Blogs
27.11.2017

Pazudušo lietu birojs

Komentē
0

Lasot recenziju par jaunāko, kā ziņo, aptuveni 700 lappušu biezo, 83 gadus vecā britu aktiera, dramaturga un rakstnieka Alana Beneta dienasgrāmatu sējumu "Keeping On Keepin On" (latviski šo idiomu varētu tulkot gandrīz vai kā "Stum, stum"), pievērsu uzmanību recenzenta uzjautrinājumam par dienasgrāmatistiem tik raksturīgo indevi būtisko salikt līdzās ar maznozīmīgo, sīko ar lielo.

Protams, mūsu ikdiena pati par sevi ir uzbūvēta gluži tāpat, taču varbūt tieši rakstītas dienasgrāmatas kā tāds koncentrēts izvilkums, kā dzīves buljons uz mūsu dzīvi veidojošo ingredientu sarakstu mudina paraudzīties īpaši vērīgi. Un laikam Beneta dienasgrāmatas tam varētu būt īpaši patecīgs materiāls, jo jau pirms laba laika viņš esot minējis, ka rakstīt tādu dienasgrāmatu, kurā tiktu fiksētas "iekšējās pasaules" norises, viņam nebūtu interesanti. Tādas dienasgrāmatas novecojot un lasītājiem garlaicīgas kļūstot visātrāk.

Runājot par dienasgrāmatā fiksētajām ikdienas sīkajām lietām, recenzents kā piemēru min Beneta aizsvilšanos (varbūt precīzāk būtu teikt "uzvilkšanos") par bēdīgo stāvokli, kādā jaunākajos laikos ir nonācis Lielbritānijas "Runājošā pulksteņa" pakalpojums. Benets dienasgrāmatā pieminot, ka automatizētā balss, kas ikvienam zvanītājam nosauc pareizo laiku, ne no šā, ne no tā sākusi to darīt ar amerikāņu akcentu.

To izlasījis, atcerējos, ka reiz nu jau diezgan senos laikos, arī pie mums bija pieejams "pulkstenis pa telefonu". Tu uzgriezi tālruņa numuru (uzgriezi, jo gandrīz visiem tālruņiem bija grozāmās ciparu ripas), un kāda balss pie auss piespiestajā klausulē autoritatīvi paziņoja, kāds tad nu tagad ir pareizais laiks. Iespējams, kaut kas līdzīgs un droši vien interneta vidē vai viedtālruņu aplikācijās pastāv vēl šobaltdien, taču jau labu laiku neesmu pēc šādas ērtības izjutis ne mazāko vajadzību. Tāpat kā pēc dzīvoklim piesaistīta un fiksētajai līnijai pieslēgta tālruņa vai ielas malā stāvošas būdiņas ar telefonu, kas darbināms ar monētām, žetoniem vai vēl pavisam nesen – magnētiskām kartītēm.

Pieminēju telefona būdiņas un atcerējos vēl kādu jau pasen piemirstu tehnoloģisku kuriozu, par kura simbolu un iemiesojumu man bērnībā bija kļuvusi vecāku radiola "Rigonda". Tādiem un vēl senākos laikos ražotajiem radioaparātiem bija izgaismota skala, uz kuras bija ne vien ar skaitļiem iezīmēti uztveramie viļņu garumi, bet arī vārdā nosauktas atrodamo radiostaciju pilsētas. Un, lai gan radioaparāts (vai radiola, ar to saprotot ierīci, kurā radio bija apvienots ar skaņuplašu atskaņotāju) bija izgatavots PSRS, uz šīs vispasaules skalas līdzās draudzīgu sociālisma zemju vai brālīgu padomju republiku galvaspilsētām varēja atrast arī cauri ideoloģiski elektroniskajiem traucējumiem bieži vien gandrīz nesaklausāmu valstu pilsētu nosaukumus: Luksemburgu, Londonu, Parīzi, Romu… Vakarus es reizēm pavadīju, grozīdams pelēcīgi apaļo pogu un cenzdamies saklausīt, ko nu kurā pilsētā runā, taču līdzās valstu un pilsētu balsīm ("šis ir Vatikāna radio no Romas" ar latgaļu akcentu u.tml.) bija arī pavisam noslēpumaini kanāli – tajos cauri ētera šalkoņai un atmosfēras sprakšķiem līdz mūsu Siguldas dzīvoklītim nonāca monotonās sieviešu vai vīriešu balsīs lasītas skaitļu rindas. Reizēm vācu, citkārt krievu vai zviedru valodā. Tagad zināms – cik nu par tādām lietām vispār kaut ko iespējams zināt –, ka ar tā sauktajām ciparu raidstacijām sazinājušies un reizēm pat vēl šobaltdien mēdz runāties dažādi spiegi, taču tajā laikā es šīs skaņas vienkārši uztvēru kā pierādījumu kaut kādas plašākas, ar valstu galvaspilsētu nosaukumiem un citiem pašsaprotamiem jēdzieniem neaprakstāmas pasaules eksistencei.

Vajadzēja paiet tikai pavisam nedaudziem gadiem, un par šādu vairs īsti neaptveramu un reizēm pat iztēlei grūti pakļaujamu pasauli pārvērtās visa līdzšinējā ikdiena, bet vecās, ierastās, jau bijušās vietā nāca kaut kāda pavisam cita, zinātniskajai fantastikai līdzīga.

Pārmaiņas mūsu mājās gan ienāca ļoti nevienmērīgi un ar pārējo pasauli attāli saistītā ritmā. Vispirms tas bija telefons, uz kura ierīkošanu mani vecāki rindā bija gaidījuši, šķiet, visu manas bērnības un pusaudzības laiku, bet, kad tas beidzot tika ierīkots, kā šķiet, viņi jau bija tik ļoti samierinājušies ar domu par tā nepieejamību, ka pārāk bieži nemaz neizmantoja. Mūsu jaunā telefona lietošanai bija gan papildu apgrūtinājums – lai gan numuri mums bija atšķirīgi, tehnisku ierobežojumu dēļ mūsu tālrunis bija savienots ar augšstāva kaimiņu telefonu, un ierīce, kas tika dēvēta par blokatoru, liedza izmantot telefonu vienā dzīvoklī, kamēr tika runāts no otra. Tikai pārdesmit gadus vēlāk es pat vairs neatceros, kad pēdējoreiz vispār būtu runājis pa "fiksētajai" līnijai pieslēgtu tālruni – kaut kāds laiks ir pagājis, un līdz ar to ir pagājušas arī šādas tādas ar konkrētu laiku saistītas aplamības un dīvainības.

Vai, teiksim, elektroniskais rokaspulkstenis. Reiz tā bija ļoti iekārojama manta, un savu pirmo, kā tagad saprotu, par nesamērīgi augstu cenu iemainīju no sava klasesbiedra vecākā brāļa. Tas bija drusku iebojāts padomju ražojuma "Elektronika" ar metāla korpusu un spožu metāla siksniņu. Faktam, ka tas lāga nedarbojās kā pareiza laika noteikšanas instruments, lielas nozīmes nebija – galu galā, vienmēr jau varēja piezvanīt uz pareizā laika dienestu. Ja vien pa tālruni tajā brīdī nerunāja kaimiņi.

Pēc tam ikdienā ierastas ierīces un iekārtojumi pazuda arvien straujākā tempā. Vispirms no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas pagaisa avīžu tirgojamie automāti, bet neilgi pēc tam arī viena no automātos pirktākajām avīzēm – pilsētas vakara laikraksts "Rīgas Balss". Nedaudz agrāk no tās pašas stacijas tika aizvākti mehāniski darbināmi uzziņu automāti, kuros uzkrātās uzziņas interesentiem tika piedāvātas aiz stikla rotējošā kartotēkas vēdeklī (jau vēlāk šos automātus kādā no saviem mākslas darbiem izmantoja mākslinieks Oļegs Tillbergs). Gandrīz vienlaikus ar dzeltenajām alus un kvasa mucām nebūtībā tika aizrauti arī gāzētā ūdens automāti, un nemanot vien no veikalu letēm pagaisa koka vai plastmasas skaitīkļi. Vēl pēc tam izmira savdabīgā turdzniecības metode ar pārdevēju, kura uz maza papīriņa uzrakstīja cenu, kasieri, kas pēc šī papīriņa otrā veikala galā izsita kases čeku, pieņēma samaksu un pēc tam jūs ar visu čeku atkal sūtīja atpakaļ pie pirmās pārdevējas pēc kārotās preces (šī Dantes iztēles ainai līdzīgā sistēma laikam visilgāk saglabājās veikalā "Elektrons" Tērbatas ielā, Rīgā).

Viss turpmākais, kā mēdz teikt, bija vēsture – mobilie sakari aiztrieca ellē gan peidžerus, gan stacionāros tālruņus un pat faksus, datoru ekrāni kļuva krāsaini, MTV mēģināja nogalināt radio, bet pats pakrita zem interneta ceļaruļļa, kalkulatori, fotokameras, rokas un kabatas pulksteņi, un viss pārējais ievācās viedtālruņos, un ne no šā, ne no tā pienāca šodiena.

Tādu tālruņa numuru, kurus atcerētos no galvas, vairs nav saglabājies pārāk daudz. Manā vietā tos iegaumē ierīces. Tāpat kā ceļu līdz kādam galamērķim svešā vietā vai retāk lietotu svešvalodas vārdu pareizrakstību. Viens no retajiem numuriem, izņemot pašam savējo, ko tomēr esmu prātā paturējis, ir tas pats pirmais – numurs, kas tika piešķirts vecāku dzīvoklī ar kaimiņiem kopā saslēgtajam tālrunim. Sākotnēji tajā bija tikai pieci cipari. Laika gaitā tā sākuma galam pieauguši klāt vēl pāris, taču pats pamats palicis nemainīgs. Pats sev to iegaumēt palīdzēju ar diviem zīmīgiem skaitļiem – Otrā pasaules kara noslēguma gadu un staļinisko represiju sākumu PSRS. Un tā – pavisam neviļus – strauji izzūdošā tehnoloģijā man ir gadījies iekodēt daļu no 20. gadsimta nozīmīgākajiem un traģiskākajioem notikumiem. Gandrīz kā diendienā rakstītā dienasgrāmatā, kur sīkais, maznozīmīgais var sastapties ar lielo vai pat vienam cilvēkam neaptveramo.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!