Kopš 12. Saeimas vēlēšanām pagājis pusgads. Parlamentā iekļuvušas arī divas jaunas partijas – Ingunas Sudrabas vadītā "No sirds Latvijai" un "Latvijas Reģionu apvienība" (attiecīgi 7 un 8 deputātu vietas). Valdošajā koalīcijā abas netika pieņemtas, tomēr jāņem vērā, ka par tām savas balsis atdeva apmēram 123 tūkstoši vēlētāju. "Satori" likās būtiski saprast, kā jūtas politiķi – un kādas ir viņu izredzes –, kuri it kā iesprūduši opozīcijas cietajos krēslos, bet kurus tomēr atbalstījuši gandrīz 15% vēlētāju. Aptaujāja Māris Zanders.
Dainis Liepiņš, "Latvijas Reģionu apvienības" (LRA) frakcijas Saeimā vadītājs
Saeimā ir t.s. permanentā opozīcija "Saskaņas" izskatā un tad esat jūs. Ņemot vērā koalīcijas nestabilitāti, vismaz teorētiski vajadzētu būt tā, ka pašreizējās koalīcijas locekļi jūs "pietur" izstieptas rokas attālumā, mēģina uzturēt ar jums labas attiecības utt.
Īstenībā ir pavisam citādāk. Tā nu ir gadījies, ka šajā organizācijā ir sanākuši kopā cilvēki, kuri ir emocionāli pašpietiekami, kuri neiekāro amatus...
Ūja.
Mājienu sapratu un piekrītu, bet es runāju par organizāciju kopumā, nevis par tieši astoņu cilvēku frakciju. Īsi sakot, mēs nācām ar uzstādījumu, ka varam papildināt citus ar saviem uzstādījumiem, kuri principā ir tikai četri. Pirmais: privātīpašums ir svēts, beidzam sociālismu. Jo realitātē mēs redzam, ka valsts bieži "uzbrauc" privātīpašumam. Otrais: konservatīvās vērtības. Trešais: valsts pārvalde jāsamazina. Kā, kur – tas jau ir tālāku diskusiju jautājums. Un ceturtais: vienmērīga reģionālā attīstība. Vēlēšanās, ja tu paskatītos programmas, kaut ko no visa minētā tu atradīsi gandrīz visās. Līdz ar to mēs rēķinājāmies, ka, jā, bez mums var iztikt koalīcijā, bet ka koalīcija vismaz atbalstīs jēdzīgus priekšlikumus no mūsu puses. Jo, starp citu, mēs gan tā esam darījuši. Kas to deva. Nu, labi – pieņemsim, ka tas tā notiek, jo mūs uzskata par opozīciju. Problēma ir tā, ka arī opozīcijā mēs tā īsti "neierakstāmies". Mēs neesam tie, ar kuriem, piemēram, runātu "Saskaņa", lai kaut ko kopīgi panāktu. Jo mēs lecam ārā no sistēmas, kuras būtība ir tāda: ņemot vērā, ka frontes līnijas pēc kāda laika var pamainīties, labāk savstarpēji nelēkties, labāk mēģināt kaut ko "notirgot".
Ar jums savulaik visvairāk koķetēja Nacionālā apvienība (NA).
Nu jā. Mēs sākām runāt par iespējamu sadarbību apmēram gadu pirms vēlēšanām, bet tad izlēmām, ka godīgāk būs, ja vēlēšanās startēsim atsevišķi, parādīsim ko nu katrs spēj, un tad runāsim tālāk. Bet sanāca tā, ka pēc mūsu iekļūšanas Saeimā mēs tikai vēlāk uzzinājām, ka NA "vecajiem jaunajiem" koalīcijas partneriem stāsta, ka patiesībā viņu ir nevis 17 (NA frakcija), bet gan 25. Lai dabūtu sev vairāk no gribētā. Un tad, kad mēs sākām runāt, mums pateica – jūs jau ar NA esat kopā, ko jūs vēl gribat?
Īsi sakot, jūs apspēlēja.
Nu, lai tā būtu, nekas traģisks. Varbūt labi vien ir, ka viss tā beidzās. Jo esmu arī viņiem teicis – ja būs jābalso par kaut ko pretēju Puzes mazā Napoleona interesēm, es neesmu pārliecināts, ka jūs visi balsosiet pret šīm interesēm. Atradīsiet iemeslus neierasties uz balsojumu utt.
Īsi sakot, mentālās nesakritības dēļ mūs nepieņem nedz pozīcija, nedz opozīcija.
Un tomēr kāju durvīs esat ielikuši, un tad ir jautājums, kas notiek tālāk tuvāko gadu periodā. Pirmais saskaitāmais – jūs saucaties "Reģionu apvienība", bet virkne pašvaldību vadītāju tradicionāli ir ZZS nometnē, turklāt neilgi pirms vēlēšanām arī "Vienotība" sev piesaistīja vairākus ievērojamus reģionālus līderus.
Jā, bet ko "Vienotība" paņēma? Tos, kuri turpina strādāt pēc vecajiem principiem no "Latvijas ceļa" un Šķēles laikiem. Tu man dod naudu, es pie tevis eju. Kuldīgai iedeva 300 000 slimnīcai, Daugavpils Lāčplēsim apsolīja, ka viņš kūrēs naudas sadali Latgalē utt. Un tu domā, ka viņi visi tur ir baigi laimīgie? Es gribu redzēt, kā viņi izskatīsies 2018. gadā, ja "Vienotībai" būs jācīnās par 5% sliekšņa pārvarēšanu, kas ir pilnīgi reāli.
Ja tik traki būs, aizmigrēs jau ātrāk.
Varbūt, bet uz kurieni? Uz ZZS? Iespējams. Tomēr paskatīsimies, kas ar Aivaru būs nākamā gada beigās. Un kurš teica, ka "zemnieki" aizstāv visu pašvaldību intereses? Paskaties, kā džeki, tas pats Jelgavas Rāviņš, dzen cauri jauno pašvaldību izlīdzināšanas modeli.
Respektīvi, jūs orientējaties uz tām pašvaldībām, kas neiekļaujas saimēs "pilsētas" un "lielie novadi"?
Stop, mēs esam reģionu, nevis pašvaldību partija. Skaties – ZZS saka, ka viņi aizstāv zemniekus. Pieņemsim. Lai gan patiesībā atbalsts ir virzīts uz šauru slāni – lielajām saimniecībām. Bet laukos bez zemniekiem dzīvo arī skolotāji, ārsti utt. Vai ZZS aizstāv mežiniekus? Nē. Cik zinu, viņi drīz cels bunti, norādot, ka mežinieku kooperatīviem – iepretī lauksaimnieku – nekas nav ticis.
Jebkurā gadījumā, vai pareizi saprotu – jūs cerat uz to, ka tuvākajos gados daļa pašvaldību vadītāju pārnāks pie jums?
Mēs nestaigāsim apkārt ar reklāmas plakātiem "Nāciet pie mums!". Šādam lēmumam jānobriest pašās pašvaldībās. Ja man pēc dažiem gadiem būs jāstaigā apkārt ar kaut kādiem plakātiem, es secināšu, ka mēs savu misiju neesam izpildījuši.
Un otrs saskaitāmais – kad paskatās uz jūsu frakciju, katrs ir interesants savā ampluā – Kaimiņš, Bondars, Viļums utt. –, bet kas jums kopīgs?
Ideoloģija jau sakņojas ne tik daudz Saeimā ievēlētajos astoņos cilvēkos, bet "Reģionu aliansē" un "Vidzemes partijā". Tas, ka Saeimā iekļuva konkrētie cilvēki, vairāk saistīts ar to, ka viņi bija varbūt labāk pazīstami vai arī, teikšu, kā ir, bija tādi pašvaldību veči, kuri kandidēja, bet apzināti darīja visu, lai paliktu, kur ir.
Filips Rajevskis, politologs
Šīs divas partijas ir atšķirīgas. Ja mēs skatāmies uz "No sirds Latvijai" (NSL), tur puiši un meitenes patiesībā ir ļoti labi integrēti sistēmā. Respektīvi, viņiem ir seni un labi kontakti ar politiskās elites pārstāvjiem. Līdz ar to viņi spēj risināt sev būtiskus jautājumus, arī sēžot opozīcijā. Es negribētu runāt par visu NSL frakciju kopumā, bet domāju, ka vismaz atsevišķus tās locekļus valdošā koalīcija uzskata par savu "otro ešelonu", no kura vajadzības gadījumā politiskās zirgu mīšanas procesā var izkasīt dažu labu balsi.
Savukārt LRA gadījumā, ja neskaita Biti un Viļumu, pārējiem frakcijas locekļiem ir švaki ar politisko pieredzi. Un tā nu ir, ka viņi ir vēl lielākā opozīcijā nekā "Saskaņa", viņi ir nekurienē.
Tomēr tikpat labi var teikt, ka abu minēto partiju pašreizējais statuss ir zināma Latvijas politikas brieduma pazīme. Proti, nav tā – ja tu iekļūsti Saeimā, tu uzreiz esi pie varas. Mēs jau esam pieredzējuši bēdīgus gadījumus, kad cilvēks iepriekš nav bijis politikā, bet uzreiz kļūst par ministru... Īsi sakot, lai pamācās, parāda sevi, tad varbūt nākamajās vēlēšanās uzlabos rezultātu un varēs pretendēt uz varu.
Tieši tā – "jāmācās", bet kā? Jāveido precīzāks ideju piedāvājums?
Ja runā par LRA, viņiem – it sevišķi ja viņi vēlas cīkstēties ar ZZS, – primāri ir jāveido sava kā partijas struktūra. Piedošanu, bet bez ideoloģijas daža laba partija Latvijā gluži labi funkcionē, tomēr ir nepieciešams motivēts partijas kodols, mehānismi. Savukārt tādus objektīvi nevar izveidot pusgada vai pat gada laikā. Un, lai to vispār varētu izdarīt, jo īpaši partija, kas nav pie varas, ir nepieciešams spēcīgs līderis. LRA gadījumā gan varētu būt kāds pamudinošs faktors. Proti, tie pašvaldību veči, iespējams, sevišķi neinteresējas par to, ko partijas frakcija dara Saeimā, bet – vienā brīdī arī šos večus mediji un vietējie vēlētāji sāk asociēt ar to frakciju. "Jūsējie tur, Saeimā!" Un tad situācija – frakcija par sevi, pašvaldību vadītāji par sevi – kļūst bīstama pēdējiem.
Tomēr vienalga LRA situācija ilgtermiņā ir labāka nekā NSL. "Reģionāļi" tomēr var skatīties, pārņemt pieredzi kaut no tiem pašiem "zaļajiem zemniekiem" – viņiem ir, ja tā var teikt, paraugs priekšā. Savukārt Sudrabai šādas "piegrieztnes" nav, viņai jāmēģina ļaudis pulcēt ap kādu ideoloģiju. Grūti pateikt, vai tas Latvijas apstākļos ir iespējams.
0