Publicitātes attēls no izrādes "Fausta pazudināšana", fotogrāfs – Felipe Sangvineti
 
Redzējumi
05.01.2016

Parīze, Hermanis, opera

Komentē
0

Dīvainā Parīzes dzīve

Pelēkbaltā krāsa, kas darīja Parīzi gaišu un vieglu, tagad kļuvusi smagnēja. Pilsētā ik uz stūra draudzīgi uzsmaida kāds bruņots karavīrs. Līdzās viņiem cilvēki svin svētkus: krāšņi skatlogi, dāvanu pakas spīdīgos papīros un nebeidzamas krāsaino spuldzīšu virtenes – tā visa te atliku likām. Juceklīgi tramīgā noskaņojumā iedzeram vakarā vīnu kādā no Bastīlijas laukuma kafejnīcu āra terasēm; tā ir vērā ņemama nodarbe – sava veida varonības akts – vērot garāmbraucošas mašīnas, policijas auto un motociklistus, kas tagad šķiet tik bīstami mierīgam vakara vīna baudītājam. Visi diezgan ātri pieradām pie tā, ka, ejot nopirkt pienu vai zobu pastu, sveši, nopietni vīri izpēta tavas somas saturu un aptausta mēteļa kabatas.

Toreiz, kad filmējām Hermani Parīzē, viņa atteikums piedalīties Hamburgas teātra "Thalia" iestudējumā nemaz nešķita pārsteidzošs. Vien pie sevis nodomāju, ka dzīve Parīzē viņu stipri iespaidojusi. Man pietika ar nedēļu šīs dīvainās dzīves, lai pārskatītu savas maznozīmīgās eksistences prioritātes. Atgriežoties Latvijā, sāku izjust īstu spriedzi, izrādījās, ka pat mani draugi sašķēlušies divās dusmīgās nometnēs – tie, kas aizstāv Alvja Hermaņa pozīciju un saredz viņa paziņojumā drosmi, un tie, kas satraukti, kaismīgi viņu nosoda. Šī šķelšanās jau bija paredzama, bet tādēļ tā nekļuva mazāk nejauka. Kad pāris reižu sarunas par šo tēmu sabojāja vakaru, sāku izvairīties no Hermaņa uzskatu apspriešanas, jo vakari ar draugiem ir pietiekami dārgi un reti, lai tajos nesastrīdētos.

Sekotāji

Veidojot filmu "Hermanis", mēs kļuvām par dažiem no daudzajiem Hermaņa sekotājiem. Un tā bija īsta privilēģija, gluži kā nokļūt noziedošu rožu dārzos – vēsturiskajos Eiropas klasiskās mūzikas centros: izsmalcinātajā, izvēlīgas publikas pieprasītajā Zalcburgas festivālā; greznajā, pārmēru lielajā Vīnes Burgteātrī un pagājušā gadsimta modernisma stilā ieturētajā Bastīlijas operā.

Tas, ka daļa no Latvijas gudrākajiem un inteliģentākajiem ļaudīm dodas pa Hermaņa pirmizrāžu pēdām visā Eiropā, iespējams, liecina par režisora ģenialitāti.

Varbūt ar laiku, attīstoties hermanistiem (līdzīgi kā vāgneristu kustībai), iestāšos tajos pavisam.

Kļūstot par viņa sekotājiem, mēs uzturējām cits citam atbalstošu garu. Garu, kas mīt ap Hermani un kas notverts arī filmā: mūsu varonis ir nosvērts, pārliecināts, gudrs un zināmos brīžos drosmīgs. Tādu Hermani redzējām mēs, viņa sekotāji, un tādu, visdrīzāk, viņš vēlas redzēt sevi arī pats. Iespējams, arī tā ir ģenialitātes pazīme, ar kādu neredzamu spēku viņam tiek atvērtas teju visas durvis. Un, pateicoties filmēšanai, līdz ar viņu – arī mums. Atlika vien klusi iekārtoties viņa pēdās. Tā mēs satikāmies ar harismātisko Annu Ņetrebko Zalcburgā, tā gandrīz 40 minūšu intervijā ierakstījām Mihailu Barišņikovu Rīgā.

Tiesa, kameru gan drīkstējām ieslēgt vien atļautajos brīžos, kad visi ir gatavi parādīties publikai, noskaņoti, kad tos filmē, laipni un atturīgas piesardzības auras ieskauti. Tādēļ kamera spēja notvert vien mazu daļu notiekošā. Pavisam skaidri apjautām, ka īsto Hermani mums tik drīz tomēr nebūs lemts atklāt. Viņa samērā kategoriskie spriedumi dažādos jautājumos reizē liek nojaust tiem līdzāspastāvošas šaubas un iekšēju trauslumu. Brīžiem šķiet, ka, mērķtiecīgi virzoties pa plānoto iestudējumu blīvo grafiku, viņš nav tālu, lai kļūtu par savu saistību vergu. Protams, tie ir vien pieņēmumi. "Absolūta paškontrole", kā minēja Mihails Barišņikovs. Īstais režisora radošo avotu noslēpums, iespējams, līdz galam netiks atklāts nekad.

Recenzijas

Ap Hermaņa iestudējumu Bastīlijas operā un viņa izteikumiem saceltā ažiotāža saplūdusi tumšā mākonī, kas ir daudz apjomīgāks, nekā varam iztēloties. Daļa kritiķu epitetu ir pietiekami riebīgi, lai tiem nevēlētos ticēt. Varam tikai pieņemt, tomēr – visdrīzāk iestudējums netiktu tik skarbi izsvilpts, ja Hermanis nebūtu paziņojis par sadarbības pārtraukšanu ar teātri "Thalia". Starpība starp iestudējuma uztveri žurnālistu ģenerālmēģinājuma izrādē un pirmizrādē (ceturtdien notika pirmā, bet nākamajā otrdienā – īstā pirmizrāde), kas izpaudās kā ovācijas pret ūjināšanu, ir kā diena pret nakti.

Kāda franču avīze raksta, ka tā bijusi lielākā izsvilpšana Parīzē pēdējo gadu laikā. Angļu "The Guardian" min, ka izrāde ir egocentriska, ka tā ir neveiksmīga, pat vairāk nekā vien rupjš apvainojums buržuāzijai. Vācu nedēļas laikraksts "Der Spiegel" izvieto rakstu ar nosaukumu – tautas ienaidnieks. Kritikās viss arvien tiek minēts kopā – gan izrādes kvalitātes, gan Hermaņa izteikumi, un, jāatzīst, tieši tādēļ kritikas ir tik pretrunīgas.

Protams, neredzot īsto pirmizrādi, nav korekti rakstīt recenziju, tādēļ varu izcelt vien dažus aspektus. Bet, lai vērtētu, tomēr jāatceras, ka Alvis Hermanis iestudējis nevis operu, bet gan Hektora Berlioza dramatisko leģendu "Fausta pazudināšana" – šo neviennozīmīgo žanra apzīmējumu pats Berliozs nav spējis definēt uzreiz (sākotnēji to nodēvējot vienkārši par "leģendu"). Tās brīnišķīgā mūzika vijas un pārplūst nepārliecinošā dramaturģijā. Līdz ar to darbs ir pietiekami neviendabīgs, lai to nebūtu tik vienkārši uzzīmēt, ietvert tēlos un iestudēt uz milzīgās Bastīlijas operas skatuves.

Hermaņa izrāde izdevusies pietiekami daudznozīmīga, un paša radītajā koncepcijā drosme spēkojas ar profesionalitāti.

Futūristiski mistisko iestudējumu uzsāk Marsa virsmas projekcijas, un doties uz Marsu brīvprātīgi piesakās dažādu tautību ļaudis. Uz ekrāna projicēts britu zinātnieka Stīvena Hokinga teiktais, ka cilvēce izdzīvos vien tad, ja dosies kosmosā kolonizēt citas planētas. Tā interpretēta sena leģendu par Faustu – zinātnieku mūža nogalē, kurš, dzīves alkas nerealizējis, Lucifera uzpirkts, paraksta līgumu ar pašu nelabo, nodod nevainīgo jaunavu Margarētu un finālā tiek aizrauts uz elli (Hermaņa versijā – dodas uz Marsu). Mūsdienu Faustu, tēlotu kā Stīvens Hokings, ģenerālmēģinājuma izrādē lieliski izdzied Braiens Himmels, kurš vēlāk mainās ar vienu no šobrīd pieprasītākajām operzvaigznēm Jonasu Kaufmani. Baiso aprēķinātāju Mefistofeli (šajā versijā zinātnieku, kas raida cilvēkus uz Marsu) pārliecinoši interpretē britu bass Brīns Tervels, kura talants visspožāk mirdzējis Vāgnera operlomās pasaules teātros. Organiski pieslēgties romantiskajai Berlioza mūzikai palīdz mūsdienīga vizuālā estētika – Katrīnas Neiburgas videoprojekcijas, Allas Sigalovas laikmetīgā dejas valoda un Kristīnes Noimeisteres ikdienību atspoguļojošie kostīmi.

Izrādē varonības aktu veic otrs Stīvena Hokinga atveidotājs, mūsdienu dejas leģendas Pīnas Baušas izcilais dejotājs un līdzbiedrs Domeniks Mersī, kurš lielāko izrādes daļu pavada ratiņkrēslā, bet finālā viņš ceļas un trausli iet, teju fiziski uzbraucot debesīs, dodoties uz Marsu līdz ar citiem šīs spēles dalībniekiem un Margarētu. Virzieni uz paradīzi un elli skatītāju prātā tiek jaukti – kur dodas kritušais Fausts un kur – Margarēta? Ņemot vērā, ka Berliozs ir viens no franču lielajiem vārdiem mūzikā, Hermanis ir bijis drosmīgs, sižeta pavērsienos izdarot negaidītas izvēles, taču, izrādās, mēs neredzam konceptu tādu, kāds tas bijis sākotnēji. Sarunās pats Hermanis atzina, ka iestudējot sācis just zināmu neveselīgu spiedienu no teātra vadības puses, kas lika mainīt dažu ainu režisorisko satvaru jeb mīkstināt izvēlēto režijas valodu. Visa ir tik daudz, ka uzburtās dažādās dimensijas ir gan Hermaņa režijas spēks, gan vājums. Spēks – savādo ideju oriģinalitātē, vājums – to savstarpējās sasaistēs. Risināmo jautājumu loks svārstās no personiskiem līdz vispārcilvēciskiem un globāliem, norādot uz katastrofas iespējamību ekoloģiskās krīzes rezultātā. Parīzes šī laika noskaņās izrāde ar apokaliptiskas katastrofas priekšnojautām saasina uztveri, reizē neļaujot viennozīmīgi atbildēt uz jautājumiem. Iestudējuma brīdis ir būtisks visā stāstā, tādēļ, iespējams, nevarēja notikt citādāk, izrāde nemaz nevarēja tikt pieņemta viennozīmīgi.

Varlikovska gotiskais ārprāts

Līdzās Hermaņa jaunajam iestudējumam Parīzē Lielajā Garnjē operā turpināja izrādīt Kšištofa Varlikovska iestudēto diptihu: viencēlienus Bēlas Bartoka "Hercoga Zilbārža pils" un Fransisa Pulenka "Cilvēka balss". Atsauksmes par izrādēm bija tik cildinošas, ka bija neiespējami atturēties, tās neapmeklējot.

Veiksme iemet rokās biļeti partera pirmajā rindā, trīs metru attālumā no diriģenta Esas Pekas Salonena, kurš iekrampējas mūzikā kā somu sacīkšu autobraucējs stūrē un meistarīgi vada ritmisko Bartoka skaņrakstu. Salonens ir ārkārtīgi organizēts diriģents; nopietns, skarbs un meistarīgi ritmisks ir viņa žests, kas izceļ neparastākās krāsas un precīzi ierāda mazas solo iespēles. Orķestris spēlē precīzi, lai neteiktu – lieliski, un muzikālais kopiespaids veidojas krāšņs. Operas tēli – Judīte, ko spēlē Jekaterina Gubanova, un sievu ieslodzītājs, varmāka Zilbārdis, Džons Reljē, – abi ir ne vien spēcīgu balsu īpašnieki pašā talanta pilnbriedā, bet arī lieliski aktieri – ar viegliem pārspīlējumiem, kas labi redzami, pateicoties pirmās rindas tuvplāniem, viņu darbā nemana nevienu kļūdu, nevienu neprecīzu noti, vien pārliecinošus galējos reģistrus, precīzu intonāciju un pārdomātu frāzējumu. Baiso un skumjo mūziku varētu klausīties aizvērtām acīm, ja vien… netraucētu režisora neierobežotā, fascinējošā fantāzija, kas virza mūs gotisku vīziju un baiļu atmosfērā. Varlikovskis uzvedas gandrīz kā kinorežisors; ainas papildina simboliskas videoprojekcijas: operā tiek atvērtas septiņu istabu durvis, un aiz katras no tām glabājas kāds šausminošs noslēpums – gluži kā muzeja vitrīnās eksponēta gan asinsvanna, gan ieroči, kas Parīzē jau tā tagad redzami pārlieku bieži, gan citi mistiski simboli. Izrādes kulminācijā atklājas Zilbārža ieslodzītās sievas – koptas dāmas 80. gadu estētikas izbijušu estrādes zvaigžņu dziedātāju tērpos: ar lieliskiem augumiem un vienaldzīgām un novecojušām pagātnes sejām.

Bez pauzes seko Pulenka slavenais viencēliens "Cilvēka balss", gluži tā, it kā tas būtu dabisks Bartoka darba turpinājums, un, lai arī katra mūzikas valoda, īpaši jau melodika, ir krietni atšķirīga, pateicoties Varlikovska konceptam, tās saplūst organiskā turpinājumā. Monoizrādē ir tikai viena balss – laikmetīgās mūzikas zvaigzne – dziedātāja un diriģente Barbara Hanigena. Viņas priekšnesumi arvien ir augstākā pilotāža mūsdienu bieži vien fragmentārās un grūti intonējamās mūzikas izpildījumos. Hanigenu apbrīno par viņas spēju neticami precīzi un tieši intonēt un, galvenais, izprast vissarežģītākās mūzikas katru frāzi tā, ka daudz vieglāk kļūst izprotama šīs mūzikas loģika. Muzicējot apbrīnojamā vieglumā un mērķtiecīgumā, uz skatuves viņa šķiet nenogurdināma. Sievietes lomā viņa sevi emocionāli iznīcina, ko īpaši uzsver Varlikovska režija, kas rāda dziedātāju tuvplānos, filmētu no augšas reālā tiešraidē: mēs milzīgā palielinājumā redzam viņas notecējušo skropstu tušu, izmisušo, aptumsušo acu skatu, saraustītas elsas – it visu tik neērtā tuvplānā, ka brīžiem šķistu pieklājīgi novērsties. Tieši to patiesi neglīto, ko dziedātājas nereti kautrējas rādīt līdzās balss brīnumam. Varlikovskis ir atšifrējis ne vien Pulenka radītās sievietes traģēdijas būtību, bet arī Hanigenas spēcīgo, mākslai atdevīgo garu, atkailinot to mūsu priekšā apbrīnojami nesaudzīgi un tieši. Redzot šo priekšnesumu, spēcīgāku Pulenka "Cilvēka balss" interpretāciju grūti iedomāties.

Ieva Rozentāle

Ieva Rozentāle ir producente, redaktore, muzikoloģe. Šobrīd Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāja. Brīvajā laikā dodas uz koncertiem, darbojas balvas “Kilograms kultūras” žūrijā, raksta pa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!