Nebūs nekāds noslēpums, ka visai liela grāmatas lasošās publikas daļa par amerikāņu rakstnieka, šausmu un fantastiskās literatūras dzīvo klasiķi uzskatītā Stīvena Kinga (1947) veikumu rauc degunu un par "īstu literatūru" viņa stāstus un romānus neuzskata. Šādai augstprātībai gan bieži vien mēdz visai vienpusēja un šauri aprobežota daba, jo tie pašie ļaudis var ar sajūsmu atsaukties, piemēram, uz Stīvena Kubrika filmu "Mirdzums" (1980) un vietā vai nevietā citēt Džeka Nikolsona varoņa draudīgo: "Es nāku!", izliekoties it kā nezinām, ka pēc tā paša Kinga romāna šī filma veidota vien ir.
Laika gaitā izlasījis diezgan daudzus Stīvena Kinga romānus, esmu nospriedis, ka viņš ir rakstnieks, kurš tik meistarīgi apspēlē dažādas tautas fobijas, klišejas un urbānas leģendas, ka jau pēc tam, kad tās izmaltas cauri viņa interpretācijas gaļas mašīnai, tās pārtop jaunās un reizēm vēl spēcīgākos citu ekspluatācijai, interpretācijai un vēl visādai apspēlēšani noderīgos štampos. Amizantā kārtā šis klišeju pārstrādes process par sava veida klišeju ir padarījis arī Stīvenu Kingu pašu. Un būtiska šīs klišejas daļa ir nu jau daudzos romānos izvērstās variācijas par rakstniekiem, kas nespēj parakstīt vai arī dzīvo paniskās bailēs no šādas nespējas pienākšanas. Pilnā nopietnībā, ar to saprotot tekstu, kas nebūtu uztverams kā daiļliteratūra, Kings rakstīšanai, ar to saistītām problēmām un viltībām pievērsās grāmatā "Par rakstniecību" (2000), kuru gan jau iepriekš īsi ieskicēto reputācijas stereotipu dēļ liela daļa publikas pārāk nopietni neņēma. Varbūt Kings bija iedomājies, ka tā kļūs par rakstniecības padomu grāmatu arī tiem, kas par viņa "tikai" šausmu, fantastikas vai bubuļromāniem rauc degunu, tomēr tā nu bija pārāk liela alošanās.
Arī šosezon Dailas teātra Kamerzālē skatāmā un pavasarī pirmizrādītā izrāde "Pielūdzēja Nr. 1" veidota pēc viena no Kinga darbiem, un tā pieteikta kā "psiholoģiskais trilleris, kas apliecina, ka vislielākās šausmas mīt cilvēka prātā. Īpaši tad, ja tas saslimis". Dramatizējuma autors ir Vents Vīnbergs, režisors – Gundars Silakaktiņš, lomās – Indra Briķe un Lauris Subatnieks. Jau izlasot izrādes īso anotāciju, ne vienam vien tajā šķitīs kaut kas pazīstams: "Kad kādu dienu Eriks cieš autoavārijā, viņu izglābj bijusī medmāsa Pegija, kura ir viņa romānu kaislīgākā fane. Pegija pārved rakstnieku uz savām mājām un piespiež sarakstīt jaunu grāmatu par savu mīļāko varoni – tādu, kas būtu veltīta vienīgi viņai." Fakts, ka sižets ir tieši tāds pats kā visādi godalgotajam un citādi apspēlētajam Stīvena Kinga romānam "Mizerija" (1987), nav nekāda nejaušība vai krāpšana, jo, kā izrādās, kaut kādu autortiesību aprēķinu dēļ Kinga darbu izmanošanas aizstāvji var atļaut izmantot arī tikai paša darba fabulu, bet autora un varoņu vārdus – ne. Tā nu Mizerija izrādē pārtapusi par Destiniju, bestselleru autors Pols Šeldons – par Eriku, bijusī medmāsa Annija – par Pegiju, bet mazāk nozīmīgi tēli vispār aizraidīti nebūtībā. Un droši vien labi, ka tā.
Kā jau pieminēju, Kings ar rakstnieku nespēju parakstīt spēlējies daudzos romānos: "Mizerijā" šāds rakstnieks ir Pols Šeldons, nupat arī latviešu valodā izdot sāktajā romānā "Tas" (1. grāmata; no angļu valodas tulkojusi Santa Brauča; Rīga: Zvaigzne ABC, 2017) – Bils Denbro, "Salemas lozē" – Bens Mīrss, un, protams, Džeks Toranss "Mirdzumā". Lai arī šausmas, kas šos rakstniekus mēdz vajāt, var būt gan ārējas – kā tas notiek "Mizerijā" un pēc tās veidotajā Dailes teātra izrādē –, gan paša iekšējas un jau paša rakstnieka izraisītas – kā tas notiek "Mirdzumā" –, to izcelsmes un akumulēšanās mehānismam, manuprāt, vajadzētu būt pazīstamam mums ikvienam – pat ja ikdienā nemēdzam sevi nodarbināt ar rakstīšanu, bet reizēm vienkārši kāda nepatīkama pienākuma vai uzdevuma priekšā no rīta nespējam saņemties izlīst no gultas, lai gan ar arvien pieaugušu nemieru apjēdzam, ka šādi mēs nepatikšanas ne vien neattālināsim, bet tikai palielināsim. Kings literatūrā ir pamanījies meistarīgi pārvērst pat šādu vilcināšanos.
Tā kā man patlaban nav pie rokas "Mizerijas" eksemplāra, nav iespējas salīdzināt, vai tā tas bijis jau romāna oriģināltekstā vai arī tas ir trāpīgs Venta Vīnberga papildinājums, bet vienā no izrādes ainām Indras Briķes medmāsa pie gultas piesaistītajam un jaunu romānu rakstīt piespiestajam rakstniekam pārmet tīšu sižeta stiepšanu, vilcinoties atklāt, kas tad notiks pēc tam. Katrā ziņā tas ir visai precīzs arī paša Kinga rakstniecības metodes raksturojums. Ciniskāki lasītāji droši vien varētu teikt, ka tā viņš rīkojas vien tāpēc, ka jūtas spiests piepildīt noteiktu daudzumu lappušu un tādējādi izpildīt nākamā romāna izdošanas līguma nosacījumus. Es gan vairāk sliecos domāt, ka arī šāda vilcināšanās slēpj rakstniekam kaut kur dziļi dziļi galvā, sirdī vai vēl kaut kur snaudošās bailes no tā, kas viņu pašu sagaida nākamajā lappusē – ja nu piepeši izrādās, ka tā ir tukša.
Stīvena Kinga klātbūtne (kaut vai kā atsauces uz filmām, kas veidotas pēc viņa romāniem, dažādās reklāmas un vēl visur kur) nu jau ir tik izplatīta, ka reizēm tieši tāpēc var palikt neievērota – reiz jau rakstīju, ka tā iezagusies pat vienā no sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" romāniem. Mani no visiem viņa darbiem visspēcīgāk iespaidojuši un palikuši klātesoši ne jau nu nevietā aprakti kauli, ne no šā ne no tā atdzīvojušās kravas mašīnas un dažnedažādi mošķi, bet tie neredzamie lietuvēni, kurus reizēm sajūti sēžam sev uz krūtīm tajā pagalam neskaidrajā brīdī starp miegu un pamošanos un kuri ar visu savu svaru tevi mēģina piespiest palikt gultā. Un, lai gan tev tik ļoti gribētos pretoties un izrauties no viņu varas, lēkt kājās un mesties laukā plašajā pasaulē, tu sevī apjaut arī kaut kādu oblomovisku vēlmi palikt, kur esi, neko nedarīt un pakļauties nenovēršamajam apstākļu spiedienam. Pēc "Mizerijas" veidotajā 1990. gada filmā drāmas atrisinājums ir brutāls un asiņains, Dailes teātra izrādē ar aizslīdošo sēru drānas tērpto medmāsu tas drīzāk atgādina ļauna sapņa beigas, un vismaz maniem priekšstatiem vai iedomām par Kinga rakstīto šāda interpretācija ir tuvāka. Rau, arī man vēl vakar nebija ne jausmas, kā gan pabeigt šo rakstiņu, taču šorīt esmu ne vien pamodies, bet arī piecēlies, uzvārījis un izdzēris kafiju un ticis līdz šī teikuma galam. Vienīgā nelaime, ka jau pavisam drīz būs jāķeras pie nākamā.
0