Vara Braslas iestudējums "Klaidoņa lūgšana" Valmieras Drāmas teātrī, šķiet, labi sasaucas ar pašlaik publiskajā telpā cilātajām runām par latviešu dzīvi ārzemēs un reemigrācijas politiku, radot jautājumus par patriotisma dabu un tās pēdām indivīda identitātē. Attiecīgo atbilžu piedāvājumā arī sakņojas lielākā izrādes problēma – vienkāršota un teju svētulīga patosa pilna patriotisma definīcija, kas atspoguļojas galvenā varoņa leģionāra Artura Skujas (Mārtiņa Meiera) tēlā.
Iestudējuma pamatā ir Alvja Lapiņa veidots scenārijs pēc Gunara Janovska romāna "Balsis aiz tumsas" motīviem. Stāsta galvenais varonis Arturs Skuja, kurš dienas aizvada kādā Lielbritānijas garīgās dziedniecības iestādē, nonācis dilemmas priekšā – dzīvot iztēles valgos un atmiņās par dzimto vietu, ja atgriezties tur objektīvu iemeslu dēļ (aizgājušā gadsimta 50. gadu vidū) nav iespējams, vai samierināties ar likteni un mēģināt sakārtot savu dzīvi atbilstoši videi, kurā nonācis. Tādejādi veidojas varoņa "sašķeltā apziņa", kas balansē uz realitātes un iztēles robežas.
Uzblīdušas ilgas pēc dzimtenes Skujas tēlā konfliktē ar vēlmi dzīvot pilnvērtīgu un normālu dzīvi. Tas īpaši redzams gadījumos, kad pie pamales parādās kāds iespējamais atbilstoša dzīves modeļa variants, kuru varētu īstenot ārpus dzimtenes, – tas Skujas apziņā uzreiz tiek definēts gluži kā nodevība pret latvisko identitāti. Īpaši uzkrītoši tas atspoguļojas mirklī, kad pie Skujas ierodas bijušais cīņu biedrs Vilis Bambāns (Kārlis Freimanis), kurš pamanījies iedzīvoties svešajā vidē, upurējot cerības reiz atgriezties Latvijā. Kompromiss ir neiespējams.
Ilgas pēc dzimtenes un latviskums izrādē cieši savijies ar teju banāliem simboliem – rupjmaizi, kas ietīta baltā linu drānā, un runām par Pūpolu svētdienām. Šie latviskuma "stūrakmeņi" un to iekļāvums izrādē ar laiku liek iedomāties par ko tādu, kas teju dēvējams par nacionālu egocentrismu. Piemēram, savējie un svešie Skujas dzīves telpā dalīti pēc vienkārša faktora – garšo vai negaršo rupjmaize. Kādā varoņa iztēles epizodē, kad no piedāvātās maizes atsakās viņa iecerētā Estere (Elīna Vāne), tiek paziņots, ka piedāvāt rupjmaizi vietējiem angļiem, kuriem tā ne īpaši iet pie sirds, ir kā "kaisīt pērles cūkām".
Tomēr, neskatoties uz brīžiem vienkāršoto un, varētu pat teikt, didaktisko patriotisma tematikas aptvērumu, izrādes scenogrāfija un izpildījums ir gana saistošs un interesants. Mārtiņa Vilkārša veidotā spēles telpa teātra apaļajā zālē kalpo kā Skujas varoņa apziņas atspulgs. Klīnikas palāta iekārtota vienkārši – ar nepieciešamākajām mēbelēm (gultu, skapi, nelielu galdu un krēslu) –, bet tās sienas aplīmētas ar papīra lapām, uz kurām uzšņāptas Skujas atmiņas. Tādejādi telpa kļuvusi par ko līdzīgu atmiņu altārim vai uzgaidāmajai telpai – apziņas videi, kur būtiska vieta atvēlēta pagātnei, kuras sakārtošana pavērs ceļu uz nākotni.
Leģionāra atmiņas izrādē aktualizējas un izplēn līdz ar lapām, kas atlipušas no sienas un virpuļo pa telpu, dažreiz tās atdzīvojas aprautos monologos. Apaļās zāles šaurība, skatītāju tuvums spēles laukumam, šķietamā noslēgtība, ko rada aizvērtās telpas ieejas – skapis un durvis –, rada šķietamu smacīguma sajūtu, bet spilgtās, karsējošās skatuves gaismas liek domāt, ka šeit neko nav iespējams noslēpt. Vēl vairāk šķietamā telpas stagnācija un bezgalīgas gaidīšanas sajūta paspilgtinās tad, kad istabā tiek atvērts logs, aiz kura atrodas pavasarīgs jasmīnkrūms. Attiecīgā scenogrāfiskā konstrukcija nes līdzi ārpasaules, realitātes dzīvīguma sajūtu. Tā vien šķiet, ka, atveroties lielajam logam, telpā ieplūst svaigas vēsmas.
Par Mārtiņa Meiera varoņa duālo pasaules uztveri liecina divas pretēji novietotas ieejas telpā – istabas durvis un skapis, kurā slēpjas pagātnes tēli – atmiņas par cīņu biedru igauni Juhanu (Mārtiņš Liepa) un mēģinājumiem veidot kopīgu dzīvi kopā ar īrieti Esteri. Abi varoņi arī personificē Skujas apziņā notiekošo konfliktu – izvēli starp doto goda vārdu dzimtenei un vēlmi piepildīt personiskās vajadzības, veidot ģimeni. To apstiprina arī abu tēlu gandrīz lineārā interpretācija, kalpojot par nacionālās identitātes un ģimeniskuma simboliem.
Salīdzinoši noslēpumaināka un plašāka apziņas pasaule jeb tās divpusīgums, kas šajā gadījumā traktēts kā neprāts, atvēlēts vien Arturam. Vēl skatītājiem iespējams minēt gādīgās ārstes Tompsones (Inese Pudže) rīcības motīvus, kas brīžiem iezīmē teju mīlas trijstūra aprises. Tomēr, neskatoties uz dziļākas dimensijas trūkumu, izrādes tēli, it īpaši ārstniecības iestādes pacienti, izstrādāti kolorīti un pat komiski.
Dziedniecības iestādes iemītnieki Artura apziņas telpā, šķiet, ieklīst teju bezmērķīgi – parādās un pazūd, atklājot par sevi vien kādu krāšņu "trakuma" niansi. Janusa Johansona varonis draugiem izpalīdz ar pašradītu, nelāgi ožošu ziedi pret sieviešu baciļiem un dalās pārdomās par moderno laiku literatūras kritiku. Ivo Martinsona attēlotais manāmi samulsuša paskata kara veterāns deklamē atraktīvas rīmītes. Arnolds Osis apņēmīgi pieskata ēkas tehnisko stāvokli un ir vietējais donžuāns, kurš atzīstas, ka viņa dzīves lielā mīla esot bijusi latviete, jo labākas par viņām neesot nevienas. Bet Ineses Ramutes ungāru komuniste pa iestādi rosās, organizējot iedomātu manifestāciju. Šķietami amizantie otrā plāna tēli veido kara un citu traumu radīto kolāžu, kuras pamatā ir vēlme noslēpties un aizbēgt no ārpasaules realitātes, intensīvi nodarbinot prātu ar dažādiem citiem, mazsvarīgākiem jautājumiem.
Uz šī fona leģionāra Skujas neprāts šķiet vissaprātīgākais, tāpēc pirmajā cēlienā neparasts liekas Mārtiņa Meiera vizuālais tēls – teju klišejisks trakais ar sabužinātu matu ērkuli. Vēl viena tēla nianse, kas šķiet traucējoša un uzspēlēta, ir Meiera runas maniere ar ik pa laikam aprautām vārdu galotnēm, kurai trūkst konstantes un, šķiet, īsti nav pamatojuma.
"Klaidoņa lūgšanas" uzbūve un saturs ir lineārs, ar viegli nolasāmu tēlu savstarpējo interakciju, kas darbojas vienotā cēloņsakarību sistēmā, montējot kopā atsevišķas epizodes. Izrādes galvenais trumpis ir uzteicamā Valmieras teātra trupas saspēle un saliedētība, kurai piemīt saistošs patiesums.
2