Foto - Kristina Nunjesa
 
Raksti
27.04.2017

Pašportrets kā terapija

Komentē
0

Šonedēļ kinoteātrī "Kino Bize" notiks Pasaules filmu festivāls, kas piedāvā skatītāju uzmanībai aktuālo dokumentālo kino no dažādām zemeslodes malām. Viena no festivāla īsfilmām – "Brīnumzeme: māksla kļūt par cilvēku" [1] – parāda spāņu fotogrāfes Kristinas Nunjesas (Cristina Nuñez)darbu narkotiku rehabilitācijas projektā ar Mančestras toksikomānu grupu. Pagājušogad "Erasmus" prakses laikā vairākus mēnešus strādāju par viņas asistenti gan ikdienas darbos studijā Barselonas piepilsētā Granoļersā, gan pašportretu darbnīcās ar cietumos un "brīvībā" dzīvojošiem cilvēkiem Itālijā, Spānijā un Norvēģijā. 

Pirmo reizi sastapos ar Nunjesas daiļradi, kad 2014. gadā saņēmu piedāvājumu vadīt pašportretu darbnīcu Jelgavas vīriešu cietumā un meklēju metodiskus materiālus internetā. Atradu Nunjesas pašportetu metodes mājaslapu, noskatījos videomateriālu, kurā fotogrāfe stāsta, kā no personīgās dzīves pieredzes pamazām veidojās pašportretu metode, ko viņa pielieto terapeitiskos un mākslas radīšanas nolūkos. Toreiz gan neizmantoju šo metodi tiešā veidā (likās, ka tur, tāpat kā Dienvidspānijas un Sicīlijas reliģiskajos gleznojumos, pārāk liela loma atveltīta sāpēm un citām smagām emocijām), taču jutos gana iedvesmota, lai sāktu domāt par savu pieeju, kā strādāt ar jaunajiem vīriešiem brīvības atņemšanas iestādē. 

Kristina izmanto fotogrāfiju emocionālo stāvokļu izpētei un atspoguļošanai. Viņa uzskata, ka process, kad cilvēks kameras priekšā izdzīvo sarežģītas emocijas un pēc tam ierauga, izanalizē un pieņem attēlu ar sevi šo emociju varā, ir terapeitisks un palīdz cīnīties ar apspiesto emociju izraisītajām problēmām. Tomēr viņas mērķis ir ne tikai terapija, bet arī bieži visai mulsinošu mākslas darbu radīšana. Jaunībā māksliniece strādāja par modeli. Viņai bija diezgan smaga narkotiku atkarība un nācās pavadīt laiku dažādās rehabilitācijas iestādēs. Pirms Nunjesa izstrādāja savu metodoloģiju, vairāku gadu garumā viņa pētīja pašportreta iedarbību, fotografējot sevi un savu ģimeni. Dalīšanās ar personisko dzīvesstāstu palīdz viņai iegūt cilvēku uzticību, strādājot ar visdažādākajām sociālajām grupām. 

Māksliniecei ir precīzs darba stils, radītajos attēlos ir būtiska ne tikai emocionalitāte, bet arī kvalitatīvs fotogrāfiskais izpildījums. Pašportretu darbnīca sākas ar studijas iekārtošanu, kad atsevišķā telpā tiek uzlikts melnais fons un zibspuldzes, radot ērtu telpu, kurā dalībnieks varēs palikt divatā ar kameru. Melnais fons un klasiska gaismas shēma izceļ varoņus, padarot pamanāmākas vissīkākās detaļas viņu izteiksmē un izskatā un ļaujot apvienot vienā kolekcijā visdažādākajās valstīs un iestādēs veidotos portretus.

 
 

Kristina Nunjesa dod instrukcijas ieslodzītajam T. Ullersmo cietumā Norvēģijā pirms viņa pašportretu sesijas


Pirms individuālās fotosesijas māksliniece dod instrukcijas: izvēlēties vienas no trim emocijām (piemēram, dusmas, izmisums vai skumjas) un izjust šo emociju ienākšanu savā ķermenī, vērojot to fizisko izpausmi un intensitātes pieaugumu. Gadījumā, ja emocijas nenāk, jāmēģina tās simulēt ar atbilstošiem žestiem un mīmiku līdz brīdim, kamēr tās patiešām sāk sajūt. Kad emocijas sasniedz kulmināciju, jāļauj tām izlādēties mēmā kliedzienā un jāieklausās procesa pēcsajūtās. Dalībnieks saņem fotoaparāta palaišanas pulti un paliek divatā ar kameru. Individuālā pašportretu sesija parasti ilgst apmēram pusstundu, un tās laikā cilvēks uzņem piecas fotogrāfijas. Daudz ilgāks laiks tiek veltīts attēlu analīzei un uztverei, strādājot individuāli un grupā. Bieži vien cilvēkam ieraudzīt šos attēlus un atpazīt tajos sevi nav viegli. Analizējot attēlus, daudz uzmanības tiek pievērsts sejas asimetrijai – atšķirībām, kā emociju izpausmes parādās labajā un kreisajā sejas pusē, saistot tās ar teoriju par atšķirībām smadzeņu pusložu darbībā (labajā ķermeņa pusē vairāk izpaužas tas, kas saistās ar racionālo un stratēģijas prasmēm, bet kreisajā – ar intuīciju un iztēli saistītajiem procesiem). Tiek meklēti tēli no mākslas vēstures un mitoloģijas, kuriem varētu būt līdzība ar fotogrāfijās redzamo, un pievērsta uzmanība tam, kādi vizuālās izteiksmes līdzekļi visspēcīgāk darbojas katrā attēlā, kādā veidā vizuāli izpaužas emocionālā trauksme un kur galu galā ir katras fotogrāfijas punctum. No visiem attēliem tiek izvēlēts visspēcīgākais, kuram tad arī piešķir mākslas darba statusu. Pati māksliniece uzskata, ka pašportretu uzņemšanas procesā izpaužas cilvēka neapzinātais un tas gandrīz vienmēr noved pie terapeitiska rezultāta, kas atstāj ilgstošu iespaidu uz cilvēka paštēla uztveri. Tiesa, efekts ne vienmēr izpaužas uzreiz un tīri medicīniski to, protams,  nav iespējams pierādīt.

Pēc individuālajām fotosesijām un attēlu analīzes dalībniekiem tiek dots uzdevums radīt pašportretus kopā ar grupu, veidojot kompozīcijas, kurās viņi paši parādās attiecībās ar pārējiem darbnīcas dalībniekiem. Šādai grupas kompozīciju veidošanai ir daudz kopīga ar drāmas terapiju, tikai sarunas notiek nevis kompozīciju veidošanas un fotografēšanas laikā, bet pēc tam – kad skatās attēlus. Kaut gan ne visiem ir viegli pieņemt to, kādus viņi ierauga sevi fotogrāfijās, parasti dalībnieki piekrīt parādīt savus pašportretus grupai un kopīgi pārrunāt redzēto. Liela daļa cilvēku piekrīt arī parakstīt atļauju izmantot savas fotogrāfijas izstādēs un publikācijās. Tā kā Kristina strādā ar visdažādākajiem cilvēkiem – no skolēniem, korporāciju darbiniekiem, māksliniekiem un mākslas terapeitiem līdz cilvēkiem ar smagām atkarības problēmām un ieslodzītajiem –, izstādot darbus, viņa cenšas sajaukt visu cilvēku attēlus, lai runātu par to, ka spēcīga emocionālā izpausme saistāma ar cilvēka dabu neatkarīgi no vecuma, dzimuma un sociālā statusa. 

Galvenie kritiskie novērojumi par Nunjesas darba metodēm – man joprojām to sāpju un smago emociju likās par daudz, gribējās vietu arī brīvākai un priecīgākai pašizpausmei. Cilvēkiem bieži vien nepietiek tikai ar savas emocionālās pasaules sāpīgo aspektu apzināšanu, vajag pētīt arī personības gaišāko daļu, jo ne visi spēj to sevī ieraudzīt un patiesi novērtēt. Manuprāt, labākos rezultātus var sasniegt, sajaucot abas pieejas. Tāpēc, pildot Nunjesas asistentes pienākumus pašportretu darbnīcā Ullersmo cietumā Norvēģijā [2], ierosināju uzdevumus, kurus īstenoju arī ar jaunajiem vīriešiem Jelgavā: fotosesiju, kurā katrs uzņem pašportretus, izpaužot savus talantus, kā arī fotosesiju, kurā katram, izmantojot pieejamo tehniku un cilvēkus, jāizveido jebkāds attēls, kas nāk prātā. Ja talantu sesijā pārsvarā tika radītas fotogrāfijas, ko pielikt pie sienas, uzdāvināt draugiem vai aizsūtīt radiniekiem, tad brīvās tēmas sesija pārsteidza ar intensīvām idejām. Manuprāt, spēcīgākais attēls, kas tika radīts šīs sesijas laikā, bija foto, kurā viens ieslodzītais, izmantojot tajā dienā atnākušās žurnālistes videokameru, filmēja otru ieslodzīto, kura mute bija aizlīmēta ar līmlenti. Žurnāliste īsti negribēja dot savu kameru, tāpēc viņiem nācās darboties ātri un tika uzņemts tikai viens attēls, kas reflektē par izteiksmes brīvības praktiskajām izpausmēm. Ieslodzītie zināja, ka projekta nosaukums ir "Mēs eksistējam", un piekrita tam, ka viņu attēli tiks publiski izstādīti, taču šiem vīriešiem nebija pārliecības, vai publika ir gatava dzirdēt to, kas viņiem sakāms.



 
 

Ieslodzītais T. Ullersmo cietumā Norvēģijā skatās savus pašportretus


Ullersmo ieslodzītā T. izvēlētais pašportrets





 

Ullersmo ieslodzīto K. un A. radītais attēls


[1] Wonderland: The Art of Becoming Human,rež. Amanda Raveca, Lielbritānija, 2016, 17 min.

[2] Darbnīca notika EEA Grants finansētā projekta "We Exist: Self-portraits in Prison" laikā. Darbnīcas rezultāti apskatāmi tiešsaistes izstādē šeit.

 

Pašportretu darbnīcas noslēguma pusdienas Ullersmo cietumā.



Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0