Lailai Pakalniņai
"man atkal tevi jāpamet," viņa saka savai pilsētai, kad filmēšana noslēgusies, dekorācijas noņemtas, kabeļi saritināti, kameras un lampas saliktas kravas kastēs.
tikai jaunliepājas ieliņās šorīt vēl jaušams gaistošs celuloīda aromāts, pieminot brīdi, kad pateikts pēdējais "stop".
"es negribēju tevi izmantot, tu taču saproti," viņa atvainojas pilsētai. smeldz pakrūtē, gribētos izraudāt savu vainu, taču neizdodas, šis kamols pārāk sens, pārāk dziļi iestrēdzis, labāk nomazgāt rokas jūrā.
"es nemaz neesmu tev piederīga," viņas teiktais ir patiesība, zīdaiņi nevar atbildēt par saviem darbiem, nolemt par aizbraukšanu, tomēr biogrāfiski fakti nesniedz atvieglojumu. it kā šo pilsētu varētu izdzēst no sevis tikpat viegli kā nokratīt pielipušus smilšu graudiņus no pēdām.
"es kādreiz varētu tevī dzīvot," – un tie nav meli, tā pat nav fantāzija, viņas būtme jau sen ir iezēlusi šajos sārtajos mūros, katrā bruģakmenī, katrā tramvaja sliežu metrā, baznīcu zvanos un ērģelēs, katra karostas puikas zaigojošajos vaigos, katras tirgus sievas dārdošajā balsī, katra zvejas vīra tīklu platajos ačos.
"tu paliksi, kad manis vairs nebūs," šos vārdus pa atvērtu mašīnas logu prom aizrauj spēcīga brīze. šķiet, pilsēta to izsūtījusi viņai pakaļ, lai notvertu un atvilktu atpakaļ, lai paturētu sevī līdz galam. kreisajā pusē nozib melnais enkurs – nekustīgais hārons, pēdējā šķirtne starp "te" un "toreiz". viņa nevilšus piedod gāzi un piespiež sevi neskatīties spogulī, līdz metāliskā milža važas nav pazudušas aiz apvāršņa.
Liepāja, 03.08.2014.
1