Kadrs no Dāvja Sīmaņa filmas "Mūris"
 
Kino
03.05.2018

Pāragrā gala pārdomas

Komentē
6

Par Dāvja Sīmaņa dokumentālo filmu "Mūris", 2018

Šķiet, Fellīni savulaik teica, ka esot laimīgs cilvēks, jo varot ekranizēt savus sapņus. Savukārt latviešu režisors Dāvis Sīmanis pašlaik kinematogrāfā ir sasniedzis to līmeni, kurā viņš var ekranizēt savas pārdomas. Tieši šādā, ekranizētu pārdomu žanrā ir tapusi viņa dokumentālā filma "Mūris", kura piedzīvoja pirmizrādi 24. aprīlī. Tā ir filma par robežām, par cilvēkiem, kas iestrēguši starp tām, un pārmaiņām šo robežu uztverē kopš liktenīgā 2014. gada, kad Krievija pievienoja sev Krimu un uzkurināja karu Donbasā. Tādējādi robežas no tīras formalitātes un praktiskas neērtības kļuva par pagājušā gadsimta, tā zvērību un vēstures atkārtošanās simbolu. Šajā nozīmē filma ir piesaistīta aktualitātēm un "gaisā virmojošajiem" jautājumiem par nacionālo drošību un Rietumu attiecībām ar Krieviju. Tomēr filmai dara godu tas, ka, neraugoties uz tēmas aktualitāti, tā nekrīt kārdinājumā iesaistīties "informatīvajā karā" jeb, vienkāršāk sakot, propagandā, nevienā no pusēm. Tas tiešām ir atzīmēšanas vērts fakts, jo 90% Austrumeiropas jaunajām reālijām veltītā dokumentālā kino šodien ir mēģinājumi kaut ko "atmaskot" vai "atspēkot", kādu "brīdināt", kādam "atvērt acis" un tamlīdzīgi. Tādām lietām noteikti ir arī krietni vieglāk atrast sponsorus – gan ar uzplečiem, gan bez tiem. "Mūris" turpretī ir skatāms tieši kā kinematogrāfisks darbs: tā autoram, protams, ir noteikta politiska pārliecība, taču viņš to negrūž skatītājam sejā.

Šīs filmas piederību pie "ekranizētu pārdomu" žanra es domāju diezgan specifiskā nozīmē. "Pārdomas" šeit ir pretstats "vēstījumam". "Vēstījums" ir kaut kas tāds, kas autoram ir skaidri noformulēts iepriekš, lai pēc tam piemeklētu veiksmīgākos rīkus tā nodošanai skatītājam. "Pārdomas" turpretī drīzāk ilustrē pašu domāšanas procesu par kādu tēmu. Tās netiecas uz kādu loģiski saskanīgu naratīvu: līdzīgi kā mūsu ikdienas domāšana par kādu tēmu bieži lēkā starp dažādiem šīs tēmas aspektiem, arī kinematogrāfā šādas pārdomas var būt diezgan haotiskas un svaidīgas, un tās nebūt obligāti neved pie kāda skaidri formulējama rezultāta. Tādēļ "Mūris" ir tāda savdabīga reflektēšana ar kameru rokā, kas grozās ap mūriem, robežām un to vietu cilvēku prātā. Aizrauj vietu un sižetu daudzveidība – no Luganskas līdz Rīgas imigrantu izolatoram, no 9. maija svinībām pierobežas "Draudzības kurgānā" līdz Aglonai. Šī reflektēšana ir dziļi subjektīva, tādēļ šķiet tikai likumsakarīgi, ka Dāvis aizkarda tekstu ierunājis pats. Teorētiskais atspēriena punkts šeit ir Fukujamas pazīstamā tēze par vēstures galu. Es nezinu, cik pamatīgi režisors ir studējis Fukujamas darbus, tomēr viņš vismaz necenšas spārdīt šķietami gulošo Stenfordas pētnieku, kā to tagad mēdz darīt dažādi pseidointelektuāļi. Patiesībā jau Fukujamas tēze, ka ar liberāli kapitālistisko demokrātiju izplatību ir beigusies cilvēces ideoloģiskā evolūcija, vēl tikai gaida nopietnu pārbaudi ar laiku.

Tieši šajā aspektā abu filmas galveno personāžu izvēle ir meistarīga: tie ir Ansis Ataols Bērziņš un Beness Aijo. Viņi abi ir Latvijas pilsoņi, viņi abi pie mums ir tiesāti par šķietami politiskiem noziegumiem, un viņiem abiem ir nācies slēpties citās valstīs – vismaz tā tas bija 2016. gadā, kad laikam ir tapusi lielākā daļa filmas materiāla. Šodien Aijo acīmredzot joprojām atrodas Luganskā, savukārt Bērziņš ir izdots Latvijai. Viņiem abiem dzīvē gan ir atšķirīgas perspektīvas: Bērziņš mazliet pasēdēs civilizētā Latvijas cietumā, iznāks no tā kā slavenība un mierīgi turpinās bujanēt. Aijo gan nevienam nebūs vajadzīgs – nedz Latvijā, nedz Krievijā, un vismazāk jau Donbasa separātistu "republikās", kur kaujinieki pret "melno Ļeņinu" izturas ar atklātu nicinājumu. Taču svarīgi, ka Bērziņam un Aijo vēsture vēl nav beigusies. Viņi patiešām gaida kaut kādu radikālu sabiedrības pārkārtojumu: Aijo "sociālistisku Latviju" un atjaunotu PSRS, Bērziņš – kādu pavisam citādāku Latviju, kur beidzot valdīšana notikšot tautas interesēs, katrs drīkstēšot šo interešu vārdā demolēt Vecrīgu – un valsts pret viņu neizmantos nekādu piespiedu varu. Šie personāži tiešām ir Fukujamas klienti: viņiem vēsture nav beigusies, viņi joprojām tic kaut kādai radikālai alternatīvai. Taču svarīgākais, ka abi šie personāži taču ir pilnīgi un galīgi margināļi! Es ar šo vārdu nedomāju neko sliktu: tie vienkārši ir ļaudis, kuru cēlās pārliecības un pašaizliedzīgā darbošanās ir ļoti tāla no ikdienas cilvēku rūpēm un dzīvesveida. Galu galā, tieši tādēļ jau viņi arī dzīvo tik specifiskos apstākļos: viens ar savu akordeonu guļ uz ceļa mašīnā Pleskavas apgabalā pie Latvijas robežas, otrs ir pieklīdis tiem visnotaļ kolorītajiem bandītiem, kuri sevi sauc par "Luganskas tautas republiku". Par spīti cēlajiem uzskatiem, nedz viens, nedz otrs nav spējuši izveidot ap sevi kaut cik vērā ņemamu sekotāju loku: Aijo Luganskā tiek vairāk uztverts kā kuriozs, savukārt Bērziņu Čehijas tiesā sagaida tikai viņa māte, profesore Jeļena Staburova.

Latviešu skatītāja uzmanību, protams, piesaistīs 9. maija svinības, kuras filmā parādās izvērsti un divkārt – "Draudzības kurgānā" un Daugavpils centrā. Protams, atklāti staļiniskā retorika šajos svētkos un Krievijas karogi Latvijas pilsētu ielās tiešām rada bažas un sašutumu. Taču pietiek mazliet rūpīgāk pavērot visu 9. maija traci, lai saprastu: tas ir "hibrīdstaļinisms", plašsaziņas līdzekļu un propagandas radīta virtuālā realitāte, kurai ir ļoti maz sakara ar to, kā realitātē funkcionē Krievijas valsts. Tie paši ļaudis, kas "nolaiž tvaiku" orģiastiskajās Uzvaras dienas svinībās, nākamajā dienā domā par to, kā atdot hipotekāros kredītus un feisbukā dalās ar pēdējā Eiropas ceļojuma bildītēm. Mūsdienu Krievija patiesībā ir staļinisma noliegums, nevis tā iemiesojums. Realitātē tā ir mežonīgi kapitālistiska un korumpēta sabiedrība, kuras vadība vēlas darīt pat vistrakākās lietas, lai tikai sapuvušie Rietumi to atzītu par līdzvērtīgu sarunas partneri. Krievijas "staļinisms" ir tāds pats kā Putina pēdējā Vēstījumā Federālajai Sapulcei rādītās virtuālās raķetes: vairāk izrādei nekā īstenībai. Tādēļ jāšaubās, vai tas viss tiešām falsificē "vēstures gala" tēzi. Pompozie 9. maija svinētāji, atšķirībā no Bērziņa un Aijo, drīzāk ir Fukujamas (un Nīčes) "pēdējie cilvēki", kuri, par spīti eksaltācijai, neko labāku par garlaicīgo tirgus un patēriņa sabiedrību iedomāties nespēj.

Filmas autors kopumā labi strādā ar sejām. Daudzi no filmā redzamajiem kadriem ir uzskatāmi prasījuši gan daudz pacietības, gan meistarības, lai panāktu tik autentisku efektu – gan pie 9. maija svinētājiem, gan pie Luganskas kaujiniekiem, gan citur. Manuprāt, šai filmai gana centrāls ir "nejaušais varonis" – uzskatāmi iereibis tēvainis, kas ar autentiskām asarām acīs noraugās Daugavpils salūtā Tuhmanova slavenās dziesmas "Denj pobedi" pavadījumā. Šajā epizodē aizkadra vēstījums ir precīzs. Šis cilvēks tiešām svin savu vienīgo uzvaru, un pats to, iespējams, labi saprot. Viņa dzīvīte postpadomju degradētajā sabiedrībā tīri statistiski būs "vientuļa, nabadzīga, lopiska, nepatīkama, un īsa", kā mēdza teikt Hobss. Taču no visiem gludekļiem runājošais stāsts par lielo uzvaru vismaz ļauj uz mirkli to aizmirst. Tā ir tāda uzvara virtuālajā realitātē, kurai jāaizstāj visi reālie zaudējumi.

Dāvja Sīmaņa aizkadra teksts vietām ir nelīdzens, un vairākas epizodes mazliet lec ārā no stāstījuma: piemēram, stāsts par lauku izmiršanu, Aglonas svētceļnieki, vjetnamiešu bēgļi u.tml. Es no visas sirds ceru, ka no Luganskas Dāvim ir krietni vairāk interesanta materiāla nekā tas, kas parādās filmā, un mēs to kādreiz ieraudzīsim. Citādi diez vai bija vērts turp braukt – cilvēki, kadri un situācija ap Benesu Aijo noteikti ir daudz kolorītāka par viņa paša, piedošanu, diezgan banālo personību. Taču tik personiskā filmā to visu noteikti var atļauties – jo īpaši, ja to vēl papildina lielisks operatora darbs, montāža un skaņu celiņš.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!