Pareizie nodomi

Patīk. Labi rakstīts.
Gribētu piebilst, ka Harijs Poters salīdzinājumā smadzenes skalo ļoti maz. Dažādības ziņā tur tiešām ir pērles. Pats galvenais varonis Harijs patiesībā spīd ar dažām izteikti negatīvām īpašībām (un ne viņš vienīgais). Līdz ar to grāmata nerada bērnam-lasītājam priekšstatu par plakaniem, ideāliem varoņiem, kādu reālajā dzīvē nav. Turklāt arī ļaunajos tēlos ir cilvēcība.
Ja vecāki šo grāmatu lasītu kopā ar bērnu un vēl apspriestu - ideāli.

"Tomēr arī autori, kas apzināti nevēlas būt didaktiski, savos darbos būvē noteikta veida attiecības un pasaules redzējumu, no kura lasītājs kaut ko paņem sev."

vairāk http://www.satori.lv/raksts/6918/Ko_sirrealisms_dara_pie_maziem_berniem%3F

"Domāju, ka bērnu literatūras autoriem parasti ir kāds mērķis. Saprotamu apsvērumu dēļ tie lielākoties ir pozitīvi vai cēli mērķi. Neviens autors taču nevēlas bērnu mērķauditoriju novirzīt no pareizā ceļa, bet drīzāk atgriezt tos tur caur audzinošu fabulu, kas norāda uz pareizo rīcību, pareizo modeli."

Manuprāt, ir pilnīgi nejēdzīgi implicēt, ka bērnu grāmatu autori parasti domā, ka viņu rakstītajai literatūrai būtu "bērnus jāatgriež uz pareizā ceļa", it kā pastāvētu tāds "pareizais ceļš", no kura bērni "novirzītos", ja vien kāds gudrais pieaugušais no saviem pareizības augstumiem uz to nenorādītu.
Jā, protams, ir tādas grāmatas, bet tikai dažas no tām ir labas. No šīs kategorijas grāmatām mūsmājās lielākā daļa ir bilžu grāmatas, un tās es mazajam bērnam pasniedzu nevis kā audzinošu materiālu, bet kā mīlīgu "reku mazais pelēns Peksis arī negrib mazgāt zobus, tāpat kā tu", nevis "tu taču negribētu būt tā kā nepaklausīgais pelēns, kas negribēja mazgāt zobus un saņēma pelnīto sodu".
Kategorijas "tagad tu, mazais lasītāj, lasīsi grāmatiņu, kuras mērķis ir atgriezt tevi uz pareizā ceļa" grāmatas lielākiem bērniem, ja arī kādreiz pārpratuma pēc iegādātas, tiek klasificētas kā garlaicīgas. Un to vietā biezā slānī tiek lasītas grāmatas, kas ir aizraujošas un jautras, kurās ir daudz fantāzijas, un kuru mērķis ir ļaut bērnam saskatīt sakarības pasaulē un vienlaikus palūkoties uz to negaidītā un pārsteidzošā veidā. Nevis "es tev pastāstīšu, ka ir tā un šitā" scenāriji, bet "hmmm, bet ja nu mēs paskatītos uz to šādi?"
Un Harijs Poters, tāpat kā daudzas citas foršas bērnu grāmatas, tiešām izspēlē šos daudzos scenārijus - "paskaties, šo problēmu var atrisināt ar gudrību, bet var arī atrisināt ar veiklību, godprātību vai uzupurēšanos" - un piedāvā dažādus attiecību un attieksmes modeļus, kas nav viennozīmīgi savienojami ar "pelnītajām sekām". Voldemorts, piemēram, tā arī nekad "neatgriežas uz pareizā ceļa", bet, par spīti tam, ka viņš ir tik ļauns tēls, cik vispār var būt, pret viņu ir iespējams izjust līdzjūtību jau no pirmās grāmatas.

Jā, attiecības un pasaules redzējumu (nu, tb tas, ko es domāju, rakstot "dažādi scenāriji" un "dažādi attiecību un attieksmes modeļi"), pie tam labā grāmatā tās attiecības un pasaules redzējums nav viena veida (t.i., autors nemēģina apgalvot, ka ir kaut kāds viens pareizais veids, kā uztvert kakas, un visi pārējie veidi būtu nosodāmi - tieši otrādi, labā grāmatā katra situācija tiek apskatīta no vairākiem aspektiem un lasītājs var brīvi izvēlēties, kuru redzējumu "paņemt sev").
Bet tas nav tas, ko es redzu konkrētajā rakstā par "pareizajām rīcībām" un "pareizajiem modeļiem".