās bērna galvai.
– Laura?
– Laura, – teicaMarija.
– Laura, – sacīja Laima.
– Laura, – nočukstēja Laura. – Jesus Maria, – viņa turpināja, pārmezdama krustu un nodrebēdama māņticīgās bailēs.
Tajā brīdī mazā Laura ieraudājās. Marija, bērnu pie krūtīm turēdama, nosarka kā roze, jo mazais nepārprotami grieza mutīti pret Marijas krūti, bet Marija vēl bija jaunava.
– Viņš grib ēst. – Marija bija izbijusies un sakaunējusies.
– Varbūt Andai piens vēl radīsies. Viņai ir vajadzīgs proteīns. Man ir ierakta lāča gaļa. Tikai jāatsaldē. – Oleksandrs devās uz durvīm un saskrējās ar gruzīnieti Maju.
Austruma kundze bija atvedusi Maju no blakus barakas, atcerēdamās, paldies Dievam, paldies Dievam, atcerēdamās, ka pirms deviņiem mēnešiem taču bija saņēmusi mazo Levanu! Ja barakā grīda nebūtu tik auksta, puika jau rāpotu.
– Par agru jūs to bērnu apraudat! Dodiet viņu šurp! – teica Maja un izvilka savu lielo un pienīgo krūti no puķainās parķa blūzes. Maja iespieda krūtsgalu Lauras mutē. Raudas apklusa. No Majas kuplo un melno matu vainaga pilēdama kusa sarma. Viņa bija skrējusi ar kailu galvu.
Barakā iestājās klusums.
Ja bērns paņems krūti, viņš dzīvos. Ja ne…
Mamma attapās no bezsamaņas. Kā caur kustīgu miglu viņa skatījās uz Majas lielo un pienīgo krūti un mazulīti, kas nemierīgi knosījās un kunkstēja.
Tētis pie atvērtām krāsns durtiņām sastinga ar malkas pagali rokā.
Jukas apaļā seja kļuva sārta.
Marija, Laima un Laura, kuras vārdā bērns nu bija nosaukts, skaitīja lūgšanu.
Esi sveicināta, Marija, tu žēlastības pilnā…
Madalīna steidzīgi lika kārtis.
Ibrahims raudzījās Mekas virzienā.
Kima meta krustus, kā to dara pareizticīgie.
Asja cieši sakrampēja salauztos pirkstus.
Maja iešļāca mazulim mutē piena strūklu.
Mazulis aizrijās un nošķaudījās.
Visi gaidīja.
Maja drošām kustībām vēlreiz iespieda bērna mazajā mutē savu krūtsgalu, brūnu un stingru kā pumpurs.
Laura sāka kāri zīst.
– Čame, čame, deda genazvalos, – Maja gruzīniski sacīja un smaidīja. – Levans būs tavs piena brālis. Man pietiks abiem, – Maja lepni piebilda.
– Raiba dzīve. Kārtis rāda raibu dzīvi. Raibu, bet galvenais, ka dzīvi.
Madalīna beidzot bija izlikusi kārtis.
Perons
Tūlīt, tūlīt Laura kāps no vilciena laukā! Nekad, nekad viņai ar vilcienu vairs nebūs jābrauc! Visi trīs jau stāv šaurā laukumiņā pie durvīm. Mamma un Tētis ir bāli un priecīgi un svīst no uztraukuma.
– Lauriņ, mēs tūlīt būsim mājās! Vai tu saproti? – Mamma čukst caur asarām.
– Džonīt, re, kur ir Upītes! Re, tur! – Mamma pa logu rāda Tētim.
– Kur? Kur? – Tētis nav saskatījis, lai gan ir pieliecies un arī vilciens ir palēninājis gaitu. Tas jau pamazām stājas.
– Džonīt, mīļais, vai tiešām mēs esam mājās? – Mamma nevar noticēt, nevar.
– Jā. – Tētis ir kluss un samulsis, viņš arī nevar noticēt, nevar.
– Jā! Jā! Jā! Mājās! – Laura skaļi kliedz, jo viņa var noticēt, var!
Neviens viņu nekušina. Vilciena pavadone klusējot paceļ tādu kā vāku, kas nosedz kāpnītes, lai viņi tiktu ārā. Kāpnītes uz mājām!
– Laimīgu atgriešanos! – vilciena pavadone klusi un sirsnīgi saka.
Viņai ir asaras acīs. Vilciena pavadone zina, no kurienes viņi atgriežas. Zina, cik briesmīgi ilgi viņi ir braukuši. Kā Laurai sāpējis vēders.
Laura to visu ir izbazūnējusi. Mamma par to dusmojas, jo domā, ka nevajag bazūnēt pa visu pasauli, bet Laura nevar, nespēj nebazūnēt!
Viņi jau ir uz perona! Laura jūt svaigu vējiņu, siltu saules gaisu, tas apņem Lauru no galvas līdz kājām, paceļ augšup, ai, nudien, joki – gaiss ceļ Lauru gaisā, gaiss ceļ Lauru gaisā!
Laurai gribas smieties un ļauties, jo tas taču ir Latvijas gaiss, gribas ielaisties Latvijas gaisam klēpī. Saļogās ceļgali, noreibst galva, viņa paklūp, nekas, viss ir labi, gaiss, vienīgi gaiss – tas nevar noturēt tik smagu Lauru. Gaiss jau nevarēja zināt, ka Laura būs tik liela. Viņa jūt, cik Latvijas gaiss ir mīļš pret Lauru, cik vējiņš ir labs. Gaiss pazīst Lauru. Vējiņš pazīst Lauru. Tāpat kā zaļā zāle, tāpat kā zilā debess, tāpat kā perons. Visi Lauru pazīst!
Zeme pēc lietus kūp, un siltajos garaiņos Laura jūt lielu mīlestību. Laura grib uz tik lielu mīlestību atbildēt, viņai ir ar ko atbildēt, bet atkal sametas tumšs gar acīm. Ne jau uz ilgu laiku. Drīz atkal ir gaišs gar acīm. Melnais sunītis, kurš skrien pretī, tas arī ir mīļš. Viņš luncina asti un smaida. Pat melnais sunītis pazīst Lauru!
– Nebaidies, bērns! Tas ir Ripsis! – šņukst Mīma. Mīma ir mīļa kā zaļā zāle, kā smaržīgā zeme.
– Ripsi! Ripsi! Liec meitenu mierā! – rūc Papus. Papus ir mīļš kā siltais gaiss, kā zilās debesis.
Visa apkārtne Laurai liekas mīļa un pazīstama. Kājas jocīgi ļimst ceļgalos. Atkal ir tumšs gar acīm. Laurai iesāpas sirds. Tētis paņem Lauru opā.
– Tas ir no ilgi gaidītā. Tas ir no ilgi sapņotā. Tas pāries, saņemies nu! – Mamma bužina Lauras matus.
Nē, nē, tas nav tikai no Lauras gaidītā, tas nav tikai no Lauras sapņotā. Tā nav tikai Lauras sirds, kas nu ir iesāpējusies no laimes. Nē, Laura zina, ka tās ir visu Barakas ļaužu sirdis, pilnas ar sapņiem par mājām, pilnas ar ilgām pēc dzimtenes. Laurā tās krātas un iekrātas kā krājkasītē. Bukas, Asjas, Majas, Levana, Jukas, Madalīnas un visu, visu ilgas un sapņi. Smaga ir krājkasīte, jo pilna. Tādēļ Laurai ļimst kājas. Tādēļ ir tumšs gar acīm. Bet visvairāk no vēsts, ko saņem Lauras sirds. To sūta perons.
– Tev, Laura, nekad nebūs jācīnās par manu mīlestību, nebūs jālūdz, nebūs jāprasa, jo tā jau tev pieder – mīlestība.
Perons to saka, kurš gan cits! Perons ir akmeņains, tie ir bruģakmeņi, kas spīd pēc lietus. Perons ir krāsaini akmentiņi ar zaļām zāles bārkstīm, tas ir pirmais Latvijas zemes gabaliņš, kur Laura sper kāju. Kāpēc – sper? Laura nesper. Laura liek kāju maigi kā glāstot.
– Saule tevi ar mīlestību apspīdēs, zeme tev to izgaros, koki un zāle tev to sniegs, un debesis tev to dāvās. Jo tu esi mājās. Uz perona tu varēsi nākt spēlēties. Kā nāca tava Mamma, kā nāca tavs vectēvs Edmunds, kā nāca reiz Mīma. – Laura smaida, iedomājoties, kā Mīma spēlējas uz perona.
Laura jūtas tā, it kā no pasaules pašas vislielākās laimes akas būtu dabūjusi pašu vislielāko laimestu. Bet vienlaikus arī kā parādos iekritusi. Kad cilvēks ir dabūjis no laimes akas kaut ko dārgu un kārotu, tad cilvēks ir laimīgs. Bet cilvēks arī nespēj aizmirst, ka ir daudz aizņēmies, lai tiktu pie lozes. Daudz, daudz, briesmīgi daudz aizņēmies. Ne jau naudu, bet aizņēmies. Laime, laime, kāpēc tu nevari būt pilnīga? Kā Laura parādu, šo visu lielo parādu varēs atdot?
10