Vienpadsmitais gadsimts bija ļoti interesants laiks – visu Eiropu pārņēma kardinālu pārmaiņu mutulis: mainījās sociālās struktūras, nostiprinājās feodālās sabiedrības atribūti, senjoriālās attiecības un valstis, mainījās pilsētu statuss, pieauga pāvestu vara. Tas bija laiks, kad noritēja romiešu tiesību recepcija, nostiprinājās kanoniskās tiesības, dzima racionālā teoloģija. Šajā katlā, mainoties pašai sabiedrībai, dzima universitātes kā pārnacionālas kopības.
Sākotnēji par "universitāti" dēvēja jebkuru ļaužu apvienību (paralēli corpus un collegium), kas radās, apvienojoties kāda amata pratējiem vienīgajā tiem zināmajā sociālās sadarbības formā – ar zvērestu (conjuratio) –, kuru dēvēja par "kopību" (universitas). Pat pilsētu iedzīvotāju kopums dažkārt tika dēvēts par "universitātēm" (universitas civium). "Universitas" bija brīvu un tiesiski vienlīdzīgu, savstarpēju uzticību un palīdzību zvērējušu ļaužu korporācija ar vēlētu administrāciju, kas tādējādi kļuva par to, ko mūsdienās pieņemts dēvēt par "juridisku personu". Vēlāk, sākot ar 12.–13. gs., katrai kopienai parādījās savs raksturīgs apzīmējums (komūna, cunfte, ģilde u.tml.), un "universitāte" pamazām kļuva tikai par sholāru apvienību apzīmējumu.
Vienīgie izglītošanas centri tajā laikā bija baznīcas klosteru koledžas (collegium – kolēģijas), kas bija domātas, lai papildus izglītotu noviciātu un to sagatavotu kalpošanai. Taču savas nošķirtās darbības dēļ šīs koledžas pamazām kļuva visai autonomas, sāka apmācīt ne tikai mūkus, bet arī tos klēriķus, kuru karjera bija plānota civilās varas struktūrās (laicīgās varas svarīgākie ierēdņi nāca no vienīgā tā laika izglītotā slāņa, klēra). Vienas pilsētas koledžām neizbēgami nācās saskarties citai ar citu un sadarboties, tā rodoties visai amorfām vīru un studentu kopībām, kas sevi sāka uzskatīt par vienas "universitas" daļu. Neviens universitātes nedibināja, tās uzradās pašas no sevis, apvienojoties un sadarbojoties tiem, kas māca un kas mācās. Tāpēc, ja lasāt, ka "1348. gadā karalis Karls IV dibināja Prāgas universitāti" vai "imperators Frīdrihs Barbarosa 1158. gadā nodibināja Boloņas universitāti", tad nevajag pievērst šiem vārdiem lielu vērību – tie nozīmē tikai to, ka monarhs ar diplomu post factum attiecīgajā gadā apstiprinājis jau pastāvošas korporācijas tiesības un piešķīris tai statusu un privilēģijas, neko citu.
Pirms tam intelektuāļi bija sastopami vai nu senjora svītā, vai klosterī. Savukārt 11. gs. parādās jauna tipa izglītoti ļaudis, kas dzīvoja pilsētās un mācīja katru, kurš vēlējās. Tāpat klosteros kā zināšanu centros sāka mācīt arī lajus. Domātāji ņēma par pamatu Aristoteļa formālo loģiku, ko sāka piemērot savam laikam un jaunajām zināšanu sfērām, kuras pasaules ainu pavēra daudz sarežģītāku, nekā tā šķita līdz tam. Neba velti jauno zinātni sāka dēvēt par "skolas zinātni" jeb sholastiku. Tika radīta sistēma, kas deva rīcības algoritmu situācijās, kad autoritāšu domas šajā vai citā jautājumā atšķīrās. Tas bija vitāli nepieciešams, jo, no vienas puses, tradīcija pieprasīja atsaukties uz autoritāti, bet, no otras puses, pieaugušais zināšanu apjoms radīja dažādus autoritāšu skatījumus un traktējumus.
Jaunā tipa intelektuālis nebija vis praktiķis, bet gan domātājs. Nebija nepieciešams orientēties romiešu tiesībās, lai iztiesātu muižas zemnieku strīdu: sabiedrība dzīvoja ar paražu tiesībām. Rētas un lūzumus ārstēja nevis Hipokrāta un Galēna sekotājs, bet gan ciema zāļu tantiņa vai bārddzinis. Draudzi ar sprediķa kvēlumu aizrāva nevis mācīts teologs, bet gan pusanalfabēts mūks. Taču universitāte deva kaut ko citu, kas saglabājies kā tās pamatakmens līdz pat mūsu dienām: mācīja loģiski un kritiski domāt – tas savukārt deva spēju noformulēt problēmu un tikt galā ar uzdevumu, tālāk nepieciešamās zināšanas iegūstot pašam. No šī brīža Eiropas attīstība tikai uzņēma apgriezienus, mainot sevi un pasauli.
Tā 12.–13. gs. parādās universitātes kā sholāru arodapvienības un savstarpējās palīdzības lādes. Līdzīgi kā dažiem žurnāla "Rīgas Laiks" redkolēģijas locekļiem, arī viduslaiku eiropietim nāve un tas, kā viņš mirs, bija svarīgākais dzīves jautājums. No tā bija atkarīgs tālākais viņa dvēseles liktenis. Ja mirs svešumā, kur nav klāt neviena radinieka vai dzimtās kopienas locekļa, kurš parūpēsies, lai viss norit pienācīgi? Protams, amata brāļi, kas savstarpēji ir zvērējuši to darīt. Deva zvērestu gan pareizi apbedīt, gan nedarīt ļaunu tuvākajam (t.i., korporācijas loceklim), lai grupa varētu pastāvēt pret ārpasauli. Kā noformulējis Oto Gerhards Eksle (Otto Gerhard Oexle, 1939–2016): "Universitātes korporācija ir dzīvo un mirušo sadraudzība." Starp citu, senākā saglabājusies Parīzes universitātes 1215. gada Satversme galveno vērību velta tieši maģistru un studentu apglabāšanas procedūrai, nosakot katra korporācijas locekļa tiesības un pienākumus. Turklāt nācās vienoties arī par lekciju un disputu kārtību, kursu saturu, eksāmeniem, uzvedību un apģērbu, t.i., nodrošināt skaidru savstarpējo sadarbību, kas garantēja korporācijas stabilitāti.
Liela nozīme bija tam, ka universitātes radās baznīcas paspārnē, pēc tās iniciatīvas, līdz ar to juridiski bija neatkarīgas no vietējās laicīgās varas un pat monarha pārstāvju iejaukšanās, un, galvenais, arī no lokālo baznīcas iestāžu varas. Literatūrā it bieži aprakstītās buršu negantības un uzdzīve nāca ne tik daudz no jauno asiņu trakuma, cik nesodāmības apziņas: studenti nebija laicīgo varas iestāžu jurisdikcijā. Atļauju mācīt (licentia docendi), t.i., izveidot skolu, deva pats bīskaps, bet absolventiem pēc gala eksāmena bīskapijas kanceleja deva tiesības mācīt visur kristīgajā pasaulē (licentia ubique docendi). T.i., universitātes korporācija pati lēma, vai kandidāts ir cienīgs saņemt bakalaura, maģistra vai doktora pakāpi, savukārt bīskapa kanceleja tikai apstiprināja šo lēmumu un izsniedza apliecinājumu. 14.–15. gs. universitātes kā akadēmiskas zinātņu iestādes jau pilnībā nodalījās no skolām (studium), nostiprinās kopīgs apzīmējums: "universitas scolarium et magistrorum".
Lielā mērā universitātes vilinājums slēpās arī apstāklī, ka visai strikti stratificētajā viduslaiku sabiedrībā šī korporācijas forma kalpoja kā sociālais lifts, jo ļāva indivīdam mainīt sociālo statusu un pārtapt citā. Tā grāfa dēls Akvīnas Toms, izvēloties studijas un kļūstot par mūku un sholāru, nonāca vienā statusā gan ar zemniekdēlu Žanu Žersonu, gan ārlaulībā dzimušo lumpeni Erasmu no Roterdamas – iestājoties universitātē, cilvēks sarāva attiecības ar iepriekšējo vidi un veidoja jaunas saites, jaunu statusu. Te vairs nebija svarīgi, kas ir viņa vecāki, kāda ir tā dzimta: būtiski bija tikai tas, kāda zinātniskā grāda īpašnieks viņš ir. Kā savulaik jokoja PSRS inteliģences sabiedrībā: vari nebūt zinātnieks, bet zinātņu kandidātam tev jābūt. Tāpēc viens no greizsirdīgāk sargājamajiem universitātes monopoliem bija un ir zinātnisko grādu piešķiršanas tiesības. Tā radās universitātes organizācijas forma, ko ar minimālām izmaiņām pārņēma visā Eiropā, vēlāk pasaulē.
Fundamentālas pārmaiņas universitātes (līdz ar visiem citiem baznīcas institūtiem) piedzīvoja reformācijas iespaidā. Katoļu zemēs lielākā daļa universitāšu rekatolizācijas procesā nonāca Jēzus biedrības jeb t.s. jezuītu ietekmes sfērā. Studiju programma tika ievērojami reformēta, ieviests apgūstamo priekšmetu secīguma standarts, mācību plānu un eksāmenu standarts u.tml. – nu pilns studiju cikls ilga aptuveni 12 gadus. Turklāt visai svarīgs aspekts jezuītu stratēģijā bija ticības nostiprināšana caur pedagoģiju: universitātes, saglabājot savu patību, pamazām tika pārveidotas par vispārējās augstākās izglītības un zinātņu centriem.
Savukārt Anglijā, vācu zemēs, Livonijā, Skandināvijā u.c. zemēs, kur uzvarēja reformācija, fanātiķi izpostīja klosterus un to bibliotēkas, bet par universitātēm reformatoru zemēs 16.–17. gs. var teikt, ka šīm iestādēm ar akadēmisko izglītību kādu laiku vispār vairs nebija nekāda sakara. Protams, pa laikam tur iemaldījās kāds dižs prāts, taču vairāk algas un statusa meklējumos – intelektuāļi, ja arī nodarbojās ar zinātni, tad drīzāk karaliskajās zinātņu biedrībās, nevis universitātē un ne pateicoties universitātei. Tās drīzāk bija tādi kā internāti turīgās pilsonības un nobilitātes ģimeņu atvasēm, kuri tur guva zināmus izglītības pamatus, taču rūpīgi cenzētus caur jaunās teoloģijas prizmu, bet svarīgākais bija tas, ka koledžas sienās jaunieši varēja "nolaist tvaiku", iepazīties ar vienaudžiem no citām zemēm, lai pēc tam atgrieztos dzimtenē un ietu savu tēvu pēdās. Protams, nu jau kā Oksbridžas, Heidelbergas vai Amsterdamas absolventi. Līdz ar to, kad lasām, ka jaunais Kurzemes princis Jēkabs studējis universitātē, tas nebūt nenozīmē, ka viņš nopietni, sviedriem vaigā apguva dabaszinātnes, loģiku un retoriku. Viņš drīzāk mācījās luterānisma teoloģijas pamatus, dzīvot ārpus ģimenes aizbildniecības, patstāvīgi veidot sociālos sakarus, iepazīt pasauli.
Tā kā katoļu baznīca šīs universitātes vairs nebalstīja, tām līdzekļu meklējumos nācās vērsties pie laicīgās varas, kas zināmā mērā ierobežoja to līdzšinējo autonomiju un privilēģijas. 18. gadsimtā līdz ar apgaismību un valstu centralizēšanos arī luterāņu zemēs sākās zinātņu atgriešanās universitāšu sienās, bet 19. gadsimtā šie labdzimušo jauniešu internāti transformējās par topošo valsts ierēdņu un valdnieku padomnieku izglītošanas iestādēm. Universitāšu vadībai tas bija cīņas gadsimts ar valsts varu, cenšoties saglabāt savas brīvības un nenonākt vienkāršu ministrijai pakļautu mācību iestāžu statusā. Tā radās mūsdienu pētnieciskā universitāte kā universālu zināšanu augstskola, saglabājot un pat vēl vairāk nostiprinot korporatīvās tradīcijas un neatkarību no valsts varas.
Tā šajā tūkstošgadē veidojās tas, ko dēvē par universitāšu kultūru: savs domāšanas veids, sava folklora, rituāli, uzvedība (sākot ar pasniedzēju attiecībām atkarībā no grāda un beidzot ar filistru trenkāšanu) un savas sociālās saites, kas saglabājas arī pēc absolvēšanas, un sociālā statusa autoritāte, raksturīga tieši universitāšu ļaudīm. Tas viss pārdzīvoja vēlos viduslaikus, pilnveidojās jaunajos laikos un lielā mērā turpina pastāvēt arī jaunākajos laikos. Pat absolūtisma un autoritārisma apstākļos, par spīti tiešai atkarībai no valsts, universitāšu un akadēmiju aprindas lielā mērā saglabāja šo savu morālo autoritāti un iekšējo prasību pēc autonomijas, kā arī monopolu zinātniskā statusa izvērtē: zinātniskie grādi ir mūsu, un nevienam no malas tajā nebūs iejaukties.
Piemēram, lai cik neticami tas būtu, pat PSRS akadēmiskās aprindas atteicās pakļauties Centrālkomitejas prasībai atņemt zinātnisko grādu Andrejam Saharovam, pamatojot savu lēmumu tieši ar atsaukšanos uz tradicionālo universitāšu neatkarību. Gluži tāpat veltas ir runas par plaģiātismu, kas pa laikam parādās publiski: ja tās nenāk no korporācijas iekšienes, tā sargās savējos, par spīti acīmredzamajam, un uzvarēs. Klosteris klosterī vai valsts valstī. Slēgta korporācija, kas lieliski piemērojusies sevis uzturēšanai un atražošanai, – dažbrīd sāk šķist, ka izglītošana ir ne tik daudz sūtība, cik tradīcija un nepieciešamība gūt ienākumus. Neņemt to vērā un ķerties klāt pie universitātes reformēšanas, apelējot pie sabiedriskā labuma, ir ilūziju pārņemta dona cīņa ar vējdzirnavām. To saprata fon Humbolts un Ņūmens, kas savās reformās respektēja korporācijas autonomiju, bet to nesaprata Ķīlis.
Šķiet, tas Eiropas civilizācijā ir vienīgais fenomens, kas gandrīz bez izmaiņām saglabājies no viduslaikiem līdz pat mūsu dienām.
2