Vienam no biežāk sastopamajiem skaidrojumiem t.s. populisma uzplaukumam, visticamāk, ir neapzināts, ļoti pesimistisks zemteksts.
Šī teksta izejas punkts ir Frensisa Fukujamas nesenā intervija poļu izdevumam "Kultura Liberalna", tomēr līdzīgas tēzes pēdējā gada laikā nācies lasīt arī citu ekspertu izteikumos. Kopējā platforma aprakstāma apmēram šādi – ļaudis mūsdienās zemāk vērtē politisko brīvību, jo atmiņā vairs nav laiki, kad šī brīvība nebūt nebija pašsaprotama vai kad par tādu pat sapņot nevarēja (piemēram, Austrumeiropas gadījumā). Varianti: mazāka alerģija pret dažādām ksenofobijas izpausmēm saistīta ar to, ka mūsdienu cilvēku vidū objektīvi arvien mazāk ir to, kuri piedzīvoši ksenofobijas ziedu laikus.
Neņemos apgalvot, ka šādi skaidrojumi ir nepamatoti, jo, lai gan pats ar padomju režīmu saskāros tā norieta posmā, dažas mūsdienu trīsdesmitgadniekiem un vēl jaunākiem līdzpilsoņiem nesaprotamas riebeklības paguvu piedzīvot un esmu arī pārliecinājies, ka jaunākiem cilvēkiem tiešām ir grūti aptvert, par ko vēl astoņdesmito gadu otrajā pusē varēja iedzīvoties nopietnās nepatikšanās (piemēram, par Virzas kapa apkopšanu vai Nīčes darbu došanu citiem). Un, lai gan lasīts it kā diezgan daudz, domāju, ka pats savukārt nespēju iztēloties, ko īsti nozīmē karš.
Vienlaikus jājautā, vai tiešām no iepriekš aprakstītā izriet, ka cilvēkam ir jābūt pieredzējušam totalitārisma un kara apstākļus, lai viņš spētu patiesi novērtēt demokrātiju un mieru? Ja tā ir, nekādas gaišās domas tas nerosina.
Formulējot citādi: vai tiešām mūsu refleksijas spējas nav pietiekamas, lai it kā pašsaprotamo par tādu tomēr neuzskatītu un spētu sevi iedomāties kardināli atšķirīgos apstākļos? Šādi jautājumi nav "abstrakti", jo atbildēm uz tiem ir ļoti tiešas sekas.
Uzreiz saku, ka man atbilžu nav, vien divas piezīmes. Pirmā. Ja paveras uz tēzi apgrieztā veidā – totalitārismā uzaugusi paaudze(-s) nespēj dzīvot demokrātijā –, es tik pesimistisks nebūtu. Tas, ka indivīds "neko labu nav redzējis", vēl neko nenozīmē. Otrā. Man šķiet, ka mēs ne tik daudz esam tā pieraduši pie pilsoniskās brīvības, ka zaudējam modrību, cik mēs varbūt nepamanām, ka šīs brīvības apjoms samazinās pakāpeniski, un tas izriet no kaut kāda garīga kūtruma, nevis no tā, ka ne visu šo brīvību normāls vidusmēra pilsonis bieži lieto. Piemēram, viņš var uzskatīt, ka joprojām dzīvo demokrātijā, jo var brīvi izteikties par varas pārstāvjiem un pārvietoties uz citām valstīm, lai gan brīdī, kad viņam nāktos saskarties ar, teiksim, represīvām institūcijām vai kaut birokrātisko mašinēriju, izrādītos, ka viņa kā demokrātiskas valsts pilsoņa tiesības ir jau paplucinātas. Vēlēšanas joprojām notiek bez rupjiem pārkāpumiem, tikai vairāk par ievēlētajiem dienaskārtību nosaka citi personāži un intereses. Šādu lēnu demokrātijas "izskalošanu" ir daudz grūtāk pamanīt nekā vienas sistēmas strauju un nepārprotamu nomaiņu ar citu. Citiem vārdiem sakot, varbūt ļaudis demokrātijā nejūt apdraudējumu brīvībai ne tik daudz tāpēc, ka nav dzīvojuši totalitārismā, cik tādēļ, ka mūsdienās vara savās antidemokrātiskajās izpausmēs un nodomos ir kļuvusi elastīgāka, prasmīgāka.
2