Būdams jau tik vecs, ka vēl atceros labi audzinātus ļaudis, aizvien biežāk aizdomājos par laiku, kad vairs fiziski nevarēšu ar savu darbu sevi uzturēt, t.i., par pensiju.
Princips, kad personai piešķirts finansiāls nodrošinājums vecumdienās vai situācijā, kad indivīda darbaspējas zudušas, nav nekas jauns un ir zināms visās civilizācijās: vienalga, vai tas bija Senajā Ķīnā, Romas republikā vai Senajā Ēģiptē. Sākotnēji par pensiju dēvēja benefīciju atsevišķām personām par uzticīgu kalpošanu monarham, savukārt pārējos indivīdus, kam nebija savu uzkrājumu, darbaspēju zuduma gadījumā uzturēja ģimene, dzimta vai kopiena, pie kuras tas piederēja. Jaunajos laikos ar jēdzienu "pensija" (lat. pension – "izmaksa") saprata vienreizēju naudas balvu (piemēram, kaimiņvalsts diplomātam piešķīra "pensiju" par konfidenciālas informācijas izpaušanu, virsniekam – par labi īstenotu militāru operāciju, ierēdnim – par atrisinātu problēmu u.tml.). 17.–18. gs. pastāvīgas valsts varas garantētas pensijas pastāvēja praktiski tikai armijā, kur virsniekiem, kas ievainojumu vai vecuma dēļ bija spiesti dienestu pamest, monarhs ar rīkojumu noteica līdz mūža galam par labu kalpošanu maksāt pensiju. Piemēram, 1711. gada Krievijas impērijas ukazā "Par bijušo militārpersonu pensionēšanu" ("О пенсионе бывшим военным") pēc Eiropas valstu parauga tika noteikts piešķirt atvaļinātajiem virsniekiem "pienācīgu uzturnaudu uz mūžu, lai ar nabadzīgu dzīvesveidu neapkaunotu mundiera godu".
Visur nemainīgs bija pamatprincips: pensija pienākas par kalpošanu valsts varai.
Uz personām, kas nekalpoja tronim, nekas tāds neattiecās, tām par sevi bija jārūpējas pašām. Kaut kas līdzīgs pensiju fondiem, kuros indivīds varēja pats uzkrāt sev uzturlīdzekļus darbaspēju zuduma gadījumam (slimība, vecums), parādījās jau viduslaikos Rietumeiropā, kad amatnieku cunftes, tirgotāju nami un ģildes sāka veidot pašpalīdzības "lādes" (kases), kurās to locekļi ik gadu iemaksāja zināmu summu, savukārt no uzkrātā kapitāla tika apmaksātas locekļu bēres, ārstēšanās izdevumi un – ar laiku – arī uzturlīdzekļi darbaspējas zaudējušajiem biedriem vai to bez apgādnieka palikušajiem bērniem un atraitnēm. Taču tā bija situētā pilsonība. Par pārējiem atbildību bija jāuzņemas ģimenei un baznīcai.
Pakāpeniski šāda tipa savstarpējās apdrošināšanas un palīdzības biedrības kļuva aizvien izplatītākas, līdz 17.–18. gs., arī zemniekiem iegūstot personisko brīvību, pamazām izplatījās arī ārpus pilsētām.
Daudzviet vara to uztvēra ar atvieglojuma sajūtu un ar likuma spēku veicināja iedzīvotāju pašpalīdzību, tādā veidā mazinot ubagu u.c. deklasēto lumpeņu īpatsvaru. Piemēram, lauku pagastos no iedzīvotājiem sāka iekasēt vietējo nodokli, lai ierīkotu un uzturētu t.s. nabagmājas, kurās bez apgādniekiem un uzturlīdzekļiem palikušajiem pagasta iedzīvotājiem (kādi bija liela daļa bezzemnieku) bija nodrošināta pajumte un iztikšanas minimums vecumdienās. Sevišķi rosīgi savstarpējās palīdzības biedrības sāka dibināties 19. gs. pirmajā pusē rūpnīcu strādnieku vidē – darbs rūpnīcās palielināja risku saslimt, gūt traumas, mazināja ģimenes locekļu skaitu (ja zemniekiem vairāk bērnu nozīmēja vairāk darbaroku, tad pilsētniekam, kas knapi vilka no algas līdz algai, bērns bija nevis palīgs, bet gan lieka mute mājās – pilsētās dzimstība samazinājās). Arī bankas saskatīja perspektīvas šajā tirgū, iesaistoties pirmo nosacīto "pensiju fondu" veidošanā.
Attīstība norisa divos virzienos, ko nosacīti varētu dēvēt par "anglosakšu" un "vācu" pensiju sistēmu. Vācu sistēma bija orientēta uz to, ka persona saglabā sociālo statusu un dzīves līmeni arī pēc darbaspēju zaudēšanas vecuma dēļ, savukārt anglosakšu sistēma – uz nabadzības ierobežošanu. 19. gs. otrajā pusē abas sistēmas pakāpeniski tuvinājās, tomēr saglabājot pamatatšķirības.
Pirmā vairāk izplatījās uz liberālismu orientētajās anglosakšu zemēs, kurās valsts centās minimāli iejaukties privātpersonu dzīvē, atstājot veselības un vecuma apdrošināšanu viņu pašu ziņā. Līdz ar to Ziemeļamerikā valsts nosacīti kontrolēta pensiju sistēma parādījās salīdzinoši vēlu. Piemēram, Kanādā kaut ko tādu uzsāka veidot tikai 1927. gadā, arī ASV pirmās reformas šajā virzienā sākās 20. gadu beigās, bet arī tad tikai atsevišķu pavalstu (štatu) valdību līmenī (1934. gadā kaut kāda nebūt centralizēta un varas pārraudzībā esoša pensiju sistēma pastāvēja vien 28 pavalstīs). Tikai 1935. gadā ASV pēc visai autoritārā prezidenta F. D. Rūzvelta iniciatīvas tika uzsākti centieni federālās pensiju sistēmas ieviešanā.
Savukārt t.s. "vācu" sistēma veidojās citādi. Proti, visai agri Centrāleiropas zemēs, kuru decentralizētās protestantiskās baznīcas nevarēja organizēt efektīvu darbaspēju zaudējušo aprūpi, šajā jomā nācās iesaistīties valsts varai. Turklāt šī reģiona visai autoritārās monarhijas pēc 1848. gada notikumiem diezgan jūtīgi reaģēja uz jebkuriem pavalstnieku biedrošanās mēģinājumiem un varas nekontrolētu naudas līdzekļu plūsmām.
Pirmajam doma uzlikt valsts varas ķepu cilvēku vecumdienām krātajai naudai, pie reizes ierobežojot valsts varai bīstamu nekontrolētu biedrošanos un sadarbību, ienāca prātā Prūsijas karalistes un jaunizveidotās Vācijas impērijas "dzelzs kancleram" Bismarkam, ar kura rīkojumu 1883. gadā Vācijā tika pieņemts likums par valsts un pašvaldību sektorā strādājošo obligāto veselības apdrošināšanu: cilvēks nevis maksā daļu no saviem ienākumiem bankā savā depozīta kontā vai pašpalīdzības kasē, bet gan atdod to valstij, pretī saņemot garantijas, ka darbaspēju zaudēšanas gadījumā viņš saņems uzturlīdzekļus. Pēc gada tam sekoja likums par apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem, bet 1889. gadā – invaliditātes un vecuma apdrošināšanu.
Sociālās apdrošināšanas pamatideja bija apdrošināšanas risku atbildības sadalīšana starp darba devējiem, darba ņēmējiem un valsti: veicot obligāto iemaksu valsts sociālās apdrošināšanas fondā no savas darba algas noteiktas daļas, maksātājam ienākumu zaudējuma gadījumā nu bija tiesības saņemt noteikta apmēra uzturlīdzekļus. Būtiska sociālās apdrošināšanas novitāte bija ienākumu pārdalīšana, iekļaujot tajā arī mazāk nodrošinātos dalībniekus, t.i., cilvēki ar lielāku sociālā riska pakāpi netika atstāti ārpus sistēmas, bet tika apdrošināti neatkarīgi no sava ienākumu līmeņa. Vajadzības gadījumā valsts uzņēmās dot uzturlīdzekļus, vēl pirms persona bija uzkrājusi nepieciešamo kapitālu. Taču maksāja nevis no budžeta, bet gan no tā brīža iemaksām, t.i., tobrīd strādājošie maksāja pensijas pensionāriem, bet nākamā paaudze – tā brīža maksātājiem. Līdz ar to neizmaksātās pensijas ieplūda valsts budžetā, bet izmaksātās nāca no strādājošo kabatas.
Jaunā sistēma valstij bija ļoti izdevīga: indivīdi visu mūžu maksā nodokli, šo naudu var laist apgrozībā, pensionēšanās vecumu nemaz tik daudzi nesasniedz (attiecīgi visu mūžu maksātais sociālais nodoklis paliek valstij, nevis mantiniekiem), un arī sasniegušie pārāk ilgi nedzīvo, taču visi ir gana apmierināti. Pirmo reizi visiem neatkarīgi no dzīvē veiktajiem individuālajiem uzkrājumiem bija zināmā mērā nodrošinātas vecumdienas vai iztikšana darbaspēju zaudēšanas gadījumā.
20. gs. otrās puses straujā ekonomiskā uzplaukuma laikā, kad visiem šķita – tas nekad nebeigsies –, obligāto sociālo nodokli attiecināja arī uz privātajā sektorā strādājošajiem, bet nozarēs nodarbināto pašpalīdzības kases tika likvidētas. Sociālā nodokļa daļa aizgāja valsts pensiju fondos, kas ieguldīja līdzekļus ekonomikā, papildinot fondu apjomu. Rezultātā 20.–21. gs. mijā attīstītajās Eiropas valstīs vecuma pensija jau bija vidēji 65–75% no vidējās algas. Mūsdienās sociālās apdrošināšanas pakalpojumi ir ieguvuši tādu attīstības pakāpi, ka tie juridiski jau ir pieskaitāmi pie pilsoņu pamattiesībām.
Pēc šī parauga pensiju sistēma attīstījās arī Latvijā. Līdz 1940. gadam, ja nemaldos, valsts garantētās vecuma pensijas attiecās tikai uz valsts ierēdņiem un tiem pielīdzināmām personām (tātad visai mazu iedzīvotāju daļu). Pēc PSRS veiktās aneksijas t.s. LPSR laikā 1956. gadā [1] (kolhozniekiem – tikai 1964. gadā) tika ieviesta vispārēja valsts garantētu pensiju sistēma, kurā pensijas lielums atbilda pusei no pēdējo divu vai vienalga kuru piecu darba gadu vidējās mēneša algas (pensiju "griesti" bija 120 rubļi). Pensionēšanās vecums vīriešiem bija 60, bet sievietēm – 55 gadi (ar vismaz 25 un 20 darba gadu stāžu). Ieviešot šo sistēmu, pensiju sāka saņemt visi attiecīgo vecumu sasniegušie iedzīvotāji, kas, protams, sava darba mūža laikā nekādus sociālos maksājumus šim nolūkam netika veikuši, jo tādu nebija – nekādu līdzekļu valsts pensiju fondā uzkrāts nebija, tās maksāja no valsts budžeta.
Suverenitāti atguvušās Latvijas Republikas pirmais pensiju likums tapa 1991. gada novembrī. Neraugoties uz mainījušos situāciju, tika saglabāta padomju sistēma – PSRS laikā sagatavoto pensiju likumu modificēja, padarīja divas reizes dārgāku un, iespējams, divas reizes taisnīgāku pret cilvēkiem, taču nemainīja pamatprincipus. Likums nekādi nemotivēja cilvēkus ilgtermiņā piedalīties savas pensijas uzkrājumu veidošanā, bet faktiski cilvēkus iedvesmoja 4–5 gadus pirms pensijas kaut kur strādāt vai "ielikt" darba grāmatiņu, lai tā kaut kur "strādā" par lielu algu, lai beigās sanāk liela pensija. Sistēma bija ļoti dārga – viss tika finansēts no budžeta – un visai drīz sabruka, jo valsts kasē aptrūkās naudas.
Vēl viens zemūdens akmens slēpās arī fenomenā, ko es dēvēju par "fizmatisko" jeb "inženiertehnisko" domāšanu: atjaunotās LR valsts pārvaldē izteikti dominēja personas ar šauri eksakto izglītību, kuri pēc sava domāšanas tipa labi strādā esošā, gatavā sistēmā. Savukārt cilvēks ir tāda būtne, kuras uzvedību un rīcību reti nosaka racionāli apsvērumi, bet iracionālo rīcību ar tabulu palīdzību neparedzēsi. Mehāniski tika pārņemts šis tas no Vācijas pensiju sistēmas, šis tas no Skandināvijas, šis tas no vēl kāda – aprēķinu tabulās viss izskatījās lieliski –, un 1994. gada sākumā Labklājības ministrija publiskoja savu izstrādāto sociālās reformas modeli: dažādos fondos iemaksas (gan obligātas, gan brīvprātīgas) veiks gan darba devēji, gan ņēmēji, un uzkrājumus vajadzēs veikt arī strādājošajam, rezultātā radot trīspakāpju sociālā nodrošinājuma sistēmu. Koncepcijas apstiprināšana gan nekādi nemainīja realitāti: naudu pensijām turpināja ņemt no budžeta.
1995. gada sākumā tika paziņots par plāniem paaugstināt pensijas vecumu, bet 2. novembrī beidzot tika pieņemts likums par valsts pensijām, skaidri nosakot, ka valsts vecuma pensijas apmērs būs tieši atkarīgs no mūža laikā iemaksātā sociālā nodokļa kopsummas un arī darba stāža. Tā vienkāršojot: šai gadījumā valsts tikai pilda bankas funkcijas, uzkrājot personas iemaksas depozītā (un izmantojot šo uzkrājumu peļņas gūšanai), ko persona saņem atpakaļ pensijas veidā, sasniedzot pensionēšanās vecumu (šai gadījumā spriežu tikai par vecuma pensijām). Tikai, atšķirībā no bankas vai privāta pensiju fonda, valsts nemaksā noguldītājam procentus par iespēju apgrozīt un izmantot šos līdzekļus daudzus gadu desmitus. Turklāt cilvēka nopelnītais ar nodokļiem tiek aplikts divkārt: vispirms tas tiek iekasēts kā nodoklis no nopelnītā, bet vecumdienās tiek iekasēts nodoklis jau no šī pirms tam iekasētā nodokļa.
Tika izveidota trīs līmeņu pensiju sistēma, kas sevī ietver valsts obligāto nefondēto pensiju shēmu (1. līmenis), valsts fondēto pensiju shēmu (2. līmenis) un privāto brīvprātīgo pensiju shēmu (3. līmenis). 1. līmenī ir iesaistīti visi sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji: strādājošie, kas veic sociālā nodokļa iemaksu, tādējādi uzkrājot kapitālu, no kā daļa veidos pensiju, indivīdam sasniedzot vecumu, kad viņa darbaspējas būs ievērojami samazinājušās. Lai atvieglotu slogu valsts budžetam, pastāv pensiju 2. līmenis, kurā daļa sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek nodota nevis valsts rīcībā, bet gan indivīda izvēlētā privātā līdzekļu pārvaldītāja (bankas) rīcībā, kas tās iegulda finanšu tirgū, gūstot peļņu un uzkrājot konkrētā iemaksu veicēja pensijas papildināšanai. 3. līmeņa iemaksas indivīds veic privātā pensiju fondā pēc savas izvēles, taču viņš nevar atteikties no pirmajiem diviem obligāto iemaksu līmeņiem.
Lai būtu, no kā tās pensijas maksāt, sociālais budžets tika nodalīts atsevišķi, kam bija jābūt pilnīgi neatkarīgam, un no šī budžeta valsts nevarēja pagrābt: valsts varēja vērsties pie sociālā budžeta un lūgt aizdevumu, ko tā pārvaldītājs varēja aizdot uz procentiem. Tā uzkrājums 2008. gada 1. augustā sasniedza 914,2 miljonus latu, savukārt valsts garantēto pensiju speciālā budžeta uzkrājums bija 679,5 miljoni latu.
No likuma viedokļa indivīda pensijas kapitāls tiek uzkrāts tā dzīves laikā no veiktajām sociālā nodokļa iemaksām, t.i., visa darba mūža garumā valsts no indivīda iekasē sociālo nodokli (šobrīd viņš spiests atdot 20% no katras mēnešalgas tieši sociālajai apdrošināšanai, bet ļaudīm ar maziem ienākumiem tas pat paaugstināts līdz 75% no minimālās algas apmērā), lai vecuma, slimības vai darbaspēju zuduma gadījumā viņam būtu uzturlīdzekļi. No iemaksu lieluma ir atkarīgs pensijas lielums. T.i., indivīda sociālie maksājumi ir viņa īpašums, ko tas uztic valstij glabāšanā līdz brīdim, kad indivīds sasniedzis vecumu vai zaudējis darbaspējas ātrāk. Uz šādu skaidrojumu nepārprotami norāda arī bijušais LR Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris: "Pēc visiem, tajā skaitā Eiropas cilvēktiesību, standartiem personas pensija ir tās darba mūžā radītais īpašums un uz to ir nelokāmas īpašumtiesības." [2]
Ekonomists Uldis Osis min: "Starp Valsts kasi un VSAA 01.08.2008. g. tika noslēgta vienošanās par Valsts sociālās apdrošināšanas speciālo bužetu brīvo līdzekļu izvietošanu noguldījumos. It kā jau viss pareizi – naudai nav jāguļ kā zem matrača, bet jāapgrozās. Ir tikai viens bet – ja valsts 2007.–2009. g. laikā par "noguldījumiem", kas īstenībā bija aizdevumi, jo tika izmantoti konkrētam mērķim – valsts pamatbudžeta deficīta segšanai –, maksāja 6–7%, tad inflācija līguma darbības periodā svārstījās 9–17% robežās. Taču, tā kā tie pēc būtības bija nevis noguldījumi, bet aizdevumi, tad attiecīgajām procentu likmēm šajā periodā būtu bijis jābūt vismaz inflācijas tempa līmenī, kas aptuveni atbilda faktiskajām tā perioda vidējām svērtajām naudas tirgus likmēm. Pēc maniem provizoriskiem aprēķiniem, pensiju kapitāls, dēļ šīm neatbilstībām ir zaudējis par labu valsts pamatbudžetam minētajā laika posmā vismaz ap 62 miljoniem latu." [3] Valsts pamazām piesavinājās iedzīvotāju veiktās sociālās iemaksas savu pensiju veidošanai, uzkrājumu iekļaujot valsts budžetā un izlietojot citiem mērķiem. Savukārt pensijas tika maksātas no valsts budžeta.
Sākoties ekonomikas krīzei, zuda līdzekļi esošo pensiju izmaksām. Un nu iestājies apburtais loks: jo lielāks bezdarbs (un mazāki sociālā budžeta ienākumi), jo grūtāk nodrošināt valsts pensijas un savilkt bilanci 1. līmeņa pensiju fondā, jo vairāk valsts piesavinās naudu no ilgtermiņa uzkrājumam paredzētajām 2. līmeņa iemaksām. Arī iespējas pašiem veidot uzkrājumus kļuva aizvien niecīgākas: jo mazāki iedzīvotāju ikmēneša ienākumi, lielāki nodokļi un cenas, jo mazāk iemaksu brīvprātīgajā 3. līmeņa pensiju fondā (kam valsts netiek klāt).
Lai leģitimizētu šo rīcību, ir radīts mīts par "solidaritātes principu", kas liek nokaunēties ikkatram, kurš izrāda kaut minimālu publisku nepatiku par valsts pensiju sistēmu un tās perspektīvām (lai gan patiesībā šī "solidaritāte" ir Bismarka ieviestā taupīšanas metode uz tautas rēķina – ne par kādu sociālo solidaritāti dzelzs kanclers nedomāja).
Diemžēl man kā nespeciālistam nez kāpēc šķiet, ka šī solidaritāte darbojas vienos vārtos, valstij nekādi nesolidarizējoties ar iedzīvotājiem. T.i., iedzīvotājiem, kuru iemaksas ir lielākas, jāpalīdz tiem, kuru iemaksas ir mazākas vai vispār nav, kamēr vara "griež kuponus". Pašreizējai strādātāju paaudzei jāmaksā pensijas pensionāriem, taču ne tāpēc, ka ļaudis būtu par to solidāri vienojušies, bet gan tāpēc, ka pensionāru savulaik maksāto valsts jau ir iztērējusi citiem mērķiem. Shēma šķiet identiska kā "Bankas Baltija" depozītu piramīdā: kundziņi naudiņu notrallināja, bet depozītu procentus maksāja no jaunajiem ieguldītājiem – jaunie ieguldītāji "solidāri" maksāja" procentus vecajiem, bet, tikko kā jauni ieguldītāji pārstāja nest savu naudu uz banku, tā bankrotēja. Turklāt presē esmu manījis statistiku, ka 2008. gadā uz 10 strādājošiem bija 3 pensionāri – ja šie dati ir patiesi, tad no kurienes radies apgalvojums, ka ikviens strādājošais šobrīd uztur cik tur pensionārus? Vai pēdējo pāris gadu laikā bijusi kāda mēra epidēmija, kuru neesmu pamanījis?
Tā nu uzkrājums tika notrallināts, un, ja nebūtu Starptautiskā Valūtas fonda visai drakoniskā aizdevuma, tad jau 2010. gada jūnijā nāktos plātīt rokas: "Pensijām valsts kasē naudas nav, nekam naudas nav, jo tās vispār nav." Ja indivīds šādas iemaksas būtu veicis privātā pensiju fondā, kura vadība uzkrājumus būtu iztērējusi citiem mērķiem, bet nu pensijas maksātu no jaunajām iemaksām, pie reizes nemitīgi mainot izmaksu noteikumus, klients šo uzņēmumu bez kavēšanās iesūdzētu tiesā, taču ko nu valstij vari padarīt (neesmu ekonomists, taču šķiet, ka pēc pārdesmit gadiem esošā pensiju sistēma būs sabrukusi un pensiju nebūs kā tādu – labākajā gadījumā būs minimāli vecuma pabalsti).
Turklāt nepavisam nav taisnīgi, ka valsts ne tikai solidāri nepiedalās procesā, bet vēl papildus piesavinās ievērojamu daļu no iedzīvotāju maksājumiem savām vajadzībām. Proti, priekšlaicīgas indivīda nāves gadījumā viss personas iemaksātais nesolidāri izgaist citu budžeta caurumu lāpīšanā. Ja indivīds būtu šādas iemaksas būtu veicis privātā pensiju fondā, bet nomirtu, nesasniedzis pensionēšanās vecumu, tad viņa nopelnītais pienāktos mantiniekiem. Domāju, nebūtu grūti izrēķināt, cik sociālo maksājumu veicēju sava mūža laikā praktiski nav slimojuši, strādājuši līdz pensionēšanās vecumam, taču miruši pirms tā sasniegšanas (kā zināms, pensionēšanās vecums ir lielāks par vidējo dzīves ilgumu, t.i., 50% maksātāju līdz pensijai neaizvelk, kaut gan visu mūžu maksā nodokļus). Šo personu veiktās iemaksas savāc valsts un izlieto citām vajadzībām, kaut tieši ar šiem līdzekļiem varētu lieliski paust "solidaritāti", papildinot pensiju budžetu. Šobrīd izskatās, ka valsts savākusi gan no uzkrājuma gūtos peļņas procentus, gan "miroņu naudu", iztērējusi arī dzīvo iemaksas un uzkrauj tiem savus parādus izdomātas obligātās solidaritātes vārdā. Savukārt indivīdam liegts izstāties un atteikties no šādiem valsts "pakalpojumiem" (atdodiet manu naudu, ko esmu visus šos gadus maksājis: ieguldīšu to kādā privātā fondā Šveicē vismaz ar garantiju – kaut kāda pensija būs –, bet priekšlaicīgas nāves gadījumā ģimene mantos manu sūri pelnīto). Diemžēl ne visi ir tik turīgi, lai varētu reizē gan veikt obligātās nodevas valstij, gan atlicināt pašapdrošināšanai, kas dotu drošākas garantijas par valsts garantēto.
Tā kā būtu tikai taisnīgi cilvēku atbrīvot no maksāšanas valsts sociālās apdrošināšanas fondā, ja viņš uzrādītu, ka pilnā mērā ir apdrošinājis veselību un noslēdzis līgumu ar privātu pensiju fondu. Ilgtermiņā tas arī valstij būtu izdevīgāk, jo atslogotu gan valsts uzturēto medicīnas sistēmu, gan valsts garantēto pensiju sistēmu.
Iesaku likumdevējiem par to padomāt. Protams, ja tiem piemīt spēja domāt ilgtermiņā.
[1] PSRS likums par valsts pensijām (14.07.1956.).
[2] Kūtris, G. Pensija ir personas īpašums, uz kuru tiesības jāsaglabā. Diena, 16.06.2009.
[3] Osis, U. Pensiju kapitāls – ir vai nav? Delfi.lv, 22.03.2011.
0