Manas attiecības ar patriotismu, savas valsts mīlestību un piederības sajūtu Latvijai veidojās bērnībā deviņdesmitajos gados. Skolā gandrīz katrā literatūras stundā klausījāmies par septiņiem verdzības gadsimtiem, skolotājas acis mirdzēja, bet mēs tikmēr vāji slēpām uzjautrinājumu par eksaltāciju, ar kādu šis temats ikreiz tika pieminēts. Latvija bija kā mamma – pašsaprotama un mīļa, lai kāda tā būtu. Pārāk tuva, lai spētu par to reflektēt. Latvijas jaunība, pārdzīvojumi un laiks pirms mums – neizprotami. Turpmāk iemācījos, ka patriotisma definīcijas, izpausmes un atribūti mēdz būt ļoti atšķirīgi. Tētis ir patriots, kad skatās hokeju. Brālis piedalās Dziesmusvētkos un labo citiem latviešu valodas gramatiku. Vecāmamma ada zeķes ar tautiskiem rakstiem. Tante dzied korī, klases zēni diskotēkās sit krievus, kursa biedrene uztetovē Austras koku un tamlīdzīgi. Mana mamma reiz kādam uz jautājumu par to, kā viņa praktizē latvisko dzīvesziņu, atbildēja – šķiroju atkritumus.
Pirms gada pievēršoties dzīvesveidam, kas pasaulē ir pazīstams kā zero waste un nozīmē tiekšanos uz dzīvi bez atkritumiem, es saistīju to ar atbildības sajūtu dēla priekšā. Tas nešķita nekas radikāls, jo vecāku mājās atkritumu šķirošana bija ierasta parādība, sākot no brīža, kad šāds pakalpojums Latvijā parādījās. Protams, dzīve bez atkritumiem nav par to šķirošanu, tieši otrādi – tas ir viens no pēdējiem soļiem. Vispirms nāk patēriņa pārvērtēšana – atteikšanās no nevajadzīgā, izvēļu sabalsošana ar patiesajām vajadzībām un virzība prom no vienreizējas lietošanas priekšmetu kultūras. Tas ir process, kas nenotiek vienas dienas laikā – jo lēnāk un pamatīgāk to veic, jo dziļākas un tālejošākas ir dzīvesveida pārmaiņas. Tas liek pārvērtēt savas attiecības ar lietām, to iegādi un vietu savā dzīvē, citām acīm palūkoties uz priekšmetu funkcijām un savu motivāciju, ienesot tos savā dzīves telpā.
Līdzīgi mainās attiecības ar telpu un laiku. Ja iepriekš manas mājas, valsts un planēta bija abstrakti jēdzieni, kurus nemēdzu uzlūkot kopsakarībās, tad šobrīd tās šķiet nedalāmas un starp visām var likt vienlīdzības zīmi. Pirms sāku pārvērtēt savu izvēļu ietekmi uz telpu, arī mazāk domāju par laiku – pagātnes ietekmi uz šodienas dzīvi un šodienas ietekmi uz nākotni. Nekad iepriekš dzīvē nebiju īpaši domājusi par nākotni, par to daļu laika nogrieznī, kura nav notikusi, kura ir neparedzama un noslēpumaina. Taču sevis turpināšana pēcnācējā nozīmē mana personīgā laika pagarināšanos, tāpēc informācija par nākotnes vides krīzi vairs nav abstrakta zinātniskā fantastika, bet realitāte, kas sagaida manu bērnu. Šobrīd tās ir attieksmes, kuras nav nodalāmas no ikdienišķām izvēlēm.
Kultivējot šo domāšanu, daudz skaidrāk saredzamas pretrunas starp indivīda vai sabiedrības vērtībām un rīcību. Teiksim, mēs mācām bērniem nemest zemē atkritumus, rūpēties par to, lai apkārtējā vide būtu tīra. Taču arī, iemetot atkritumus tiem paredzētajā tvertnē, tie neizkūp gaisā – tie nonāk tai pašā apkārtējā vidē, kuru mēs vēlamies pasargāt. Jā, tie nonāk vidē īpaši organizētā un kontrolētā veidā, taču tas tikai ierobežo, nevis atceļ to negatīvo ietekmi. Piemēram, mēs mīlam Baltijas jūrmalu, tomēr darām tai pāri, vasarā nejauši noslīcinot dažus simtus plastmasas spainīšu vai saldējuma iepakojumu, kurus itin viegli no pārpildītajiem atkritumu konteineriem vējš ienes ūdenī. Šādus piemērus varētu virknēt bezgalīgi. Iespējams, tie ir simptomātiski kolektīvai nespējai saredzēt kopsakarības, un ir muļķīgi cerēt, ka tas varētu mainīties. Tomēr es ticu, ka indivīdi virza sabiedriskus procesus, ka ilgas pēc piesaistes savas rīcības sekām ir izplatītas plašāk, nekā izskatās, un dažkārt pietrūkst tikai pirmā iedrošinājuma un ceļa rādītāja. Kad vēlējos mazināt savu atkarību no patēriņa, man palīdzēja domubiedri ar zero waste padomiem. Apziņa, ka šie centieni ir kolektīvi, man ir bijusi un turpina būt neatsverama šī procesa sastāvdaļa.
Piesārņojuma problēma ir nosacīti jauna – mēs dzīvojam apstākļos, kuros, paši to negribot, rīkojamies destruktīvi. Dažu gadu desmitu laikā rūpniecības un tirdzniecības attīstība ir aizvedusi mūs tālu no organiskās pasaules, pie kuras paši piederam. Vienmēr brīnos, kad kāds saka: "Man nepatīk daba." Skaidrs, ka ar to atkarībā no konteksta ir domāta nepatika pret laika pavadīšanu ārpus telpām, pret kukaiņiem vai čūskām, pret smiltīm kurpēs, vēju, kas lien aiz apģērba, un tamlīdzīgi, bet šī frāze izklausās apmēram kā "man nepatīk elpot" vai "man nepatīk, ka mana sirds pukst". Mēs paši esam daba, un nepatika pret dabu izklausās pēc sevis nolieguma. Nedomāju, ka visiem būtu jāpatīk dabai, taču, šķiet, atcerēšanās, ka bez tās nevaram eksistēt, ir diezgan būtisks mūsu izdzīvošanas pamatprincips. Vides saudzēšana nevar būt tikai bioloģijas entuziastu hobijs. Ja vien mums rūp sava, savu pēcnācēju, savas valsts un planētas izdzīvošana, tam būtu jābūt ikviena dienaskārtībā.
Labās ziņas ir tās, ka dzīvot, minimāli kaitējot videi, ir iespējams, un to var savietot ar mūsdienīgu dzīvesveidu. Izpratne par to, kas ir normāls un pieņemams, mainās ātri, īpaši mūsdienās. Lai mēs neatgriezeniski nezaudētu atlikušo bioloģisko daudzveidību, tīru dzeramo ūdeni, augsnes un gaisa kvalitāti, informētības līmenim vides saglabāšanas jomā ir strauji jāaug. Es par to interesējos, tāpēc uz feisbuka sienas katru dienu lasu neskaitāmas ziņas par ekoloģiju, taču būtu naivi domāt, ka līdzīgi informēta ir lielākā sabiedrības daļa. Neilgi pēc tam, kad ziņu portāls "Tvnet" publicēja sižetu, kurā stāstīju par atkritumu samazināšanas principiem, gan pazīstami, gan nepazīstami cilvēki man apliecināja, ka par to līdz šim nav aizdomājušies. Vēl nesen es arī domāju, ka vienīgais, ko varu darīt, ir bezspēcīgi noraudzīties piesārņojuma statistikā, ka vidi var saudzēt tikai likumdošanas izmaiņas un lielāka atbildība no ražotājiem, nevis individuāls patērētājs, taču šobrīd zinu, ka, ievērojot patēriņa samazināšanas, otrreizējas izmantošanas un atkritumu šķirošanas principus, nepārstrādājamu atkritumu daudzumu var samazināt līdz vienam spainim gadā. Sabiedrības interese par atbildīgu un ilgtspējīgu patēriņu pieaug, un līdz ar to – iedvesmojošas iniciatīvas tā veicināšanai. Formula, kas manā pieredzē strādā vislabāk, ir ekoloģisku inovāciju un vecmāmiņu metožu apvienojums.
Svētki ir piemērots laiks, kurā trenēt savas rīcības un vērtību saskaņu – Ziemassvētkos priekšplānā nolikt cilvēkus, nevis patēriņu, nosvinēt Jāņus, neatstājot aiz sevis upmalā pārpildītas atkritumu tvertnes. Īpaši tas attiecas uz valsts svētkiem, kuros mēs svinam savu zemi, tās neatkarību un brīvību, tās mežus, upes, jūrmalu. Veidi, kādos sabalsot savu rīcību ar vērtībām, ir triviāli, ikdienišķi un piezemēti. Tas nozīmē rotāt māju ar dabā, nevis lielveikalā atrodamiem rotājumiem. Tas nozīmē svinīgo kleitu svētku pusdienām nopirkt lietotu apģērbu veikalā, ciemos braukt ar vilcienu, nevis auto, bet cienastu pagatavot pašam, nevis nopirkt jau gatavu un iesaiņotu plastmasā. Viena no svarīgākajām mācībām, ko esmu guvusi savā atkritumu samazināšanas pieredzē, ir tā, ka ikdienišķa rīcība, lai cik nebūtiska tā šķiet, aizņem būtisku mūsu dzīves daļu, tāpēc ir svarīgi būt par to atbildīgam un sabalsot ar rūpēm par to, kas mums ir dārgs.
Tajā, kā es mīlu Latviju, patriotismam vai nacionālismam ir otršķirīga loma, lai gan novērtēju privilēģiju dzīvot neatkarīgā valstī un jūtu kultūrvēsturisku piederību pie savas nācijas. Taču daudz, daudz stiprākas jūtas man ir pret šo zemi, šo mazo iekostās maizes šķēles formas pleķīti uz planētas Zeme. Vēlos, lai mans dēls piedzīvo to, kas Latviju padara īpašu, – tīras, daudzveidīgas pludmales, neizcirstus mežus, kuros dzied tūkstošiem dažādu putnu, pļavas, kurās dzīvo tūkstošiem kukaiņu, mainīgus gadalaikus, kurā katram ir sava smarža un sajūta. Es nezinu, vai mani vides saudzēšanas pūliņi spēs to nodrošināt, visdrīzāk ne – ja tie nekļūs kolektīvi. Taču tas vismaz ir veids, kādā dzīvot, sabalsojot savu rīcību ar vērtībām.
0