Attēls no filmas par Hariju Poteru plākāta
 
Ar bērniem
29.10.2014

Pareizie nodomi

Komentē
4

"Psihologi atklājuši, ka Dž. K. Roulingas "Harija Potera" sērijas lasīšana ievērojami palielina jauniešu iecietību un mazina aizspriedumus pret stigmatizētām grupām – imigrantiem, homoseksuāliem cilvēkiem un bēgļiem, vēsta ārzemju mediji."

Autoram ir jāzina, kādai mērķauditorijai tas raksta. Skaidra izpratne par to var lielā mērā noteikt darba uzbūvi un vēstījuma saturu. Taču mūsdienās, ja autors arī apzinās mērķauditoriju, tas nenozīmē, ka literāram darbam ir konkrēts mērķis, ko autors vēlas ar to sasniegt, jo laiki, kad literatūra tika radīta ar konkrētu mērķi – informēt vai izglītot –, ir pagātnē. Bet vai tiešām pagātnē?

Poteriādes kulta statuss ir lieliska platforma, kuru izmantojot "iestādīt" idejas. Domāju, ka bērnu literatūras autoriem parasti ir kāds mērķis. Saprotamu apsvērumu dēļ tie lielākoties ir pozitīvi vai cēli mērķi. Neviens autors taču nevēlas bērnu mērķauditoriju novirzīt no pareizā ceļa, bet drīzāk atgriezt tos tur caur audzinošu fabulu, kas norāda uz pareizo rīcību, pareizo modeli. Ir saprotama poteriādē reprezentētā etniskā daudzveidība un ne tikai etniskā, bet arī novirzīšanās no "normālības standarta" – pats Harijs Poters nēsā brilles, viņa labākais draugs Rons un viņa īpatni foršā ģimene ir rudmataini utt., tādējādi marginalizēto grupu pārstāvji tiek reintegrēti, apveltot tos ar heroismu, veiksmi un stilīgumu. Vienkārši šobrīd pasaule ir tāda – multikulturālisms padarījis acīmredzamāku arī vizuālā tēla dažādību.

Pirmo reizi redzot melnādainas lelles, samulsu. Latvijā tādas nav bieži sastopamas, jo nav mērķauditorijas. Redzēju tās vietā, kur etniskais plurālisms ir sabiedrībā dabisks vai vismaz ilgstošs un plaši pārstāvēts, tur tādām lellēm bija mērķauditorija. Arī "Mattell" ražo dažādas etniskās piederības "Barbie" lelles. Kulta produkti paplašina savu mērķauditoriju, piedāvājot aizvien plašāka kultūrkonteksta preci, lielākoties tas gan tiek darīts, lai apmierinātu patērētāju gaumes pieprasījumu un tādējādi vairotu savu peļņu. Taču māksla zināmā mērā arī diktē modi. Atcerēsimies Rubensu un kuplās dāmas. Arī Latvijā pagājušajā gadsimtā sieviešu žurnāli ieteica diētas, kā pieņemties svarā, nevis kā svaru samazināt. Kad literatūrā ienāca autores sievietes, tās rakstīja par sieviešu tēliem un to dzīves skatījumu, līdz tam literārā tradīcija bija izteikti patriarhāla. Tāpat reālisma laikmeta literatūra pievērsās cilvēka un sabiedrības un šķiriskajām attiecībām. Latviešu literatūra padomju ideoloģijas iespaidā pievērsās nacionālās identitātes saglabāšanai, izvirzīšanai priekšplānā un nacionālo simbolu glabāšanai un stiprināšanai. Literatūra vienmēr zināmā mērā pauž reakciju uz laikmetu. Bērnu literatūra vienmēr ir popularizējusi fundamentālas pamatvērtības, kas tikušas uztvertas par universālām. Bērniem domātie produkti negantā kārtā ir arī augsne ačgārniem priekšstatiem – piemēram, par skaistumu un tā standartu, par sāncensību, uzvaru, līderismu utt. Globalizētie masu produkti audzina savu nākamo patērētāju, padarot to atkarīgu no sev izdevīgiem tēliem.

Poteriādes labestības centieni caur labā un ļaunā cīņas reprezentāciju, kurā labajam jāuzvar, ir autores centieni, apzinoties savas priekšrocības (poteriādes plašo mērķauditoriju un kulta statusu), padarīt pasauli par labāku vietu un ieaudzināt bērnos morāli pareizu rīcību. Domājams, ikviens literārs darbs cenšas viest kādas pārmaiņas, lielākoties pozitīvas, arī tad, ja tas notiek caur šķietami negatīvu vai neestētisku saturā attēloto. Šeit var piesaukt dažādos laikos un dažādās valstīs aizliegtus literārus darbus, jo tie vai nu pauduši šokējošas idejas, vai arī izmantojuši šokējošus tēlus. Taču ir sarakstīts tikai nedaudz darbu, kas pauž lielākai daļai cilvēces kaitīgas idejas, piemēram, polittehnologu sacerējumi, kas gan nav pieskaitāmi pie literāriem darbiem.

Līdzās visām labajām Potera grāmatu iezīmēm – etniskās daudzveidības, vienlīdzības un iecietības idejām, labā uzvarai pār ļauno, draudzības idealizācijai, "dots pret dotu" principa uzsvēršanai, uzupurēšanās, vieduma u.tml. jēdzienu manifestācijai – skeptiķi droši vien saskata arī negatīvās – ticību ideāliem, ticību fantāzijas pasaulei –, citiem vārdiem, tas nav reālistisks modelis, dzīvē tā nenotiek. Taču šāda sapņu pasaule, runājoši dzīvnieki, priekšmeti, pasakainas būtnes utt. ir raksturīgas bērnu literatūrai. Tās nevis veicina bērnos attālināšanos no realitātes un deformētu realitātes uztveri, bet gan māca sapņot, iztēloties, saskatīt brīnumus un dzīvību it visā, rosina paskatīties uz pasauli citām acīm un aiz redzamā virsslāņa saskatīt daudz vairāk.

Neskaitāmās diskusijas par televīzijā un datorspēlēs reprezentēto vardarbību vai par dekadences un neglītā negatīvo iespaidu uz uztvērēju tā arī nekad nav beigušās ar skaidru atbildi. Vieni saka – ļauno šaušana ir attaisnojama, citi izprot neglīto kā līdzekli, lai attēlotu pasaules stāvokli un jūtīgu pasaules uztveri, izgaismojot problēmas pastāvošajā kārtībā.

Taču blēņas un kļūdas ir piederīgas morāli augstvērtīgai (bērnu) literatūrai. Neviens nav izaudzis bez nedarbiem un sajūtas, ka kaut kas izdarīts ačgārni. Tā attēlojums bērnu literatūrā palīdz izgaismot pareizo rīcību un ļauj bērnam identificēties un veselīgāk uztvert sevi, īpaši, ja pagadījušies stingrāki vecāki, kuri uzstāj uz pareizumu un perfekciju, kas diemžēl eksistē vien kā neaizsniedzams ideāls. Bieži vien vecāki paši nezina, kāpēc kaut kas ir slikti vai nepareizi vai no kaut kā jāizvairās, uz kaut ko nedrīkst skatīties. Bieži vecāki to mantojuši no pašu audzināšanas pieredzes bērnībā, kas tiek intuitīvi atkārtota, vai saista to ar kādiem priekšstatiem par pareizo un tikumisko konkrētajā sabiedrībā. Vēlreiz var atcerēties par kulta grāmatu bērniem "Kaka un pavasaris", kas izraisījusi diskusijas, šoka viļņus, dusmu uzplūdus, mēģinājumus grāmatu izskaust, un tas viss tikai "kakas" pieminēšanas dēļ. Nu, kas slikts kakā? Es atvainojos, bet kakā visi, arī Anglijas karaliene, Obama, Bērziņš, literatūras skolotājas, rakstnieki, bērni un vecāki. Sakot, ka kaka ir slikta, bērns var uztvert savu ķermeni kā tādu, kas ražo kaut ko tik pretīgu, radot bērnā traumu uz visu atlikušo dzīvi, kas manifestēsies ar kakām pavisam nesaistītās jomās. Kāpēc televīzijā var reklamēt preparātus pret aizcietējumu vai diareju, bet bērnu grāmatā nevar rakstīt par suņa kakas struņķīti? Ticiet vai ne, šī grāmata daudziem ir atvērusi acis un iekritusi sirdī uz palikšanu. Jo šis stāsts īstenībā ir par draudzību un mīlestību. Un par iecietību. Droši vien vecāki vēlas uztvert savus bērnus kā princeses un spēkavīrus un vēlas, lai viņi identificējas ar pašiem labākajiem, stiprākajiem, skaistākajiem, veselīgākajiem varoņiem. Taču iespējams, ka daži bērni ir bikli, vājāki vai citādāki, ja ne ārēji, tad iekšēji – introverti, bailīgi, kautrīgi, viņiem šķiet, "ko tad es...?!" utt. Varbūt arī šādiem bērniem ir vajadzīgs ar kādu identificēties jaunajā vecāku izvēlētajā pasaku grāmatā – saprast, ka es tāds neesmu vienīgais, es arī varu, es esmu normāls!

Nesen izlasīju franču valodas grāmatiņu pašiem mazākajiem par kaku (par citu kaku), ar kuru neviens nevēlas draudzēties – ne šokolāde, ne kakao, pie kuriem kaka vēršas, saskatot zināmu līdzību, bet potenciālie draugi saviebjas un atbild, ka kaka smird un ir netīra. Galu galā kaka iepazīstas ar čuru un abi ir laimīgi draugi. Pasakas beigas.   

Atgriežoties pie poteriādes, domāju, ja Poters ir tik populārs, tā nenoliedzami ir platforma, ar kuras palīdzību realizēt šo sazvērniecisko plānu padarīt pasauli par nedaudz labāku vietu. Jā, skeptiķi droši vien teiks, ka tā ir zināma veida smadzeņu skalošana un bērnu samērā nelielā pieredze un emocionālā un mentālā attīstība neļauj pretoties manipulācijai.

Iecietība, kas pieminēta pētījumā, manuprāt, ir universāla emocija / izpratnes un rīcības forma. Iecietība pret stigmatizētajām grupām ir vieglāk izmērāma, jo šīm grupām piemīt redzamākas pazīmes. Domāju, ka par iecietību pret imigrantiem, homoseksuāļiem utt. nebūtu īpaši jārunā, ja eksistētu universāla iecietība, proti, iecietība kā pamatvērtība. Tad tā nebūtu īpaši jākultivē pret kādu konkrētu grupu. Mēs kā vecāki taču vēlamies, lai mūsu bērns prot uzvesties, lai spēļu laukumā nav kaunā jānosarkst, kad atvase apceļ briļļainos vai resnos vai sper ar kāju sunim vai balodim uz ielas, kad rāda ar pirkstu uz citas etniskās piederības pārstāvi tramvajā, kad skaļi izsaucas, ieraugot kādu ar kruķiem vai ratiņkrēslā. Domāju, ka katrs vecāks tādā situācijā ir bijis. Bet jautājums ir, kā vecāks pildījis savu misiju, – vai ir pārrunājis to ar savu atvasi un izskaidrojis, ka tie ir tādi paši cilvēki... vai arī tikai uzbļāvis: "Klusāk! Nerādi ar pirkstu!" Tad nāk talkā literatūra, kas aizpilda robus vecāku neizpildītajos "mājas darbos".

Tēmas

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!