Par sarunu festivālu "Lampa", kas norisinājās 1.–2. jūlijā Cēsu pils parkā
Sarunu festivāla "Lampa" diskusijā par Latvijas ekonomikas izaugsmes scenārijiem "Swedbank" galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks kā vienu no galvenajiem uzdevumiem norādīja nepieciešamību "pilsoniskai sabiedrībai definēt, ko tā gaida un ko tā vēlas panākt". Pilsoniskās sabiedrības daļa prasmīgi izmantoja sociālpolitisko diskusiju festivāla formātu, lai tādā vai citādā veidā runātu par problemātiskiem vietējiem un globāliem jautājumiem, kuri izsaukuši antagoniskus viedokļus gan ikdienas virtuves sarunās, gan plašsaziņas līdzekļos. Festivāla formāts nav oriģināls, izrādās, līdzīgs festivāls pirms pāris nedēļām noticis nelielā Dānijas pilsētiņā Bornholmā, kuras mēre Vinnija Grosbela (Winni Grosbøll) piedalījās sarunā par nākotnes pilsētām. Nedaudz atšķirīgāk norisinās žurnāla "The New Yorker" rīkotais festivāls, kurā apmeklētāji var vērot intervijas, sarunas un performances. Taču Latvijas mērogā festivāls ir ne tikai nozīmīgs notikums, bet arī vērā ņemama un slavējama demokrātiskas valsts izpausme. Festivāla programmas ievadā direktore Ieva Morica definē festivālu kā aicinājumu "ikvienam Latvijas iedzīvotājam piedalīties demokrātijas celtniecībā". Ar "demokrātijas celtniecību" var saprast festivāla centienus dot savu artavu informēta un domājoša elektorāta veidošanā, ļaujot apmeklētājiem dzirdēt atšķirīgus viedokļus, pārdomāt tos un pašiem nonākt pie individuāliem secinājumiem.
Sestdienas rītā ierodoties Cēsīs, pēc neilgas maldīšanās pa šaurām ieliņām, aiz pareizticīgo baznīcas pavērās Cēsu pils parks ar vairākām nelielām skatuvēm un teltīm. Turpat lejā vispirms izdevās apskatīt "mini Lampu", kurā festivāla organizatori bija parūpējušies par izklaidēm pašiem mazākajiem apmeklētājiem. Vairākas darbnīcas un diskusijas bija pārpildītas jau no paša rīta, atbrīvotākie turpat blakus zālītē zvilnēja, klausoties sarunas un malkojot alu vai kafiju. Festivāla programmu tiešām var dēvēt par piesātinātu, vienlaikus notika vairāki pasākumi, nemaz nerunājot par izstādēm un instalācijām, kuras varēja apskatīt festivāla garumā. Izšķirstot pabiezo programmas bukletu, diskusija "Dzīve ar Donaldu Trampu" kļuva par pirmo pieturas punktu. Republikāņu partijas kandidāta Donalda Trampa retorika un kampaņas stratēģiju apskatījis gandrīz ikviens nozīmīgs Rietumu izdevums vai portāls, tik lielu uzmanību vēl ieguvuši tikai nesenie notikumi Lielbritānijā. Varētu šķist, ko gan jaunu iespējams dzirdēt par Trampa fenomenu, taču Ritas Rudušas moderētā diskusija ļāva gūt priekšstatu par to, ko ņujorkieši domā par viņu. Vairāk nekā pārdomas tā bija lieliska iespēja uzzināt par Trampa izcelšanos un popularitāti amerikāņu vēlētāju vidū. Diskusija notika angļu valodā, kurā piedalījās portāla "Buzzfeed" redaktors Bens Smits (Ben Smith) un Igaunijas televīzijas kanāla "ERR" ārvalstu korespondents Nīms Rauds (Neeme Raud). Apmeklētāju vidū bija vairāki ārzemnieki, kuri galvenokārt bija tie, kas diskusijas dalībniekiem uzdeva jautājumus. Diskusija bija pārpildīta, ierodoties pāris minūšu pirms sākuma, vietu vairs nebija, nācās vien iekārtoties turpat zālītē, blakus kādam apmeklētājam ar viņa trīs suņiem. Jau pašā sākumā netieši tika salīdzināts Trampa fenomens un "Brexit", norādot, ka ne viens, ne otrs necerēja uzvarēt, un izsaucot publikā smieklu šalti. Diskusiju caurvija humoristiski aspekti, taču brīžiem dalībnieki cits citu pārprata, neuztverot, ka teiktais bijis tikai joks. Neapšaubāmi – notikumi ASV un Lielbritānijas politikā ir saistīti: kā citā diskusijā norādīja politoloģe Vita Matīsa, tie ir "pretreakcija uz pārspīlēto politkorektumu". Trampisms tika apskatīts globalizācijas radīto seku kontekstā, parādot, kā pasaule virzās radikāla nacionālisma virzienā, un paužot bažas, ko varētu nozīmēt valstu vēlme piekopt izolacionistisku politiku. Pamatā dominēja viedokļi, ka Tramps ir populistisks, nekompetents un viņa ievēlēšana prezidenta amatā varētu būt bīstama. Varbūt daudziem šķiet nesaprotami, kā nekustamā īpašumā magnāts un realitātes šova "The Apprentice" zvaigzne varēja kļūt par prezidenta kandidātu, taču festivāla dalībniekiem izdevās Trampa fenomenu parādīt kā likumsakarīgu, ņemot vērā pēdējos divdesmit gadus amerikāņu politikā. Publikas vidū vairāki cilvēki gan izteica atbalstu Trampam, norādot, ka izolacionisma politika nav sliktākais scenārijs valstij ar milzīgu ārējo parādu. Interesanti bija dzirdēt pretējus viedokļus ne tikai par Trampu, bet arī abiem demokrātu partijas sāncenšiem Hilariju Klintoni un Bērniju Sandersu. Amerikas politisko procesu analīze no vietējo skatpunkta sniedza dziļāku izpratni, atklājot nianses, kuras vienkāršam ārvalstu vērotājam neizdosies nolasīt bez pamatīgām ASV politikas un ekonomikas zināšanām. Brīdī, kad netālu no diskusijas vietas garām nobrauca vairākas smagās kravas automašīnas, neļaujot dzirdēt ne vārda no teiktā, pievērsos cilvēkiem, kuri uzmanīgi klausījās diskusiju, tikai ik pa brīdim kaut ko iečukstot blakussēdētājam ausī. Publika, kas cieņpilni klausās diskusiju, nepārtraucot to ar demonstratīvu aiziešanu vai bļaustīšanos, ļauj cerēt, ka Latvijā pamazām tiek kopta patiesi inteliģenta un atvērta sarunu kultūra. Iepriekš tāda sajūsma par pasākumu kvalitāti un atvestajiem dalībniekiem raksta autorei bijusi tikai atsevišķās diskusijās un pirms dažiem gadiem notikušajā žurnāla "Rīgas Laiks" festivālā.
Diskusijā par Trampu un ASV politiku varēja manīt patīkamu plūdumu, kura diemžēl pietrūka sarunā par Latvijas ekonomikas izaugsmes scenārijiem. Atšķirībā no iepriekšējās brīvās un atvērtās sarunas, jau pašā sarunas sākumā moderators konkrēti definēja ekonomikas trīs lielākās problēmas (demogrāfiju, nabadzību un drošību) un to risinājumu, šajā gadījumā – preču un pakalpojumu eksporta un produktivitātes palielināšanu. Sarunas moderators Jānis Endziņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs, iepazīstināja paneļdiskusijas dalībniekus un klausītājus ar galvenajiem punktiem, informējot, ka ikvienam dalībniekam par katru punktu būs iespēja izteikties vienu minūti. Stingrais formāts vairāk atgādināja lekciju, nevis sarunu ar reāliem piedāvājumiem. Mēģinot pieturēties pie moderatora noteiktajiem punktiem, dalībnieki izplūda savos izteikumos, novirzījās no tēmas un izteica savstarpēji pretrunīgus apgalvojumus. Ekonomikas nākotnes scenāriju ieskicēšanas vietā varēja dzirdēt īsu pārskatu par industriālo revolūciju, solidaritātes nodokļa likumu un mūsdienu izglītības nedienām. Nepacietīgākie klausītāji arī cēla rokas, paužot vilšanos, ka nav sadzirdējuši ekonomikas attīstības priekšlikumus. Jāpiebilst, ka dalībnieki iezīmēja galvenās problēmas, klupšanas akmeņus, bet ne potenciālos risinājumus. Sarunā vistuvāk attīstības scenārijam pietuvojās ekonomists Mārtiņš Kazāks, norādot uz nepieciešamību kļūt par atvērtu sabiedrību ar globālām zināšanām un prasmēm, spēju domāt pasaules ekonomikas kontekstā. Citi minēja informācijas tehnoloģijas nozares iespējas, IT parku izveidi, ieguldījumus inovācijās. Jautājumā par inovācijām Ekonomikas pētījumu centra vadītāja Raita Karnīte gan norādīja, ka cilvēku resursu trūkuma un noslēgtības dēļ Latvija tām nav labvēlīga rašanās un attīstības vide. Saruna noslēdzās ar atsevišķiem ieteikumiem, taču ne izaugsmes scenārijiem, atstājot vilšanās pēcgaršu ne vienam vien klausītājam. Optimistiskāka nākotnes aina pavērās Ziemeļu Ministru padomes rīkotajā diskusijā "Nākotnes pilsētas", kuru moderēja bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. ANO paredz, ka 2030. gadā 70% pasaules iedzīvotāju dzīvos pilsētās [1], tāpēc aktuālāki kļūst jautājumi par ilgtspēju un pārdomātu resursu pārvaldību. Seši vietējo un reģionālo pašvaldību vadītāji sanāca kopā, lai apspriestu nākotnes pilsētu veidošanu, sadarbojoties pašvaldībām un cilvēkiem. Mazāk tika apspriesti sensoro tehnoloģiju risinājumi, kuri bieži vien dominē sarunās par smart cities. To vietā varēja dzirdēt labus prakses piemērus par resursu taupīšanu, atjaunojamo enerģiju un pilsētvides pielāgošanu mūsdienu sabiedrības prasībām. Priecēja, ka starp labajiem piemēriem bija Latvijas pilsētas Cēsis un Valmiera, no kurām noteikti varētu mācīties citas Latvijas pilsētas, sevišķi Rīga. Neskatoties uz tēmas aktualitāti un nozīmi, apmeklētāju bija mazāk nekā citās sarunās, un jautājumi izskanēja no klātesošajiem dāņu un nīderlandiešu klausītājiem. Nākotnes pilsētas tēma vairāk ir aktuāla noteikti tām pilsētām, kuru pašvaldības cieši sadarbojas ar cilvēkiem, ņem vērā to ieteikumus, mēģinot padarīt pilsētvidi drošāku, ērtāku un ilgtspējīgāku visiem. Informatīvā rakstura sarunā starp dalībniekiem izveidojās saskanīgs kontakts, taču saruna varēja būt raitāka, atsevišķos punktos līdz galam nesapratās skandināvu un latviešu pilsētu mēri. Saruna notika angļu valodā, klausītājiem piedāvājot sinhrono tulkojumu austiņās, ko, iespējams, vajadzēja piedāvāt arī dažiem diskusijas dalībniekiem. Cēsu mērs Jānis Rozenbergs varbūt atsevišķās vietās samulsa, meklējot precīzāku vārdu, taču veiksmīgi spēja formulēt savu viedokli. Otras latviešu pilsētas vadītāja Jāņa Baika gadījumā dažkārt nevarēja saprast izteikto domu, viņš tālākajās diskusijās arī ne vienmēr spēja pilnvērtīgi iesaistīties un dalīties pieredzē. Pašvaldību vadītājam, protams, izcilas svešvalodu prasmes nav obligāta prasība, taču to šajā gadījumā varēja risināt ar klātesošu tulku. Diskusijas temata aspektā var tikai cerēt, ka festivāls "Lampa" kļūs par impulsu tālākām sarunām, izstādēm un konferencēm par nākotnes pilsētvidi.
Svelmainā saulē sēžot uz estrādes pakāpieniem, klausītāji gaidīja vienu no festivāla vakara naglām, diskusiju "Eiropas noriets? Latvija vērtību krustcelēs". Dzerot ledus kafiju, pārdomāju iepriekšējās Latvijas telpā notikušās sarunas par vērtībām. Tās parasti izvērtušās savstarpējos apvainojumos, risinājuma un kopsaucēja meklēšanas vietā vēl vairāk sašķeļot sabiedrību. Jautājumi par vērtībām un tradīcijām vienmēr bijuši aktuāli, taču bēgļu krīzes kontekstā tie ir saasinājušies, atbalstu aizvien vairāk gūstot nacionālām partijām. No citām sarunām šī patīkami atšķīrās ar cieņpilnu un inteliģentu diskusiju starp salīdzinoši atšķirīgiem cilvēkiem. Sarunā ar Ivaru Ījabu piedalījās arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, politoloģe Vita Matīsa un arhitekts Uldis Pīlēns, kuri izteica domas gan par aktuālajiem procesiem, gan Latvijas piederību kopīgajai Eiropas telpai. Pēc Lielbritānijas referenduma netrūkst eiroskeptisku politiķu un vēlētāju izteikumu par nepieciešamību rīkot referendumu, izstāties un pašiem visu lemt. Vita Matīsa trāpīgi norādīja: pirmās politiķu paaudzes saprata, ka Eiropas Savienība ir kaut kas vairāk par lauksaimniecības subsīdiju sadalīšanu. Konrāda Adenauera paaudze bija pieredzējusi Otro pasaules karu un tā nesto postu. To vēl atcerējās Fransuā Miterāna un Helmuta Kola paaudzes politiķi, taču ne mūsdienu eirokrāti, kuri uzauguši mierīgā Eiropā. Miers nav pašsaprotams, un to nedrīkst aizmirst. Neskatoties uz ES nozīmi eiropeisko vērtību saglabāšanas kontekstā, jāņem vērā pieļautās kļūdas un pēdējo gadu krīzes. Arhibīskaps kritiski vērtēja latviešu politiķu piekrišanu visiem Briseles lēmumiem, norādot, "kā lielais brālis saka, tā darām", savukārt Vita Matīsa kritizēja solidaritātes trūkumu latviešu vidū. Pēc tiešām baudāma kultūrvēsturiska pārskata par Eiropas kultūras pīlāriem un eiropeisko vērtību nokļūšanu Latvijā kristianizācijas ceļā diskusija neizbēgami pievērsās imigrācijas tēmai un nākamajiem izaicinājumiem Eiropas kultūrai. Ivars Ījabs, aizsākot sarunu par islāmu un imigrāciju, skaidroja dezintegrāciju un pievēršanos tradicionālākām vērtībām ar bailēm no nezināmā. Aizstāvot kristiešu tiesības uz reliģisku brīvību, arhibīskaps norādīja, ka jāļauj cilvēkiem apliecināt savu reliģisko piederību. Acīmredzot reliģisko brīvību attiecinot tikai uz kristietībai piederīgajiem, jo jautājumā par burkas nēsāšanu atzina, ka iebilst pret to. Zbigņevs Stankevičs papildināja teikto ar apgalvojumu, ka, visticamāk, nevēlamies šeit šariata likumus. Islāma un Eiropas vērtību mierīga līdzāspastāvēšana vienotā telpā pašlaik nešķiet kā iespējams scenārijs visnotaļ lielai sabiedrības daļai. Paradoksāli – vienlaikus ar šo sarunu notika diskusija "Bijušie bēgļi", kurā ar dzīvesstāstiem dalījās kādreizējie bēgļi, kas tagad ir Latvijas, Somijas un Vācijas sabiedrības locekļi. Viņi kļuvuši par rakstniekiem, aktīvistiem, migrantu tiesību aizstāvjiem un pilotiem, apstrīdot tos stereotipus, kurus dzirdam par bēgļiem sabiedriskos medijos un cilvēku sarunās.
Demokrātiskas valsts pazīme ir ļaut skanēt atšķirīgiem viedokļiem, ieklausīties abu pušu teiktajā, vērtēt un meklēt risinājumu. Jautājums, uz kuru būs ar laiku jāatbild ne tikai runātājiem, bet arī klausītājiem, ir: vai spēsim turpināt būt atvērta un toleranta sabiedrība, neskatoties uz ekonomikas un drošības problēmām, kuras piemeklē ne tikai Eiropu, bet arī visu pasauli. Festivāls "Lampa" pārstāv vienu no labākajām sarunu vešanas kultūrām, kurā diskusiju dalībnieki un apmeklētāji spēj gan izteikties, gan uzklausīt cits citu, darot to cieņpilni. Svarīgi saprast, ka diskusiju iemesls ir meklēt risinājumus, tikt galā ar problēmām, lai visi varam dzīvot labākā pasaulē. Ir svarīgi definēt, kādā pasaulē vēlamies dzīvot. "Lampa" ir kļuvusi par vērā ņemamu platformu, kurā diskutēt par nozīmīgiem sabiedriskiem un politiskiem procesiem. Var tikai cerēt, ka festivāla sarunu noteikumus pārņems citi diskusiju rīkotāji un klausītāji, paverot iespēju visai Latvijai kļūt par valsti ar patiesi inteliģentu un atvērtu sarunu kultūru.
2