Attēlā - "Par nesankcionētu publisku lūgšanos Rīgā musulmaņu kopienai draud sods" (Tvnet.lv)
 
Redzējumi
29.10.2015

Patvēruma meklētāju sarunas II – valoda, kurā redzam

Komentē
5

Jau kādu laiku teju katrā darbdienas apgaitā es Rīgas pieturās, autobusos, veikalos un pat jaunuzceltajā bibliotēkā uzduros melnīgsnējiem arābiska vai vienkārši austrumnieciska izskata cilvēkiem – sievietēm, vīriešiem un bērniem. Tumšiem kā novembra nakts. Tā, it kā viņi visi te pēkšņi būtu bariem saradušies. Ikreiz tas tik ļoti ieduras acīs, ka skatiens cilvēkiem gluži vai pielīp. Manu lūrēšanas dziņu neatslābina arī doma, ka tas jau noteikti ir tūrists vai Stradiņa universitātes students. Pirms jebkādas apdomas prātā ir iekritis "Cits" ar lielo burtu. Bet drīz es uz pāris nedēļām došos ārpus Latvijas un apmetīšos vienā no bagāto rietumvalstu metropoļu imigrantu rajoniem. Tur es iešu iepirkties pie turku pārdevēja, paēst uz vietējo marokāņu zivju krodziņu un apcirpt matus frizētavā, kurā rosās cilvēki no vēl sazin kurienes. Es zinu, ka nelūrēšu uz viņiem, turklāt krāsaini daudzvalodīgajā publikā jutīšos labi. 

Kāpēc Latvijā ar mani notiek brīnumainā pārvērtība un es kļūstu par "stulbu baltu heteroseksuālu vīrieti", kā tik atkailināti savu blenšanu uz sieviešu pāri, kas skūpstās mīlas apskāvienos, aprakstījis dzejnieks Krišjānis Zeļģis? [1] Kāds teiks, tas tāpēc, ka neesam saraduši ar svešām kultūrām, tāpat kā ar citām seksuālajām orientācijām. Vai arī tāpēc, ka bagātā rietumvalsts spēj uzturēt drošību un īstenot integrāciju, bet mēs esam trūcīgi un nevaram. Vēl varbūt tāpēc, ka tās nav manas mājas – es tur esmu ciemiņš. Apsvērumi ievērojami – galu galā, manis tēlotajā idilliskajā metropolē rosās marokāņu mafijas grupējumi. Tomēr, ja šādus apsvērumus lieto pārmērīgi, var arī attapties citā agregātstāvoklī. Noziedznieki nepadara šos citas kultūras pārstāvošos krodziniekus un frizierus par mežoņiem vai spridzekli ar laika degli, par ko, šķiet, Latvijā jau ir padarīti gaidāmie pārsimts cilvēki. Turklāt ar savu uzvedību attaisnojošiem spriedumiem nepietiek, lai paskaidrotu pārvērtību straujumu un pamatīgumu. Es taču tur esmu tāds – it kā pavisam cits.

Draugu un paziņu lokā bieži var dzirdēt runas, cik ļoti atsvaidzinoši ir ceļojumi ārpus Latvijas. Kā tie attīra prātu un ļauj ieelpot svaigu gaisa malku. Iespējams, tāpēc es tumsnējos cilvēkus citur redzu kā sev līdzīgus? Esmu pārelpojies svaigu gaisu! Tomēr jebkuram ir skaidrs, ka pāris cilvēki atmosfēru nevar tā samaitāt. Ne man kāds uzglūn (kā jau iepriekš minēju – to bezkaunīgi daru es), ne arī kāds man ir piekasījies. Gaisu visdrīzāk biezē paša attieksme un kopējā situācija. To būtiski ietekmē valoda, kurā nonākam, runājam un sevi uzskaņojam kā smalkus mūzikas instrumentus. Valodu šajā gadījumā es domāju plašā nozīmē. Ne tikai vārdi un teikumi ir valoda – arī uzvedības veidus, sejas izteiksmes un ierastu saskarsmi veido valoda, tos var uztvert kā valodiskus. Ar valodu es šoreiz domāju ne tikai verbālu vai cita veida zīmju, piemēram, ceļazīmju, kopumu, bet arī attēlus, fotogrāfijas un video. Bieži par attēliem pat tiek runāts kā universālu valodu. Tie šķietami nav ne latviski, ne krieviski, ne arābiski, tādēļ attēli var likties pat daudz uzticamāki un objektīvāki. Šajā rakstā pievērsīšos tam, kā Latvijas medijos tiek rādīti patvēruma meklētāji, apskatot tikai to, kā tēmu atspoguļo interneta portāli, jo tie acīmredzot šobrīd ir izšķiroši būtiski viedokļa veidotāji.

Vismaz manā apziņā viena bilde ir iegravēta uz palikšanu un kļuvusi par sava veida nelāgu ikonu, kas izvērtusies par skābstošās patvēruma meklētāju gaidīšanas simbolu. Attēlā redzami vīrieši, rindiņās sastājušies uz izklātām plēvēm un paklājiem, sejas pavērstas pret ķieģeļu sienu. Vide – kāds dzīvojamo māju pagalms. Fotouzņēmumi miglaini un graudaini, to skatpunkts visdrīzāk ir kādas blakus esošas mājas augstāka stāva logs. Attēla izcelsme neskaidra. Portāls "Nra.lv" atsaucas uz "Twitter.com", savukārt portālā "Tvnet.lv" tiek uzrādīts kāds Einārs Tukišs, kas, spriežot pēc bildes paraksta, attēlu ir ieguvis kā ekrānšāviņu no sociālā medija "Facebook.com". Attiecīgā fotogrāfija minētajos portālos vizualizēja ziņas par Latvijas Islāma kultūras centra organizēto lūgšanu, kuru izgaiņāja policija, jo pasākums nebija saskaņots ar pašvaldību. Šoreiz gan neieslīgšu šāda ilustrāciju iegūšanas veida profesionalitātes izvērtēšanā, tomēr jāatzīmē, ka ar šo lietu Latvijas ziņu portāliem, maigi sakot, iet pašvaki. Tāpat neķidāšu pašas ziņas formālos un saturiskos aspektus, kaut arī lielākoties internetā šī ziņa uzsvēra Rīgas pašvaldības policijas, nevis kādu patstāvīgu un kritisku žurnālista viedokli. Bet ja nu policija kļūdās vai šauj pār strīpu? 

Avots: Tvnet.lv

Šajā gadījumā uzmanības vērts ir pats attēls, kura pastarpinātais ieguves veids acīmredzot bijis mērķtiecīgs. Piemēram, portāls "Delfi.lv" jaunumu vizualizējis, piemeklējot neitrālāku bildi no cita konteksta, savukārt "Apollo.tvnet.lv" redaktori, šķiet, ļāvušies radošākiem impulsiem, laikam jau tēlaini interpetējot islāmu kopumā, – kā jau pie mums izplatītai izpratnei pienākas, sanācis kaut kas à la "Muhameda laiki". Nemēģināšu gan minēt mediju veidotāju motīvus attiecīgo attēlu izvēlē, tomēr raksta turpinājumā formulēšu dažus novērojumus, kas netieši liecina arī par motīviem. 

Fotogrāfijai ilustratīva nozīme

Avots: Apollo.tvnet.lv

Ekrānšāviņa izvēlei ir viens pamatots iemesls – parādīt notikuma vietu, kaut arī pašiem nav ne naudas, ne varēšanas vai vēlēšanās nosūtīt savu fotogrāfu. Iemesls gan nav pietiekams pamatojums noteikta attēla izvēlei, jo mediju veidotājiem tā ikreiz ir jāizsver starp daudziem citiem "par" un "pret". Izšķiroši būtiski ir, piemēram, tas, kā attēlā notikums tiek parādīts un kas tur ir redzams. Te es atgriežos pie attēlu valodiskuma, kurā vieni no pamatelementiem ir kadrējums un attēla viela. Īsāk sakot, ekrānšāviņš atgādina novērošanas kameras uzņēmumu, kas vienmēr ir no kāda attāla, pašiem attēla varoņiem nemanīta stūra un tādā kvalitātē, ka var brīnīties par šādu materiālu lietderību, teiksim, policijas vajadzībām. Šāda tipa attēli parasti asociējas vai nu ar varas iejaukšanos privātajā telpā, vai arī ar noziedzību – katrā ziņā ne ar ko pozitīvu. Līdz ar to Islāma centra cilvēki attiecīgajā fotogrāfijā pirms jebkādas objektīvas un izsvērtas informācijas paziņošanas parādās draudīgā veidolā – kā potenciāli noziedznieki. Tieši tāpat kā ar tekstu, arī ar attēlu var vedināt cilvēku domāt un justies noteiktā veidā, ja vien tam ļaujas, un Latvijas medijos bieži vien tiek izmantota šī attēlu nemanāmā vara, kas šķietami izsvērtu un nepretenciozu tekstu ievirza stipri vien perspektīvākā virzienā. 

Attēls, īpaši jau fotogrāfisks, šajā ziņā ir vēl viltīgāks gan psiholoģisku, gan kultūrvēsturisku iemeslu dēļ. Te savukārt parādās būtiskas atšķirības starp to, ko esam raduši saukt par valodu, un to, ko saucam par attēlu. Ja valodas primāri apraksta lietas un parādības, kā arī norāda uz tām, tad attēli primāri rāda, tie burtiskā nozīmē ļauj mums kaut ko redzēt. Vārdi vai ceļa zīmes ļauj redzēt tikai sevi, to nozīmes paliek neredzamas vai vien iztēlojamas. Savukārt fotogrāfijās taču šķietami ir redzamas pašas lietas, cilvēki, situācijas utt. Vēsturiski fotogrāfija ir tikusi skaidrota kā redzamās pasaules kopija, kas notver realitāti tādu, kāda tā ir. Par spīti šī uzskata pamatotai kritikai dažāda veida teorijās kopš pagājušā gadsimta vidus, naivā ticība ir itin dominējoša arī mūsdienās – to mēdz leģitimēt likumos iestrādāta valoda, kā arī tās pašas fotožurnālistikas kontekstā vēl arvien mēdz runāt par objektivitāti ne tikai kā līdzsvarotu un pēc iespējas neitrālu situācijas reprezentāciju, bet pat kā par kaut ko brīvu no valodas vēstījumu veidojošā rakstura un vēstītāja perspektīvisma.

Vienlaikus ne fotogrāfija, ne videoieraksts neļauj piekļūt realitātei pašai par sevi tuvāk par to, cik tai varam pietuvināties ar rakstītas vai runātas valodas palīdzību. Attēli ir un paliek vien ķirurģiski iegriezumi daudzdimensionālā notikumu plūdumā. Iedomājieties, kā jūs Islāma centra notikumu vērtētu, ja medijos lielākoties būtu skatāmi dalībnieku portreti – cilvēki, kuriem ir izbojāti ļoti svarīgi svētki? Labi, daudzi visdrīzāk vēl arvien uz viņiem skatītos greizi un ar dziļām aizdomām, varbūt pat pielietotu neizprotamā ceļā iegūto "argumentu" par šādas portretēšanas centieniem spēlēt uz jūtām. Tomēr portrets liktu konfrontēties ar reāliem cilvēkiem, nevis vienveidīgu un anonīmu masu. Turklāt, kas tad panorāmisko skatu padara par objektīvāku notikuma reprezentāciju nekā lūgšanas dalībnieku tuvplāni? Iepriekš apskatīto piemēru neizvēlējos nejauši. Tajā ļoti sakāpinātā formā ir redzams tāds vēstījums par patvēruma meklētājiem, kādu lielākoties, ar salīdzinoši retiem izņēmumiem, kopj Latvijas interneta portāli. 

Pirmkārt, patvēruma meklētāji tiek reprezentēti kā neapstādināms pūlis, kas gāžas virsū Eiropai un Latvijai. Lielākā daļa ziņu līdz nesenam laikam bijušas par skaitļiem, kuri Eiropā jau ieradušies un kuri būs jāuzņem Latvijai. Šādām ziņām tiek piemeklētas bildes ar ļaužu pārpildītām laivām, cilvēku kolonnām, pārbāztām un piedrazotām uzgaidīšanas vietām utt. Ziņām ir daļējs pamats, jo patvēruma meklētāju lielā plūsma ir neapstrīdams fakts, kolonnas patiešām ir masīvas un nometnes stāvgrūdām pilnas. Tomēr diez vai tas joprojām ir svarīgākais fakts, par kuru tik nepagurstoši runāt. Zinām, esam iegaumējuši – liekam jaunu bildi iekšā. Šobrīd daudz svarīgāk ir saprast, kas ar Eiropā nonākušajiem patvēruma meklētājiem notiks? Kā Latvija uzņems tos, kurus jāuzņem, kas un kādi būs tie, kuri tiks uzņemti, kādas ir šo citu kultūru izslavētās un tik citādās īpatnības un kādas darbības tiek plānotas, lai sekmētu cilvēku plūsmas mazināšanu. Respektīvi, nevajadzētu bailīgi-ziņkāri-bezpalīdzīgi blenzt šajā briestošo un patiešām nopietno problēmu izrādē, bet gan rīkoties pēc iespējas racionāli un līdzsvaroti. Savukārt, kas attiecas uz pašmājās notiekošo, tad vajadzētu nopietni rēķināties ar cilvēku neziņu un pamatotajām bailēm, nevis infantili vai pavisam apzināti un līdz ar to nelietīgi dauzīt pa uzbangoto jūtu taustiņiem. Situācija būtu jāskaidro, kaut vai iepazīstinot ar to pašu Latvijas Islāma kultūras centru tuvplānā [2], portretējot tā dalībniekus, sniedzot reālus faktus par to, kā ieceļojušie islāmticīgie cilvēki Latvijā un citās Eiropas valstīs jau dzīvo un strādā. Izgaismot mītu par islāmticīgu cilvēku darba tikumiem būtu īpaši svētīgi, citādi vairākiem Latvijas ekspertiem labpatīk dzīt muļķi 19.–20. gs. pirmās puses orientālisma garā par austrumnieku slinkumu un tik eksotiskajām saskarsmes formām, kuras nu ir pilnīgi neiederīgas Latvijas kultūras ainavā. [3]

Otrkārt, patvēruma meklētāji, piemēram, tādos portālos kā "Tvnet.lv" un "Nra.lv", mazliet mazāk "Delfi.lv", tiek reprezentēti kā apriori agresīvi. Piemēram, "Tvnet.lv" pamanās pat ziņai par briestošo tulku nepieciešamību piekabināt bildi, kas skaidri liecina par to, kas mūs sagaida. Šis ir trāpīgs piemērs tam, kā pilnībā sausu un ne visai interesantu informāciju var "bagātināt" ar attēlu, kas jau darbina noteikta veida attieksmi un priekšstatus. Turklāt attēls translē tikai informāciju par agresivitāti, nemieriem, kaujinieciskumu, neko nestāstot par tā satura kontekstu. Bet attēls bez konteksta neko objektīvu pavēstīt nevar, tā ir tikai vizualizēta fikcija. Līdzīgi kā 'pūļa' gadījumā arī šāda reprezentācija nav gluži bez pamata. Ir gana daudz piemēru un pamatotu apsvērumu, ka ieceļotāji, neiekārtojušies jaunajā vidē, ar laiku izrādīsies reāls drauds daudzmaz līdzsvarotai sadzīvei. No otras puses, ir arī pilnīgi skaidrs, ka ne visi ieceļotāji ir pār vienu kārti metami, kā arī jāņem vērā pavisam pragmatisks apsvērums – jo drūmāk cilvēku mālē, jo trauslākas kļūst iespējas viņam vai viņai sabiedrībā iekļauties. 

Ilustratīvs attēls

Avots: Tvnet.lv

Tiesa, ir arī pozitīvi izņēmumi, piemēram, žurnālistes Katrīnas Žukovas gatavotie materiāli portālam "Delfi.lv" (šis un šis). Lai cik tas dīvaini nebūtu, ņemot vērā "Delfi.lv" kopējo kontekstu, Žukovas rakstu vizuālais pavadījums ir stipri līdzsvarotāks vai pat pavisam neitrāls – tā, it kā pašas tēmas un tekstu tonis noteiktu amplitūdu ilustrācijas saturam. Piemēri pat liecina par maksimālu izvairību no spēcīgiem, līdzjūtību vai pretestību raisošiem tēliem. 

'Delfi' Zviedrijā: Bēgļi un brīvprātīgie jeb perons 19b Stokholmas stacijā

Avots: Delfi.lv

Šajā piemērā varam skaidrāk ieraudzīt vēl vienu attēla iezīmi un būtisku atšķirību no verbālas valodas vai citādu zīmju valodām. Attēlos redzamais mēdz koncentrēties ļoti spēcīgos tēlos, kas atstāj daudz pamatīgāku iespaidu nekā teksts, jo attēls piešķir pavisam konkrētu izskatu tam, par ko tiek vēstīts. Ne velti "Der Spiegel" sleju autors Jans Fleišhauers uzsver, ka patvēruma meklētāju jautājumā būtisks ir arī vizuālais iespaids, kāds cilvēku apziņās nogulsnējas. Viņš kritizē citu galējību – mazu bērnu attēlu izmantošanu tēmas reprezentācijā, lai raisītu līdzjūtību. Tā, viņaprāt, tiek notušēti problēmas reālie izaicinājumi. Fleišhauers gan runā par tēliem, ne bērniem, un tā ir būtiska atšķirība. 

Mazi un nomocīti bērni patvēruma meklētāju reprezentācijā principā ir pretējais grāvis agresīva fanātiķa bez individualitātes tēlam. Šādi attēli nekalpo situācijas objektīvai skaidrošanai, bet gan ir tēmēti uz refleksīvas emocionālas reakcijas izraisīšanu un klikšķu krāšanu. Šādi attēli apstiprina tikai to, ka portālu redaktori visai apzināti nāk pretim neziņas apjukumam, nevis tiecas to kliedēt. Fleišhauera pozīcija varētu būt visai pievilcīga bēgļu skeptiķiem, tā gan ir arī pamācoša. Žurnālists, aicinot apzināties reālos draudus Vācijai, kurus var izraisīt liels slikti izglītotu imigrantu pieplūdums, nevienā brīdī neieslīgst šo cilvēku cilvēcību noniecinošā leksikā. Arī tā ir būtiska atšķirība, un jānonāk atpakaļ pie raksta sākumā pieminētā – valodas un gaisa. 

Vēl pavisam nesen tika daudz runāts par to, kā Krievijā ar mediju palīdzību apzināti tiek veidota baiļu un agresijas atmosfēra, kas tik būtiski maina pašus cilvēkus – arī tos, kas iepriekš šķituši asredzīgi un kritiski. Šobrīd varam vērot līdzīgus procesus Latvijā, un tos nav izraisījis kāds indivīdiem pāri stāvošs informācijas karš, bet gan politikā, mediju telpā, kā arī ikdienā producēta un reproducēta valoda, kas līdzīgi sliktam gaisam rada galvassāpes, bailes un nīgrumu.

Atsauces:

[1] Zeļģis, K. Kā lai pasaka // Domuzīme: literatūra, publicistika, vēsture, Nr. 3, 2015, 35. lpp.

[2] Tas ir ticis darīts, piemēram, intervijā ar Latvijas Islāma kultūras centra preses sekretāru Ahmedu Robertu Klimoviču. Jāsaka, ka Klimoviča viedoklis drīzāk tikai iedvesmo iztēloties sulīgu materiālu pašironiskai latviešu komēdijai par to, kā pārdesmit gadu laikā letiņi konvertējas islāmā un kas tad nu notiek tālāk, ne tik daudz pietuvina tiem, kas centru apmeklē un ko viņi ikdienā dara. Skaidrojošāku materiālu par šo tēmu ir publicējis "Ir". Tēmas vizualizēšanai izvēlētais attēls gan neatpaliek no Latvijas medijos izplatītās (ne)izpratnes par attēlu lomu vēstījuma veidošanā.

[3] Nav jau runa, ka nepastāv gana būtiskas atšķirības, tomēr bieži vien atšķirīgais tiek stipri vien pārspīlēts. Skat., piemēram, sociālantropologa Klāva Sedlenieka blogu "Par Austrumiem, "viņu" darba tikumu un žēlsirdības neesamību".

Kārlis Vērpe

Kārlis Vērpe ir studējis filozofiju, nesen aizstāvējis disertāciju, kas veltīta attēla apziņas fenomenoloģijai, pasniedz nodarbības filozofijā un fotogrāfijas ideju vēsturē dažādās izglītības iestādēs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!