Par izstādi "Ceļojums uz Nekurieni" Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā
Tas bija vēls vasaras vakars. Iespējams, viņi satikās Talsu "Statoilā" un pēc tam karavānā – viens auto aiz otra – devās ceļā. Un, iespējams, kādam no kompānijas galvā bija hūte, bet kāds cits smēķēja uztītu tabaku. Erbi turpat jau bija, tie "lidinājās gaisā kā medūzas bez kājām", bet bez īpašajām brillēm tos nevarēja redzēt. No meža izbrauca violets auto ar numurzīmi "Enigma", aizmugurē sēdēja cilvēka auguma lelle, kurai virs galvas spīdēja viesistabas lampas kupols. Pie stūres sēdošais vīrs, kam galvā bija ar lidotāju brillēm papildināts cilindrs, pacilāti uzsauca: "Sēdieties iekšā un jūtieties kā Viktorijas laikmeta Anglijā!" Viņa sajutās kā Deivida Linča filmā.
Iespējams, tā varētu sākties stāsts par fotogrāfes Ivetas Vaivodes un mākslas dārza "Nekurienes vidū" saimnieka Artura Riņķa pirmo satikšanos, kuras iznākums ir pašlaik DMDM aplūkojamā izstāde "Ceļojums uz Nekurieni". Viens no iemesliem, kādēļ izvēlēts šis muzejs, – Vaivode meklējusi telpas, kurās iespējams ietilpināt kabrioletu. Nu tas stāv uz sintētiskas zāles paklājiņa kā centrālais objekts starp lielformāta fotogrāfijām, teksta logiem un videoklipiem – ražu, kas ievākta no abu mākslinieku kontaktēšanās triju gadu garumā, vasarās satiekoties Sabiles apkaimes lauku sētā, bet ziemās apmainoties e-pasta vēstulēm.
Kaut gan "Ceļojums uz Nekurieni" pieteikts kā divu atšķirīgu paaudžu mākslinieku sadarbība, to negribas saukt par kopdarbu. Tā ir fotogrāfes Ivetas Vaivodes izrāde, kurā viņa pati ir gan režisore, gan pirmā plāna aktrise. "Iveta teica, ka grib izstāstīt stāstu par manu stāstu. Tobrīd man tas šķita pārāk liels kalambūrs," stāvēdams starp saviem objektiem – no saksofona un pulksteņa mehānismiem konstruētu bisi un ģitāru –, stāsta Arturs Riņķis. Bez stīmpanka kostīma un bravūrīgā tēla, ko nes līdzi šī pārģērbšanās, grūti sazīmēt cilvēku pie "nakts krāsas" auto stūres. "Fotogrāfs savā būtībā ir atklājējs. Es to sev atklāju un gribēju parādīt citiem," pusstundu agrāk, stāvot pie vienas no fotogrāfijām ar tumsā izgaismoto "Enigmu", Iveta Vaivode skaidro tiem, kas atnākuši uz muzeja organizēto tikšanos ar autori. Tobrīd Vaivodei nebija ne jausmas, ka savādais vīrs ir viens no kinētiskās skulptūras pamatlicējiem Latvijas mākslā un autors saktai ("Sakta", kinētisks objekts, 1979), kas joprojām spīd pie viesnīcas "Latvija". Kaut daļa "Nekurienes" objektu var tikt klasificēti kā kinētiskās skulptūras, tomēr tas, kas notiek Sabiles apkaimes mežā vasaras naktīs, stāv ārpus visa. "Tā man ir smilšu kaste. Pilnīga brīvība," izstāžu zāles tumsiņā mākslinieks mazliet kautrīgi stāsta. Vairāki objekti dzimuši no mūzikas, jo, dzirdot skaņas, viņš tūdaļ redz krāsas un formas. Riņķa aizraušanās ar stīmpanka subkultūru, kuru inspirējusi zinātniskās fantastikas literatūra un elektrības neskartā Viktorijas laika estētika, un New Age ideju sajaukums to neļauj ielikt kādā 20. vai 21. gs. parādību kontekstā, kaut arī autors ar objektu "Pulsārs Q 19" un sava mākslas dārza kopšanu 2015. gadā kļuva par vienu no astoņiem "Purvīša balvas" finālistiem. Riņķis ir pārliecināts par enerģētiskiem strāvojumiem, ko izstaro viņa radītie objekti, un to jūtot arī dārza apmeklētāji, kas tur mēdz nodoties meditācijai. Kāda dziedniece sajutusi vairākus metrus spēcīgu izstarojošu enerģiju no akmens krāvuma. "Tas ir uz robežas," Vaivode vairākkārt uzsver, runājot par Riņķa dārzu/mākslu, "balansēšana kā uz naža asmens." Kā savā ziņā analogu savam projektam viņa min somu fotogrāfa Jana Kailas (Jan Kaila) sēriju [1] ar Eli Sinisto (Elis Sinistö), kurš mežā no izgāztuvēs savāktiem materiāliem uzbūvējis pilsētiņu "Villa Mehu".
Sākumā bijusi vēlme dalīties ar mežā sastapto neizskaidrojamo parādību, gluži kā ar skaistu saulrietu vai mīlīgu kaķēna bildi sociālo tīklu laikjoslā. "Tobrīd man tas likās eksotiski," atzīst māksliniece. Šo nepieciešamību dalīties viņa pamato ar sev piemītošo fotogrāfisko domāšanu: "Fotogrāfs atklāj kaut kādu pasauli un vēlas to parādīt, viņš it kā norāda – paskaties tur! Tā ir fotogrāfiskā domāšana." [2] Viņa teju vārds vārdā atkārto Rolānu Bartu, kas rakstījis: "Fotogrāfija nekad nav nekas cits kā vien mainīgā meldiņā dziedāts: Skaties! Skatieties! Lūk! Tā norāda ar pirkstu (..) un nevar izrauties no norādošās valodas." [3] Tomēr šoreiz "fotogrāfiskā domāšana" sastapās ar šķēršļiem. Ne vien Arturs Riņķis nebija gatavs sevi pakļaut mākslinieciskai dokumentēšanai, bet arī fotogrāfija kā medijs tam pretojās. Un Vaivode mainīja taktiku, savā ziņā atkārtojot mākslas vēstures gaitu. Māksliniece, kas līdz šim strādājusi ar "tīru" fotogrāfiju (un guvusi vērā ņemamus starptautiskus panākumus), "Nekurienes projektā" šo mediju papildinājusi ar videodarbiem un tekstiem, norādošas valodas vietā izmantojot attiecību estētiku.
"Mēs spēlējāmies" un "tā bija spēle" izskan vairākkārt. Spēlējoties radās Blankas un Ordo tēli. Abi izfantazējuši šūpoles-klavieres, ko Blanka varētu spēlēt un kas materializējušās zālē izvietotā mazā ekrāniņā kā animācija. Vaivode feisbukā izsludinājusi savu dubultnieču konkursu, un divas no konkursa finālistēm tagad, attēlotas mazītiņās miniatūrās, izgaismotas spīd pie vecajām koka sijām. Vaivodes veidotā videofilma "Kato" uz viduslaiku apsīdas (DMDM iekārtots 13. gs. baznīcā) aklajiem logiem izskatās iespaidīgi. Pilnmēness ripa, Blanka – Iveta – Ivatušcino – Xena baltā kleitā kā spoks klimst pa bērzu birztalu. Piloša ūdens skaņas, aizplīvuroti tuvplāni, mirdzoši stikliņi un citas popkultūras tiražētās klišejas transu uzdzenošas melodijas pavadījumā. Fonā dzirdamā balss pieder pašai Ivetai Vaivodei, kura speciāli šim projektam apmeklējusi vokālās nodarbības.
Ienākot zālē, vajag apstāties un pacietīgi izlasīt visus tekstus, kas iedegas uz lielā ekrāna blakus ieejai. Te – fragmentos no e-pastu sarakstes un bez autorības palikušos teikumos – atklājas gan darba struktūra, gan jautājumi, ko Vaivode mēģinājusi tematizēt. Tieši teksti un virtuves sarunas (intervijas un muzeja rīkotās tikšanās ar autoriem) ļauj šo izstādi uzlūkot kā kaut ko vairāk nekā tikai centienus a) izdarīt kaut ko, kas apriori nav iespējams un vajadzīgs (atnest uz izstāžu zāli mākslas dārzu), b) spēlēt princesēs. Nezinot stāstu, kas stāv aiz diviem videoekrāniem, kuros abi kopdarba radītāji taisni kā sveces, sakāpināti nopietnām sejām vicina rokas, tā arī paliek par diviem video, kuros Blanka un Ordo sazinās ar orbiem – lidojošām būtnēm no "Nekurienes" mitoloģijas. Patiesībā tas ir atslēgas darbs, jo tajā risināts viens no galvenajiem jautājumiem, ko Vaivode centusies saprast: "Vai ir iespējams pārvarēt robežu starp sevi un citu, kļūstot par spoguli, kur vienīgā iespēja ieraudzīt otru ir lūkoties pašam savā atspulgā?" [4] Abi mākslinieki uz Latvijas lauku ainavas fona izpilda vingrinājumu, ko psihologi iesaka attiecību stiprināšanai, – viņi cenšas saskaņot savas kustības, cenšas, viens uz otru neskatoties, panākt pilnīgu sinhronitāti. Ceļazīmes (paskaidrojoši teksti ar mākslas dabu autoru un nosaukumu atšifrējumiem) nav izliktas ar nolūku sapludināt abu mākslinieku pasaules. Tāpēc apmeklētājs tā arī aizies, neuzzinājis, ka zālē izstādītie tekstu fragmenti ņemti no Artura Riņķa romāna "500 gadus pirms", kas radies kā šo trīs gadus ilgušo attiecību produkts.
Tā kā par centrālo tēmu "Ceļojumā uz Nekurieni" izvirzās attiecību veidošana, izstāde jeb projekts veikli iekārtojas Nikolā Burjo attiecību estētikā. Burjo deviņdesmito gadu mākslu definē kā attiecību instrumentu un mehānismu, kas "izraisa un vada individuālas un kolektīvas tikšanās" [5]. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados mākslinieki sāk "sadarboties", kartografē attiecības starp nejauši sastaptiem svešiniekiem, paši iesaistās attiecībās, piešķir formu biogrāfiskai pieredzei. Deviņdesmito paaudze šo pieredzi pārņem, taču vairs necenšas paplašināt mākslas robežas, bet gan "pārbaudīt mākslas spēju pastāvēt globālajā sabiedrības ainā". Mākslinieki meklē "individuālus un kolektīvus bēgšanas ceļus īslaicīgās un nomadiskās konstrukcijās", ar kuru palīdzību tie modelē un izplata "mulsinošas situācijas". Mākslinieki ielaužas "attiecību audumā". Kā piemēru šādas ielaušanās agresīvai izpausmei Burjo min britu Engusu Fērhērstu (Angus Fairhurst), kurš "sakonektēja" divu mākslas dīleru telefonlīnijas, abu sarunas pārvēršot pilnīgā haosā. ("Gallery Connections", 1991). Savukārt japānis Noritoši Hirakava (Noritoshi Hirakawa) caur sludinājumu sameklēja meiteni, kas viņu pavadītu ceļojumā uz Grieķiju, un abu brauciens kļuva par materiālu izstādei, bet amerikāniete Eliksa Lamberte (Alix Lambert) sešu mēnešu laikā četrreiz salaulājās un izšķīrās, šādi tematizējot "lomu spēles pieaugušajiem" jeb laulību institūciju konveijeru. Burjo to nosauc par mākslinieka iesaistīšanos "formradīšanas pasaulēs, kas eksistē jau pirms viņa, izmantojot materiālu, kas pieejams ikvienam". Vaivode izmanto mākslinieka un mūzas attiecības. Viņa kļūst par iedvesmotāju un izspēlē romantiskas klišejas – kopīgu skatīšanos zvaigznēs un sapņošanu, šūpošanos, sarakstīšanos, dāvanu darināšanu un pieņemšanu. Viņa uzvelk mākslinieka dāvāto balto kleitu un apliek viņa "trīs mēnešus pulēto" kaklarotu.
Pārmaiņas romantizētajās mākslinieka un mūzas attiecības, ko ilustrē Modiljāni izteikums par sievieti, kas, pozējot gleznotājam, atdod tam sevi, atklāj Lielā Sjū – viena no slavenākajām 20. gs. beigu mūzām, kas ar mākslinieku stājās pavisam lietišķās attiecībās. Viņa, kuras miesas blāķi Lusjēna Freida gleznā "Benefits Supervisor Sleeping" Romāns Abramovičs iegādājās par 33,6 miljoniem dolāru, savu mūzas darbu uztvēra kā lietišķas darba attiecības. Sjū pie Lisjēna ieradās ap septiņiem no rīta, kopā ar mākslinieku virtuvē izdzēra kafiju, uzēda brokastis un tad līdz pusdienlaikam strādāja. Pēc pusdienu pauzes darbs turpinājās līdz vakaram. "Tas bija diezgan nogurdinoši, tā gulēt." Laikmetīgā māksla iet vēl tālāk, un par mūzu kļūst fallveidīgā rozā truša kostīmā ietērpts kurators (Mauricio Katelāna darbs "Errotin, le vrai Lapin" (1995)). Iveta Vaivode, pārtopot par būtni ne no šīs pasaules, par Blanku – speciālisti izstarotāju peilēšanā un jaudas stabilizēšanā, kas veikli darbojas ar kvazimolekulāro dadiskopu, – savā ziņā atgriežas pie pirmsākumiem, kad mūza pārstāvēja dievišķo sfēru, tomēr paliekot deviņdesmito gadu attiecību estētikas robežās. Neatkailinoties un sevi neatdodot māksliniekam, viņa sevi ieraksta mākslas darbā, vienlaikus to pakļaujot.
[1] Goze, Evita. Spēlēt mūzu. Intervija ar fotogrāfi Ivetu Vaivodi. Arterritory, 23.02.2016.
[2] Turpat.
[3] Barts, Rolāns. Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju. Laikmetīgās mākslas centrs, 2006, 15. lpp.
[4] Izstādes anotācija pieejama šeit.
[5] Burjo, Nikolā. Attiecību estētika. Laikmetīgās mākslas centrs, 2009, 31. lpp.
0