Par Eināra Pelša dzejoļu krājumu "Mīļākais tētis pasaulē", apgāds "Literature Without Borders", 2016
1. Pelšs ir viens no retajiem latviešu dzejniekiem, kurš savos darbos izmanto konceptuālajai mākslai (un literatūrai) raksturīgas formas. Kas ir šīs formas? Jānis Taurens savā grāmatā "Konceptuālisms Latvijā: domāšanas priekšnosacījumi" citē mākslas zinātnieka Tonija Godfrija apgalvojumu, ka "konceptuālajai mākslai var būt viena no četrām formām: redīmeids, termins, ko Dišāns izdomāja objektam ārpus mākslas pasaules, kurš pretendē būt jeb kuru ierosina atzīt par mākslu, tādējādi noliedzot gan mākslas objekta unikalitāti, gan mākslinieka rokas nepieciešamību; intervence, kurā kāds attēls, teksts vai lieta ir ievietots negaidītā kontekstā, tādējādi pievēršot uzmanību šim kontekstam, piemēram, muzejam vai ielai; dokumentācija, kurā reālais darbs, koncepcija vai darbība var būt klātesoša vienīgi kā piezīmju, karšu, tabulu vai, visbiežāk, – fotogrāfiju liecība; vai vārdi, kad koncepcija, ierosinājums vai pētījums ir klātesošs valodas formā". [1] Vārdi šādā izpratnē, protams, atkrīt, jo ir tradicionāls dzejas radīšanas instruments, taču pārējās trīs formas – redīmeids, intervence un dokumentācija (manuprāt, arī instrukcija) – Pelša darbos ieņem būtisku vietu, radot dzejas paplašinājumu.
2. Šīs recenzijas forma ir atsauce uz Sola Levita darbu "Paragrāfi par konceptuālo mākslu", kura astotais punkts aicina uz produktīvu ignoranci – vairīšanās lietot tādus ar tradīciju piesātinātus jēdzienus kā "glezna" un "skulptūra" var māksliniekam pavērt jaunus ceļus. [2] Tāpat arī, distancējoties no jēdziena "dzeja" lipīgajām konotācijām, kļūst iespējams radīt darbus, kas jautā: vai ierastie priekšstati joprojām reprezentē patieso dzejas potenciālu? Grūti ielīst autora galvā, tomēr ir patīkami iedomāties, ka daļu no saviem neparastākajiem dzejoļiem Pelšs ir radījis tieši tā – aizmirstot, kas ir dzeja.
3. Tiesa, ir nedaudz savādi runāt par ierastu priekšstatu pārvarēšanu, jo Pelša eksperimenti ar zīmju vizualitāti un vaļsirdīgā ļaušanās dažādu diskursu intervencēm norāda uz spēcīgu interesi par avangarda un grafiskās dzejas tradīciju. Saruna, kurā Pelšs iesaistās ar krājumu "Mīļākais tētis pasaulē", nebūt nav sākusies vakar, tomēr pašmāju dzejnieku vidū tā nav iemantojusi plašu atzinību – vismaz tā liecina prakse, neoficiālas simpātijas gan pastāv. Tristans Carā 1931. gada "Esejā par dzejas situāciju" mudina dzejā neaprobežoties tikai ar valodu, bet veidot to kā visaptverošu radošu nodarbi, kas var eksistēt vairākos medijos. Runa ir par dzeju kā paplašinātu mākslas jomu, kurā ir vieta visdažādākajām skaņām, zīmēm, žestiem, attēliem un lietām, protams, neizslēdzot arī konvenciālus – valodā balstītus – izteiksmes veidus. [3] Pelša grāmatā, ko varētu raksturot arī kā nelielu, pārvietojamu izstādi, svarīgu lomu spēlē zīmes, valodas reducēšana līdz troksnim, kā arī amatieriski attēli, kas ielaužas tekstā ar absurdu slapstick un rada pat tādu kā neērtības sajūtu (kā tas notiek ar paklupināto un sasieto cilvēku attiecīgi 19. un 45. lpp.)
4. Pašpietiekamas zīmes iespaidu atstāj "po", kuras atkārtojumi veido veselu sonetu (11. lpp.) un kuru var izlasīt arī kā "po" – saīsinājumu vārdam "pofig" vai "pohuj" un līdz ar to arī kā apzīmējumu Pelša brīvajai attieksmei pret dzejas mediju; šāda interpretācija saskan ar pāris vietās lietotajām, vairākos virzienos rādošajām bultiņām, kuras liecina par diskursa (šeit ar to saprotot dzejnieka juceklīgo pašnoteikšanos) nestabilitāti (17., 27. lpp.). Aivars Madris domā, ka Pelšs sarakstījis "ponetu". Turpinot grafisko zīmju šķetināšanu – konceptuālas ievirzes darbs ir "plaukstiņpulkā" (26. lpp.), ko iespējams interpretēt gan kā autonomu dzejoli, kas izvēlas dramatisko intensitāti kāpināt tikai ar nevalodiskām zīmēm, gan kā instrukciju muzikālam priekšnesumam – secīgi pieaugošai plaukšķināšanai, kurā viens plaukšķis pēkšņi ir skaļāks par citiem (viens no sakļauto iekavu pāriem izcelts treknrakstā). Par nodevu konkrētajai dzejai (concrete poetry) uzskatāms darbs 35. lpp., kurš saskaņā ar tradīciju drīzāk jāvēro, nevis jālasa. Tomēr valodas materialitāti šis darbs akcentē visnotaļ skopi (klasiskāks piemērs būtu vārdu vai frāžu sakraušana kaudzē vai reāliem objektiem līdzīgās figūrās, teiksim, tējkannā), varbūt burti "f" tiešām savā jokainā veidā tikai reprezentē lapsenes logā, un dzejolis (gandrīz vai jāliek šis vārds pēdiņās) mazāk nodarbojas ar valodu, vairāk – ar attēlošanu vizuālās mākslas izpratnē. Dzejoļu krājuma lappusēs tā šķiet kā provokācija.
5. Jaunu skaņu meklējumi Pelšam ir acīmredzami svarīgi – astoņdesmitajos gados izkopto liriķa meistarību tagad aizstājuši avangardam tuvi mēģinājumi. Dzejolis "Antigva, Barbuda un nedaapdzīvotā Redonda" (34. lpp.) līdz komiskam rezultātam ekspluatē skaņu "f", kas ir vienīgais līdzskanis tekstā. Zem virsraksta norādīts, ka teksts iecerēts kā variācija par rondo formu, tādējādi, drošs paliek drošs, akcentējot eksperimenta vieglo un jautro iedabu, lai gan to jau var saprast, lasot šo dadaistisko dzejoli balsī. Tāpat Pelšs mīl ieklausīties dažādos apkārt klīstošos vārdos, kā tas darīts dzejolī "no mapes "vRDI"" (31. lpp.), kur tie turklāt tiek izvērtēti pēc autoram vien saprotamiem gaumes principiem, vai arī radīt jaunus vārdus ar neatšifrētu jēgu (39. lpp.). Pelšs ir izdevis grāmatu, kuras pamatos, manuprāt, gulst ideja par literatūru kā realitātes muzeju, ne velti viņa dzejoļos ir vieta (potenciāli) jebkuram troksnim, attēlam un zīmei, kā arī pašiem necilākajiem valodas atkritumiem, kuru vidū, atbrīvojies no estētiskiem aizspriedumiem, brīvi peld "Dzejnārs".
6. Krājumu "Mīļākais tētis pasaulē", neskatoties uz iepriekš izdarītajām piezīmēm par šīs dzejas saikni ar konceptuālismu un avangardu, nevar uztvert tikai kā atsvešinātu naratīvu, nē, tas ir "einaratīvs", kaut kas personalizēts. Īpašu lomu šajā nudien oriģinālajā stāstījumā ieņem fakts, ka krājums veltīts Eināra Pelša dēla, hokejista Kristiāna Pelša (1992–2013), piemiņai. Kārlis Vērdiņš trāpīgi atzīmējis, ka autors šo traģēdiju neskar tieši un ka drīzāk jāieklausās kopējā intonācijā, kas vēsta "par dzīvi pasaulē, kuru aptumšojušas zaudējuma sāpes, un dzeja šeit ir veids, kā tās pārvarēt" [4]. Ar to skaidrojama arī atteikšanās no konvencionālām formām, galu galā tās nesaistās ar jauno un neparasto – vērtībām, kuras aizstāv dzejnieks (to apstiprina arī krājumā iekļautie Igora Pomeranceva un Vasilija Kandinska tekstu tulkojumi). Pelšs savu naratīvu ir būvējis gana rūpīgi, lai tajā atklātos cilvēciskā dimensija, turklāt tā uzmirdz arī eksperimentālajos dzejoļos. Vai no dažāda izmēra punktiņiem veidoto darbu "Mušmireska" (22. lpp.), zinot krājuma kontekstu, nevar interpretēt kā noguruša cilvēka tukšo vēršanos mušu noķēzītā logā?
7. Noslēgumā jāpiebilst, ka Pelša dzeja, paplašinādama žanra robežas, likumsakarīgi vedina fantazēt, ko vēl varētu rakstīt gan pats Pelšs, gan nākotnē citi latviešu dzejnieki. Kaut kas interesants taču vēl ir iespējams, vai ne? "Mīļākais tētis pasaulē" katrā ziņā vieš cerību un manā apziņā sabalsojas ar Roberto Bolanjo minētajām viscerālreālistu idejām par, piemēram, masturbatīvo rakstīšanu, detektīvdzejoļiem prozā un uz sienām uzšņāptiem trīsvārdu ziņojumiem [5] – precīzāk sakot, nevis ar šīm idejām kā tādām, jo tās neatbilst Pelša darbiem, bet gan ar atziņu, ka par literatūru taču ir būtiski sapņot, pat ja šiem sapņiem, kā vēlāk var izrādīties, nav izredžu pāraugt revolūcijā.
[1] Cit. pēc: Taurens, J. Konceptuālisms Latvijā: domāšanas priekšnosacījumi. Rīga: Neputns, 2004, 38.–39. lpp.
[2] Levits, S. Paragrāfi par konceptuālo mākslu. Teikumi par konceptuālo mākslu. Rīga: "kim?" laikmetīgās mākslas centrs, 2010, 10. lpp.
[3] Miller, T. Lettrism and Situationism. In: The Routledge Companion to Experimental Literature. Ed. by J. Bray, A. Gibbons and B. McHale. London and New York: Routledge, 2012, p. 104.
[4] Vērdiņš, K. Einārs Dzejnārs. Pieejams tiešsaistē: http://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-milakais-tetis-pasaule-recenzija-einars-dzejnars-14141957 (skatīts 20.06.2016.).
[5] Bolanjo, R. Mežonīgie detektīvi. Tulk. D. Meiere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016, 211. lpp.
0