Par Dāvja Sīmaņa filmu "Pelnu sanatorija", 2016
Piejūras meži, pussagruvušas mājas, pelēkas rudens debesis – šī katram Latvijas iedzīvotājam skaudri pazīstamā vide visbiežāk saistās ar noteiktiem mūsu kino stāstiem. Visbiežāk tas ir tas Latvijas rudens, kurā norisinās kādas Otrā pasaules kara beigu traģēdijas; varbūt – arī tas Latvijas rudens, kurā aiziet Lilita Bērziņa neaizmirstamajā filmā par limuzīnu Jāņu nakts krāsā. Taču izrādās, ka šī mūsu depresīvā, bet vienlaikus ļoti lokālā vide spēj kalpot arī kā estētisks ietvars pavisam citam stāstam, turklāt spēlē tajā iespaidīgu lomu. Runa ir par Dāvja Sīmaņa jauno filmu "Pelnu sanatorija", kura nupat nonākusi uz kinoekrāniem. Tas ir liela formāta projekts, kurā ir ieguldīti ievērojami līdzekļi un vairāku gadu darbs, un rezultāts pavisam droši neliek vilties. Par niansēm ir iespējams diskutēt (par to mazliet vēlāk), taču kopumā mums šeit ir darīšana ar profesionālu veikumu. "Pelnu sanatoriju" kinokritiķi diez vai raksturos kā nedzirdēti novatorisku vai graujoši negaidītu. Vienlaikus tā noteikti ir apliecinājums Latvijas kino varēšanai spēlēt pēc mūsdienu Eiropas noteikumiem, bez provinciālām atrunām, atlaidēm un sentimenta.
Filmas centrā ir garīgi slimu cilvēku sanatorija Kurzemē, kur Pirmā pasaules kara noslēguma fāzē, 1917. gadā, pēkšņi ierodas kāds vācu armijas komandēts ārsts, kurš atrod tādu sabrukumu, bezcerību un bailes, ka slimnīcas personālu brīžiem ir grūti atšķirt no slimajiem. Filmas komandai ir patiesi izdevies izveidot šīs vietas savdabīgo atmosfēru. Tā ir šī īpašā bezlaicība un bezvēsturiskums: kaut kur tiek gāzts cars, notiek abas Krievijas revolūcijas, kaut kur tiek veidotas pagaidu valdības, rīkotas vēlēšanas un tā tālāk. Bet sanatorijā, kura turklāt atrodas frontes tuvumā, laiks ir apstājies: slimnieki klīst katrs savā pasaulītē; slimnīcas priekšnieks pastāvīgi dzer; apkalpojošais personāls jau sen ir atmetis ar roku jebkādai "ārstniecībai". Kara ārsts Ulrihs, kuru atveido lieliskais Ulrihs Matess, ierodas kā revidents ar mērķi ieviest sanatorijā kārtību; patiesībā viņa tumšās, saprātīgās un humānās acis ir filmas vienojošais pavediens (steidzīgi piemirstot Matesa, iespējams, Latvijā pazīstamāko lomu – Gebelsu filmā "Sagrāve"). "Pelnu sanatorijas" vājprātīgo iestāde nelīdzinās Formana "Dzeguzes ligzdas" analogam: no slimnieku tipāžiem skatītājs iepazīstas vienīgi ar Pētera Liepiņa atveidoto personāžu un "cilvēku – kalendāru". Sižetam struktūru piešķir tieši ārsta Ulriha misija šajā Kurzemes nostūrī. Vienlaikus tas, kas skatītājiem visdrīzāk paliks atmiņā pēc filmas noskatīšanās, būs nevis sižets, bet gan īpašā sanatorijas noskaņa, kurā apvienojas nenovēršami draudoša katastrofa ar savdabīgu mājīgumu un vieglumu. Un tas viss – par spīti apkārt notiekošajam ārprātam un bezcerībai, kuras loks ap sanatoriju savelkas arvien ciešāk.
Režisors Dāvis Sīmanis kādā intervijā izcēla tieši kara dimensiju, velkot paralēles ar mūsdienām, kad karš no jauna ir kļuvis par realitāti Eiropā. Filma pavisam noteikti nav metafora par mūsdienām; tomēr, ja reiz karš stāstam par sanatoriju ir tik svarīgs, sava veida intuitīvu tuvību ir iespējams atrast. "Pelnu sanatorijā" tiek rādīta pilnībā bezpalīdzīgu cilvēku situācija, kuru izpratnei vai neizpratnei par draudošajām briesmām patiesībā nav nekādas nozīmes. Šo cilvēku situācija ne par matu nav sliktāka par zaldātu likteni, kuri iet bojā ierakumos. Tas ir iespējamais vēstījums: karš šajā izpratnē nešķiro starp "trakajiem" un "netrakajiem"; vienīgais, kas paliek pāri, ir pienākums palīdzēt tuvākajiem, kuru tad arī pilda Ulrihs un sanatorijas līdzstrādnieki.
Vizuālā ziņā filma patiesi ir nevainojama: operatora darbs ir lielisks, tērpi un rekvizīti ir atlasīti ar dokumentālu precizitāti. Andra Dzenīša mūzikas celiņš diezgan organiski sakļaujas gan ar šāvieniem, gan vājprātīgo kliedzieniem, gan biedējoši tukšajām un ļaunu vēstošajām ainavām. Ierakumu bombardēšanas aina ir viena no labākajām šāda veida epizodēm, kādu vispār ir gadījies redzēt uz ekrāna. Pārdomāta ir arī aktieru izvēle: te jāuzteic gan Pēteris Liepiņš, gan Agnese Cīrule, gan Leonīds Lencs, kuri lieliski saspēlējas ar filmas neapšaubāmo superzvaigzni (bez pēdiņām) Matesu.
Lai nu kā, labai recenzijai nevajadzētu pārvērsties par tostu: "Pelnu sanatorija" sniedz vielu arī kritiskām pārdomām. Filmas noslēguma kadrs runā par Latvijas psihiatrisko slimnīcu iemītniekiem, no kuriem vairāk par pusi gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā. Tas ir saprotams vēstījums, un šajā nozīmē filmā parādītie notikumi var tikt interpretēti kā prelūdija tai nežēlībai pret psihiski slimiem un īpatniem cilvēkiem, kas raksturoja divdesmito gadsimtu, šo "galējību gadsimtu", kopumā. Kā nekā, nākamā pasaules kara laikā ar viņiem izrīkojās jau daudz metodiskāk. Taču filma īsti neskaidro šo saikni starp karu un nežēlību pret psihiski slimajiem: piemēram, vai Pelnu sanatorijas iemītnieki paši ir kara pieredzes traumatizēti (par ko liecina, piemēram, viņu reakcija uz Ulriha militāro uniformu), vai arī viņi ir bijuši šajā iestādē jau pirms kara (par ko it kā liecina filmas noslēguma veltījums)? Tāpat arī sižeta risinājumi vietām ir mazliet shematiski. Kas īsti ir lielais noslēpums saistībā ar mazo zēnu, par kuru Lenca varonis atcērt Ulriham, ka pēdējais neko nesaprotot? Vai arī šī mīkla ir iecerēta kā tieša provokācija skatītājam, līdzīgi slavenajai kastītei Bunjuela "Dienas skaistulē"? Tāpat stāsts par nāvējošo slimību, kas pārņem sanatorijas iemītniekus īsi pirms armijas iebrukuma, neizskatās diez ko pārliecinošs, pamatots un ticams – kaut arī kinematogrāfiski situācija ir emocionāli labi nostrādāta. Visbeidzot, filmas fināls riskē palikt mazliet nesaprasts. Sižets, kurā kara šausmas tiek skatītas no pusaugu bērna pozīcijām, ir mums labi pazīstama vismaz no Elema Kļimova "Ej un skaties" laikiem; civilizētā un saprātīgā vācieša vēlme izraut viņu no vietējās "trakomājas" šā vārda plašā nozīmē ir ļoti humāna un saprotama. Taču mēs par abiem protagonistiem zinām pārāk maz, lai šajā finālā tiešām sasniegtu to katarsi, kuru acīmredzot iecerējuši filmas autori.
Katrā gadījumā šādi labvēlīgi iebildumi rodas pēc citādi lieliskās filmas noskatīšanās vienu reizi. Iespējams, pilnai izpratnei to vajadzētu skatīties atkārtoti – filmas samērīgais ritms un lieliskā vizualitāte šādu iespēju palielina. Lai nu kā, Dāvja Sīmaņa pirmais pilnmetrāžas darbs aktierkino jomā ir jau nobrieduša mākslinieka darbs, kurš paliks atmiņā kinomīļiem ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām.
0