Recenzija
05.07.2016

Pārdomātā iracionalitāte

Komentē
0

Par Svena Kuzmina stāstu krājumu "Pilsētas šamaņi"apgāds "Dienas grāmata", 2016

Par Svena Kuzmina grāmatu "Pilsētas šamaņi" es uzzināju daudz – iespējams, pārāk daudz – vēl pirms pašas grāmatas lasīšanas. Droši vien pie vainas bija labi izveidota mārketinga stratēģija – Svens bija dzirdams blakusistabas radio, redzams internetā, un intervija ar viņu bija publicēta "Jāņa Rozes" "Ziņnesī"  (Nr. 148). Tajā autors runā par šo grāmatu kā salīdzinoši vēlu debiju (pietiekami vēlu, lai, piemēram, es, uzzinājusi, ka iznāks "Pilsētas šamaņi", vispirms sajustos vainīga, ka neesmu lasījusi Svena iepriekšējās grāmatas – un tikai pēc tam atcerētos, ka tādu iepriekšējo grāmatu nemaz nav). Šo dīvaino situāciju viņš skaidro šādi: "Man bija bail, ka tas, ko nogādāšu lasītājiem kā literatūru, patiesībā būs tikai nenobrieduša prāta eksperimenti un skolnieciskas muļķības." (1, 12. lpp.) Uzreiz tiekot galā ar sāpīgo jautājumu – nē, "Pilsētas šamaņi" nav nenobrieduša prāta eksperimenti un skolnieciskas muļķības arī ne. Bet dziļākais jautājums jau nav par to, dziļākais jautājums ir: vai iespējams izdot debijas grāmatu, kas nav debijas grāmata?

Protams, domāt, ka debijas grāmatas vispār raksturo slikta kvalitāte, sava ceļa un balss meklējumi un negatavi teksti, būtu aplam: daudzu rakstnieku debijas grāmatas ir izcilas, nereti pat labākais, ko autors ir uzrakstījis. Drīzāk debiju raksturo viens fakts: atšķirībā no otrās, trešās vai ceturtās grāmatas debija var būt arī vienīgā šī autora grāmata. Un tas piešķir debijai papildu nozīmi: vairāk nekā citas grāmatas tā parāda to, kādai, pēc autora domām, tad būtu jābūt literatūrai – vai vismaz to, kas, viņaprāt, literatūrā līdz šim ir pietrūcis. Un no tā īsti nav iespējams atbrīvoties, drīzāk otrādi – jo ilgāks gaidīšanas posms līdz pirmajai grāmatai, jo lielāks tās svars. (Tādā ziņā, protams, ir jauki izdot pirmo grāmatu ļoti agrā vecumā – autora nenobriedušais prāts vai bērnišķīgā/pusaudziskā attieksme tiek uztverti kā pašsaprotami.)

Daļēji tādēļ – un daļēji arī tādēļ, ka Svens ir viens no tiem maniem jaunības draugiem, kas paliek nozīmīgi arī pēc tam, kad tu ar šausmām konstatē, ka jau kādus piecpadsmit gadus jūs, lai arī reizēm nejauši satiekaties un pārmijat dažas frāzes, neesat runājuši par būtisko, – es lasīju "Pilsētas šamaņus" ar aizturētu elpu, jūtot līdzi ne tik daudz stāsta varoņiem, cik autoram, kura uzdevums ir ne vien uzrakstīt labus stāstus, bet arī panākt, ka viss krājums "turas kopā", ka tajā nav dramatiski sliktu vai dīvaini neiederīgu tekstu.

Kas dīvaini, tad ne visi stāstu krājumi kaut ko tādu prasa – piemēram, paralēli lasot Artūra Snipa krājumu "Stāsti laiku logos", man nav gaidu par to, ka stāsti būs kompozicionāli vienoti vai pat kvalitātes ziņā līdzvērtīgi. Bet acīmredzot gan nosaukums, gan pārdomātā, kvalitatīvā druka (šķiet, "Pilsētas šamaņi" ir viena no fiziski vistīkamākajām grāmatām, ko pēdējā laikā gadījies šķirstīt), gan vienotais vizuālais noformējums (katru stāstu ievada autora grafika) pieprasa kompozicionālu vienotību. Savā ziņā pie vainas ir arī daži caurviju tēli, uz kuriem autors atsaucas vairākos stāstos (piemēram, misters Vilbūrs), un viena stāsta sadalīšana trijos – t.i., "Drebeklis", "Piena un banānu maģija" un "Lietus deja" faktiski ir viens teksts, bet lasītājs to saņem, jau sadalītu atsevišķās porcijās. Tikai tad, kad biju izlasījusi pēdējo stāstu, es varēju atviegloti nopūsties – jā, grāmatai ir koncepcija, un tā turas kopā, paldies autoram un visiem labajiem gariem.

Un, atbildot uz debijas neizteikto jautājumu, vai "Pilsētas šamaņi" varētu būt "tāda, kādai jābūt grāmatai", arī jāsaka "jā". Tāpat kā ir grāmatas, kuras es varu iedot saviem draugiem ar tekstu "tādai ir jābūt romantiskai fantāzijai", "šādai jābūt New Age fantāzijai/fantastikai" vai "šitā ir trū intelbeņķu literatūra, ļoti laba, palasi", tad "Pilsētas šamaņus" es viņiem dotu ar pavadvārdiem "šī te ir grāmata par to, kā viss ir saistīts un beigās visam ir nozīme, tas nekas, ka mēs šo nozīmi nezinām".

Dīvainā kārtā – vai varbūt likumsakarīgi – tikai divi stāsti, proti, "Kā es mīlu Raini" un "Ihtiologs" šajā grāmatā atstāj pabeigtības un pašpietiekamības iespaidu. Pārējie beidzas pusvārdā, puselpā, it kā autors atsauktos uz kādu pieredzi, kura lasītājam ir jau labi zināma un pašsaprotama un tādēļ tās nosaukšana būtu lieka. Savā ziņā tas ir šo stāstu spēks. Piemēram, salīdzinoši viegli atšifrējamais "Ihtiologs", kurā pludmalē izskalotais valis ir monumentāls un neignorējams simbols galvenās varones trauksmei un gaidām, rada gandrīz vai vilšanās sajūtu – kā tad tā, kāpēc es šo stāstu sapratu, vai tiešām tur nav nekā vairāk? Turpretī, lasot stāstus "Gaļas vīrs" vai "Zbigņevs un dēli", tēma ir sajūtama, bet ne precīzi atrisināma, tā atstāj nemieru, sajūtu, ka "tur taču bija jābūt vēl kaut kam" un "kā tas nākas, ka stāsts vēl nav beidzies?", kā arī vieglu cerību, ka autors pie stāstu motīviem un tēliem vēl atgriezīsies, ja ne šajā grāmatā, tad nākamajās. Cerība, starp citu, nebūt nav nepamatota – caurviju motīvi un atkārtojošies tēli ir raksturīgi etīžteātra "Nerten" izrādēm, un Svens Kuzmins, kurš kopā ar dzejnieku Tomu Treibergu veido šī teātra kodolu, pats teic, ka stāstu un etīžu sacerēšana ir saistīts process, kur bieži stāstu materiāli nonāk etīdēs un etīžu materiāli – stāstos. [2]

Savā ziņā starp "Nerten" etīdēm un "Pilsētas šamaņiem" pastāv līdzība. Lielā mērā tā ir ieslēpta tēlos – cilvēkos ar ļoti specifisku, precīzi iezīmētu pasaules skatījumu, ar specifiskiem mentāliem "tikiem", kā "Ātro derību" spēlēšana stāstā "Kā es mīlu Raini" vai vēlme noskaidrot ideālo, tikai vienam cilvēkam zināmo cepamās gaļas sagatavošanas procesu stāstā "Gaļas vīrs". Viņi ir "iestrēguši savā dzīvē", strikti savos uzskatos līdz pat karikatūrismam, nereti balansējot uz gaumes robežas. Piemēram, stāstā "Kad svētais karš būs uzvarēts" Arnolds izraisa drīzāk smieklus un riebumu, nevis cilvēcisku līdzjūtību, liekot jautāt, ciktāl šis stāsts ir par Arnolda "svēto karu" pret homoseksuāļiem un ciktāl – autora svēto karu pret homofobiju.

Bet komisms laikam ir glābšanas riņķis, kas palīdz abstrahēties no situācijas, pēdējā brīdī atgādināt sev, ka "šis stāsts nav īsti par mani", pirms uzzīmētās pasaules nežēlīgais absurds kļūst par vienīgo dzīves skatījumu – kā stāstā "Zbigņevs un dēli", kurā galvenais varonis cenšas izprast dzīvi caur Nika Keiva dziesmām: "Džeimss jutās kā airu laiva, kas vētras laikā nejauši iepeldējusi pārāk tālu atklātā jūrā. Dziesmu tēli dzima trūkumā, auga vientulībā un mira kā mušas, ik pa brīdim cenšoties patverties cits aiz cita ar gandrīz banālām mīlestības frāzēm. Tas viss bija baisi un sāpīgi." (3, 156. lpp.)

Un tad seko teikums, kas krasi atšķir "Pilsētas šamaņu" stāstus no "Nerten" etīdēm, proti: "Tā bija pasaule, kuru Džeimss vēlējās mainīt." Dziļākā, ilgspēlējošākā prozas forma ļauj atbildēt uz neizteiktajiem jautājumiem – ko, sasodīts, darīt, ja esi iemests šajā absurdajā pasaulē?

Atbilde saistās ar šīs pasaules saprašanu, ar ideju, ka it viss tajā ir saistīts neredzamiem, bet stipriem pavedieniem, kas iedarbina no malas neredzamas likumsakarību ķēdītes (kā stāstā "Spēki") – un, iespējams, pasaule šķiet absurda tieši tāpēc, ka mēs nespējam saskatīt šīs kopsakarības. Šī doma, kas ir tik tipiska fantāzijas žanra darbiem (t.i., maģija, kas caurvij pasauli, gandrīz vai automātiski piešķir tai likumsakarības un jēgu), nav tik dabiski klātesoša citos žanros; daudzi Svena Kuzmina stāsti ir jau pēc būtības virzīti uz to, lai lasītājs kaut vai uz mirkli noticētu šādai jēgas un apslēptas kārtības esamībai. Un, ja ir izdevies šo jēgu saprast, šīs likumsakarības notvert, pasaules kodu atšifrēt, tad jau var mēģināt rīkoties – cept izcilu grilētu gaļu vai nodarboties ar telekinēzi, vai paredzēt dzīvi uz priekšu un varbūt – pavisam nedaudz – to ietekmēt. (Zīmīgi, ka rīcība bez izpratnes nekādas izmaiņas nerada – kā tajā pašā stāstā "Zbigņevs un dēli".)

Bet, protams, šī pasaules ietekmēšana nāk par maksu. Tā ir šamaniska rīcība, spēle ar spēkiem, kurus nav iespējams līdz galam saprast vai kontrolēt, rīcība, kuras sekas – lai cik pārliecinoši arī būtu izveidotas shēmas – nevar līdz galam paredzēt. Jeb, kā to formulē Agnija stāstā "Piena un banānu maģija": "[..]risināt iracionālu problēmu ar racionāliem paņēmieniem ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tātad jāizvēlas iracionāls risinājums. Piemēram rituāls. [..] Iracionāls risinājums pēc definīcijas nevar būt racionāli pamatots, tāpēc noskaidrot, vai tas ir pareizs, nav iespējams. Bet noteikt rituāla atbilstību risināmajai problēmai vispār nav iespējams." (3, 119. lpp.) Viens gandrīz neizbēgams pilsētas šamanisma rezultāts gan nav nosaukts vārdā, bet ir redzams ikvienā stāstā: agri vai vēlu tu kļūsi par dīvainīti, izstumto, jukušo un tātad neiederīgo; kā jau šamanim klājas, tu varbūt rūpēsies par cilti, bet nekad vairs nebūsi viens no viņiem.

Bet, protams, šī grāmatas "koncepcijas" analīze drīzāk ir tas, kas tajā šķita interesants man kā lasītājam (galvenokārt – lai pajautātu sev, kāpēc šis skatījums uz pasauli, kas man šķita tik pievilcīgs divdesmit gados, tagad vairs nav aktuāls un kas to ir aizstājis – es nezinu –, un nomurminātu, "cik priecīga es būtu, ja dabūtu šo grāmatu pirms piecpadsmit gadiem, un cik priecīgs droši vien būtu bijis arī Svens"). Cits lasītājs sajūsminātos par autora humora izjūtu, kas liek ļoti precīzi pajokot tieši tajā mirklī, kad šķiet – nupat jau stāsta varoņi (vai autors) uztver sevi pārāk nopietni; par mīlīgajām kultūras alūzijām, par raito un patīkami lasāmo valodu. Bet neko mazāk taču mēs no Svena negaidījām, vai ne?

[1] "Ziņnesis" Nr. 148. – "Jānis Roze", 2016. gada jūnijs

[2] Svens Kuzmins sarunā ar "Satori"

[3] Svens Kuzmins. Pilsētas šamaņi. – "Dienas grāmata", 2016

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0