***
pamostos no kaimiņienes, kurai vajag aizdot piecus latus pienam, skatos acīs, neiedodu, pēc tam nevaru aizmigt pat ar segu pāri galvai, dzirdu bērnus aiz sienas raudam, un ceturtajā stāvā kāds plinkšķina klavieru taustiņus, tikai baltos,
tu saki, ka esmu tavs piano forte,
vienmēr mažors,
aizturu elpu,
mani arvien nodod sažņaugtās dūres
***
es piekūstu no sevis piekūstu asfaltam karstā dienā stāvot zem liepām
nogurstu sagurstu sagruzdu
es pretim rītausmai eju
ielas galā lec sarkana sarkana saule
bezpajumtnieku pārītis dala cigareti un pēc katra dūma sabučojas
es neatskatos uz svešiniekiem
es neatbildu nepārzvanu
man sevi pirms tam jāatrod jāpierod vai arī jāsašķeļ gabalos
ar tukšuma brīvdienu rītā varētu pārpildīt pasauli
kā baltas papīra loksnes šorīt
klusums sagriež plaukstas līdz brūcēm
kā lai pamostos ja nav vēl aiziets gulēt
***
gribu bez rētām un parādiem, gribu bez morāles, gribu bez pietūkušiem plakstiem pamosties vieglprātībā, tukšā telpā ar baltām sienām, kur nemanāmi liegu kustību rītu nomaina vakars un ziemu laime, kur magnetofonā izskan pēdējā lente ar rekviēmu, gribu operas, baletus un mocarellu brokastīs, lētāko kafiju ar virspusē peldošiem biezumiem, noslīkušu karoti un rūsainā ūdenī noskalot seju
gribu tikko plaukstošos jasmīnos pazaudēt sevi un nodzēst cigareti uz plaukstas bez bailēm, gribu tevi
un
lai nekad nesamirkst kājas
***
ieelpa izelpa
un ar katru gaisa malku varētu izkausēt visu no jauna
uz putekļainām rūtīm savelku kodus un šifrus paroles rītam
(kad viņa par ilgu noguļ vannā uz pirkstu galiem tai parādās hieroglifu zīmes)
nekā sarežģīta tu tikai atceries katru reizi kā jāelpo kad līst kad par skumju kad gribas noindēties ziedu tvanā tu tikai atceries kā pareizi jāelpo katru reizi kad gribas viņu apskaut bet viņa ir pagriezusi muguru un dzīvnieciski cauri naktij elso sāpes
ieelpa izelpa
un ar katru reizi var skābekļa sprādzienā radīt skaistu
uz putekļu rūtīm ar pirkstu vilkt mītus un baumas par to ka es esmu tālu bet tu esi kuģis tava navigācija zaudēja jau aizvakar redzu nolaistas buras
es paceļu karogu
ieelpa izelpa
(tava mīlestība ir viņas rozetas akmens)
***
acu zīlītes tik lielas kā galaktikas
un uz augšstilba nobirst asara –
to notraukt ar plaukstu kā nemieru
kā skaņu notriekt pār klusumu, kā ielu notriekt pār cilvēkiem, mašīnām, ceļa zīmēm nepareizām, kā debesis notriekt pāri galvām, kā notriekt naudu, kā notriekt sevi līdz bezsamaņai, kā enerģiju notriekt pāri skumjām un ellei galvā,
kā dzīvi notriekt līdz azartspēlēm, kā piektdienu notriekt līdz pirmdienai, kā sievieti notriekt līdz apmalītēm, kā notriekt sevi, kā notraukt dusmas no augšstilba, kā notraukt muļķību, naivumu, kā notraukt sapņus no acīm pirms rīta, kā notriekt, noriet aplamos cilvēkus, kā noriet krančus pagalmā, kā noriet diena jau deviņos, kā notraukt, noraut šo slikti iestudēto dramaturģiju, kā sadalīt lomas-
tu būsi nabags, es baltu ādu, bet melnām delnām
kā notraukt aizkarus ilūzijām,
kā
kā
kā lai es dabūju sevi par plašu, bet aukstu rīta balsi –
un uz augšstilba izdeg asara par dzimumzīmi
***
noberztiem papēžiem pirkstgaliem
un domām pa pusei naktī
kas ar lielgabala svaru velk cieši pie zemes
pat uz ceļiem
no centrālā tuneļa atskan saldi akordeona šļupsti
tirgū tantes sasēdušas ar kājām kā mastiem
kā baloži gar kanālmalu pietauvotas piesietas stendiem
bet viņa tup uz palodzes un novēro pilsētas ritmu
trausls porcelāna ķermenītis seši no rīta
miegā uzrakstījusi pie vēnām ar pildspalvu
mīļākā vieta sievietē – ribas
mīļākā vieta vīrietī – sieviete
***
ja tu būtu dzelzceļš, es liktu
monētiņas uz sliedēm pirms vilciena,
ja zinātu visus atiešanas, pienākšanas laikus
un brīžus, kad pārslēdz virzienus,
kad konduktore izvelk salkani rozā lūpu krāsu
un pēdējā stacijā ar to aizzīmē logus –
es liktu divsantīmnieku, piecu un sudraba divlatnieku,
skatītos tālumā un gaidītu starmešus iedzeļam acīs
un, līdzko nodrebētu zeme zem manām kājām –
gultos un klausītos, kā katra no tām
pirms izplūšanas
džinkst
***
viņa ar skatieniem ķer putnus un sagūsta sevī kā būrī
viņš pienāk klāt un ar karstu elpu izģērbj viņu sausu
viņa ar nieka kustību izraisa autokatastrofu otrā pilsētas galā
viņš klusē un uzdzen zosādu līdz skaustam
viņa atliec galvu būtu jāpietiek
notrīs skatieni tik asi kā naži
viņš grib pienākt klāt
viņa pirms laika nospiež delete
***
viens un trīsdesmit piecas
mugurkauls izliekts
pār ādu slīkst nakts
stindzinošas pēdas un nepārējoša sanoņa galvā
trauslas nervu sistēmas simfonija ārsts atzīmē izziņā
tirpst pirksti ikreiz kad saņemos tev nerakstīt
iztaisnoju muguru
caurvējš
ārā līst
luksofora gaismu refleksi atskan manās mugurkaula spīlēs
tu domā par mani tik stipri ka naktīs nevaru pagulēt
kaut kur uz rīta pusi līdz ar mani sadeg gaisma
6