Foto - Inga Plūme
 
Recenzija
30.09.2015

Pasīvais apelsīns, trejādās plūmes un ņipra sunīša pietrūkums

Komentē
0

Recenzija par "Traģisko pētījumu centra" izstādi-izrādi "Lietas" teātrī "Dirty Deal Teatro"

"Dirty Deal Teatro" otrā stāva zālē pulcējas pāris desmiti skatītāju. Uz spēles laukuma sakrauti balti paralēlskaldņi un grēda ar augļu kastēm, kādas bez pūlēm iespējams sarūpēt tepat tuvējā Centrāltirgū. Objektu klāstu papildina sāls lampa, skaņu iekārta, būvnieku darbarīku kaste, akvārijs, baltmaizes kukulis un čemodāns, bet pie griestiem rēgojas pelēkzaļš augs ar gariem nokareniem zariem. Pirmsizrādes murdoņā gandrīz nemanāmi skatītāju priekšā iznirst divi puiši. Viens no viņiem pie koka kolonnas piesprauž papīra lapu, uz kuras kaut kas uzrakstīts. Pa gabalu nevar saredzēt, kas tieši, bet vēlāk izrādīsies, ka tā ir instrukcija – kur un kā telpā izvietot priekšmetus.

DDT preses relīze vēstī, ka par iedvesmas avotu izstādes-izrādes "Lietas" veidotājiem kļuvuši Latvijā mazzināma franču autora Fransisa Ponža dzejoļi prozā. Izrāde savā ziņā kalpo kā mudinājums iepazīt šo savdabīgo Žana Pola Sartra un Albēra Kamī laikabiedru – sociālistu, sirreālistu un lietu dabas pētnieku, kura skatījums uz priekšmetisko pasauli ir vienlaikus zinātnisks un poētisks. Arī asprātīgs un neprognozējams. Tas šķiet pietiekams iemesls, lai "Traģisko pētījumu centra" komandas – režisores Daigas Kažociņas, filozofa Aināra Kamoliņa un mākslinieka Kaspara Groševa – iecere "izstādīt" Ponža dzejoļus, pareizāk sakot, materiālos ikdienas objektus, kuriem tie veltīti, raisītu interesi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī iecere sabalsojas ar vēsturiskā avangarda ideju par objet trouvé – priekšmetu, kas izolēts no sava funkcionālā konteksta un pacelts līdz mākslas statusam. Lietas, kuru balsis skan Ponža dzejā, izrādē kļūst ne tikai sadzirdamas, bet arī ieraugāmas. Ponžs devis vadlīnijas, pieturas punktus, izvēloties, kuriem objektiem likt runāt. Izrādē šie objekti padarīti par stāsta varoņiem, bet stāstu savukārt veido izstādes iekārtošanas process, kura konkrētie realizētāji ir LKA aktierkursa šā gada absolventi Klāvs Mellis un Uldis Sniķers.

Puiši nesteidzīgi ķeras pie darba. Citu pēc citas viņi iztukšo augļu kastes, kurās paslēpti visdažādākie dzīvās un nedzīvās dabas objekti. Zem telpauga uz grīdas piecstūrī tiek izvietotas piecas plūmes. Pie sienas kā Pestītājs pie krusta tiek "pienaglots" baltmaizes kukulis, tam blakus pakārts portfelis "diplomāts". Uldis Sniķers iesprauž kontaktligzdā pagarinātāju un ieslēdz diaprojektoru. Uz sienas parādās attēls, kurā redzams tāds kā saplaisājušas zemes gabals vai maizes kukuļa garoza, vai arī smilšakmens klints, kurā laika zobs iegrauzis savus zīmējumus. Puiši palaikam ieskatās instrukcijā un kaut ko izceļ no augļu kastēm – plastikāta maisiņus ar smiltīm un melnzemi, sūnas, oļus, uz viena no podestiem tiek novietots akmens, kas pa gabalu atgādina cilvēka smadzeņu mulāžu. Karstumizturīgā stikla traukā ielietais ūdens, kurā ielikta vārāmā "dakša" un iemests kartupelis, drīz vien sāk mutuļot un kūpēt. Vēl ir arī akvārijs ar gliemežiem, bet no tiem, kā šķiet, izrādē piedalās vien čaulas. Vistuvāk skatītāju rindām atrodas mazs galdiņš, uz kura Klāvs Mellis uzmet jēlas gaļas gabalu un rūpīgi novieto uz adatas uzspraustu garneli, kas arī iznirst no augļu kastēm. Tāpat vieta uz podesta atrodas pusei no apelsīna un mazgājamam sūklim.

Aktieru darbošanās nav ne azartiska, ne noslēpumaina, drīzāk jau bezpersoniski lietišķa. Mainīgo bildi, kura top šīs darbošanās rezultātā, pavada Ponža dzejoļu teksts. Tas attīstās secīgi līdz ar priekšmetu parādīšanos, un skatītājam drīz vien izstrādājas uztveres rutīna – gaidīt un zīlēt, par kuru no redzamajiem priekšmetiem būs kārta parunāt, lai galu galā visi būtu pieminēti. Kad augļu kastes iztukšotas un publikai priekšmetu repertuārs darīts zināms, izskan jautājums, ko par to visu rakstīs kritiķi. Vai ievēros koncepcijas neesamību? Vai pārmetīs to, ka priekšmetu izvēlei trūkst pamatojuma? Trūkst jau arī, tomēr tas neliekas svarīgi, jo uz dažiem objektiem gluži vienkārši ir patīkami skatīties. Piemēram, uz sāls lampu, kura izplata mierīgu oranžu gaismu. Vai uz oļiem, kuri, izkārtoti pamīšus ar gliemežvākiem, izrādes finālā prožektora staros iezīmē tādu kā ceļu gar jūras krastu.

Klāvs Mellis ar ūdens smidzinātāju puķkopja rūpībā ilgi rasina pinkaino telpaugu, līdz zem tā novietotās plūmes mirkst ūdens peļķē. Uldis Sniķers uzliek slapjo augu sev uz galvas un zem milzīgā lapu mudžekļa pēkšņi izskatās gaužām līdzīgs Moljēram vai Luijam XIV pūderētā parūkā. Abi izstādes iekārtotāji apcerīgi prāto par dzīvo dabu un tās nolemtību iznīcībai. Gaļa sapūs, kartupelis karstajā ūdenī izšķīdīs, garnele vispār jau ir beigta… Mēs visi reiz nomirsim. Šis motīvs stundu garās izrādes laikā atkārtojas ar sīkstu neatlaidību. Tāpat kā aicinājums padomāt. Par priekšmetiem un pašiem par sevi. Kāda jēga? Vismaz nomirsim padomājuši.

Frāzes un teikumi raisās kaut kā neobligāti. Jūtams, ka abi aktieri pūlas pasniegt ne savu tekstu kā savējo. Vārdi, ko viņi runā, attiecas ne tikai uz lietu izvietošanas procesu, bet arī uz cilvēka vietu pasaulē, uz runātāju pašsajūtu un garīgo perspektīvu. Brīžam pavīd pa ironiskam akcentam. Par filozofisko tekstu pašmērķīgi sarežģīto izteiksmes veidu. Par ierunātām klišejām, par Delēzu un nenovēršamo nepieciešamību lietot vārdu "rizoma", par izrādes situāciju, kur pārdesmit cilvēkiem jāskatās, kā tiek pārvietoti dažādi priekšmeti.

No skaņu iekārtas reizēm plūst mūzika. Meditatīva un ritmiska, tā ierāmē un disciplinē puišu darbošanos ar lietām. Projektora gaismas laukums pārvietojas pa sienu, veidojot arvien jaunas gleznas ietvaru. Vienā telpas stūrī tiek iededzināta svece. Kādā brīdī abi izstādes iekārtotāji atver logu, stāv pie tā un smēķē, apcerot degošas cigaretes vizuālo pievilcību. Ārā vēl ir itin gaišs, un dienas gaisma īpaši kontrastē ar slēgtā tumšā telpā notiekošā bezmērķību un absurdumu. Uldis Sniķers saspiež pamīšus apelsīna pusīti un sūkli un konstatē, ka apelsīns ir pārlieku pasīvs. Atšķirībā no sūkļa tas tikai pa daļai un ļoti lēni atgūst savu līdzšinējo formu. Toties no apelsīna var izspiest sulu.

Maize, gliemežvāki, lietus, sūna, svece, cigarete... Fransisa Ponža nolūks ir atgādināt, ka dzeja (teātris arī, starp citu) nav nekāda pārizglītotu intelektuāļu privilēģija. Dzeja slēpjas arī ikdienas objektos. Tomēr projekts, kurā "režisore, mākslinieks un filozofs pēta lietu apziņu", nav gluži brīvs no tīšas dziļdomības un elitārisma. Par šo izrādi ir interesantāk domāt nekā to skatīties.

Pasākuma pēdējā trešdaļa veltīta ne tik daudz lietu apcerēšanai, kā "orķestrēšanai". Augļu kastes tiek sakārtotas dažādos rakstos un izgaismotas ar prožektoriem, no baltajiem podestiem puiši izveido konstrukcijas, uz kurām izvieto priekšmetus un tad ņem tos atkal nost, lai veidotu citādus salikumus. Tuvojoties finālam, izrādē iesaistās arī režisore Daiga Kažociņa. Precīzāk laikam būtu teikt, ka izrādē iesaistās viņas balss, kas skan aiz skatītāju mugurām, kur režisore, baltā blūzē tērpusies, staigā turp un atpakaļ, pilnīgi bez kādas izteiksmes norādīdama abiem aktieriem, kā runāt un kā nodibināt savu klātbūtni. "Puiši, atrodiet savu vietu telpā!" – "Uldīt, labi, bet es nesaprotu, ko tu saki," vai "Klāviņ, runā skaļāk!" Režisore (tīši? netīši?) sajauc aktieru vārdus. Viņas bezkaislīgā intonācija par kaut ko signalizē. Varbūt tā ir ironija par štampiem režisora darbā, varbūt – vienkārši formāls režisora organizatoriskā principa atgādinājums, bet varbūt – norāde uz to, ka izrādes tapšanas process ir padarīts par izrādes sastāvdaļu.

Tieši pēc stundas lietas ir atradušas savu vietu. Skan klusināta mūzika. Rīga, piedodiet, izstāde šķiet esam gatava. Skatītāju priekšā iznāk meitene sarkanā kleitā – tā pati, kura pirms izrādes tirgoja biļetes, – un smaidīdama aicina visus aplūkot izstādi un nobaudīt glāzi vīna. Režisore, teksta autors un mākslinieks, skanot gaumīgi klusinātiem, bet varbūt mulsiem aplausiem, iznāk paklanīties. Izrādes gaitā tapusī bilde, sāls lampas, projektora un prožektoru izgaismota, ir rāma un dekoratīva. Mūsu priekšā atrodas lietas, par kurām padomāt.

No DDT spīķeru teritorijas izejot un šķērsojot tramvaja sliedes, ceļš ved tieši nakts tirgus epicentrā. Pustumsā murd un rosās pircēju un pārdevēju gūzma. Smaržu izplata augļu un dārzeņu krāvumi. Starp citu, arī plūmes. Gan dzeltenas kā tās, kurām izrādē bija uzticēts veidot piecstūri un apzīmēt trūdošo, iznīcībai nolemto dzīvo dabu, gan tumši zilas, milzīgas kā Černobiļas pievārtē augušas. Nepārprotami no viena konteinera cēlušās, dažādu pārdevēju aprūpē nonākušas, tās iegūst trejādas sejas. Pie vienām rakstīts "Spānija", pie otrām – "Ungārija", pie trešajām – "Latvija". "Bet, protams, ka no Latvijas dārziem," saka viena tirgotāja. "Ko jūs iedomājaties, Latvijā šogad vispār plūmju nav," uzstāj cita. Pustumsā tiek skaitīti eiro, bērti saujā centi, saulesbrāļi veikli "šurī" starp apkrautajiem galdiem un atvērtajiem automašīnu bagāžniekiem. Par lietu būtību te neviens nedomā, ar lietām darbojas un tirgojas. To sauc par dzīvi, kurai līdzvērtīgu intensitāti Fransisa Ponža tautietis Antonēns Arto gribēja redzēt teātrī. Uz mirkli ienāk prātā, ka varbūt nekaitētu meditatīvajā izstādē-izrādē uz brīdi palaist kaķi vai mazu ņipru šuneli. Dzīvības un pirmreizīguma dzirksteles uzšķilšanai, tā teikt. Un lietu dabas vēl trāpīgākai atklāšanai.

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!