Par Ērika Deivisa grāmatu "Tehgnosis: Mīti, maģija un misticisms informācijas laikmetā", RIXC, Rīga, 2014
Pirmajā brīdī Ērika Deivisa grāmatas nosaukums rada neizpratni un izbrīnu – tieši tāds, šķiet, arī ir autora mērķis, salīmējot kopā divas grieķu cilmes saknes – tehnē un gnosis –, kas pārstāv divus ierastajā izpratnē krasi nošķirtus un zināmā mērā pretējus garīgās aktivitātes veidus. Tie abi mijiedarbojas mākslu un pasaules/patiesības izzināšanas laukos kopš civilizācijas pirmsākumiem, un vēl interesantāk būtu šo mijiedarbību saukt par pretstatu cīņu – pirmais garīgās aktivitātes veids vērsts uz racionāli radītu produktu kā rezultātu ar noteiktu formu, kā arī praktisko, pieejamo, samērīgo, pierādīto, metodisko, analītisko, pakāpenisko, bet otrs – vairāk uz intuitīvu procesu un jēgu, atklāsmes ceļā iegūto informāciju, apjēgto, mistisko, sintētisko, vienreizējo. No Rietumu attīstības skatpunkta raugoties, šajā cīņā uzvar tehniskais, gnostisko diskvalificējot kā nepietiekami caurskatāmu, neskaidru, neaprēķināmu, laiku pa laikam no jauna pasludinot to par kaitīgu un mērķtiecīgi (tehniski) izskaužot. Turklāt tehnikas semantiskā lauka izplūdušās maliņas ierasts koriģēt ar cita grieķu cilmes vārda sakārtoti pārskatāmo rāmējumu. Tomēr paliek kaut kas līdzīgs ķecerīgai pielūgsmei tajā, kā līdz mūsu dienām cilvēki izturas pret zinātnes un tehnikas sasniegumiem, – tāds pats mulsums neizprotamā priekšā, tāda pati mistifikācija, dievināšana un pēkšņa, nesatricināma pārliecība, kas atgādina vairāk ezoterisku kultu, nevis racionālu apgūšanu.
Šis kults tad arī ir Ērika Deivisa grāmatas tēma. Viņa skatījums iedibina līdzsvaru starp abām iepriekš minētajām zināšanu ieguves pieejām, uzsver to savstarpējo saikni un mijiedarbības dinamiku, un tad atklājas, ka tehnē – kas seno grieķu aizsāktajā tradīcijā atbildīga par skaistā un patiesā nonākšanu pie cilvēkiem un ir māksla, prasme, metode un darbs, bet ir arī rada visiem mūsdienās tik bieži lietotajiem tehnoatvasinājumiem – nemaz nevar bez gnosis, kas kā ēnaina dubultniece nevis demonstrē savu pārspēku un varu, bet paliek fonā tajā izredzētās mierā, kas rodas kopā ar pilnīguma un pietiekamības prasību zināšanām (šī lietvārda darbīgākajā nozīmē) jebkurā dzīves situācijā jebkuram no mums. Tieši tāpat kā tehnē nevar bez logos – pārdomām, (paš)refleksijas, kas ļauj izprast tehniski darītā vietu plašākā sociāli kulturālā kontekstā un būt atbildīgam par padarīto, – tā nevar arī bez "neiederīgiem" jautājumiem, kas rodas, domājot par dabu nošķirti no cilvēka (radītā). Par to pirms pārdesmit gadiem pietiekami prominenti ieminējās franču sociālantropologs Bruno Latūrs, bet visdziļāk jau laikā, kad Klods Šenons matemātiski aprakstīja informāciju, Alans Tjūrings attīstīja ideju par mākslīgo intelektu un domājošo mašīnu, cilvēcei nācās sadzīvot ar holokausta un atombumbas traumām, bet Vanevars Bušs pārsteidza visus ar savu MEMEX – tehnoloģiski radītu sistēmu, kas dotu iespēju saglabāt, apstrādāt un lietot atmiņas (zināšanas, ne informāciju), – t.i., 40. gadu beigās, rakstīja vācu filozofs Martins Heidegers – logos ietver saprašanu, kas notiek (un notiks), kad darbojas tehnē, – tās būtība ir atklāt apslēpto: "Tehnika nav tikai līdzeklis. Tehnika ir viens no atklāšanas veidiem. To ievērojot, tehnikas būtībai paveras pavisam cita joma. Tā ir atklāsmes, t.i., patiesības joma." [1]
Tātad, pirmkārt, neņemot vērā gnosticisma apšaubāmo slavu, šāda vārdu izvēle grāmatas nosaukumā nav ne triviāla, ne reklāmtriks un, lai arī grāmatas autors pats deklarē pieticīgus mērķus – skaidrot norises sev apkārt, – vidē, pie kuras pats pieder un kurā tajā laikā, kad grāmata sarakstīta (pirmo reizi tā izdota 1998. gadā), parādības, priekšmeti, darbības un pieņēmumi vēl tikai ieņem aprises, kuras vēlāk izvēršas par jaunās brašās (digitālās) pasaules formām, normām, vērtībām, paradumiem un rituāliem. Paša Deivisa uzstādījumā tās ir tikai nojautas, ka "aiz lielā daudzuma jaunumu un neskaidrību [..] slēpjas kādas sakarības vai vēstījums" (9. lpp.). Tādēļ autors nepretendē uz zinātniska izdevuma statusu, bet kautrīgi salīdzina savu darbu ar "ceļojuma piezīmēm" ceļā uz kiberkultūras saknēm. Žanriskais apzīmējums nav nejaušs – tas sasaucas ar nomadisko interesi par teritoriju un telpu, tendenci neievērot un neņemt vērā vēsturi kā stāstījumu. Priekšvārdā latviešu izdevumam autors atklāj savu pasākumu kā mūsdienīgu mediju arheoloģiju, bet jau ievadā atklājas, ka līdzās artefaktiem, aparātiem un datiem, kas šajā arheoloģijā atrasti, viņu interesē zinātnes un tehnoloģiju vēsturi caurvijošie gars un dvēsele – posthumānajā laikmetā drīzāk pārāk difūzi un neskaidri jēdzieni, kas abi, kā savulaik atzīmēja viens no 20. gs. kiberkultūras filozofijas lielajiem autoriem, vācu medijteorētiķis Frīdrihs Kitlers, ir "izdzīti no gara zinātnēm" [2]. Tā nu tieši tie – aspekti, kurus regulārā zinātnes vēsture pametusi novārtā, – kļūst par centrālajiem elementiem Deivisa alternatīvajā stāstā, kur galvenā varone ir dvēsele kā analogo mediju mainīgo dabisko viļņu iemītniece un arī matemātikas un simbolu sistēmu dzenulis, kurš "saskalda pasauli pīšļos un informācijā" (9. lpp.). Uzreiz gan jāsaka, ka tā nav nekāda izklaides tūre, – lasītāju, kas dosies līdzi šajā riskantajā ceļojumā, gaida daudz pārsteigumu – gan saistībā ar nezināmo, gan – varbūt pat vēl vairāk – ar zināmo. Tādēļ visvairāk no šīm piezīmēm iegūs tie, kas līdzi mobilizēs savas regulārās zināšanas – "Tehgnosis" lasīt bez priekšzināšanām kultūras, mediju tehnoloģiju, fizikas un filozofijas vēsturē ir ja ne gluži neproduktīvi, tad tomēr virspusēji – daudzas "ābeces" patiesības Deiviss neskaidro, lai gan, pieņemu, ne visiem tās būs gluži pašsaprotamas. Tas daļēji raksturo autora rakstības stilu vispār: tekstu iespējams lasīt dažādos līmeņos – vienā no tiem tas ir patiešām saistošs stāsts par lietām, vietām, notikumiem un to iespējamajām slēptajām nozīmēm, citā – filozofisks pārskats par šo nozīmju apslēpto jēgu un tās izpratnes mēģinājumiem, vēl citā – vienkārši baudāms teksts, kura forma varētu izpelnīties tradicionālo kritiku par pierādījumu trūkumu, bet tā balstās uz nu jau tikpat skaidro 20. gs. vidū (no modernistiem mācoties) izveidojušos rakstības stilu, pēc kura likumiem diskursa loģiskā sakārtotība ziedota par labu tam, ko rāms, saistīts un sakārtots diskurss apslēpj, – jēgai.
Šāds rakstības (arī izteiksmes) stils nav nekas jauns, līdzīgi noraidoši argumentēta izklāsta sistēmai (un tomēr ne mazāk ietekmīgi) bijuši visu laiku mistiķi. 20. gs. beigu kiberkultūrā šāds rakstības stils bija visai iecienīts. Gan literāti, kā Viljams Gibsons, gan teorētiķi, kā Donna Haraveja vai Pols Viriljo, runā par nākotni ietekmīgā valodā, kuras šokējošās metaforas ietaupa faktu un argumentu daļu. Viens no klasiskākajiem (kaut arī varbūt mērenākajiem, akadēmiskākajiem) šī stila pārstāvjiem bija kanādiešu mediju filozofs Māršals Maklūens. Neslēpjot savas simpātijas pret jaunībā profesionāli studētajiem literatūras modernizētājiem, Maklūens lauza ierastos "sakārtotības" standartus gan savā domu gājienā, gan izklāsta formā, tiecoties atklāt sava laika jauno mediju piesātinātajā vidē jaunas kultūras iedīgļus, kas saliedētu globālo ciemu vienotā kosmiskā apziņā, ko nesaskalda atsevišķo valodu atsevišķie vārdi un to savienojuma striktie likumi, tātad sintezētu īpašu, komunikatīvu garīgumu ar digitālās elektronikas palīdzību – kam iespēja būt tiklab par Jauno Jeruzalemi kā apokalipsi. Ēriks Deiviss ar Maklūena ambivalento pozīciju sāk grāmatas 9. nodaļu "Datapokalipse", kurā pievēršas kiberkultūras un kristietības attiecībām jeb, vēl precīzāk, informācijas laikmeta ideju un prakšu sakņotībai Svēto Rakstu vēstījumos. Autors iesākumam citē katoļa Maklūena vēstuli tomistam Žakam Maritēnam: "Elektriskās informācijas vides, kas ir pilnībā gaistošas, uzbur ilūziju, ka pasaule ir garīgā substance. Patlaban tās nenoliedzami ir kļuvušas par [Kristus] mistiskā ķermeņa faksimilu, par acīmredzamu Antikrista izpausmi. Galu galā šis pasaules princis ir ļoti izcils elektriskais inženieris." [3] (283. lpp.) Turpinājumā analizēta informācijas un komunikācijas divdabība un kopienas-komūnas-komūnijas empātiskie garīgie pamati. Šādu pārsteidzošu piemēru, kuri ievērojami labāk ļauj saprast reliģijas iesaisti mūsdienu uz zinātniskajiem pamatiem balstītajā pasaules izpratnē, grāmatā ir daudz. Ja pieņemam, ka zinātne izsenis nodarbojusies ar "tumsas kliedēšanu", būs interesanti izlasīt, kā cīņu starp gaismu un tumsu (labo un ļauno) pasaules skaidrojumā akcentē tāds gnosticisma virziens kā manihejisms. Un vēl viens piemērs, kas savukārt skaidro noliegumu, kāds pret gnosticismu radies jau agrīnajos viduslaikos, ir pasāžā, kurā autors velk paralēles starp Sv. Augustīnu un kibernētikas tēvu Norbertu Vīneru (102. lpp.). Pirmais pēc savas manihejiskās pagātnes nonāca pie stingras atziņas par Dieva tumsu izslēdzošo varu, līdzīgi arī Norberts Vīners savā sistēmiskajā pārskatā par vadību informācijas pasaulē akcentēja tās kārtības pārņemošo varu pār entropiju un haosu. Un tomēr Deiviss attēlo Vīnera varenajā pasaules kārtībā mājojošās šaubas kā tumšus pēckara laika dēmonus mūsdienu pasaules uzskata pašos dziļumos.
Lai pilnībā izanalizētu tehnoloģiju gnostiskos pirmsākumus, autors sāk ar rakstības izgudrojumu. Pamazām izejot cauri gadsimtiem, kur zinātnieku, pētnieku un atklājumu autoru redzeslaukā parādās tādas neredzamas un netaustāmas varas kā elektromagnētisms, elektrība, informācija un tīkli, viņš visur atrod apraksta kvintesenci arvien jaunu atklāsmju meklējumiem. Par to liecina metaforas nodaļu nosaukumos – "Alķīmiskā uguns", "Gnostiskais infonauts", "Garīgais kiborgs", "Aicinājums no ārpuszemes", "Datapokalipse", "Trešais prāts no Saules" u.c. Turklāt skatījumu varētu raksturot arī kā visai amerikānisku. Gluži kā Jaunā Laikmeta ideologi, Deiviss meklē ezoterisku sistēmu visā no cilvēka līdz Visumam. Gluži kā ieceļotājs pētnieks viņš klejo globālajos laukos, kas atgriezušies traibālajā kultūrā un meklē izdzīvošanas formulu. Gluži kā datoru kultūras pionieri, kurus ierasts salīdzināt ar "datu kovbojiem", viņš mēģina apgūt jaunus "mežonīgos rietumus" – digitālo teritoriju – un parāda, kā tās kultivēšanas gaitā malā atlasītas neērtās domas un traktējumi. Līdzīgi kā viņa varoņi, arī Ēriks Deiviss pats aizrautīgi seko jaunajām parādībām un idejām, veidojot savdabīgu metaforisku vai pat maģisku valodu, lai par to adekvāti izteiktos.
Tehgnoze ir digitālās kultūras atslēga. Tehnoloģiskā jaunrade, tehnoloģiskais radošums, tehnoloģiskā iztēle – šie vai līdzīgi hibrīdjēdzieni, ko nereti nākas dzirdēt, liekas tukši un bez nozīmes, kamēr atklājam, kāds izaicinājums modernajām gara zinātnēm tie ir. Pirmoreiz kopš apgaismības esam aicināti vēlreiz pārdomāt matērijas un apziņas, ķermeņa un dvēseles, miesas un gara dihotomijas. Kā garu un tehniku iespējams domāt integrēti, iespējams sakausēt? Vai ir kādi iztēles vai radošuma fenomeni, kas pēc būtības iespējami, tikai pateicoties jaunajām tehnoloģijām, un kādas īpašas iztēles un radošuma formas ir tehnoloģiski balstītas? Šie jautājumi saistīti arī ar jaunā konceptualizāciju un nākotnes minējumiem. Lai izprastu šo sarežģīto sakaru, nav pietiekami domāt par tehnoloģiju kā cilvēka radītu un vadītu, vai arī otrādi – par tehnoloģiju, kas apdraud cilvēku, nav kontrolējama, nosaka cilvēka eksistenci un tās formas. Ērika Deivisa grāmata piedāvā atklāt tehniku no jauna – kā cilvēku darbībā, kas likta lietā, lai atvērtu pasauli patiesībā. "Tehnika mums pieprasa, domājot to, ko parasti saprot ar "būtību", piešķirt citu jēgu. Bet kādu?" [4]
[1] Heidegger, M. Die Frage nach der Technik. //Gesamtausgabe. Bd. 7 – Frankfurt a.M.: Vittorio Klostermann, 1953/2000, S. 13. Citēts pēc http://monoskop.org/Martin_Heidegger.
[2] Friedrich Kittler: Austreibung des Geistes aus den Geisteswissenschaften. Programme des Poststrukturalismus. Paderborn: Schöningh 1980.
[3] Autors citējis pēc Matie Molinaro, Corinne McLuhanm and William Toye, eds. Letters of Marshall McLuhan. New York: Oxford University Press, 1987), 370. Pp.
[4] Heidegger, M. Die Frage nach der Technik. //Gesamtausgabe. Bd. 7 – Frankfurt a.M.: Vittorio Klostermann, 1953/2000, S. 31. Citēts pēc http://monoskop.org/Martin_Heidegger.
0