Domas
14.11.2016

Pasaule pirms un pēc

Komentē
1

2001. gada novembrī, neilgi pēc 11. septembra (9/11), kaut kur Vecrīgā pie gara galda sapulcējās dažādu jomu pārstāvji – šķiet, tur bija kāds garīdznieks, kāds politikas eksperts, kāds vispārīgs "inteliģences pārstāvis" u.tml. – un "apaļā galda sarunas" žanrā mēģināja izspriest, kāda pēc teroristu uzbrukuma Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centra ēkām un Pentagonam turpmāk būs pasaule. Kā jau daždien šādās diskusijās par tēmām, kas vēl īsti nav apaugušas ar stāsta vai interpretāciju miesu, klātesošajiem nebija necik daudz prātīga sakāmā. Lielākoties viņi to vien spēja, kā raukt pieri, māt ar galvu un atkārtot jau pirms tam visās malās neskaitāmas reizes atkārtoto, ka "pasaule kopš šīs dienas vairs nebūs tāda kā agrāk". Pēc tam diskusija beidzās, viņi apvilka mēteļus, atvadījās un izklīda. Un nepameta sajūta, ka šī frāze ir emocionāli sakāpināts, pat melīgs pārspīlējums, jo, palūk, pasaule turpināja tāpat vien griezties, diena nomainīja nakti, vienas ziņas nāca citu vietā un bija jāpaiet pavisam neilgam laikam, lai 2001. gada 11. septembris jau būtu kļuvis par vēsturi.

Ja arī kādas pārmaiņas nāca – piemēram, aviopasažieru drošības pārbaužu jomā –, pie tām varēja ātri vien pierast. Novilkt mēteli vai virsjaku, izvilkt bikšu jostu, atsevišķā vanniņā ievietot mobilo tālruni un portatīvo datoru, no kabatām izņemt maku, atslēgas un citus sīkumus, rokas bagāžā nepārvadāt šķidrumus traukos, kuru tilpums nepārsniedz 100 ml, pēc pieprasījuma noaut apavus vai pacelt rokas padušu izčamdīšanai – tas viss nebija nedz sarežģīti, nedz pārāk apgrūtinoši, to varēja ātri apgūt, iegaumēt un iemanīties izpildīt pietiekami ātri un efektīvi, tā, lai neaizkavētu pārējos pasažierus un lieki nenodarbinātu drošībniekus. Un citādi jau viss bija gandrīz pa vecam.

Nākamā gada februārī Pakistānā tika nolaupīts "Wall Street Journal" žurnālists Daniels Pērls. Nolaupītāji, pieprasot atbrīvot visus Gvantanamo cietumā ieslodzītos, Pērlam nogrieza galvu, eksekūciju nofilmēja un videoierakstu publiskoja internetā. Šī vardarbības, acumirklīgās pieejamības un globalizācijas kombinācija jau atkal uz brīdi radīja sajūtu, ka pasaulē kaut kas ir būtiski mainījies.

Pēc nepilniem pieciem gadiem, 2007. gada sākumā, tirgū nonāca pirmais "Apple" viedtālrunis "iPhone", un, ja tobrīd vēl ne, tad jau pavisam drīz pēc tam droši vien varēja sacīt, ka pasaule vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk. Kāda tā būs, protams, jau atkal vēl nevienam nebija ne jausmas, jo vēl jau nebija izgudroti nedz selfiji jeb pašiņi, nedz pašiņu zizlis, par "Tinder" nemaz nerunājot. Jā, un pirms trim gadiem taču bija izveidots "Facebook", par kura iespēju kaut ko izmainīt visā plašajā pasaulē ārpus augstskolas kopmītņu sienām, domājams, tobrīd vēl īsti nesapņoja pat tā radītājs Marks Zakerbergs. Bet pasaule kopš tā laika vairs nepavisam nav tāda kā agrāk. Kaut kad tam visam pa visu vēl parādījās arī "Twitter", viedtālruņi sapinās vienā neatšķetināmā veselumā un mākonī ar sociālajiem tīkliem, un kļuva iespējams tas, kas iemantoja apzīmējumu "tviterrevolūcijas" – sākot ar 2009. gada nemieriem Moldovā un protestiem Irānā, tad revolūcijām Tunisijā un Ēģiptē, visbeidzot ar 2013. gada Maidanu Ukrainā. Un, lai kāds bija visu šo revolūciju, nepakļaušanos un nemieru rezultāts un sekas, pasaule jau atkal bija kļuvusi cita.

2011. gadā Annešs Bērings Breivīks sarīkoja slaktiņu Norvēģijā, 2013. gadā divi brāļi sarīkoja sprādzienus Bostonas maratona laikā, pašpasludinātās "Islāma valsts" jeb "Daesh" kaujinieki rūpīgi nofilmētus un samontētus gūstekņu galvu nogriešanas videosižetus bija padarījuši par savu ikdienu, 2015. gadā tika sarīkots slaktiņš franču satīriskā žurnāla "Charlie Hebdo" redakcijā, bet tā paša gada nogalē notika teroristu uzbrukumi koncertzālē "Bataclan" un citviet Parīzē; Krievija anektēja Krimu, tika notriektas vai bez vēsts pazuda ar pasažieriem pilnas lidmašīnas, bet karadarbība Sīrijā ziņās drīz vien aizēnoja to, kas notiek Austrumukrainā.

Ja vienubrīd daudziem vēl bija skaidrība, ka, solidarizējoties ar cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem, ir svarīgi deklarēt, ka arī "Es esmu Šarlī", jau pēc mirkļa vairs nebija nekādas skaidrības, kam man vēl vajadzētu būt, par ko kļūt un cik gan man vispār vēl vajadzēs būt. Tik ātri itin viss jau atkal bija mainījies, un atkal nekas vairs nebija kā agrāk.

9. novembrī (11/9) pamodos diezgan vēlu, jo daļu nakts biju pavadījis, cenšoties sagaidīt pirmos provizoriskos ASV prezidenta vēlēšanu rezultātus. Tālruņa ekrānā bija vairākas īsziņas: "Aaaaaaaaaa, kas notiek? Ko lai dara?" Un vēl: "Fakinais Trumps." Bija skaidrs, ka pretēji iepriekš izteiktajām piesardzīgajām prognozēm un minējumiem Hilarija Klintone nav savākusi balsu vairākumu un atkal ir pienācis brīdis, pēc kura pasaule vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk. Šo noskaņojumu pastiprināja ziņu portālos, sociālajos tīklos lasāmais un pa radio dzirdamais. Kāds eksperts paziņoja, ka šobrīd atrodamies punktā, pēc kura neseno pagātni atcerēsimies kā "labos amerikāņu laikus" (šķiet, pēc līdzības ar "Ulmaņa laikiem"). Citi jau atgādināja par nākamgad gaidāmajām vēlēšanām Vācijā un Francijā, pēc kurām pasaule…

Un tad man ienāca prātā – vai nevarētu būt tā, ka tieši šī šodienas pasaule ir tā, kuru neviens tā arī nespēja iztēloties un raksturot toreiz, tālajā 2001. gadā. Jo kurš gan tobrīd būtu spējis iztēloties kaut daļu no šajā īsajā pārskatā uzskatītajiem notikumiem, kas kļuvuši par neatņemamu daļu no tās pasaules, kāda tā vēl nebija pirms tam.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1