Par grāmatām
28.09.2018

Personiskais ir politisks

Komentē
0

Par Eduāra Luī romānu "Jātiek vaļā no Edija", Nairi Bolian tulkojums latviešu valodā, 2018, apgāds "Mansards"

Franču autora Eduāra Luī (1992) autobiogrāfiskais romāns ir drīzāk nevis literārs darbs, bet rēķinu noslēgšana ar savu pagātni un liecība, ka personiskais ir politisks. Luī par to skaidru norādi dod jau uz grāmatas vāka, jo romānu "Jātiek vaļā no Edija" ir parakstījis nevis ar strādnieku šķirai piederīgo vecāku doto vārdu Edijs Belgēls (Smukģīmis), bet gan sevis pieņemto, vidusšķirai tipisko – Eduārs Luī, ar šo žestu distancējoties un atsakoties no savas pagātnes.

"Jātiek vaļā no Edija" ir pieaugšanas romāns ar diezgan klasisku struktūru, kura ir primāri pakļauta laika plūdumam un sekundāri atmiņu asociācijām, tas rakstīts pirmajā personā, ļoti vienkāršā valodā kā autora atskats uz savu bērnību Francijas ziemeļu mazpilsētā, kur dzīvo maznodrošināti strādnieki. Tomēr grāmatai pēc iznākšanas 2014. gadā izdevās sacelt pamatīgu brēku Francijā, un nupat Luī ir kļuvis par asu Francijas prezidenta Emanuela Makrona īstenotās politikas kritiķi.

Šajā sakarā prātā nāk līdzība ar palestīniešu izcelsmes dāņu dzejnieku Jahju Hasanu (1995), kura debijas krājums "JAHJA HASANS" 2013. gadā izraisīja līdzīgu vētru Dānijā. (Hasana dzejoļi lasāmi 2014. gada "Latvju Tekstu" 5. numurā Jura Kronberga atdzejojumā.) Abi autori ir no vienas paaudzes, nāk no margināliem, atstumtiem sabiedrības slāņiem (Hasana gadījumā – neintegrējušies islāmticīgie imigranti), viņi dokumentē savu vardarbīgo bērnības pieredzi, nabadzību, neveltot daudz uzmanības teksta literārajām kvalitātēm, ar sevis piedzīvoto šokē sabiedrību, aizsāk skaļu diskusiju, traumatisko pieredzi uzrāda kā valdošo partiju realizētās politikas sekas, bet literārās veiksmes radīto platformu izmanto, lai kritizētu esošo politiku un tās radīto sistēmisko sociālo atstumtību, no kuras cietuši. Tiesa, Luī atšķirībā no Hasana ir huligānisks tikai savā atklātībā un uzbrūkošs tikai tekstā, tāpēc nav pabijis cietumā. Vēl Luī ir gejs, un tāds ir arī grāmatas galvenais varonis, kura seksuālā orientācija nav grāmatas centrālā tēma, tomēr ir viņa pieredzi un skatījumu galvenais formējošais lielums.

Edija homoseksualitāte sabiedrībā, kurā viņš uzaug, ir nošķiroša, distancējoša, jo atšķirīgs no citiem ir viņa sevis apzināšanās process un pieaugšana, ko pavada bailes un neiederības sajūta, vilšanās sevī un riebums pret apkārtējo vidi. To visu saasina ciema iedzīvotāju zemais ienākumu līmenis, kura sekas ir zemais izglītības līmenis un alkoholisms, kas cilvēkiem liek tverties pie stereotipiskām dzimumlomām kā galvenās stabilās vērtības, īpaši uzsverot maskulīno īpašību pārākumu. Vīrieši lepojas ar to, ka ir īsti veči, bet sievietes lepojas ar to, ka viņām ir pauti: tas ir viņu pašu un citu vērtības galvenais apliecinājums visur valdošajā nabadzībā, tāpēc jebkura atkāpe, kāda ir Edija nenoslēpjamā homoseksualitāte (lai arī varonis mēģina to apspiest un iekļauties savā vidē), tiek traktēta kā dzimumlomām pakļāvīgo cilvēku un viņu vērtības apdraudējums. Tas rada neizpratni, agresiju un vardarbību. Luī Edija homoseksualitāti izmanto kā rīku, ar ko atsegt nabadzīgās strādnieku sabiedrības apspiestību dzimumlomās un vardarbību, kas ir sistemātiskas marginalizācijas sekas:

"Viņa nesaprata, ka viņas trajektorija, tas, ko viņa sauca par kļūdām, tieši pretēji, iekļāvās pilnīgi loģiskā mehānismā, kas faktiski bija iepriekš noteikts un nemaināms. Viņa neapzinājās, ka viņas ģimene, viņas vecāki, brāļi, māsas, pat viņas bērni un gandrīz visi ciema iedzīvotāji pieredzēja tās pašas problēmas [..]"

"Jātiek vaļā no Edija" ir saistoša grāmata no socioloģiskā aspekta, jo atsedz to, kā Luī pieredzē saskaņā ar konkrētiem represīviem mehānismiem funkcionē sabiedrība, tomēr šo pašu iemeslu dēļ zūd grāmatas literārā vērtība – Luī nerūp forma, bet tikai provokatīvais vēstījums. Vienīgais pilnasinīgais personāžs ir Edijs pats, pārējie ir divdimensionāli zobrati tikšķošā mehānismā, kas, nosakot tēlu dzīves gaitu, vienlaikus atbrīvo tos no personiskās atbildības, padara par tukšiem, reflektēt nespējīgiem apstākļu upuriem, sistēmas vardarbības pierādījumiem un tātad literāri ne visai interesantiem tēliem. Edija homoseksualitāte šajā sabiedrībā ir vienlaikus gan viņa posts, gan glābiņš. Te der piezīmēt, ka Eduārs Luī par šo romānu saņēma Pjēra Genēna balvu par cīņu pret homofobiju.

Luī romānu es lasīju ar aizrautību, tomēr nerimstoši klātesoša bija sajūta, ka kaut kas ar to nav īsti kārtībā. Pieņēmu, ka man viņa konsekventi negatīvais atskats uz savu bērnības sabiedrību šķiet arogants. Pēc tam sapratu, ka problēma nav arogancē un tā varbūt ir manis piedomāta. Kaitinoša šajā grāmatā ir tēlotās sabiedrības homogenitāte un tās konfliktu vienkāršošana, absolūtā skaidrība un līdzjūtīgā pašapmierinātība, ar kādu Luī uzrāda problēmas un cēloņus, piedāvājot lasītājam tīru, nopulētu notikumu interpretāciju. Tas viss par daudz atgādina pašterapijas seansu, pabeigtu, sakārtotu naratīvu, ko cilvēks izveido par savu pagātni, lai noslēgtu posmu un virzītos tālāk. Tas ir gaumes jautājums, bet man literatūrā šāda vienkāršošana nav simpātiska. Vienlaikus uzskatu, ka "Jātiek vaļā no Edija" ir svarīgs romāns, jo pieejamā veidā un caur personisku prizmu runā par sabiedriskām problēmām (nabadzību, homofobiju), veicinot diskusiju, kam literāras kvalitātes trūkums ir piedodams.

Ja uz grāmatu raugās no šāda skatapunkta, manuprāt, aktualizējas vēl kāda interesanta problēma, proti, šīs grāmatas netulkojamība. Ar to es nedomāju teksta kā tāda netulkojamību, bet gan romāna sociālās funkcijas netulkojamību. Reakciju, kādu "Jātiek vaļā no Edija" izraisīja Francijas sabiedrībā, šī grāmata neizraisīs Latvijā, jo tā šeit nav vietējā. Diskusijai par sociālo atstumtību, nabadzību un tās radīto labējo polarizāciju ir jārodas sabiedrības iekšienē vietēja iniciatora raisītai, un retorikā jāizmanto lokālās reālijas, lai sasniegtu dzirdīgas ausis. Piemērs ir jau piesauktais Jahja Hasans, kas runā par sistēmisku sociālo atstumtību Dānijā. Pakniksēju Kronbergam, bet uzdrošinos teikt, ka arī Hasana dzeja nav tulkojama, jo ir vienlīdz personiska un politiska, neatraujama no lokālajām problēmām, ko tā izgaismo. Tādā gadījumā uz Luī romānu varbūt ir vērts skatīties kā uz veiksmīgu (nesaku: vērtīgu) politiskas mākslas paraugu un jautāt: kas ir tā mūsu sabiedrības daļa, kurai nav dota balss?

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir Latvijas Kultūras akadēmijas students, kas interesējas par literatūru. Brīvajā laikā strādā, risina krustvārdu mīklas un dzer tēju no zagtas krūzes. Četrdesmit otrais kājas izmērs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0