Patvēruma meklētāju sarunas

"Tas ir jāpieņem kā lavīna, kura tuvojas un no kuras izbēgt nav iespējams," draugs sprieda kādā no jau neskaitāmajām sarunām par "bēgļu jautājumu". Šī gan nav ļoti trāpīga metafora, jo lavīna tevi aprok un iesloga, kādam citam tevi ir jāuzmeklē un jāizrok, bet, visticamāk, tu nosalsi. Lieki piebilst, ka cilvēku pielīdzināšana sniega putekļiem pati par sevi nav vietā. [1] Taču pašas sarunas par un ap patvēruma meklētājiem gan var pielīdzināt dabas stihijai, kura līdz nesenam laikam ir vēlusies arvien lielāka, juceklīgāka un patstāvīgu domāšanu paralizējošāka.

Sarunu lavīnveidīgumam ir vairāki objektīvi iemesli. Pirmkārt, patvēruma meklētāju krīze Eiropā patiešām ir pamatīga un tā vēl arvien pieaug. Otrkārt, krīze ne tuvu nav vienīgā nopietnā problēma, kas pārskatāmu nākotni padara grūti paredzamu, bet cilvēkus – vēl vairāk apjukušus. Treškārt, apjukuši šķiet pat lielo un spēcīgo Eiropas valstu politiķi un mediju veidotāji. Arī mūsējie, protams, neatpaliek un kopš pavasara nav devuši nekādu ieguldījumu problēmas risināšanā. Pēc veselības ministra Gunta Belēviča vārdiem, politiķi līdz šim esot bijuši aizņemti ar budžetu. Problēmas racionalizēšanai un histērijas mazināšanai diez ko nepalīdz arī laba daļa portālu un laikrakstu. Protams, ir pozitīvi izņēmumi. Žurnāls "Ir" patvēruma meklētāju tēmai seko jau pāris mēnešus un ar to lasītājus iepazīstina ļoti konstruktīvi. Tāpat LTV1 raidījumu piedāvājums liecina par centieniem situāciju skaidrot, nevis saduļķot. Nozīmīgs solis izpratnes vairošanā ir, piemēram, raidījuma "Tieša runa" 9. septembra saruna. Turpretim tādi mediji kā "Delfi", "Tvnet", "Neatkarīgā Rīta Avīze" u.c. uz apjukuma rēķina tikai uzdzīvo.

Turpinājumā mēģināšu pēc saviem ieskatiem un selektīvi kārtot mediju telpās sastopamo argumentu un apgalvojumu kokteili, ieskicējot mehānismu, kā šo kokteili vismaz nevairot pašu prātos, un pārbaudot to uz pāris piemēriem.

Ksenofobi vs bailīgie nabagi

Nu jau būtu nekaunīgi apšaubīt to, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nekādus patvēruma meklētājus uzņemt nevēlas. Par to pārliecina daudzu patvēruma meklētāju uzņemšanas skeptiķu ālēšanās interneta komentāros, kurus lielākoties, šķiet, iedvesmojusi Nacionālās apvienības (NA) virsaišu šizofrēniskā no-stāja. Visdrīzāk NA programmu labi pazīstat, turklāt tā ir jau gana eleganti izvērtēta. Lai nu kā, tieši NA pārstāvju izplatītie mēmi par nabadzīgajiem, nošņurpušajiem, nepašpārliecinātajiem un etniski vārajiem latviešiem kā tāds latvānis lekni plešas digitālo dīkdieņu un vairāku ekspertu sarunvalodā.

Savukārt tie, kuriem nav sveši tādi humāni ideāli kā patstāvība domāšanā, drosme, līdzcietība, atvērtība citādajam, šajā pretestībā saskata ksenofobiju vai pat rasismu, atjauktu ar patērniecisku attieksmi. Piemēram, juriste Lelde Krastiņa "Ir" portālā 7. augustā publicētajā viedoklī "Nepiederošiem ieeja aizliegta?" ieņem Latvijā salīdzinoši uzskatāmi pārstāvētu pozīciju, atsaukdamās uz pašu latviešu bēgļu gaitām pagātnē. Tā vietā, lai izjustu vēsturisku pateicību, latvieši lielākoties izrādās sava labuma meklētāji, kuriem ir sveša līdzatbildības apziņa. Šādā skatījumā latvieši parādās kā nevarīgi "mīzēju taktikas" piekopēji, savukārt viedokļa paudējs ieņem apgaismota rietumnieka stāju. Gaismas cīņa ar tumsu, šķiet, pat ir iekustinājusi sava veida miniatūru lavīnu līdz šim rimtajā feisbuka dzīvē, kur lietotāji cits pēc cita izbeidz virtuālās draudzības, jo kāds paziņa vai pat draugs negaidīti izrādījies nelietīgs rasists.

Varētu domāt, ka mums ir darīšana ar īstenu polarizēšanos patvēruma meklētāju uzņemšanas atbalstītājos un pretiniekos, kas izriet no stabilas cilvēku pārliecības. Par ko tādu "Satori" publicētajā viedoklī runā Zaiga Pūce, ačgārni iesakot uzdot nevis jautājumu par to, vai patvēruma meklētāji jāuzņem, bet gan kā mēs tos uzņemsim. Ja nespējam atbildēt uz otro jautājumu, nav vērts pat cilāt pirmo. Man gan ir radies priekšstats, ka liela daļa Latvijas iemītnieku vienkārši ir apjukuši un šeit īsti nav iespējams runāt par kādu skaidru pārliecību vai īstenu polarizāciju. Lielākoties sarunās un nostājās valda apgalvojumu un uzskatu ņudzeklis.

Labs piemērs ir 11. septembra "Neatkarīgajā" lasāmā intervija ar Leonu Taivānu. Taivāna teiktajā atrodam gan to, ka "bēgļu jautājuma" risināšana tiek organizēta kvalitatīvi, gan arī tūlītēju, daudz plašāk izklāstītu piemēru par septiņiem Somālijas bēgļiem, kurus valsts pirms desmit gadiem pameta novārtā Vērmanes dārzā un par kuriem rūpes uzņēmās mācītājs Juris Cālītis. Runājot par bēgļu pieplūduma riskiem, Taivāns secina: ja Vācijai (nez kāpēc!) pat miljons bēgļu nav pārāk bīstami, tad latviešus apdraud daudz mazāks skaits, jo mūsu etnoss jau ir būtiski izmainījies padomju imigrācijas dēļ. Par spīti šiem apsvērumiem, pēc Taivāna domām, latviešu genofondam tomēr būtu lietderīgi uzfrišināties. Savukārt, pārdomādams kristīgās kultūras altruistiskos pamatus, kas neesot raksturīgi, piemēram, ne indiešu kultūrai, ne islāmam, Taivāns secina, ka Latvijā altruisma līmenis ir zems, tādēļ cilvēki bēgļu pieplūdumam nav garīgi un psiholoģiski gatavi.

Taivāna eksperta viedoklī rodams dažāda līmeņa un būtiskuma apgalvojumu kokteilis, un, manuprāt, tā šobrīd arī ir izplatītākā forma "pozīcijām" patvēruma meklētāju sakarā, kurām diendienā varat uzdurties tautiešu vidū. Cilvēki sakās neesot rasisti un vispār jau laipni sagaidītu bēgļus, bet ko var zināt par viesu godprātību un darbaspējām, bet integrācija Latvijā jau tā bijusi tik šķība, bet vai tik kultūras nebūs pārāk atšķirīgas, bet vai tā netiksim apdraudēti mēs paši...

Tomēr cilvēku šaubas nevajadzētu automātiski reducēt uz ksenofobiju vai rasismu – bieži vien tās izriet no elementāras neskaidrības. Var jau no apgaismotiem augstumiem atgādināt "lasi ārzemju medijus, lai kliedētu neziņu", tomēr tas, ko par tēmu saka "Times", "Spiegel" u.c. eksperti, nevar aizvietot vietējās diskusijas un nepalīdz saprast, ko domā Latvijas sabiedrība un tie, kuri par problēmas risināšanu būs tieši atbildīgi pašā valstī. Bet te tieši atbildīgie, izņemot enerģiskākos populistus, tikai nupat ir atjēgušies no budžeta. Savukārt eksperti lielākoties vēl taustās, minstinās vai jau ieņem tranšejas.

Nevarīgu un nabadzīgu jefiņu tēlošana bēgļu krīzes risināšanai ir tikpat kaitīga kā aizbildnieciska humānisma stibas vicināšana rasistu un ksenofobu virzienā. Tādēļ, ka abas pozīcijas savu adresātu – sabiedrību – diskursīvi jau veido kā vienveidīgu, pasīvu, neuzņēmīgu ļaužu baru, kas nav spējīgs tikt galā ar nopietnākām problēmām. Savukārt Latvijas iedzīvotājiem tie arī ir vienīgie diskursi, kuros meklēt jelkādu skaidrību. Tādēļ, vismaz cik to spēju izprast, polarizācija nenoris reālā sabiedrībā, bet ir fenomens, kas veidojas mediju un to lietotāju mijiedarbībā. Tieši tāpēc ir nepieciešama kompetenta, līdzsvarota, pacietīga, skaidrojoša un problēmu pēc prioritātēm analizējoša valoda. Šobrīd sarunās par patvēruma meklētājiem lielākoties drūzmējas un cits citam traucē daudzu dažādu līmeņu jautājumi.

Te piedāvāšu uzmetumu metodei, ar kuras palīdzību visupirms jau katrs pats var sev skaidrot un sakārtot patvēruma meklētāju problēmu. Iedomājieties, ka "bēgļu jautājumu" jūs sadalāt pakāpienos, kur katrā no tiem atrisināt neskaidrību grupu. Ja pakāpiens noslēgts, kāpiet tālāk un risiniet nākamās problēmas, neiemaisot pa vidu iepriekšējās un vēl nākamās. Pirmais pakāpiens – patvēruma meklētājus uzņem vai neuzņem? Otrais, ja iepriekšējā izvēlēts "uzņem", – kas ir jāizdara, lai uzņemšanu veiktu vislabāk un visefektīvāk? Trešais – vai par patvēruma meklētājiem domājam kā svešajiem vai nākamajiem savējiem? Un tikai ceturtajos un turpmākajos pakāpienos nāk arvien globālāki problēmas tvērumi. Piemēram, vai krīze nav drīzāk jārisina, jau palīdzot pašām karu un despotisku režīmu plosītajām mītnes zemēm, vai gadījumā islāmticīgo bari nepazudinās kristīgo Eiropu?

Kā šāda metode strādā? Piemēram, ja esat izlēmuši, ka patvēruma meklētāji jāuzņem, šajā pašā solī arī tiekat galā ar grupu citu jautājumu. Piemēram, par jūsu garīgo gatavību un jūsu attieksmi pret šāda pienākuma veikšanu. Teiksim, jūs labi saprotat, ka jums nav ne jausmas, kā uzņemt lielu skaitu patvēruma meklētāju, un jūs jūtaties negatavs. Tomēr, tā kā esat izlēmis, jūs saņematies un ejat tālāk. Nav saprātīgi nolemt mācīties peldēt un visu laiku bažīties par to, cik tam esat negatavs un ka pavisam reāli varat arī noslīkt. Pastāvīgā sūkstīšanās medijos par latviešu negatavību un pašapziņas vārumu jau pāris mēnešus pēc tam, kad ir skaidrs, ka patvēruma meklētāji jāuzņem, nav nekas cits kā baiļu kultivēšana iztikai.

Nonākot pie nākamā pakāpiena, jūs pie šī jautājuma neatgriežaties un nejaucat to ar nākamajiem jautājumiem.

Iztēle un identitāte

Atļaušos vēl vienu piemēru, lai skaidrāk demonstrētu metodes lietderību. Vismaz man tā ļāva labāk uztvert un saprast, piemēram, politisko procesu kritiķa Māra Zandera portālos "Diena" un "Satori" publicētos viedokļus, kā arī raidījumos "Kur tas suns aprakts?" izskanējušo. Zanders ir viens no tiem, kura viedokļos patiešām vērts ieklausīties un kuri drīzāk vedina domāt, nevis izvēlēties starp piesliešanos vai dzimtenes nodevību. Tieši tādēļ tos izvēlos skrupulozākai apskatei. Piemēram, 30. marta "Kur tas suns aprakts?" raidījumā Zanders uzsver savu skeptiķa nostāju, kā vienu no būtiskiem apsvērumiem minot Vakarzemes norietu. Kā uzskata Zanders, Rietumi ir izlaidušies, tādēļ ņiprie un mērķtiecīgie islāmticīgie ir pavisam reāls drauds Eiropas ideoloģiskajai uzbūvei. Pats par sevi jau šāds uzstādījums ir diskutabls [2] – gan tādēļ, ka tas nebūt nav pašsaprotams, gan arī tādēļ, ka tas bieži vien kalpo kā efektīvs ierocis populistu rokās, lai sabiedrību noskaņotu pret ES vai Rietumu tā sauktajām imperiālajām ambīcijām. Ja arī Zandera bažas pieņem kā apspriešanas vērtas, nav skaidrs, kā šī diagnoze attiecas uz tiem pāris tūkstošiem cilvēku (patiesi, nav ko sevi mānīt), kuri tuvākā vai tālākā nākotnē Latvijai būs jāuzņem. Tāpat nav arī skaidrs, kāpēc lai tieši norobežošanās no imigrantiem Eiropas drūmajā nākotnē kādu cerības staru iedegtu. Taču, ja pielietojam pakāpienu metodi, kļūst skaidrs, ka šobrīd Eiropas liktenis ir stipri vispārīgs jautājums, kas kalpo kā kosmiska mēroga problēmas apzināšanās ietvars, bet ne kā parocīgākais ierocis, ar ko jau pašā sākumā mesties problēmai virsū.

Nesenāki "Kur tas suns aprakts?" raidījumi nekļūst pārliecinošāki. Piemēram, 26. augusta raidījumā Zanders "bēgļu jautājumu" pārrunā ar Ivaru Ījabu un Filipu Rajevski. Tēma tiek mīta ar Latvijas potenciālo gatavību reaģēt uz zaļajiem cilvēciņiem, kas viedokļu uztveri tikai apgrūtina. Starp vairāku problēmas aspektu īsu apspriedi Zanders iemet jautājumu par slimībām, ko pieklājīgi varētu tulkot aptuveni tā – vai Latvija ir gatava patvēruma meklētājiem sniegt atbilstošu medicīnisku aprūpi. Jautājums ir būtisks, bet salīdzinoši sekundārs, jo visdrīzāk nodrošināt medicīnisko aprūpi Latvijai būs daudz vieglāk, nekā līdzsvarot situācijas izpratni sabiedrībā vai rast patiešām efektīgus integrācijas mehānismus. Tomēr jāņem arī vērā, ka slimības nav joka lieta. Tāpat kā netīrība tās ir pirmais, kas cilvēku iztēlē līp klāt svešajiem un tos padara par dēmoniem. Tas ir zemākās kārtas bubulis. Iespējams, Zanders tieši tādēļ arī jautājumu aktualizē, lai kliedētu sabiedrībā izplatītās pamatbažas, tomēr raidījuma pušplēstu teikumu un irgošanās stils šādu mērķu īstenošanu ievērojami apgrūtina. Tikpat respektablais politisko procesu kritiķis Ivars Ījabs vēl piemetina, ka tā jau slimības nav problēma, ja nu vienīgi HIV/AIDS. Tas jau ir stipri smagāks aizspriedums, kuru saprātīgs eksperts tik jutīgā jautājumā vienkārši nedrīkst atļauties bezrūpīgi mētāt.

Histērija migrantu sakarā apstiprina ne tik daudz apzinātu rasismu, cik trauslu identitāti un pašapziņu, ko 25 gadu laikā nav spējuši nostiprināt mēģinājumi novēloti pagarināt etniskā nacionālisma stāsta derīguma termiņu. Tomēr ir arī citi stāsti, kuros latvieši var justies visai dzīvīgi un paši nejusties kā tādi patvēruma meklētāji. Esam vai neesam "bēgļu krīzes" risināšanai gatavi, arī individuālā līmenī cilvēki lielākoties mācās darot, iepriekš neesot pārlieku gatavi. Nav iespējams nobriest, svešo turot pa gabalu, tā tikai gatavība tiek atlikta uz nenoteiktu laiku. Starp citu, latviešu ieilgusī identitātes tāpat kā patvēruma meklētāju krīze, manuprāt, ir arī potenciāli auglīgs izaicinājums, nevis viennozīmīgs drauds un vaimanu objekts. Šādā situācijā gan izšķiroši ir nevis paļauties iztēles ķēmiem, bet gan patiešām drosmīgi, mierīgi, saprātīgi un līdzjūtīgi risināt situāciju.

[1] Par dehumanizējošām metaforām "bēgļu jautājuma" sakarā skat. Olgas Procevskas rakstu "Migrācijas viļņi, bēgļu pārpludinātā Eiropa un dehumanizācijas metaforas Latvijā".

[2] Zanders nav ne tuvu vienīgais, ko šādas idejas nodarbina. Vakarzemes noriets dažādos veidos kā mākslā, tā filozofijā tiek apcerēts jau visu 20. gs. un tā līdz pat mūsdienām. Pēdējais izcilākais komentārs šajā sakarā vēl arvien pieder režisoram Paolo Sorentīno un viņa filmai "Dižais skaistums" (2013).