Mūzika
31.10.2017

Paskaties uz mani tagad!*

Komentē
0

Oktobra sākumā apmeklēju divus koncertus, par kuriem biju sapņojis jau gadiem. 3. oktobrī Parīzes "Zenith" koncertzālē uzstājās Niks Keivs un "The Bad Seeds", bet 9. oktobrī Londonas "O2 Brixton Academy" – viena no, manuprāt, izcilākajām šobrīd aktīvajām grupām "Grizzly Bear".

Visā pasaulē zināmu mākslinieku koncerti man bērnībā un pusaudža gados šķita kā kaut kas tāls un neaizsniedzams. Vēlāk arvien biežāk tādus bija iespējams apmeklēt arī Rīgā un citviet Latvijā, taču tagad ir skaidrs, ka gandrīz visu iespējams aizsniegt – lielākās Eiropas pilsētas savās tūrēs iekļauj teju visi pasaules mūziķi, bet uz tām doties jau sen nebūt nav dārgi, ja visu ieplāno laikus. Tāpat arī biļetes uz koncertiem, piemēram, Nika Keiva gadījumā – maksāja aptuveni tikpat, cik uz kādu koncertu Lucavsalā, bet uz "Grizzly Bear" – vēl divreiz mazāk.

Tātad uz koncertiem var un vajag braukt arī citviet. Kritērijs, ko visa cita starpā iesaku ņemt vērā, izvēloties pilsētu, uz kuru doties, lai klausītos mūziku, ir attiecīgā koncertzāle, atsauksmes par to un ietilpība. It īpaši tagad, kad to visu iespējams sameklēt internetā 5 minūšu laikā. Tā, piemēram, Keivs šīs Eiropas tūres laikā lielākoties uzstājas arēnās (piemēram, Londonā, Prāgā, Berlīnē), kurās ietilpst ap 10 000–20 000 cilvēku, savukārt Parīzes "Zenith" ietilpība ir ap 6000 cilvēku. Koncertos mazākas ietilpības vietās gandrīz garantēti ir labāka skaņa, intīmāka atmosfēra, iespēja komfortabli atrasties tuvāk skatuvei un citas patīkamas priekšrocības. Tā var šķist kā muļķīga atkāpe, taču laika gaitā esmu pārliecinājies, cik būtiski tas ietekmē koncerta pieredzi.

Pērnā gada septembrī tika izdots Nika Keiva jaunākais albums "Skeleton Tree", kuram veltītā tūre sākās šī gada janvārī un beigsies novembrī. Albuma ieraksta laikā notika traģēdija – nokrītot no klints, bojā gāja viņa 15 gadus vecais dēls Artūrs. "Skeleton Tree" nav konkrēts un tiešs veltījums šim notikumam (ierakstu sesijas sākās 2014. gada beigās un ilga līdz 2016. gada sākumam, Artūrs Keivs nomira 2015. gada vasarā) un gan tā dziesmu teksti, gan mūzika šķiet kā abstrakti, grūti kategorizējami izpausmes veidi mežonīgi godīgi atklātām emocijām, kas ir pārāk specifiskas, lai tās iztulkotu stāsta veidā, taču tā kopējā noskaņa tomēr orbitē ap šķietami vissāpīgāko iespējamo notikumu cilvēka dzīvē. Apbrīnojamā kārtā šajā ierakstā sāpes un pārdzīvojums tomēr ir tikai daļa no emocionālā spektra. Tā pamatu drīzāk veido apņemšanās notikušo pārdzīvot – sadzīt pašam un mēģināt dziedēt savu ģimeni. Tādējādi albuma – tādam, kāds tas tika izdots gala formā, – izdošanas motivācija šķiet nevis māksliniecisku ambīciju, bet gan eksistenciālas nepieciešamības caurvīta. Un tas šo ierakstu izceļ ārpus jebkādas konkurences vai konteksta.

Ņemot vērā, ka, šo albumu klausoties, esmu, piedodiet par atklātību, raudājis tik bieži kā nevienā citā atmiņā atsaucamā gadījumā, koncertu gaidīju gan ar prieku, gan rūpēm, jo nekādi nespēju paredzēt, kā šādu materiālu iespējams izpildīt koncertā. Izvēlējos izvairīties no recenziju un atsauksmju lasīšanas.

Pirmās trīs dziesmas – jaunā albuma "Anthrocene", "Jesus alone" un "Magneto". "All the things we love, we love, we love, we lose/It's our bodies that fall when they try to rise/And I hear you been looking out for something to love," – pirmo dziesmu Keivs izpildīja sēžot, taču jau nākamajā cēlās kājās un ieņēma ne tikai skatuvi, bet arī visu zāli. Tieši tagad Keivs izskatās savā visu laiku vislabākajā formā: izgājis cauri karjeras kāpņutelpai, viņš ir vietā, kurā stilu aizēnojis saturs, taču vienlaikus – stils un, vēl svarīgāk, profesionalitāte un meistarība – spēja kontrolēt katru vārdu, kustību, noti – ir kļuvusi par neatņemamu viņa daļu.

Keivam šobrīd ir 60, mūzikā viņš darboties sāka 70. gadu sākumā, attiecīgi viņa koncertu pieredze veidojusies jau vairāk nekā 40 gadu garumā. Viņš ir viens no dažiem joprojām dzīvajiem rokmūzikas "frontmeniem" – ikona, dendijs, mītisks tēls –, un lielu daļu viņa pievilcības veido tieši viņa fiziskā persona, līdzīgi kā Džimam Morisonam, Deividam Bovijam, Fredijam Merkūrijam un citiem. Katrs histēriskais un katrs nosvērtais Keiva rokas vēziens koncertā strādā kā diriģenta kustība – ne tikai fenomenālajiem "The Bad Seeds" mūziķiem, bet arī noskaņai, kura vieno vairākus tūkstošus cilvēku vienlaicīgi.

Vakara programmu turpināja 2013. gada albuma "Push The Sky Away" ikoniskais eposs "Higgs Boson Blues" un turpmāk – sirdi plosošākās un zīmīgākās dziesmas no visas daiļrades: "The Ship Song", "The Weeping Song", "From Her To Eternity", "Into My Arms", "Mercy Seat" u.c., kurās Keivs apliecināja savu gotiskā kovboja aristokrātiju. Taču vēl spēcīgāk par pārējo tomēr izskan nesenākais materiāls – visa nesaprastā himnas "Jubilee Street" eksplozīvā kulminācija, jaunā albuma satriecoši sāpīgais skaistums. "Higgs Boson Blues" klusā daļa, kurā Keivs uzguļas skatītājiem, piespiež kāda roku sev pie krūtīm un čukst: "Can you feel my hearbeat? A boom, boom, boom," zālei, kas vienlaikus apklust pilnībā. Un grandiozais fināls ar "Push The Sky" tituldziesmu, kuras laikā Keivs, protams, melnā uzvalkā tērpts, ceļo cauri visai zālei, cauri skatītājiem, dziedot: "And some people say it's just rock and roll/Oh but it gets you right down to your soul." Un tajā brīdī caur viņu pasauli piepilda kaut kas dievišķs, neticams, neatkārtojams.

Savā uzstādījumā absolūti pretēju koncertu sagaidīju pēc nepilnas nedēļas, kad uz "Brixton Academy" skatuves kāpa "Grizzly Bear". Pretēju, jo Niks Keivs ir ekspresīvs solists, bet "Grizzly Bear" – introverta četrotne, kuru izvietojums koncertā ir taisna līnija vairāku metru dziļumā no skatuves malas.

Lai arī dinamika un uzstāšanās stils "Grizzly Bear" gadījumā ir tik absolūts pretmets Keivam, tas nemazina emocionālo jaudu, kāda piemīt mūziķiem, un attiecīgi, arī koncerta pieredzi. Augustā tika izdots piektais grupas albums "Painted Ruins", un mūziķiem izdevies visas līdzšinējās karjeras garumā noturēt kvalitātes līmeni augšupejošā līknē – katrs ieraksts ir pārdomāts, izjusts, atšķirīgs un patiesi labs no sākuma līdz beigām. Ansambli veido četri dalībnieki – Eds Droste (galvenais vokāls, brīžiem – taustiņi, ģitāra), Daniels Rosens (vadošais vokāls daļā dziesmu, ģitāra, taustiņi), Kriss Teilors (basģitāra, bekvokāls) un Kristofers Bērs (bungas, bekvokāls). Koncertos pievienojas piektais dalībnieks, kas skatuves dziļumā paslēpies sintezatoru konstrukcijā.

"Grizzly Bear" mūziku īsumā norezumēt ir sarežģīti – ne tikai tāpēc, ka pieņemtās kategorijas un apzīmējumi 2017. gadā nozīmē arvien mazāk, bet arī tā iemesla dēļ, ka to veido eklektiska dažādu elementu sistēma, kas tiešām neatgādina neko citu. Koncerta programmas lielāko daļu veidoja jaunākā albuma un iepriekšējā ieraksta "Shields" materiāls, kā arī atsevišķas senāko albumu dziesmas. Laika gaitā grupas skanējums ir attīstījies, ik pa brīdim ieslīgstot dziļāk akustisku instrumentu aranžijās, haotiskos trokšņos vai arī sintezatoru toņu kombinācijās. Tomēr to pamatā ir neizsīkstoša bāze ar melanholiskām un skaistām melodijām, kuras bieži dziesmas laikā pārvietojas no ļoti tumšām līdz ļoti gaišām krāsām, reti apstājoties vienā punktā.

Raksturīga iezīme ir "Grizzly Bear" dziesmu nekonvenciālās struktūras – dažkārt skaņdarbu var veidot viena daļa, kas lēni attīstās, citkārt – vairāk nekā desmit posmi, kurus nevar izdalīt piedziedājumos, pantos un starspēlēs. Par spīti šādai eksperimentālai iezīmei, kopējais iespaids vienmēr ir pārsteidzoši vienots, un arī eksperimentus šeit piesaukt var tikai nejauši, jo izmēģinājumu vietā neraksturīgo dziesmu uzbūvi drīzāk veido akadēmiskai mūzikai radniecīga dramaturģija, kuru palīdz veidot džezam raksturīgi harmoniski un ritmiski paņēmieni.

Uz skatuves "Grizzly Bear" koncentrējas tikai un vienīgi mūzikai, komunikāciju ar klātesošajiem atstājot otrajā plānā, tomēr tas notiek nevis aiz iedomības, bet drīzāk kautrības. Eds Droste atelpas brīžos komiskā tonī mēdz kaut ko pastāstīt tīri atslodzei, tāpat arī basģitārists Kriss Teilors, savukārt pārējie uzskatāmi šeit ir atnākuši tāpēc, lai spēlētu mūziku, nevis censtos jokot. Visi grupas dalībnieki ir filigrāni mūziķi, kas spēj izpildīt vietām objektīvi tehniski sarežģītās partijas ne tikai precīzi, bet arī ar neviltotu enerģiju.

Agresīvākās mūzikas daļas koncertā izskan vēl dramatiskāk, skaļāk un iespaidīgāk, nekā ierakstos, savukārt melanholiskākās – neviltoti dziļdomīgi un nekautrīgi klusi. "Grizzly Bear" mūzika ir emocionāli inteliģenta un ļoti smalkjūtīga, koncertā uzskatāmi redzams, ka tās autori uz skatuves caur to māk komunicēt daudz labāk, nekā sarunājoties. Koncerts nav "easy listening", pat ritmiski pulsējošākās vietas bieži slīd starp dažādiem takstsmēriem un strauji maina gan tempu, gan dinamiku. Mūzika ir aizraujoša, un daļa cilvēku mēģina dejot, bet to ir grūti izdarīt. "Grizzly Bear" mūzika strādā pēc saviem noteikumiem, kas stipri atšķiras no pierastajiem.

Nošķirtība no kopējās kultūras masas gan Niku Keivu, gan "Grizzly Bear" aizvedusi uz savām unikālajām pasaulēm, kuras iespējams iepazīt, klausoties viņu ierakstus, taču tās vēl spilgtākā gaismā atklājas koncertos. Abos man tika dota iespēja šajās pasaulēs paraudzīties no dažu metru attāluma, un abos gadījumos mūziķi tajās godīgi atklāj ne tikai aizraujošās un komerciāli veiksmīgās savas daiļrades daļas, bet arī savas nedrošības un pārdzīvojumus. Tajā visā raugoties, jūtams kaut kas ļoti silts, cilvēcīgs un mierinošs.

* "Look at me now!" (Nick Cave and "The Bad Seeds" – "Jubilee Street")

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0