Janis Rozentāls. Ganu meita. No albuma "Ainas no latviešu tautas dzīves". 1896
 
Komentārs
20.02.2018

Pastorālisms

Komentē
11

"Tā šī māja pārtika pati no saviem tikumiem un laukiem, nekārodama pat ārpasaules Dieva, jo Viņš dusēja uz tās palodām, ieaudies visā tās kārtībā." (Edvards Virza "Straumēni")

"Mūžu mūžiem latviešu tautas šūpulis karājies zemnieku mājās, (..) Zemnieku ģimene pildījusi tos robus, kas tautā cirsti daudzajos pagātnes karos, mēra un bada gados, krustceļos starp jūru un Daugavu. Ja iznīcinās zemnieka māju ar tās labajām tradīcijām, tad zudīs tautas gudrais padoms un tā izgaisīs internacionālos putekļos. Lauku māja ar daudzu bērnu smiekliem ir tautas dzīvības avots. Ja avotu aizbērs, – tauta ies bojā. Ciešāk pie zemes, ciešāk pie mājas – tādam likumam jāvalda mūsu zemē." (Ādolfs Erss, Kalnieši. // Diogena precības)

Astoņpadsmitais gadsimts Eiropā beidzās, atnesis ne tikai milzīgas politiskas un ekonomiskas pārmaiņas, bet arī ar jauna pasaules skatījuma parādīšanos – romantismu un no tā izrietošo pastorālismu kā mītu par ideālo dzīvi ārpus pilsētas, tuvāk dabai. Izglītotajā sabiedrības daļā dzima kardināli jauns skatījums par dabu un cilvēku – pirms tam cilvēces vēsturē nekā tamlīdzīga nebija –, mainījās percepcijas par ainavu, radās ainavu estētikas koncepcija. Bērks [1], pēc viņa Kants [2] definēja divas pretējas izjūtas, kuras cilvēks var piedzīvot ainavās: diženums un skaistums. Diženums ainavā tika saistīts ar mežonību, varenību un spēku dabā: pretstatā dārziem, parkiem un pastorālām ainavām, kurās piedzīvojums ir estētiska bauda un mīlestība. Idejas par skaisto un diženo tika paplašinātas ar gleznainību un asociācijām. Skaidras, mierīgas krāsas, mazas pārmaiņas, gludums un rafinētība raksturo skaistas ainavas. Gleznojamas ainas nu uzskatīja par vērtīgākām nekā tās, kurām nebija gleznainu īpašību. Daba kā pozitīvā kvintesence tika pretstatīta urbānajai videi kā visa nedabiskā un sliktā koncentrēšanās vietai.

Diemžēl, runājot par ideju paradigmu izmaiņām kultūrā, bieži vien aizmirstam, ka tās radās visai šaurā sabiedrības slānī, proti, aristokrātijā un turīgajā pilsonībā. T.i., sociālajās grupās, kam bija formulēta skaistuma izpratne un gaume, kuru dzīvesveidā arhitektūrai un videi bija liela loma. Tie bija tie ļaudis, kam piederēja zemes īpašumi, kuros iekārtot ainavu dārzus, un, galvenais, kam bija brīvais laiks un līdzekļi apceļot (šajā laikā radās arī tūrisms kā skaistu vietu apceļošana un apjūsmošana) kontinenta skaistākās vietas, aprakstot, apdzejojot un gleznojot ainavas, bet saulainā laikā apmeklējot zemnieku laukus un atsperratos aizgrābti jūsmojot par laucinieku dzīves tuvību dabai. Līdzīgi kā Jaunās pasaules iezemieši, romantisma vilnī zemnieki elites acīs no šmucīgiem puslopiņiem pārtapa par "cēlajiem mežoņiem", proti, civilizācijas nesabojātiem dabas bērniem, kas dzīvo saskaņā ar dabu, respektē dabas spēkus, sargā savas paražas, kam piemīt īpašas zināšanas un intuīcija. Protams, paši zemnieki to nenojauta, viņi vienkārši dzīvoja, sūri strādāja un pa laikam brīnījās par ekipāžās garām braucošajiem dīvainajiem pilsētas kundziņiem, kas nezin kāpēc aizgrābti dveš, vērojot ikdienišķu siena pļavu. Bet tas jau cits stāsts.

19. gs. otrajā pusē romantikas estētikas un stila aktualitāte nacionālromantisma t.s. tautiskās atmodas formā pieņēmās spēkā t.s. jauno kultūru tautās Austrumeiropā, t.sk. arī mūsdienu Latvijas teritorijā. Jaunlatviešu centieni veidojās kopējot t.s. Jaunās Itālijas, Jaunās Polijas un Jaunās Vācijas nacionālromantisma kustības, kuras 19. gs. 60.–70. gados centās veidot savas neatkarīgas valstis, citur sekmīgi, citur ne. Protams, Vidzemē un Kurzemē neviens par savu valsti vēl nedomāja, bet vēlme līdzināties vecajām Eiropas nācijām gan bija. Un te galvenais bija rast pēc iespējas senākas saknes. Tā kā sakņu meklēšana sakrita ar t.s. nacionālo atmodu, tās tika meklētas nevis Livonijas bruņniecības slavas vainagotajā vēsturē vai Kurzemes un Zemgales hercogistes spozmē, bet gan etnicitātē, t.i., latviešu kā zemnieku kārtas pagātnē, folklorā un etnogrāfijā (kur vācbaltiešu etnogrāfi bija jau veikuši krietnu vākumu – bija materiāls, ko izmantot).

Šajā jautājumā sakrita gan vācbaltiešu, gan latviešu inteliģences skatījums. Muižnieki aizrāvās ar pastorālu parku ierīkošanu, pilsonība (gan vācu, gan latviešu) ar atpūtas muižiņu un vasarnīcu iegādi, kur pavadīt vasaras tuvāk pie dabas. Kopējot vācu birģeru romantisma idealizēto zemnieku dzīvi ideālajā lauku ainavā, arī jaunlatviešu inspirētajā literatūrā un mākslā ienāca ideālā "latviešu zemnieka" tēls, ar to saprotot ne tik daudz konkrētus lauksaimniekus, cik izdomātu pastorālu dzīvesveidu un savstarpējās attiecības. Ar zemnieku reālo dzīvi tam bija maz sakara, t.i., noritēja dzīves pamatvērtību izdomāšana un modelēšana, kopjot selektīvi atlasītas asociācijas un stilistiskas alūzijas ar savu mītiski vēsturisko prototipu. Pilsētas ikdienas dzīves eksistenciālie, politiskie, kultūras un sociālie apstākļi pilsētnieku acīs nemitīgi pastiprināja viensētas lauku tēlu kopā ar "latviskumu" kā galveno Latvijas ainavu modeli. Pat nedaudzie reālie lauku dzīves atspoguļojumi, piemēram, brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikos", nemainīja kopējo tendenci.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas nacionālromantiskās pasauluztveres aktualizācija jau jaunā stilistiskā retrospektīvisma veidolā postmodernās kultūras kontekstā kļuva par valsts nacionālās politikas sastāvdaļu. Zinātnē ar Latvijas vēsturi tika saprasta tikai latviešu kā zemniecības vēsture, kultūrā – tikai latviešu kā zemnieku kultūra utt. Pat skolās (turklāt nevis lauku, bet gan pilsētas skolās, kuru audzēkņi turpmākajā dzīvē dabu redzēs labi ja pa vilciena logu vai viesos pie attāliem radiem) obligātajā programmā iekļāva stāstus par zemkopību kā visa pamatu, kā arī dažādu sakņaugu audzēšanas pamatprasmes. Kārļa Skalbes pasakas un dzeja, Blaumaņa ludziņas, Poruka rīmes un Edvarta Virzas utopiskie "Straumēni" jau arhetipiskā līmenī nostiprināja idejas par idilliskās lauku dzīves un ainavu pamatu latviešu tautas mentalitātē. Šī esot lauksaimniecības valsts, kurā zemniecībai ir galvenā loma kā vienīgajam glābiņam saimnieciskajos un politiskajos sarežģījumos. [3] Pēc 15. maija apvērsuma zemniecības izcelšana kļuva par vienu no nacionālās politikas propagandas stūrakmeņiem. Autoritārā nacionālisma ideoloģija izcēla ideālo zemnieku kā saimnieciskās un politiskās dzīves galveno figūru: kā piemēru citām iedzīvotāju šķirām un grupām. Zemnieka tēls tika atkal un atkal idealizēts un mitoloģizēts, tā loma bez mēra pārspīlēta. [4] Zemnieki kā visskaidrāk pasauli redzošā tautas daļa, kuru skatu uz pasauli nav aizmiglojusi urbānā pilsētvide, esot nacionālisma un nacionālās valsts, "mūžīgās Latvijas" garanti, latviskuma un latviešu kultūras glabātāji, pat "latviešu aristokrātijas un rases tīrības" iemiesojums. Zemnieku sēta esot tautas dzīvības avots, kas nedrīkst tapt aizskarts, pakļauts kapitālisma likumsakarībām.

Protams, skeptiskas balsis skanēja arī agrāk, taču nespēja pārvarēt inerci virzībā uz nacionālromantisma inspirēto lauku dzīves idealizāciju un lauksaimniecības idealizēšanu kā "zemes sāli". 20. gs. sākumā visnopietnāk un argumentētāk pret to publiski iebilda ievērojamais ekonomists Kārlis Balodis [5], aicinot beigt vaimanāt par "lauku izmiršanu", jūsmot par "savu kaktiņu, savu zemes stūrīti", bet gan atteikties no jau tolaik novecojušajiem jaunlatviešu ideāliem un vēlmes ekonomiku pakārtot ideoloģijai. Ja nemaldos, jau tālajā 1908. gadā viņš aicināja beigt ņemties ar zemnieku sīksaimniecību [6] apjūsmošanu – šajos platuma grādos ar tik mitru klimatu un īsu veģetācijas periodu šāda veida lauksaimniecība nevar būt ekonomikas pamats –, laiks iet laika garam līdzi, vajagot domāt par nākotnes perspektīvu, proti, orientēties uz lielsaimniecībām laukos un vieglo rūpniecību pilsētās kā ekonomikas pamatu.

Desmit gadus vēlāk viņa sašutumu izraisīja agrārreforma, kurā tika nacionalizētas un likvidētas ražojošās lielsaimniecības (muižas), iznīcināta to tehniskā infrastruktūra, bet zeme sadalīta daudzās knapi sevi uzturēt spējīgās sīksaimniecībās. Tā bija lielākā aplamība, kādu vien var iedomāties, kas atsvieda Latvijas lauksaimniecību par gadsimtu atpakaļ un nolēma stagnēšanai. Salīdzinājumam: tuvējā Dānija un Austrumprūsija ar praktiski identiskajiem klimatiskajiem apstākļiem, kurās dominēja zemnieku lielsaimniecības, bet strādājošo skaits uz 100 ha aramzemes bija divas reizes mazāks nekā Latvijā un kuru lauksaimniecība 19. gs. otrajā pusē bija vienā līmenī ar Vidzemes un Kurzemes lauksaimniecību, jau 1928. gadā bija jau ievērojami apsteigušas Latviju lauksaimniecības ražīguma (2–3 reizes) un tehniskā aprīkojuma (15–20 reizes: 1939. gadā latvijas zemniekiem bija aptuveni 900 traktoru, kamēr Dānijā jau 1923. gadā bija reģistrēti 2005 traktori) ziņā. [7] Diemžēl Balodī un citos ekonomistos neviens neklausījās. Kā Ulmanis 1937. gada 4. februārī no tribīnes teica Latvijas Lauksaimniecības kameras Galvenās komisijas sēdē: "Tiem ļaudīm, kam pieder politikas vadība valstī, lai neviens neiedrošinās pa kājām pīties, kad viņi taisa savu saimniecisko politiku un diktē saimniecībai to, kas tai jādara." Lauku mājas esot zemnieku ģimenes mūža un paaudžu mītnes un tautas dzīvā spēka mūžīgais avots. Tāpēc jāaizkavē gruntniecības zemes un māju pataisīšana par tirgus preci. Lauksaimniecība esot "mūsu nacionālā darba nozare", kura jāaizsargā ar protekcionismu, lētiem kredītiem un dotācijām. Tā esot nozare, kas pilnībā pakļaujas nacionālajai idejai, tai jāpastāv kā "lauksaimniecībai lauksaimniecības dēļ". [8]

Latviešu zemniecības idealizācija un balstīšana valsts politikas līmenī ar zemes piešķiršanu, dotācijām un garantētām iepirkuma cenām noveda pie likumsakarīga rezultāta, proti, ekonomikas stagnācijas.

Darbaspēka proporcijas tika izjauktas, zemi saņēmušie bijušie laukstrādnieki labāk ņēmās pa savu zemes stūrīti, kas knapi uzturēja pašus. Sīksaimniecībās dzīvoja vairāk strādājošo, nekā bija iespējams racionāli izmantot (1929. gadā 377 051 cilvēks laukos dzīvoja saimniecībās, kuras bija līdz 10 ha lielas, savukārt 1937. gadā 16% jaunsaimniecību – 44 078 – bija līdz 1 ha lielas!). Visai drīz darbaroku deficīts bija tik liels, ka nācās masveidā ievest viesstrādniekus no Lietuvas un Polijas, bet valdībai nācās kalt plānus par iespējamu pilsētnieku piespiedu sūtīšanu lauku darbos. [9]

Nopietnu eksporta preču bija maz sviests, kokmateriāli, bekons un lini, kuru cena pasaules tirgū kritās. Taču zemniecību bija jābalsta, jo tā esot mūsu viss. Tā nu, piemēram, sākot ar 1930. gadu, rudzi tika iepirkti no zemniekiem par 215268 Ls/t, kvieši par 275339 Ls/t, savukārt labības cenas pasaulē bija daudzkārt zemākas (piemēram, rudziem Londonas biržā pārdošanas cena bija aptuveni 80 Ls/t). 1934. gadā Zemkopības ministrijas Labības biroja noliktavās bija uzkrājušās 60 000 t kviešu un 70 000 t rudzu (glabāšana izmaksāja 12 Ls/t), ko tā arī nebija izdevies pārdot. Tas pats notika ar bekonu un sviestu. No 1931. līdz 1934. gadam dotācijās sviesta iepirkšanai tika iztērēti 31 550 000 Ls. Laikā no 1928. līdz 1933. gadam dotācijās linu iepirkšanai no zemniekiem tika iztērēts 18 872 000 Ls no valsts budžeta, uzpērkot linus par 1200 Ls/t, bet pārdodot Londonas biržā par 700 Ls/t. Visa zemnieku saražotā produkcija tika uzpirkta par valsts noteiktu maksu, kas ievērojami pārsniedza tās tirgus vērtību. 1934./1935. gada budžetā piemaksām tika paredzēta tam laikam fantastiska summa 56 486 Ls , bet 1935./1936. gada budžetā – jau 40 000 000 Ls. Turklāt, kaut bija ievērojama izaudzētās labības pārprodukcija valdība vairākkārt aicināja samazināt sējumu platības –, maizes cepšanai nācās importēt daudz kvalitatīvākus graudus, jo pašu mājās izaudzētā kvalitāte lika vēlēties kaut ko labāku (pat daļu lopbarības graudu nācās iepirkt no Dānijas).

No kaut kurienes lauksaimniecības uzturēšanai naudu vajadzēja ņemt: tas radīja milzīgu slogu rūpniecībā un tirdzniecībā, ievērojami bremzējot arī šo nozaru izaugsmi. Lauksaimniecību pārņēma stagnācija neviens necentās uzlabot saimniekošanu un darba ražību, modernizējot darbarīkus, tehniku, mēslošanu, jo, lai kāda būtu raža, valsts garantēti to uzpirks. Sfērā bija nodarbināts valsts iedzīvotāju vairākums, taču nacionālajam kopproduktam lauksaimniecības devums bija divas reizes mazāks nekā no rūpniecības un tirdzniecības.

Aina nav pārāk rožaina, un katram ir skaidrs, ka tas viss nav diez ko saimnieciski – var uzturēt kādu tautsaimniecības nozari, taču to nevar darīt mūžīgi, jo agri vai vēlu nauda beidzas, ja nav neviena, kas to nopelna.

Diemžēl koncepcija par lauksaimniecību un zemniecību kā "tautas dvēselisko pamatu" ir tik dziļi iesēdusies cilvēku prātā, ka neviens neuzdrošinās pacelt roku pret šo "svēto govi". Arī mūsdienās tiek kāpts uz tā paša grābekļa, un nacionālās idejas trubadūru publiski paustās pasāžas daudz neatšķiras no romantizētajiem lauku atainojumiem trīsdesmito gadu nacionālromantiķu literatūrā, pēckara trimdas rakstos vai nostalģiskas nezināšanas izkrāšņotas tautiskas jūsmošanas t.s. Atmodas laikā. Diemžēl šī mīta uzturēšana prasa arī reālas izmaksas. Tā, pateicoties Lauku atbalsta dienestam, 2017. gada atbalsta apjoms lauksaimniekiem bija nieka 591 500 000 eiro. Ar katru gadu izmaksas tikai pieaug (jau pēc pāris gadiem beigsies barošanās no Briseles siles, un tad viss izmaksu smagums gulsies uz pašu pleciem):

Bet, dabā dzīvojot no lietus, sniega, krusas vai saules, no atbalsta saņemšanas neizvairīties. Daudzi gan klusu virtuvē burkšķ: kaut kas tajā visā neštimmē, jo galu galā būt par zemnieku ir tāds pats bizness kā būt par kurpnieku vai profesionālu sportistu, taču atklāti neviens neuzdrošinās piecelties un skaļi vaicāt, kāpēc kurpniekam neviens nekompensē to, ka labu laika apstākļu dēļ cilvēki neiet pie viņa apavus lāpīt, bet tenisistam – ka korts bijis slapjš un slidens, par kausu paredzētais miljons gājis secen.

Protams, ja lauksaimniecību pielīdzinātu citām uzņēmējdarbības nozarēm, daudzi sīkzemnieki bankrotētu, kļūtu par laukstrādniekiem vai dotos uz pilsētu, lai iekļautos rūpniecībā. Toties izdzīvojušie uzpirktu zaudētāju zemes un veidotu nopietnas lielsaimniecības, bet tās, kā to postulēja iepriekš pieminētais prof. Balodis, jau būtu spējīgas konkurēt un pelnīt. Piemēram, Šveicē mūsdienās ar lauksaimniecību nodarbojas knapi 3% iedzīvotāju (vēl pirms gadiem 60 bija savi 25%), bet tas nedz traucē par Alpiem pajūsmināties, nedz liek nacionālo identitāti zaudēt.

Manā bērnībā daudz tika skandināts un visu ignorēts sauklis: "Ekonomikai jābūt ekonomiskai!" Pēdējā laikā sāk šķist: kaut kas tajā sauklī tomēr ir. T.i., kaut nekā nejēdzu no tautsaimniecības, aizvien biežāk uzmācas doma, ka varbūt ir jēga atmest 150 gadus veco infantilo jūsmošanu par "tautas dzīvā spēka mūžīgo avotu", uztvert lauksaimniecību par tādu pašu uzņēmējdarbību kā visas citas ne labāku, ne sliktāku –, bet dabas dailes izjūtā atgriezties pie tās pirmsākumiem, kur tā radās, t.i., tās apjūsmošana tika izdomāta pilsētnieku vidē un bija domāta tiem, kas pavada atvaļinājumu vasarnīcā laukos, sēņojot, ogojot un izkopjot apkārtnes ainavu. Savukārt ekonomika bez šāda sloga varbūt spēs beidzot pārvarēt stagnāciju. Manuprāt, par to ir vērts padomāt.

[1] Burke, E. Philosophical Enquiry into the Origin of our Ideas of the Sublime and Beautiful. Oxford: Basil Blackwell, 1987 (pirmizd. 1757).

[2] Kant, I. Observations on the Feeling of the Beautiful and Sublime. Berkeley: University of California Press, 1965 (pirmizd. 1764).

[3] Virza, E. Laikmeta dokumenti. Rīga: Zemnieka Domas, 1930, 368. lpp.

[4] 15. maija Latvija. / zin. red. Feldmanis, I. Rīga: Latvijas mediji, 2017, 165. lpp.

[5] 18641931. Krievijas impērijas Zinātņu akadēmijas lielās zelta medaļas un Dmitrija Tolstoja prēmijas laureāts, Palestīnas valsts saimnieciskās uzbūves plāna autors, Vācijas Kara ministrijas ekonomiskais padomnieks un pēckara Vācijas saimniecības atjaunošanas plāna izstrādātājs, viens no Latvijas Universitātes dibinātājiem, vēlāk Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes profesors, Saeimas deputāts.

[6] 1901. gadā Kurzemē no aramzemes kopplatības lielsaimniecībām (muižām) piederēja 36,3%, bet zemnieku sīksaimniecību īpašumā – 60,7%. No: Mieriņa, A. Agrārās attiecības un zemnieku stāvoklis Kurzemē 19. gs. II pusē. Rīga: Zinātne, 1968. 108. lpp.

[7] Balodis, K. Latvijas saimniecība pie spējīgas un pie nespējīgas valdības. Rīga: P. Zālīte, 1931 (1928).

[8] Lipša, I., Stranga, A., Taurēns, J., Zunda, A. 15. maija Latvija. / zin. red. Feldmanis, I. Rīga: Latvijas mediji, 2017, 63. lpp.

[9] Darba Centrāle. // 15. maija Latvija. 191.238. lpp.

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
11

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!