Komentārs
20.04.2017

Pašas vainīgas

 
Komentē
1

Ir prātam neaptverami, ka ir kāds, kuram varētu likties – vēl vairāk pasargāt sievietes no vardarbības Latvijā vienkārši nav nepieciešams. Un tomēr vairākums Juridiskās komisijas deputātu vienojās, ka darīts ir pietiekami un daudz svarīgāk ir sabiedrību pasargāt no ļaunprātīgām sievietēm.

Saeimas deputāti pirmajā lasījumā bija apstiprinājuši grozījumus Krimināllikuma 125., 126. un 130. pantā, kas paredzēja par vardarbību ģimenē uzsākt kriminālprocesu bez cietušā iesnieguma, kā arī piespriest par šo pārkāpumu smagāku sodu. Pirms otrā lasījuma grozījumi nonāca Saeimas Juridiskajā komisijā. 2017. gada 5. aprīļa komisijas sēdē deputāti izskatīja šo likumprojektu un pēc deputāta Gunāra Kūtra ierosinājuma lēma šos grozījumus izslēgt.

Kādēļ? Kā iesniegumā ar priekšlikumiem komisijai norādījis Kūtris: "Attiecībā uz viegliem miesas bojājumiem praksē veidosies absurdas situācijas, kad par sadzīves strīdā radītu vieglu miesas bojājumu valstij būs jāuzsāk kriminālprocess un jātērē resursi (jānoskaidro, kurš īsti ir vainīgs), lai gan abi radinieki vai kopā dzīvojošie nemaz nevēlas šādu procesu un noliedz jebkuru pāridarījumu. Vienlaikus šādas lietas var izmantot kā manipulācijas instrumentus laulības šķiršanas gadījumos (dalot mantu vai strīdoties par bērna aizgādību)."

Kas tad īsti ir viegli miesas bojājumi? Atbilstoši Krimināllikuma 130. pantam tie ir (a) miesas bojājumi, kas nav izraisījuši veselības traucējumus vai vispārējo darbspēju zudumu, vai (b) miesas bojājumi, kas izraisījuši 7–21 dienu ilgus veselības traucējumus vai 5% darbspēju zudumu.

Īpaši pārsteidz ideja par to, ka, piemēram, kāda sieviete varētu tēlot "vieglus" miesas bojājumus, lai iegūtu priekšrocību šķiršanās gadījumā. Prātā nāk sižets kā filmā "Cīņas klubs", kur sievietes darbojas grupā un piekauj pašas sevi, lai tajā vainotu vīriešus, atņemtu viņiem bērnus un izmestu viņus no pašu īpašumiem. Tā ir daļa no uzskata, ka sievietes šķiršanās gadījumā ir varmākas, kas atņem vīram bērnus, nepamatoti pieprasa alimentus, tos iztērē "savām vajadzībām" un liedz vīrietim tikties ar bērniem. Protams, šādi gadījumi mēdz notikt, tomēr lielākoties varmāka ir nevis sieviete, bet gan vīrietis. Ja šādi gadījumi patiesi ir tik bieži, gribētos dzirdēt kaut ko vairāk par "manam kaimiņam tā bija ar trešo sievu" – kur ir statistika un dati?

Pirmais jautājums, uz kuru jāmeklē atbildes: vai šādi grozījumi bija nepieciešami? Palūkosimies statistikā, lai gan mēs visi noteikti pazīstam kādu sievieti, kas pazīst kādu sievieti, kuras draudzeni mājās sita, bet viņa negāja uz policiju. Pēc resursu centra sievietēm "Marta" uzrādītajiem datiem [1]:

  • Latvijā no partnera fiziskas un/vai seksuālas vardarbības savas dzīves laikā cietušas vidēji 32% sieviešu;

  • 2014. gadā Latvijā vismaz 5 sievietes nogalinājuši viņu dzīvesbiedri un vismaz 58 sievietes nonākušas slimnīcā ar traumām, ko nodarījis dzīvesbiedrs;

  • 2014. gadā ierosināti kriminālprocesi par 48 sievietēm dzīvesbiedru nodarītajiem dažāda smaguma miesas bojājumiem, un Valsts policija uz izsaukumiem saistībā ar ģimenes konfliktiem braukusi vairāk nekā 7000 reižu;

  • 123 sievietes mēģināja izdarīt pašnāvību pārciestas vardarbības vai konflikta dēļ ar ģimenes locekli, partneri vai draudu dēļ.

Un situācija nav uzlabojusies: 2016. gadā centrā "Marta" bezmaksas palīdzība pēc vardarbības tika sniegta 302 sievietēm, no kurām 231 sieviete centrā vērsās pirmo reizi.

Vardarbība ģimenē nav tikai fiziska ietekmēšana, tā ir arī sistemātiska psiholoģiskā kontrole un šantāža no varmākas puses, kas upurim bieži neļauj vērsties pēc palīdzības. Upuris bieži arī baidās sūdzēties par vardarbību, bīstoties no jaunas varmācīgas epizodes, un vaino notikušajā sevi. Nereti šajās attiecībās vara pieder vīrietim. Vīrietis strādā, bet sieviete "sēž" mājās (bieži vien gadiem) ar bērniem. Viņas ienākumi ir daudz zemāki, viņa pat nevarētu finansiāli atļauties īrēt dzīvokli. Visi īpašumi ir reģistrēti uz vīra vārda. Un tad jau vēl arī ģimenes un paziņu nosodījums, jo sievietei nāktos atzīt, ka viņa (nereti jau gadiem) dzīvo varmācīgās attiecībās – tātad pati vainīga.

Vai šie grozījumi izmainīs kaut ko policijas darbā? Kā man pastāstīja Iluta Lāce, centra "Marta" vadītāja, teorētiski policija jau šobrīd izsaukuma laikā varētu rīkoties, bet to nedara – samierina ģimenes strīdā iesaistītos, nokaunina un aizbrauc, kas nozīmē, ka sievietes pašas nevērsīsies policijā, jo ir skaidrs, ka policija to risina šādā veidā. Tā kā cietusī netiek apskatīta un netiek noteikti miesas bojājumi, nav arī iemesla rīkoties.

Tādēļ šie grozījumi Krimināllikumā palīdzētu risināt situāciju, likumam iestājoties par tiem, kas paši sevi aizstāvēt nespēj. Cietušās sievietes dažkārt vēlēsies pasargāt varmāku, tomēr tas nenozīmē, ka tādā veidā varmācības akts nav noticis. Vai mēs kā sabiedrība akceptējam vardarbību pret sievieti, vēl vairāk – uzskatām, ka vardarbība ģimenē tomēr ir "ģimenes lieta"? Vai valstij ir tiesības iejaukties ģimenes lietās, lai pasargātu vājāko?

Tomēr gribas uzdot jautājumu – kā gan savus uzskatus paskaidro ne tikai deputāts Kūtris, bet arī ikviens cits, kas uzskata, ka šādi KL grozījumi nav nepieciešami?

Jāmeklē nav tālu – dažādu argumentāciju var izlasīt feisbukā pie Judina komentāra par šo komisijas sēdi.

Spēcīgākais arguments: sieviete pati ir vainīga. Dzīvot ar varmāku ir viņas pašas izvēle, un neviens nepiespiedīs viņu rīkoties izlēmīgi. Tāda tipa sievietēm arī ir tendence vienu varmāku nomainīt pret citu. Nereti viņas pašas provocē vīriešus, ir emocionāli vardarbīgas, arī fiziski varmācīgas, bet vīrietis izrādās fiziski stiprāks, tomēr tiek sodīts vienīgais – tas nav taisnīgi. Ja arī ir šāda sieviešu grupa ar Stokholmas sindromu, tad ir jāmeklē psihologu palīdzība, nevis jāiesaista tiesībsargājošās iestādes.

Tas, ka dažām sievietēm ir šādas, lūk, problēmas, nenozīmē, ka visa sabiedrība būtu jāpakļauj draudiem tikt nepamatoti apsūdzētai. Piemēram, ja nepatīk kaimiņš vai biznesa partneris, tas nozīmē – tagad varēs vērsties policijā ar izdomātiem argumentiem, ka mājās notiek varmācība. Cietīs nevainīgi cilvēki. Dažreiz sievietes arī pašas paklūp un sasitas, un var gadīties, ka kolēģis vai ārsts vēršas pret vīru, kas nav vainīgs. Dažu sieviešu dēļ pakļaut šādiem riskiem visu sabiedrību nav taisnīgi.

Un tad vēl, protams, tas, ka tiesai un policijai jau tā ir par daudz darba. Lietu daudzums uz izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu galdiem jau šobrīd ir nesamērīgi liels. Palielinot to vēl vairāk ar tik apšaubāmām lietām, palielināsies tiesu sistēmas mazspēja. Labāk resursus novirzīt (kaut kādām) atbalsta programmām vardarbības upuriem.

Krievijā tik tikko dekriminalizēja vieglu miesas bojājumu nodarīšanu mājas apstākļos. Argumenti, ticiet vai ne, ir tie paši – un klāt vēl uzskats, ka tā tomēr ir ģimenes lieta un normāla padarīšana, ka īstam vecim, alfa tēviņam, ir jāspēj nolikt sievu "pie vietas". Pie mums varmācības kontekstā ģimenes lietas piesauc tikai tad, ja runa ir par vecāku tiesībām audzināt bērnus tā, kā viņi uzskata par pareizu. Varbūt tādēļ emigrējošajiem līdzpilsoņiem ir tik grūti iekļauties sabiedrībā, kur nav pieņemts sist bērnus, lai no viņiem izaudzinātu "cilvēkus".

Tomēr tas nav tikai stāsts par nezinātnisku argumentāciju, kas balstās kaut kur dzirdētos gadījumos, nevis reālos datos. Tas ir arī stāsts par to, cik bezvērtīgs deputātu skatījumā ir nevalstisko organizāciju darbs. Tās var sēdēt memoranda padomes sēdēs, kas šiki notiek Ministru kabineta smalkajās zālēs, pulcēties NVO forumā Saeimas ēkā (parasti gan ierodas pāris deputātu) un pat iesniegt savu viedokli, kad norit diskusija par likumprojektiem. Tomēr tās vienmēr būs kā bērni, kurus, ja gribas, var neņemt nopietni. Vai skaistas dekorācijas, kas noder tikai tam, lai palielītos par lielisko sadarbību ar NVO sektoru. Nepietiek pat ar desmitiem gadu, kas pavadīti, specializējoties vienā konkrētā jomā (piemēram, centrs "Marta" sieviešu tiesību aizstāvības jomā darbojas kopš 2000. gada), jo par to vienmēr būs nozīmīgākas deputātu personīgās pieredzes un kaut kur dzirdētie nostāsti.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka šī ir diskusija par sievietes dzīvību un sievietes dzīvības vērtību. Brīdī, kad sieviete ir gatava pārtraukt vardarbīgas attiecības, viņas dzīvība ir vislielākajās briesmās. Ja policija nerīkojas, ja neaizvāc agresoru un nepieprasa atbildību par varmācību, var būt ne tikai sakropļoti sieviešu ķermeņi un garīgā veselība, bet arī letāls iznākums.

Visbeidzot – nedaudz par turpmāko notikumu virzību. Šobrīd likumprojekts ir Juridiskajā komisijā, vēl tiks skatīti citi grozījumi par psiholoģisko vardarbību un ģenitāliju kropļošanu, pret ko arī ir iebildumi. Par šo jautājumu vēl būs jālemj Saeimas plenārsēdē, un jācer, ka deputātu vairākums nesekos Juridiskās komisijas lēmumam un atbalstīs nepieciešamību pastiprināt atbildību par vardarbību ģimenē.

P.S. Kamēr tapa raksts, situācija strauji mainījās un no Gunāra Kūtra stāstītā radio ēterā un Jāņa Iesalnieka ieraksta tvitera kontā uzzinājām, ka grozījumi tiks apstiprināti. Tomēr, kā atzina Kūtris, debates vēl ir gaidāmas.

[1] Dati nāk no resursu centra sievietēm "Marta" sagatavotās vēstules, kas pēc komisijas sēdes nosūtīta frakcijām (ES FRA pētījums un ikgadējā LM apkopotā statistika).

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1