Edge
pirms 3 mēnešiem
"Mēs redzam nākotnes Latviju kā demokrātisku valsti, kurā visiem pilsoņiem neatkarīgi no to nacionālās un sociālās piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, ir nodrošinātas vienādas tiesības. Latvijai ir jābūt humānisma valstij, kurā valda likums, ekonomiska augšupeja un plašas garīgās kultūras attīstības iespējas jebkurai etniskai grupai." LTF Domes valdes 1989.g. 31. maija aicinājums.
===============================================================
Padomāt vajag, īpaši par Buka kunga paaudzes piedāvāto koncepciju, kuru 30 gados tik centīgi centās ieviest. Taču "aplauzās" bāleliņi, prihvatizatori un Rietumu modeļu kopētāji, smagi aplauzās.
Vēsturnieka kungam derētu vismaz kādu pamatskolām domāto vēstures grāmatu palasīt - painteresēties par notikumiem pēc 1936.g. (Spānijas pilsoņu karš), Japānas agresija Ķīnā, utt.utml. Varbūt apjēgs valstsvīra K.Ulmaņa tālredzīgo politiku, kas ļāva Latvijas tautai pārdzīvot 2.Pasaules karu. Sabiedrību mobilizējošie pasākumi varas, ekonomikas, ideoloģijas sfērās, visas tās rezerves (labības u.c.) lieti noderēja tautas dzīvā spēka saglābšanai, palikšanai "savās vietās".

avral avral
pirms 3 mēnešiem
Nav viedokļa par tēmu, bet rakstā patīk konkrētība, vēriens, subjektivitāte un degsme.

kuģis
pirms 3 mēnešiem
Vēl īsāk - Buka kungs, it kā Latvijā jau tā pārāk daudz ļaužu nebūtu "pārcēlušies uz pilsētu no laukiem" (t.i., no samērā plašas teritorijas uz vienu pilsētu) vai kļuvuši par palīgstrādniekiem, vispirms attīstītā sociālisma, pēc tam mežonīgā kapitālisma apstākļos. Latviešu pastorālisms vismaz ir uzturējis dzīvu ideju, ka var dzīvot citādāk, labāk, turklāt, ka visai teritoriālajai Latvijai, ne tikai vienai postimpēriskai pilsētai arī ir kāds svars teikšanā. Atliek tikai nākotnes izaicinājumu priekšā to ideju no jauna ieviest praksē, ko šobrīd pat ļoti iespējo modernās tehnoloģijas un infrastruktūra. Ir jāizbeidz valsts atbalsts lauku iztukšošanai, lielsaimniecībām un novadu ignorēšanai, valsts nākotne ir tikai decentralizācijā un deurbanizācijā.

Edge
pirms 3 mēnešiem
Kādu ideju? Ar runām Saeimā, ar darbiem....."....– tā būs traģēdija, ja vistuvākajā laikā nespēsim definēt jaunu Latvijas ideju, tādu Latviju, kas iederēsies un spēs pastāvēt modernā Eiropā, tādu, kas dos spēku un brīvību tautas garam, tādu, kas garantēs patvērumu un aizsardzību grūtā brīdī. Tādu, kas iedvesmos dzīvei, darbam un mīlestībai."
Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas uzruna Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 21.gadadienas svinīgajā sēdē, 2011.g.4.maijā.

kuģis
pirms 3 mēnešiem
Tagad sīkāk, jo agrārais jautājums skar gan Latvijas, gan vispārcilvēciski plašāk jebkuras veselas sabiedriskās iekārtas pamatus.

1. Dabas formu estētikas novērtējums nez kāpēc tiek piedēvēts tikai šaurai grupai. Nevajag būt vēsturniekam, lai pamanītu, ka dabu - un, kas pats galvenais, arī lauku darbu - estētiskās formās valodā ietver arī parastā tauta, sk. tautasdziesmas, folkloru, vārdu sakot, mutvārdu daiļradi visā Eiropā, un ne tikai, turklāt ne tikai dzimtbūšanas sabiedrībās. Atšķirība slēpjas tajā, ka viena grupa mācēja lasīt un rakstīt, un skaistuma izjūtu attiecīgi arī ietvēra šajās formās, kamēr citi tās izteica citādāk. Skaistuma izpratni un spēju to novērtēt attiecināt tikai uz vienu kārtu, nelielu grupu ir fašisms.

2. Vāciešus gan jau nenosauksiet par "jauno kultūru tautu"? Nacionālromantisms un lauki 19.gs. otrajā pusē ir gana liela diskursa tēma arī "veco kultūru tautās", frančos, skandināvos, joprojām britos, un pat amerikāņos - Džefersons centrā liek "yeoman farmer" kā republisko ideālu/tikumu un pašnoteikšanās inkarnāciju pret piekrastes pilsētu rūpniekiem un tirgotājiem. Lai gan autors pareizi konstatē, ka tā ir reakcija uz industrializāciju, viņš šīs pozīcijas nez kāpēc neuztver kā pamatotas. It kā ārkārtēju industrializāciju un urbanizāciju piedzīvojušais britu satraukums par lauku ainavu un dzīvesveidu nebūtu pamatota reakcija uz noteiktu problēmu.

3. "ar to saprotot ne tik daudz konkrētus lauksaimniekus, cik izdomātu pastorālu dzīvesveidu un savstarpējās attiecības" - latviešu "zemnieku literatūras" pirmsākumi ir pat ļoti reālismā, nevis izdomā balstīti (sk. Apsīšu Jēkabu, Blaumanis arī nav nekāds ideālists), pirmais latviešu romāns "Mērnieku laiku" brīžiem ir pat pārāk skaudri reālistisks - jo kāpēc lai tā būtu tikai selektīva izdoma, ja reiz, kā pareizi norāda Vērdiņš, vēl līdz 20.gs. 30tajiem gadiem absolūtajam vairākumam inteliģences lauku dzīve un tās problēmas ir bijusi tieša izcelsmē un radniecībā balstīta pieredze. It kā agrārais jautājums būtu kaut kas izdomāts, nevis reālu sociālo attiecību problemātikā balstīts.

4. Grūti saprast, kāpēc lai nodibinoties nacionālai latviešu valstij, skolās un citur n e r u n ā t u par latviešu tautas vairākuma pamatnodarbošanos un dzīvesveidu visā līdz tam brīdim pārskatāmajā vēsturē. Pat ja esi pilsētas bērns, ir labi zināt, no kurienes nāc vai, kas patlaban ir vai ir bijusi tavas etniskās grupas pārstāvju pamatpieredze. Atkal - lai gan autors ir vēsturnieks, viņam ar kauzalitāti nemitīgi pieklibo, ne brīdi netiek uzdots jautājums vai apskatīta iespēja, ka, piemēram, Virzas Straumēni varbūt nevis rada vai nostiprina kaut ko, kas tikai izriet vai seko no viņa darba, nevis ka pats darbs nāktu no jau iepriekšējas pieredzes. Turklāt Virzas un Skalbes sacerējumi jāskata arī polemiski - gan pirms kara, gan neatkarīgajā valstī abiem ir asa, iznīcinoša polemika pret sociālistiem, kuri, abu autora skatījumā, ienīda darbu, līdz ar to abi mēģināja tēlot darbu kā kaut ko labu un vajadzīgu, turklāt to pamatojot tautas pieredzē un ieradumos. Autors tikpat kā neapskata domu, ka lauku jeb zemes jautājums vispār bija jaunās Latvijas pamats, kā mēģinājums risināt bezzemnieku un rentnieku problēmu, ko presē plaši apskata 19.gs beigās. Pat "niedristi" - kuriem autors dažbrīd citās savās aktivitātēs šķietas tuvāks - atzina agrārā jautājuma centralitāti. Un kāpēc lai nebūtu - kas tā par valsti vai demokrātisku iekārtu, kurā ļaudīm nav sava nekustamā īpašuma, ko apstrādāt un kurā darboties, par kuru stāvēt un krist? Zemniecība jau vēsturiski arī citur ir bijis viens no autonomijas un pašnoteikšanās balstiem, nemaz nerunājot par to, ka zemnieki vispirms pabaro paši sevi, ir pašpietiekami, vienlaikus pabarojot no viņiem atkarīgo pilsētu. Un mūsdienās, vismaz pagaidām, cilvēks joprojām primāri ir atkarīgs tieši no sava vēdera. Buka kungs visai burtiskā nozīmē nespētu šo tekstu uzklabināt, ja kāds zemnieks viņam jau laikus ar savu darbu un zemi - un piesaisti šim no darba un zemes izrietošajam dzīvesveidam - nebūtu sagatavojis rīta maizi, desu, pienu utml.

5. Jebkuram ar veselu saprātu apveltītam cilvēkam jau no iecitētajām Baloža atziņām kļūst skaidrs, cik aptaurēts un netieši ļeņinisks šis sociķis ir bijis. "šajos platuma grādos ar tik mitru klimatu un īsu veģetācijas periodu šāda veida lauksaimniecība nevar būt ekonomikas pamats" - nopietni??? Tieši LV ģeogrāfija - kā jau vēsture rādījusi un kā visas iekarotājtautas atzinušas - ir vispateicīgākā lauksaimniecībai, nevar salīdzināt ne ar Igauniju, ne Somiju, pat ne ar rakstā minēto Šveici. Turklāt brīdī, kad Balodis to raksta, jau sen LV teritorijā lauksaimniecība bija no ekstensīvās pārgājusi uz intensīvo. Bet ko var gribēt no ekonomiskā determinisma - kura sekas brīnišķīgi pieredzēja austrumu kaimiņvalsts un kura sekas ilgtermiņā jutīs (un politisko konsekvenču ziņā jau izjūt) arī lielkapitalizētie rietumi. Tieši tāpēc jau pastāv valsts kā politiski ideoloģisks uzstādījums, rīku un sviru sistēma, ar kuras palīdzību mazināt ekonomiskā determinisma sekas; paradoksālā kārtā ekonomiskais determinisms sevi apēd, un laba ekonomika, kā vēsture to neskaitāmas reizes parādījusi, ir iespējama tikai pareiza sabalansētībā ar labu politiku, atstāj ekonomiku pašu par sevi un čiks vien būs, tāpat atstāj arī politiku bez piesaistes materiāliem jautājumiem un arī čiks vien būs.
Dīvaini, ka autors pat neapzinās, cik smieklīgi ir LV traktoru skaitu salīdzināt ar Dānijas traktoru skaitu - zemes, kuras par spīti ģeogrāfijas līdzīgumam, ir ar krasi atšķirīgu vēsturi, t.sk. agrārajos jautājumos, nemaz nerunājot par to, ka Dānija nepiedzīvoja karu un iedzīvotāju tur bija ievērojami vairāk. Varbūt mazāk jālasa Baloža fantāzijas? Par Ulmani var spriest visādi, tāpat arī par agrārās reformas īstenošanas gaitu (te jāpiekrīt niedristiem, ka bija nepieciešams lielāks kompromiss ar pilsonību un muižniecību), bet ieliktie citāti par pretestību zemes un lauku darba (tātad vesela dzīvesveida, vesela oikos) reducēšanai tikai uz tīru, bezkaislīgu, atsvešinātu tirgus preci, turklāt nacionālo interešu vārdā (jo zeme ir nacionālās valsts pamats) - pilnīgi desmitniekā, un jo sevišķi aktuāli šodienas globālo norišu ietvaros. Šai Ulmaņa izteikai piekristu Tramps, vidējais anglis, Orbans, poļi, franči utml, tātad moderna un aktuāla ideja, kas nebūt nav tas pats, kas sociālisms.

6. "Masveidā ievest (piebildīsim, sezonālos) viesstrādniekus" - masveidā, nopietni? No kurienes gan saimnieki ņēma to naudu, lai "masveidā" maksātu algas viesstrādniekiem? Pretstatā Strangas spekulācijām, kas balstās selektīvā skaitļu atlasē un vienpusējā šo skaitļu interpretācijā, pietiek paskatīties uz Kurzemes un Zemgales vecsaimniecību un jaunsaimniecību apbūvi, lai saprastu, cik tieši ļoti stagnējoša vai nestagnējoša ekonomika bija. Nezkāpēc 30to gadu otrajā pusē Latvija atkal ekonomiskā ziņā tiek apskatīta vakuumā, neņemot vērā ap jaunu mikroekonomisko krīzi Eiropas mērogā, nemaz nerunājot par ārpolitiskajām norisēm, kaimiņiem un kaimiņvalstu ekonomikām (autoritārisms, protekcionisms, korporatīvisms, dotācijas, khem, bija 80% Eiropas), bez šaubām, ietekmēja galīgos datus, drīzāk būtu jāpriecājas, ka PAR SPĪTI nevienkāršajai situācijai, Ulmaņa ekonomika ar visiem ekscesiem darbojās tīri labi un, ja ne okupācija, būtu izvērtusies tīri ok, ar cerību, ka atgriežoties reformētai parlamentārajai iekārtai ar stipru prezidenta institūciju viss būtu turpinājies normālās sliedēs.

7. Jebkurš piekritīs, ka konkrētu nozari padarīt atkarīgu no valsts dotācijām un iejaukšanās nav diez ko gudri, Hajeks un visi citi neskaitāmas reizes parādījuši, ka valstij tā rezultātā katru gadu nāksies ieguldīt arvien vairāk naudas šīs nozares stutēšanā. Taču grūti saprast, kāds tam sakars konkrētas nozares, šajā gadījumā, lauksaimniecības mazspēju vai neefektivitāti - slinkošanu jau izraisa tieši dotācijas, nevis pašas nozares iekšējās likumsakarības. Šis empīriskais un pragmatiskais novērojums gan nenozīmē tūlītēju ticības apliecinājumu ekonomiskajam determinismam un vesela dzīvesveida, dzīves attieksmes reducēšanai uz pliku "tirgus preci", tas nozīmē, ka valstij nacionālo interešu vārdā (un valsts kontinuitāte, valstsgriba, pamats ir vistiešākajā nozīmē joprojām sajūgts ar zemniecību) vienkārši jārīkojas gudrāk. Atjaunotā Latvijas valsts, pakļaujoties ES diktātam un uzpūstai fascinācijai ar ekonomisko determinismu (savā ziņā 45 gadu valsts industriālo lielsaimniecību mentalitātes iznākumā), to nav darījusi un atkārtoti ir sistēmu iekārtojusi par labu lielsaimniecībām, tādējādi iešaujot sev kājā un apšaubot vienu no galvenajiem iemesliem un pamatiem, kāpēc šī valsts vispār tika nodibināta. Protams, ka ekonomika pārvarēs stagnāciju, mazinot nesaprātīgu valsts līdzekļu un sviru lietojumu iejaucoties ekonomikā - un tieši šajā gadījumā tas nozīmēs izbeigt valsts sistēmisko atbalstu lielsaimniecībām, ļaujot rīdziniekiem atgriezties pie saknēm un saimniekošanas laukos. Urbanizācija ir kaut kas novecojis, tik ļoti 19. un 20.gs. Nākotne ir laukos un decentralizācijā, izbeidzot apsēstību ar skaitļiem un dehumanizāciju.

8. Ir jāizbeidz šis 19.gs. uzsāktais šķiru karš, kam līdzi nāca pilsētu karš pret laukiem. Laucinieki vienkārši grib, lai atsvešinātie un izkurtējušie pilsētnieki ar savām fantāzijām liek viņus mierā. Kurpniekam nav nekāda sakara ar lauksaimniecību. Mašīnbūvei un kurpei nav nekāda sakara ar dzīvošanu uz vietas, laikapstākļiem, dabas ritumu un noteiktu dzīvesveidu. Zemnieks elpo, bet mašīnas piedēklis vergo un grimst resentimentā. Krievijas lielākā 20.gs. nelaime ir tieši masīvais karš pret zemniekiem un viņu "tumsonīgo iracionalitāti", karš, kura tika pārmests tālāk arī uz samērā turīgo Latviju, kur līdzīgu karu 20tajos gados ar parlamentārās iekārtas palīdzību sociāldemokrāti (pilsētnieku mazākums) mēģināja izvērst pret zemniecību.

Gala verdikts: autors pieļauj vienu no tipiskākajām spekulatīvo vēsturnieku kļūdām - anahronismu.

kuģis
pirms 3 mēnešiem
Buka kungs, vēl bez visa pārējā lielkapitālistu bulšita, sāksim kaut vai ar to, ka pastorālisms kā pasaules redzējuma veids un žanrs ir sastopams jau pie sengrieķiem, bet popularitāti gūst tieši Romā. 

kuģis
pirms 3 mēnešiem
Ā, pareizi, jūs turklāt kā uz kaut ko objektīvu, atsaucaties uz sociālistu Balodi. Nu, viņa sapņainās valsts lielsaimniecības redzēja jau padomji. Savukārt apgalvot, ka LV šobrīd ir nepieciešams vēl vairāk lielsaimniecības un mazo-vidējo zemnieku galīga "sakulakošana" (kā līdzīgu darbību arī sauca noteiktas mentalitātes pilsētu inteliģences pārstāvji) - laikā, kad daudzos novados visa zeme pieder kādiem 2-3 "uzņēmējiem" (starp zemnieku un uzņēmēju ir milzīga atšķirība) ir, maigi izsakoties, ļaunprātība. Ritenis nav divreiz jāizgudro, tas pats Ulmaņpapus, no personīgās pieredzes skolojoties aizjūrās, ļoti labi zināja, cik liels posts ir Amerikāņu tipa industriālās megalielsaimniecības.

Kārlis Vērdiņš
pirms 3 mēnešiem
Kad Blaumanis rakstīja savas "ludziņas", kā tas šeit nievājoši teikts, tad 70% Latvijas iedzīvotāju dzīvoja laukos. Un Poruka "rīmes", kā tas šeit nievājoši teikts, man kaut kā neiet kopā ar lauku idealizēšanu - Poruks tomēr bija švītīgs pilsētnieks, kura galvenā tēma bija indivīda pārdzīvojumi. Cita lieta, ko ar viņu darbiem darīja vēlāk, bet tā droši vien nav viņu atbildība.

Jānis Rābants
pirms 3 mēnešiem
Katram pilsētniekam ir tiesības izteikties par lauku dzīves ekonomisko pamatotību. Tomēr jāatceras, ka dzīvei vispār nav ekonomiskā pamatojuma. Lauku ainava, kas tik ļoti visiem patīk, ir tikai darba rezultāts, un arī cilvēks ir šīs ainavas elements.

Eikasija Asija
pirms 3 mēnešiem
"Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas nacionālromantiskās pasauluztveres aktualizācija (..) postmodernās kultūras kontekstā kļuva par valsts nacionālās politikas sastāvdaļu." Vat-ē-fak postmodernisms pirmskara Latvijas laikā??? Tas pirmais iebildums. Otrais. "Blaumaņa ludziņas, Poruka rīmes". Šķiet, nu jau literārais mantojums vainīgs ne vien nelāga nacionālā rakstura formēšanā, bet arī ekonomiskajās neizdarībās. Lai būtu. Bet, lai argumentēti noniecinātu Poruka un Blaumaņa daiļradi, tam nepieciešams veltīt vismaz atsevišķu rakstu. Bet šitā, uzspļaut uz galvas garāmejot... Pārējais tak +/- tiek argumentēts.
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies