Redzējumi
12.01.2016

Pārmaiņas

Komentē
1

Iepriekšējās dienas vakarā noskatījāmies irāņu režisora Džafara Panahi pērnā gada filmu "Taksometrs" (cita nosaukuma versija – "Teherānas taksometrs"). Pēc piedalīšanās protestos pret valsts prezidenta Ahmadinedžada režīmu 2010. gadā režisors "par noziegumiem pret valsti" tika sodīts ar sešu gadu mājas arestu, 20 gadu ilgu aizliegumu uzņemt kino un pamest valsti. Un tomēr viņš visu laiku ir turpinājis filmēt – vārda tiešā nozīmē ar visu, kas ir pa rokai, kaut vai ar mobilo tālruni –, bet safilmētais pa aplinkus ceļiem ir nonācis pie skatītājiem pārējā pasaulē (kā, piemēram, 2011. gadā tapusī "Šī nav filma").

"Taksometrs" ir Panahi pašrocīgi filmētu un it kā dokumentālu ainiņu sērija, viņam iejūtoties Teherānas taksometra vadītāja lomā. Es tīšām lietoju piebildi "it kā", jo, ja atceramies reiz Vernera Hercoga sacīto, visas viņa mākslas filmas esot dokumentālas, bet dokumentālās – iestudētas. Un Panahi iestudētāja roka filmā ir labi jūtama, kas nav nekas slikts, jo pretējā gadījumā tik īsā laika nogrieznī ar dažiem mašīnas interjerā notiekošiem dialogiem un šurpu turpu pārbraucieniem pa pilsētu diez vai būtu iespējams sniegt kodolīgu un tai pašā laikā pietiekami ietilpīgu it visas dzīves jomas caurauduša, šeit un tagad notiekoša totalitārisma uzzīmējumu.

Taksometrā Panahi ir jānoklausās diskusija starp publiskas pakāršanas aizstāvi kabatzagli un šāda soda veida pretinieci; jāsastop pirātisko DVD filmu pārdevējs, kas filmas "kuras jau pie mums nerāda" (tajā skaitā uz pasaules kinoekrāniem vēl nenonākušu jaunāko Vudija Allena filmu) piegādā arī pašam režisoram; viņam ir jāsastopas ar bezspēcību, cīnoties pret sadzīves vardarbību, jo gan cietušie, gan varmākas pārāk baidās no valstiskām represijām; visbeidzot – no paša krustmeitas, kas skolā saņēmusi uzdevumu nofilmēt filmu, viņam jānoklausās skolotājas stāstītā atreferējums par to, kas darāms, lai filma sanāktu tāda, ka to "drīkst visiem rādīt".

Lai gan ārzemju presē publicētajās recenzijās šis Panahi veikums salīdzināts ar citu režisoru darbiem tā dēvētajā "slice of life" žanrā un filma izpelnījusies atzinību dažādos festivālos, tās iedarbības pamatā, manuprāt, ir ne tik daudz kinematogrāfiski sasniegumi vai režisora pilsoniskā drosme, cik gan iespēja mums (ar to saprotot dažādu Rietumeiropas un citu demokrātiju iedzīvotājus) ielūkoties vai sajūtās atgriezties pasaulē, kurai līdzīgu dažs ir piedzīvojis uz savas ādas, bet cits vēl arvien iztēlojas ar grūtībām.

Par to, ka arī Latvijā dzīvojošajiem nu jau kādā vienā vai pat vairākās paaudzēs varētu būt grūtības iztēloties vai saprast nomācoši represīvo absurdu, kāds te un daudzviet citur valdīja PSRS laikā, pagājušā gada nogalē gadījās aizdomāties vairākkārt. Pirmoreiz Lailas Pakalniņas filmas "Ausma" seansā, pēc kura kāda skatītāja uzstājīgi apgalvoja, ka Padomju Savienībā jau viss nemaz neesot bijis tik slikti un baznīcas neviens neesot tā postījis. (Basketbola zāle Liepājas Karostas katedrālē? Planetārijs Rīgas Kristus piedzimšanas katedrālē? Baznīcās ierīkotās mākslīgā mēslojuma noliktavas? Vēl 80.–90. gadu mijā padomju armijas karavīru izdemolētās ērģeles?) Bet nu labi, cilvēku atmiņa mēdz būt selektīva. Daudz trakāk ir tad, kad, kā esmu manījis, krietni jaunāki ļaudis, kas neko no tā vispār nevar atcerēties, padomju laikā notikušajam idiotismam un absurdam vienkārši nespēj vai negrib noticēt un laikam jau iedomājas, ka stāstus par tiem kāds mērķtiecīgi turpina izgudrot, lai tikai parādītu, cik viss bijis slikti, bet tagad labi.

Diemžēl viņi maldās, un vienīgais secinājums, pie kā šādās reizēs ir jānonāk, ir bēdīgais fakts, ka milzīga daļa no mūsu nesenās vēstures strauji grimst aizmirstībā, bet ar vēsturi, kurā darbojas vienīgi represīvie aparāti un represētie, pretoties gatavie un nodevēji, atpakaļrāpuļi un atmodnieki, pagātnes saprašanai ir par maz.

Vienu šādas zūdošās vēstures piemēru labi atminos no bērnības, jo daudzus gadus tas risinājās turpat līdzās mūsu mājas pagalmam aiz brūna dzelzs žoga. Rīgā, Pārdaugavā esošajā Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā, tika ražotas pie traktoriem kabināmas kūtsmēslu izkaisīšanas piekabes. Svaigi saskrūvētas un spoži nokrāsotas tumšsarkanā krāsā, tās tika lādētas vilcienu vagonos un vestas uz visām debess pusēm, arī uz Siguldu, arī uz teritoriju aiz brūnā žoga. Tur bija cehs, kurā vietējās Lauktehnikas meistari visu atskrūvēja un pilnīgi jauno un nekad nelietoto parikti izjauca, bet to, ko nevarēja izjaukt, sagrieza ar autogēniem, lai pēc tam no pusotras mēslu piekabes vai divām uzbūvētu vienu siena savākšanas piekabi "Sigulda". Tagad droši vien tas šķiet fantastisks stulbums, bet tolaik neviens nekā neparasta tajā nesaskatīja. Droši vien plānu izpildīja gan mēslu, gan siena piekabju ražotāji, bet racionalizators, kurš to visu bija izštukojis, vēl saņēma prēmiju, medali vai ceļojošo vimpeli vismaz.

Lūk, bet vakar pamodos ar ziņu, ka 69 gadu vecumā miris Deivids Bovijs. Internets acumirklī bija pilns ar līdzjūtībām, nožēlu, viņa daiļrades pārskatiem un atskatiem, atmiņu vēstījumiem un laikabiedru veltījumiem, taču tam visam pa vidu pamanīju pārpublicētu izgriezumu no 1973. – manas dzimšanas – gada avīzes.

"Kad 14 gadus vecais Endrjū Šārps ieradās skolā ar koši sarkaniem matiem, kas bija tādā pat krāsā kā popmūzikas elkam Deividam Bovijam, skolas direktors to uztvēra kā acu priekšā plivinātu sarkanu drānu. Endrjū nekavējoties tika atstādināts no mācībām, un skolas direktors misters Viljams Adamss viņam piekodināja neatgriezties, iekams mati atkal nebūs viņam normālajā gaišajā krāsā. Endrjū vecāki – kravas auto vadītājs misters Alans un Šeila Šārpi no Edisona ielas Dērbijā pieprasījuši, lai skola viņu dēlu pieņem ar jauno izspūrušo sarkano frizūru."

Un tai pašā slejā ir vēl viena šim jautājumam veltīta ziņa: "Piecpadsmit gadus vecā skolniece Valērija Krauforde tika izraidīta no stundām Samerbijas vidusskolā Bornmautā, jo viņa bija ieradusies skolā ar frizūru, kas bija nogriezta Deivida Bovija stilā ar dzeltenām un zilām šķipsnām."

Deivida Bovija ietekme ir bijusi spēcīga un ilga vēl tad, kad šeit par viņu vēl nekas daudz nebija dzirdēts. Nu jau diez vai kādu īpaši satrauktu sarkani, zili vai dzelteni mati, taču matu jautājums pat ar vai bez Bovija ietekmes bija nozīmīgs cīņas lauks arī Padomju Savienībā. To, kā savus garos matus nācās aizstāvēt dažiem retajiem hipijiem, es nepieredzēju, taču arī 80. gados ar frizūru vēl varēja iekulties nepatikšanās. Un, ja tev bija rūtainas bikses ar portfeļkabatām, tevi vispār uzskatīja par narkomānu. Pēc tam, kad divi klasesbiedri no pirmā brauciena uz Rīgu atgriezās ar priekšpusē uz augšu sakasītām, bet aizmugurē tādā kā astītē nogrieztām frizūrām, ikviena priekšmeta skolotājs uzskatīja par vajadzīgu tās komentēt un aizrādīt, ka "skolēnam tās nav piemērotas". Tāpat kā skolēniem un diskotēku apmeklētājiem par nepiemērotu tika uzskatīta laikam jau uz pārāk nepārprotamām domām uzvedinošā Deivida Bovija dziesma "Absolute Beginners". Laimīgā kārtā arī šīs un visu citu Bovija dziesmu klausīšanās vismaz mūsu platuma grādos vairs netiek uzskatīta nedz par likuma, nedz tikumības vai vēl kādu citu normu pārkāpumu, un domāju, ka, lai arī viņš pats bija tālu un viņa balss mums skanēja vienīgi no magnetofona lentēm, kasetēm vai televizora ekrāniem tajā reizē, kad tika parādīta filma "Labirints", kaut kādā ziņā tas ir bijis arī Bovija nopelns.

Taču tas nenozīmē, ka cīniņš par krāsainajiem matiem, dīvainajām biksēm, it kā nepareizām dziesmām vai nepiemērotām filmām būtu galā. Ja pašiem pie sevis to ikdienā varbūt reizēm ir grūti pamanīt, var noskatīties Panahi filmu. Bet pēc tam paklausīties vecos Bovija ierakstus un mēģināt iztēloties, kāpēc tolaik ļaudis par tiem un viņa izdarībām tik ļoti satraucās. 

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!