vai varam vienoties sarunai par nacionālo kino, neminot katra konkrētā politiķa vārdu vai citātus, ko jau esam atēdušies citos medijos, bet tā vietā parunājot par paša nacionālā kino ideju un par kādu filmu, kura, manuprāt, izcili pārstāv cildeno nacionālā kino nosaukumu?
uzskatu, ka vienoties varam, jo ikviens no lasītājiem vismaz aptuveni būs kaut ko dzirdējis par jezgu ap neskaidrajiem kritērijiem latvijas kino finansējuma jomā. nemēģināšu rast universālas atbildes uz šiem no tribīnēm izskanējušajiem retoriskajiem jautājumiem, drīzāk pačakarēšu pašu šo neveiklo retoriku, jo, lai cik neveixmīgi būtu uzstādīti jautājumi, atbildes uz tiem jau sen atrastas, nacionālais kino pastāv, pastāv pat atbilstoši tiem kritērijiem, kurus izvirza nedaudzi tautas pārstāvji, kas iedomājas, ka pārzina kino labāk par nozares speciālistiem un expertiem. nacionālais kino pastāv, un turpat līdzās pastāv jautājums, kādēļ daudzi tik spītīgi nevēlas pamanīt šo acīmredzamo faktu.
neesmu nozares speciālists vai experts, taču redzu nacionālo kino, redzu filmas, kuras man palīdz mīlēt latviešus tādus, kādi tie ir – smieklīgi, muļķīgi aizrāvušies ar savām mazajām tradīcijām un rituāliem, taču daudz un nepelnīti dzīves sisti, pažēlojami un saudzējami. pagājušajā gadā tādas filmas bija "kolka cool" un "cilvēki tur". bet jaunatklājums ir lienes lindes diplomdarbs, īsfilma "četri mielasti", kuru es ar mierīgu sirdsapziņu ierindotu nacionālā kino kategorijā. nupat notika filmas pirmizrāde, atkārtoti tā tika demonstrēta kultūras aķenes diplomdarbu skates ietvaros, tāpēc iespaidi ir gluži svaigi un patīkami.
tā kā filmas pirmizrāde iekritusi laikposmā, kad debates ap nacionālā kino finansējumu un tā kritērijiem nupat jau, šķiet, sasniegušas apogeju, grūti izbaudīt filmas sniegto pozitīvo lādiņu, nedomājot, kādas nākotnes perspektīvas kino jomā sagaida jauno režisori, kuras darbā tipiskas nacionālās kino iezīmes varbūt saskatu vienīgi es, jo ne jau es būšu tas, kura viedokli uzklausīs, pārdalot nākamā vai kāda cita gada kinobudžetu atbilstoši nedaudzu bāleliņu vēlmēm.
filma ir saturiski koncentrēts stāsts, kurā apzināti naivs, tipiski latviskais traģisms mijas ar gaumīgām melnā humora piešpricēm. pat jauno aktieru neveiklība, izrādās, nav traucēklis, ja viņiem līdzās darbojas tādi vecmeistari kā anta krūmiņa, jānis skanis un pagaidām vēl vecmeistaru vecuma cenzam pārāk jaunā baiba broka, kuras aktierdarbs un viņai piešķirtās lomas iezīmes ir filmas spēcīgākais dzinējs. tomēr galvenais šī darba enerģijas avots ir pašas režisores lienes lindes raxtītais scenārijs, tieši tas, kā tik ļoti pietrūxt neskaitāmām citām šajā un citu gadu diplomdarbu skatēs redzētajām jauno režisoru filmām. scenārija alķīmijas noslēpums ir vienkāršs kā viss ģeniālais – nav jācenšas stāstīt sev organiski svešus, bet šķietami oriģinālus stāstus, daudz labāki panākumi gaidāmi, ja autors raxta par pasauli, kādu to redz. un atšķirībā no neskaitāmiem manis izbrāķētajiem, liene linde ne tikai redz, bet viņai arī ir ko teikt, un teiktais vienlīdz labi kļūtu tuvs kā garlaikotam, kino pārsātinātam īgņam, kāds esmu es, tā arī skatītājam, kurš vēlas vienkārši atpūsties, skatoties filmu. attiecībā uz pēdējo skatītājam vienīgi jābūt gatavam pieņemt filmas noteikumus un nepārmest autoram, ka tas noklusējis to, ko sacīt nemaz nav vēlējies.
un te jāatgriežas pie konkrētās filmas izredzēm, skatot to nacionālā kino kontextā un mēģinot uzminēt, vai nacionālā kino kritēriju piegriezēji būtu gatavi piešķirt budžetu šīs filmas pilnmetrāžas versijas veidošanai, vai to ar prieku būtu gatavs noskatīties latviešu skatītājs, kurš pēc politikāņu domām bez nacionālā kino nevar dzīvot kā bez dienišķās maizes un ūdens. jo filmai ir vajadzīgs skatītājs, bet latvijas skatītājs, kuram patīk lamāt politikāņus, atrod ar tiem apbrīnojami kopēju valodu, tiklīdz sākas debates par nacionālā kino kritēriju pazīmēm un atsevišķu filmu atbilstību izvirzītajam standartam.
par nerunīgu nenosauxi lielas auditorijas daļas sašutuma pilno reakciju pēc jau minēto "kolka cool" (vai tad latvieši dzer un lamājas?) un "cilvēki tur" (šausmas, izrādās, ka arī krievi ir latvieši!) noskatīšanās. liekas, ka latviešu skatītāju neinteresē saistoši, labā kinovalodā izstāstīti stāsti, bet gan personāži mačo, bārbiju, veixmīgu uzņēmēju vai – vēl labāk – vēsturisku personāžu veidolā. pofig, ka filma var būt pēdējais draņķis, galvenais, lai tās galvenie tēli atbilstu auditorijas izpratnei par pareizo un latviski vēsturisko (par šiem abiem vēl parunāsim).
šādā situācijā ar nožēlu jāatzīst, ka lindes īsfilmu negaida ovācijas, jo viņas filma fixē dzīves, kādas redzam savā tuvumā, kādas dzīvo daudzi no pašiem skatītājiem (un varbūt tieši tāpēc kino māxlā meklē vienīgi iespēju paslēpties no ikdienas, par kuru domāt kategorijās un tēlos neprot, pietrūxtot niecīgai humora izjūtai, kas ļautu mazliet izvirst pašironijā, tādējādi arī atbrīvojot sevī telpu stāstam, ar kuru pie skatītāja nāk filma).
latviešiem patīk vēsturiskums, vienalga, ko viņi saprastu ar šo jēdzienu. vēsturiskums tāpat ļoti patīk politikāņiem, kuri ar to spekulē, izstrādājot nacionālā kino kritērijus, kas pat ieceres līmenī vairāk līdzinās ideoloģiskas cenzūras diktatūrai. rūpējoties par nacionālā kino profilaktisko ieguldījumu nācijas saliedēšanā, tautiskās identitātes stiprināšanā, tiek piemirsts par neobligāto, bet ļoti vēlamo – veicināt skatītāja garīgo izaugsmi, bez kuras jebkura pārliecība par savu identitāti pārvēršas bezjēdzīgā karodziņu vicināšanā un monotonā himnas skandēšanā, nesaprotot tās textu.
ja kino ir vajadzīgs skatītājs, vēsturiskumam, kurš stiprinātu un saliedētu, vajadzīga vēsture. nezin kādēļ ar vēsturi visbiežāk saprotam tumsā tītu pagātni, kas sveša mūsu pieredzei, toties ir viegli apstrādājama uz glorifikācijas un salkana patosa šablonu konveijera, no kura pie skatītāja kāpj pareizi, ideoloģijas vadlīnijām atbilstoši personāži, kuru jau sen nav starp mums, bet par mirušajiem jau sliktu neies runāt, vēl jo vairāk tad, ja nav droši zināms, cik lielā mērā uz konveijera tapušais alvas zaldātiņš līdzinās savam prototipam, kurš ar plinti plecā uz atvadām sabučoja savu līgavu, lai dotos meklēt piedzīvojumus kara šausmās. labs, visā pasaulē zināms piemērs, cik kļūmīga var būt aizraušanās ar pagātnes miglā tītu tipiņu iecelšanu varoņu kārtā, ir mīts par karali artūru un viņa dižciltīgajiem bruņiniekiem. romantiskas pusaudzes sapņo, kaut pie viņām vismaz sapnī atauļotu karalis artūrs vai kāds no viņa bruņiniekiem, kamēr citi, mazāk literāri, avoti pauž varbūtību, ka artūrs bijis tik vien kā rupjš tēviņš, kādas barbaru cilts vadonis, kurš ar saviem rokaspuišiem un neticamo nežēlību iedzinis šausmās kaimiņos dzīvojošās barbaru ciltis, bet ar vīnu un alu nolaistītais apaļais galds kalpojis, lai uz tā grupveidā izvarotu sakauto pretinieku sievas. mitoloģisku personāžu iecelšana svēto kārtā negarantē vēsturiskuma izjūtu un no tās izrietošās vēlamās sekas. kā tas spilgti vērojams sektantu dzejā un mūzikā, tā arī bāleliņu priekšstāvju ilūzijās par nacionālā kino kanoniem, pēc visiem parametriem pareizi izvēlēts galvenais varonis vēl nav drošs garants māxlas darba vēstījuma spējai kairināt vēlamos smadzeņu centrus, dažkārt panākot pat iecerētajam diametrāli pretēju iznākumu. sektantus nepieminēju nejauši, jo, strīdoties ar viņiem, viņu parasti pretjautājuma formā izteiktajās atbildēs nolasu to pašu, ko šobrīd cenšas ieborēt nacionālie politikāņi – kā gan mūsu pantiņi un dziesmas var būt pilnīgs mēsls, ja mēs tajos slavējam dievu? un ir pilnīgi bezcerīgi turpināt strīdu, mēģināt runāt par to, ka, nespēlējot pēc žanra noteikumiem un pinot tajā visā iekšā dievu, pastāv risx ar katru nākamo noti vai rindu dievu atkal un atkal nogalināt. nav pat vērts mēģināt runāt par to, ka ticība dievam neatceļ katra empīrisko pieredzi vai zinātnes, arī māxlas likumus un atziņas.
lienes lindes "četru mielastu" personāži nav varoņi, bet cilvēki, un, laikam, tieši tas raisa simpātijas, jo režisorei izdevies uz ekrāna uzgleznot cilvēkus ar miesu un asinīm, ar savu nepareizību, fatālo veixmes trūkumu, neprasmi dzīvē iekārtoties ērti, lai kalpotu par paraugu citiem. taču vēsturiskuma un māla, no kā lipināt mūsu nacionālās identitātes apziņu, filmā netrūxt, ja vien atkal esam gatavi pieņemt to, ka tādi esam mēs paši, tādi ir cilvēki mums līdzās, pat tad, ja kaunamies par to vien, ka viņus pazīstam un sveicinām uz ielas veixmīgāku paziņu sabiedrībā. nemanot esam aizrāvušies ar tendenci piemirst mūsdienu vēsturi, it kā būtu jau izrāvušies no savu mūžīgo ciešanu loka un dzīvotu bezvēsturiskā mitoloģiskā laikā, kurā existē tikai varoņi, viņu pretmeti un daži miljardi statistu. "četru mielastu" stāsts ir spēcīgs un trāpīgs, krāsām piesātināts triepiens tieši mūsdienu latvijas vēsturē, atainojot vienas ģimenes priekus un bēdus, līkumojot cauri neatkarības laika desmitgadēm. mainās viņu svētku ēdienkarte, mainās fonā skanošā tv trokšņa saturi, smīdina bezpersoniskās telefonkompāniju apsveikumu īsziņas un skumdina vēlēšanās radīt svētku sajūtu tur, kur tās nemaz nav. laikmeta zīmes un raxturi ir tik ticami, jo režisore pratusi pievērst uzmanību detaļām, uzminēt tajās mūsdienu vēsturei svarīgos kodus. ja šī filma var kalpot par kāda laikmeta portretu, vai būtu korekti pārmest tai vēsturiskuma trūkumu?
šaubos, vai filmu ir noskatījies kāds no tiem, kurus tā satrauc latviešu kino un visas nācijas tuvākā un tālākā nākotne, tomēr pieļauju, ka viņi apstrīdētu filmas tiesības uz vēsturiskumu un iespēju portretēt latvieti. jo latvietis taču nevar būt tāds vai arī, ja tas tomēr ir latvietis, tad nepareizs latvietis, kas nav tiesīgs pārstāvēt savu tradīcijām, panākumiem, sporta un kosmosa iekarojumiem bagāto nāciju. tāpat režisorei tiktu pārmests vēriena trūkums, jo vērojama sāpīga vēlme vērienu saskatīt vienīgi kičīgās, patosa pilnās formās, karaspēka parādēs, dziesmu svētkos un banku reklāmas nolūkos rīkotos maratonos, kuri stiprina latvieša miesu, lai tajā mājotu tikpat stiprs gars. un tas nekas, ka finanšu nepietiekamības vai pašu autoru radošās nevarēšanas dēļ vēlme izskatīties vareniem uz ekrāna parasti pārvēršas par lētu kiču, kas nedara godu latvijai, vēl jo vairāk – nerada vēlmi identificēties ar tās aborigēniem.
nākamais klupšanas akmens, kuru viegli paredzēt lienes lindes turpmākajās gaitās, ir jau minētā pareizība, vēl viena latvieša vājība. lindes filmās personāži nav "pareizi". ja kāds uzskata, ka katrs saņem pēc nopelniem, tad pēc filmas noskatīšanās varētu justies apvainojies, ka pelnījis piedzimt tieši šādā vidē, starp šādiem cilvēkiem, kuri savukārt pelnījuši piedzimt tādi, kādi nu viņi ir. taču, vārdos apliecinātā, kvēlā dzimtenes mīlestība būtu jāapliecina mīlestībā pret šo dzimteni, kāda tā ir, jo to tāpat kā vecākus neizvēlas. latviešiem, arī viņu priekšstāvjiem tribīņu augstumos patīk manipulēt ar vārdiem "normāls" un "pareizs". latviešiem patīk stāsti par cīņām, kurām viņi būtu par slinku pacelt savas sēžamvietas, un tāpēc jau patīkamāk baudīt leģendas par varonīgajiem kuršiem vai strēlniekiem, jo "tad jau viss bija citādi" un šie stāsti uz mums attiecas vien tik daudz, ka ceļ mūsu jau tā mazliet slimīgi sakāpināto pašapziņu un piever širmi, lai mēs mazāk domātu par to, kādi esam te un tagad. latvieši vēlas nacionāli pareizu kino, piemirstot, ka kino praxē nav stingri definētas pareizības izpratnes tāpat kā psihiatrijā, kur vārdu "normāls" izmanto vien nosacīti, katra individuālā gadījuma kontextā. kino gadījumā pareiza var būt vienīgi pareiza tēlu, stāsta un kinovalodas izvēle, lai vēstījums sasniegtu skatītāju. un pareizi bieži vien izrādās tieši nepareizie, atstumtie, marginālie.
protams, ģimenes drauga pēteronkuļa pelni, kas filmas gaitā vispirms tiek nejauši izbārstīti uz grīdas un tad saslaucīti konfekšu kārbā (ja pareizi atminos), vēriena ziņā nevar līdzināties brāļu kapu monumentālismam, toties vējā izkaisīti, atšķirībā no monotonajiem kaļķakmens bluķiem, tie var kairināt mūsu nāsis un saasināt mūsu uztveri, varbūt pat veicināt mūsu nacionālo identitāti, kura mums identiska kā pēteronkulim vai jebkuram citam no filmas personāžiem, arī tad, ja viņi neatgādina reprezentatīvus skatlogu tēlus ar sarkanbaltsarkanām lentītēm apģērbu atlokos. varbūt, spriežot par to, kas vajadzīgs latviešu skatītājam, vajadzētu iziet svaigā gaisā, ieelpot kāda pēteronkuļa vai kāda darbā sadeguša latvieša pelnus (gan jau arī katrs no mums kādreiz iemetis pa pagalei kāda neveixminieka prāvas sārtā) un pastaigas noslēgumā jau ar svaigu galvu aiziet uz kino, lai pārliecinātos, ka nacionālais kino nav jārada programmatiski, ja tas jau pastāv (gribas teikt – vēsturiskas) nepieciešamības un autoru pieredzes diktēts. un nekaitētu arī kāds paldies autoriem, kuri, spodrinot latvijas kā civilizētas valsts tēlu, šo kino rada filmēšanai tik nelabvēlīgajos apstākļos.
0