Kadrs no Džordža Pela filmas "Laika mašīna", 1960
 
Sabiedrība
19.02.2018

Parunāt par nākotni. Pašmāju versija

Komentē
2

Šis teksts ir piezīmes par pagājušajā nedēļā notikušo forumu cikla "Latvijas formula 2050. Attīstības scenāriji" otro forumu "Latvijas attīstības ārējie faktori". Ņemot vērā runātāju kuplo skaitu, vienu caurvijošu vēstījumu izsecināt ir grūti, tādēļ izvēlējos vairākas savstarpēji nesaistītas tēzes.

Pirmā. Tas, ka mēs daudz runājam par "pilnīgi jauniem izaicinājumiem", "pilnīgi jaunu situāciju" utt., nenozīmē, ka mēs spējam šodienas un tuvākās nākotnes specifiku novērtēt. Piemēram, eksprezidents Valdis Zatlers aicināja nepārspīlēt ar kreņķēšanos par klimata izmaiņām, jo tādas ir bijušas arī agrāk. Tādas tiešām ir bijušas, tomēr šobrīd tās notiek un turpmāk notiks situācijā, kad pasauli apdzīvo nesalīdzināmi lielāks cilvēku skaits un mūsu populācija ir sagrēdojusi sarežģītu, viegli ievainojamu infrastruktūru (enerģētikā, rūpniecībā utt.). Vulgarizējot: ja ar šo infrastruktūru kaut kas noiet greizi, tad nav vairs runa par to, ka izzūd atsevišķas sugas vai biotopi, neapdzīvojama var kļūt visa planēta. Apgalvojumi "vēsture atkārtojas", "viss jau reiz ir bijis" rada nepamatotu paļāvību.

Otrā. Tas, ka, vērtējot pēc daudziem kritērijiem, cilvēce dzīvo labāk nekā jebkad iepriekš (tā izteicās Latvijas Bankas pārstāvis Andris Strazds) patiesībā neko daudz nenozīmē, jo šie sasniegumi uzreiz nenozīmē lielāku apmierinātību ar dzīvi, lielāku paļāvību uz nākotni un rezultātā arī zemāku savstarpēju agresivitāti. Jāpiezīmē, ka tādi kritēriji kā dzīves ilgums, ienākumi, bērnu mirstība u.c. vispār ir interesanta tēma. Skaidrs, ka šo kritēriju atskaites sistēmā starp mūsdienu cilvēku un cilvēku, teiksim, 14. gadsimtā ir bezdibenis, bet kādi mums ir pierādījumi tam, ka šis 14. gadsimta cilvēks jutās nelaimīgāks, mazāk vērsts un solidāru rīcību utt.? Vadīšanās pēc atsevišķiem kritērijiem, no kuriem it kā izriet (vai vismaz vajadzētu izrietēt!) populācijas pašsajūta, var izrādīties kļūda.

Trešā. Mēs redzam tehnoloģiju nepārprotamo attīstību, no kuras izsecinām, ka ir paātrinājies izmaiņu temps vispār. Tomēr var gadīties, ka pamatots ir bankas "Luminor" pārstāvja Pētera Strautiņa pieņēmums, ka pasaule 2050. gadā nemaz tik ļoti neatšķirsies no mūsdienu pasaules. Mēs it kā pieņemam, ka izmaiņas medicīnā, informācijas apstrādes un lietošanas veidos, daudzu procesu automatizācijā izmaina arī, ja tā var teikt, cilvēka dabu. Varbūt izmaina, bet varbūt ne, un pēdējā gadījumā nav izslēgts, ka motīvi (vērtēti gan kā ētiski, gan kā neētiski), pēc kuriem savā rīcībā vadīsies cilvēks 2050. gadā – lai gan viņa apkārtējā vide patiešām būs mainījusies pamatīgi –, daudz neatšķirsies no motīviem, pēc kuriem rīkojās cilvēks 1950., 1850. gadā. Problēma ir tā, ka mums nav nepieciešamās laika distances, lai mūsu dabā iespējami notiekošās izmaiņas pamanītu. Daudz apspriestās pārmaiņas informācijas patērēšanā, savstarpējās komunikācijas formās ir interesantas, tomēr tās neko daudz nepasaka par to (manuprāt), vai ir jūtami mainījusies, piemēram, attieksme pret cita cilvēka dzīvību, vai ir palielinājies (samazinājies) egoisms kā rīcības taktika utt.

Ceturtā. Uzsverot globalizāciju, kas ir nenoliedzama, piemēram, patēriņā (šādā kontekstā jauka lekcija par patēriņa līdzībām dažādās valstīs) vai finanšu tirgu darbības modeļos, mēs dažkārt nenovērtējam nelielā, atšķirīgā nozīmi kādām cilvēku grupām. Par finansista Ģirta Rungaiņa tēzi, ka krievu valodas apguve ir nelietderīga, jo šī valoda neko nenodod mūsdienu zinātnei un kultūrai, saviebos ne tik daudz tāpēc, ka domāju citādi konkrēti krievu valodas aspektā. Nelielas un vidējas grupas – etniskas, reliģiskas utt. – var gluži labi apzināties, ka viņu piekoptās tradīcijas, valoda, kultūra vienmēr būs lokāla un citu nepazīta, ignorēta, bet es nedomāju, ka tas mazina piekoptā vērtību pašas grupas acīs. Līdz ar to ir nepareizi it kā konfrontēt "viensētnieciskumu" ar "globālo", zemtekstā vai neslēpti pirmo apzīmējot kā nolemtu: ja grupa savu specifiku atzīst par vērtību, tad nav no svara, cik skaitliski liela ir šī grupa. Vienalga, vai mēs runājam par lietuviešu dzeju, lokālajām islāma iezīmēm Ziemeļkaukāzā vai grieķu deju zeibekiko.

Piektā. Pakalpojumu (piemēram, izglītības) globalizācija nenozīmē, ka piedāvājuma veidošana (t.i., pielāgošanās globalizācijai) ir kļuvusi vienkāršāka. No šī viedokļa, manuprāt, pamatots bija Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāves Agritas Kiopas aizrādījums (es nedaudz patvaļīgi paplašināšu to), ka nepietiek ar to, ka Latvijas augstskolas būs starptautiski konkurētspējīgas ar cenu un studiju programmu klāstu kā tādu. Nemāku spriest par Kiopas minēto skaitļu pamatotību, bet viņas skatījumā zinātnes pašreizējais finansējums Latvijā ir pietiekams ne vairāk kā desmit jēdzīgām zinātnieku komandām. Savukārt jēdzīga augstākā izglītība nebalstās tikai kvalificētos pasniedzējos, kas prot angļu valodu, – ir nepieciešama zinātniskā ekosistēma, kurā studējošais var sevi realizēt arī ārpus, ja tā teikt, studiju līgumā aprakstītajām nodarbībām.

Sestā. Ikviens, kurš puslīdz prot svešvalodas un vispār interesējas par tēmu, var samērā jēdzīgi uzskaitīt, kas notiek un, iespējams, notiks robotikā, t.s. mākslīgā intelekta pielietojumā un citos aizraujošos virzienos. Vairāki runātāji forumā to arī darīja. Man liktos noderīgi ne tikai aprakstīt tiešo "objektu", bet arī ar to saistītās problēmas. Piemēram, eksperti var ilgi un aizraujoši diskutēt par, teiksim, bezpilota lidaparātu pielietojuma iespējām, automatizētu datu apstrādi, t.sk. diagnostiku, veselības aprūpē, bet ne mazāk būtiski ir runāt par šo tehnoloģisko sasniegumu juridisko pusi. Vienkāršojot, kurš uzņemsies atbildību, ja t.s. mākslīgais intelekts kaut ko pamatīgi saputros ar kādam letālām sekām? Produkta izstrādātājs? Vai izstrādātājs pats simtprocentīgi saprot savu lolojumu un nejaušības izslēdz? Lai puslīdz korekti uzskaitītu un aprakstītu dažādus ar bioētiku saistītus jautājumus, kuras agri vai vēlu izvirza zinātnes un tehnoloģiju neapstrīdamie sasniegumi, nepieciešama atsevišķa publikācija, bet par tiem arī ir jārunā.

Rezumējums. Skaidrs, ka mēģinājumi prognozēt nākotni viegli izvirst par prognozētāju erudīcijas pašapmierinātu demonstrēšanu vai mēģinājumiem paust kaut ko ziņu virsrakstiem noderīgu. Vienlaikus taisnība bija Augstākās izglītības padomes pārstāvim Jānim Vētram, kurš izteica pieļāvumu: bija, ir un būs svarīgi, vai cilvēki vēlas, tēlaini izsakoties, sēsties pie viena galda un risināt uzdevumus, vai arī mēs paļaujamies, ka to izdarīs citi. No šī viedokļa šajā tekstā atturējos pašmērķīgi minēt foruma tiešraidē dzirdētās blēņas, savukārt pašu projektu uzskatu par noderīgu.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2