¼ Literatūra
02.11.2006

Paradoksālā Latvija

Komentē
0

Miglāni novērtē, ka var dzīvot uz salas. Miglāniem visās paaudzēs ir paticis un patīk dzīvot uz salas. Silvijas tēvs ir mīlējis sēdēt pie mājas, sparīgi spēlēt akordeonu un skatīties, kā brakšķēdams iet ledus, gandrīz vai tāda stila režisoru ekstravagance - visaugstākajā salas vietā pie mājas sēž vīrs, spēlē akordeonu, mazliet sāņus redzami dzimtas kapi, priedes, šķūnītis, šūpoles, visapkārt slīd ledusgabali, ledus krakšķoņu brīžam pārspēlē akordeons. Vai kāzas. Nav limuzīna ar lelli vai riņķiem - uz motora pārsega. Jaunais pāris brauc apkārt salai ar laivu, plīvo līgavas plīvurs un plīvo Latvijas karogs laivas priekšgalā. Vedējtēvs un līgavainis lēnām paliek bez elpas, kamēr apbrauc salai riņķī. Vai meita, kas pārnākusi no dančiem, klusā, siltā vasaras naktī stāv upes malā, ūjina un mirkšķina ar lukturīti, lai kāds taču airējas viņai pakaļ. Vai Jānis, nopircis Daugavpilī jaunu laivu, neved vis to mājās ar auto piekabi, bet izlemj, ka var taču aizairēties pa Daugavu līdz salai pats. Tas ceļš, izrādās, prasa vairāk laika un spēka, un Jānis airējas arī naktī, tumši, plaši ūdeņi, zvaigznes vien ko izgaismo, līdz beidzot parādās Dunavas baznīcas siluets. Kino uz salas īstenībā arī ir uzņemts. Staņislavs un Marta atceras, ka uzņemta filma “Sirdsdaugava” un viņi kinoļaudīm par prieku peldinājuši lopus. Staņislavs un Marta uz salas vairs nedzīvo, jo tas prasa fizisku spēku. Viņi dzīvo kontinentā, un pie viņu mājas ir izkārts balts karodziņš, kas, izrādās, nepieciešams, lai autoveikals nepabrauktu garām. Uz Ploņu salas turpina dzīvot jaunākas Miglānu paaudzes - Silvija, viņas vīrs Jānis, mazie Miglāni un Silvijas mammas māsa, pieci cilvēki diezgan patstāvīgā, gana lielā teritorijā. Miglāni pret maniem jautājumiem par savdabības, romantikas un suverenitātes devām, kas raksturīgas dzīvei uz salas, izturas ar sapratni. Silvija saka: - Mums jau te nav tie stresi, tur uzreiz ir jādzird - “ā, tev ir tik daudz zemes, ā, es tevi redzēju ar to un šito, ā, tev ir tas…”, mēs jau no tās atmosfēras atrodam, aizbrauc, parīvējas, parīvējas ar tiem cilvēkiem un ātrāk gribas uz savu salu, esi savā ģimenē, dari savus darbus, dzīvo savu dzīvi, nekas nav jāklausās, nav jābendē nervi. Un Jānis turpina: - Daugava jau vienreiz ir tāda un otrreiz citāda, no rīta ir dūmakiņa, pieiesi pie krasta un ūdeni nemaz neredzi. Tik redzi, balts tukšums. Un cik daudz ūdenim krāsa mainās, citreiz ir tumši zila, citreiz atkal ir mākoņi Daugavā, citreiz ziemeļu vējš un vilnīši Daugavā, atgulies laivā, piever acis - un tikai tās šļakatas. Un Silvija piebilst: - Kādreiz ūdens bija rāvains, tagad paliek tīrs, pie krasta jau atkal redz gliemezīšus, zivtiņas, tās zāles tik interesantas kā tādā akvārijā. Pavasaros te viss ir vienās ievās, visi krasti. Lakstīgalas, smaržas. Kad pilskalnā Jāņi tiek svinēti, mēs apsēžamies salas galā un klausāmies, pa ūdeni labi skaņa izplatās. Un rudenī te katrs koks ir savā krāsā. Bet tūliņ arī Miglāni iezīmē citas ainas. “Paņemsim kaut vai vienu kombikorma maisu. Tātad mēs viņu nopērkam veikalā, atvedam līdz krastam, pie Daugavas piebraukt nevar, jo te ir stāvs krasts, tas maiss jāliek uz pleca, jānes līdz laivai, jāpārved pāri, jāizceļ ārā, jāuznes atkal diezgan stāvā krastā - tas ir slidens, tad jāaiznes līdz mājai, ja vēl tas ir slapjā laikā, tad vajag kārtīgus gumijas zābakus. Un ja šādus maisus vajag piecus? Ja mēs gribam ko būvēt - grants šeit nav, mālu arī šeit nav, te ir tikai balta smilts, akmeņi arī nav. Mums ir jāceļ jauna kūtiņa. Tagad mums ir jāpaspēj, kamēr vēl ir mazs ūdens, ar smago mašīnu pārvest granti pāri. Ja mēs kādas dienas nokavēsim un mazliet kāps ūdens, ar mašīnu pāri vairs braukt nevarēs un būs jāgaida līdz nākamajam gadam, un mēs nezinām, vai nākamgad būs tik zems ūdens, lai varētu braukt pāri ar mašīnu. Varbūt mums būs jāgaida gadus trīs, ja mēs nokavēsim. Tāpat māju vajadzētu aplikt ar ķieģeļiem, bet, ja es tagad padomāju, ka man tie ķieģeļi visi pa vienam jāsaliek laivā un atkal no laivas ārā…” Miglāni uz salas dzīvo jau sestajā paaudzē, un neviens projām netaisās. - Mana vectēva vectēvs bija Miglāns Jānis, - Silvija rāda muzeja cienīgus dokumentus, - tie dokumenti man ir no tā laika, kad sākas zemes dalīšana, no 1820. gada. Miglānam Jānim bija divi bērni Jāzeps un Tekla, Tekla aizprecējās Līvānos, Jāzeps palika te. Teklai atkal piedzima divi bērni un viens no tiem arī dzīvoja salā. Bet Jāzepam piedzima dēls Ādolfs Miglāns - un Ādolfs Miglāns bija mans vectēvs. Mans tēvs ir Staņislavs Miglāns, māte Marta Miglāne. Bet tieši par manu vectēvu no iestādēm nekādu dokumentu nevarēju dabūt, gājuši bojā kara laikā. - Vajag to salu pārdēvēt par Miglānu salu, - saku. - Tā jau kādreiz cilvēki salu sauca, - atteic Silvija, - bet papīros ir visādi, gan Ploniškas, gan Ploņu, gan Plāņu sala. “Kā radusies Plāņa (Ploņu) sala Daugavā: Dignājas muižā kādreiz rīkoja medības. Sabrauca daudzi augstas kārtas cilvēki. Runājoties Dignājas muižniekam izskrējis neglīts troksnis. Dzimtcilvēks Plānis pieskrējis klāt savam kungam, bučojis roku un lūdzis piedošanu: “Piedodiet, lielskungs, piedodiet man vecam cilvēkam. Man tā neglīti gadījās!” Muižkungs no negoda ticis glābts. Cienījot dzimtcilvēka Plāņa cēlsirdību, par pateicību uzdāvinājis viņam salu Daugavā (pretī tagadējam Sudrabkalnam). Tur bijušais dzimtcilvēks uzcēlis māju. Tā līdz šai dienai sala nes nosaukumu - Plāņa sala. (Tautas valodā runājot - Ploņu sala).” Vai nu tā ir bijis vai nav, bet šāds kultūrvēsturisks vēstījums Dunavā ir atrodams, salas iemītnieki pret šādu lokālo mutvārdu daiļradi izturas rezervēti, viņi stāsta, ka tēvutēvu laikos sala piederējusi Rubeņu mācītājam un tas to uzdāvinājis savai kalponei. Dabūt pāri Daugavai, tad līdz mājai cementa maisu, tā vēl būtu tāda mazāka akcija. Jānis ir nodarbojies arī ar knifīgākām lietām, ar tādiem kā art in nature darbiem. Lai varētu uz salu pārbraukt kombainu, viņš ziemā lēnām un pacietīgi uzlējis pāri Daugavai ceļu. Upei citādi pāri tikt nevar, varbūt dažugad, kad zemāks ūdens līmenis, vienā vietā varot mēģināt braukt pāri, taču nav jau laika to īsto brīdi gaidīt. Bet Jānis sagaida ziemu un vēro, kā ledus top arvien biezāks. Ziema ir kārtīga, Daugava aizsalst, un Jānis vai katru dienu urbj ledu, pārbauda biezumu. Ar vieglo auto tā kā varētu pārbraukt, bet ar kombainu tomēr ne. Jānis grib tos procesus paātrināt un lej ar spaiņiem ledu biezāku. (Silvija: - Man jau raudiens nāca, skatos, cilvēks lej un lej ar spaiņiem.) Tā kā par lēnu, tā kā neiet īsti uz priekšu un Jānis ierīko uz ledus sūknīti. - Labu ceļu uztaisīju, platu. Teicu, nu var divvirzienu kustību palaist, gluds kā šoseja. Tad zariņus saspraudu ceļam gar malām. Tad zinošiem cilvēkiem noprasīju, vai ar 79 centimetriem pietiks, lai kombains brauktu pāri.” Vispirms pāri brauc kāpurķēžu traktors, laikam drusku vieglāks par kombainu. Jānis satraukti vēro, vai nesāks ledus krakšķēt. Tad būtu jābrauc kombainam, bet šoferim bail braukt. - Es nebiju ar kombainu braucis, bet kad redzēju, ka viņam bail braukt uz Daugavas virsū, sēdos un braucu pats, es tik palūdzu, lai parāda, kurš ātrums jāslēdz. Tāds ledus ceļš - divus mēnešus liets - pavasarī vairs nav braucams ne ar kombainu, ne ar ķerru. Un tad ir jāpiestrādā, lai no salas tiktu ārā un lai uz salas tiktu. Tad ir uzmanīgi jāvēro, kas ar salu notiks. - Es skatos, - saka Jānis, - kas tur tagad Vācijā notiek, tie lielie plūdi Eiropā, un domāju, ka visvairāk cieš tie cilvēki, kas neko tādu nav pieredzējuši. Mēs jūtam, kad un ko var sagaidīt. Jānis zina - ja salas galā celsies ūdens, ja Daugava kavējas un kavējas, tad laiva jātur pie mājiņas. Ir bijis tā, ka Miglāni drošības labad visu, ko ledus un ūdeņi var paraut līdzi, sanes ap māju salas augstākajā vietā. Visas pļavas ir pilnas ar ūdeni. Daugava ir interesanta, kad stājas un kad sāk iet, - saka Jānis. - Man patīk aiziet uz salas galu un skatīties, kā tā bilde mainās, sievastēvs arī ir mīlējis iet skatīties, kas tur tajā galā notiek, un tur zemākā vietā ūdens pēkšņi rāvis salai pāri, viņš knapi paspējis atpakaļ tikt. Citreiz arī rudenī, citreiz arī ziemā tie gabali iet, citreiz tas ledus nostāj tik caurumains, ka jādomā, kā vispār tikt pāri. Mazliet uzsnieg sniegs virsū, un tu nevari saprast, kur ir biezāks ledus un kur pavisam plāns. Agrāk cits klimats bija, ledus sasala, nostāja un pavasarī izkusa, bet tagad tā nav. Kad Daugavā sāk kustēt ledus, Miglāni dzīvo kā uz tāda ledlauža, jāskatās, ka kaut ko nenoskalo no klāja, ka neaizskalo radiņus no dzimtas kapiem. Vislielākie plūdi esot bijuši 1931. gadā, ūdens esot uzkāpis līdz pagalmam un sivēni mukuši peldus uz visām pusēm, Silvijas tēvs ar laivu dzinies pakaļ un ķēris rokā. Tad 1956. gadā bijuši lieli plūdi, kad aizskalotas jauni stādītas ābelītes. Ir bijis tā, ka ledus jau aizgājis, bet pļavas vidū stāv viens vientuļš balts blāķis, nekur netiek un lēnām kūst, kā milzīga rimstoša zivs. Daugava diktē savus ritmus, bet ir darbi, kas nav atliekami, piemēram, jāved bērni uz skolu. Ziemas rīti ir tumši, Jānis, spīdinādams lukturīti, ar bērniem iet gar upes malu un skatās, ka uz ledus nemaz netiek - no krasta līdz ledum ir kādi divi metri. Jāmēģina ar laivu uzstumties uz tā ledus, un aizvilkt pāri ledus gabaliem līdz otram krastam, kur atkal ir ūdens sprauga laivas garumā, bet bez laivas pāri netiek. Tad jātiek atpakaļ līdz salai. Tas pats pēcpusdienā, kad bērni nāk no skolas. - Mēs vienīgi zinām, ka pa ledu ar tukšām rokām nedrīkst iet, - saka Jānis, - vai tas būtu ķeksītis vai vienkārši koks. Kad ledus ir pārāk biezs, sadrūzmējies un vēl slapji apsnidzis, tad Miglāni pāri netiek. - Nu, un ja kāds nopietni saslimst? Silvija saka: - Kad netiek pāri, tad tā neomulīgi ir, ja bērni slimo. Sala ir bagāta ar visādām ārstnieciskām zālītēm, es tās visas lasu un ārstēju ar tām, man nepatīk viņus ar antibiotikām indēt. Tā mēs, paldies Dievam, esam paši tikuši cauri. Bet ir tā, ka ledus iet divas nedēļas un tev te neviens dakteris nenāks. Pasmagas fiziskās nodarbības ir iemesls, kāpēc Miglānu vecākā paaudze Marta un Staņislavs uz salas vairs nedzīvo. - Mēs aizbraucām no salas tāpēc, ka vecums nāca virsū, - saka vecais Miglāns. - Ar to palikšanu salā ir tā - ja tur vīrišķis dzīvo, tad jā, bet, ja sievišķis viens paliek, tad tur nav dzīvošana. Laiva taču sver 200 kilogramu. Netiks vienkārši ar laivu galā. Kad ziema, viņas vajag vilkt malā, lai neiesalst. Ar koka laivu tur nav ko darīt, pa ledu viņu neizvilksi, viņi pat grūž to alumīnija laivu, un paši pa ledu pakaļ. Brauc līdz pēdējam, kamēr nav ledus pārvilcies, tad jāgaida, kad kārtīgi aizsals, bet, kad iet tie lielie gabali, tad izlokās pa spraugām - no krasta noskatās, kur lielāka sprauga un fiksi pāri. Tik ar saprātu. Ja tu laivu atstāsi malā, tad ledus saberzīs. Tēvs cēla mūs ar laivu pāri un atkal brauca pakaļ, tā arī mēs savus bērnus cilājām pāri, tā viņi savus bērnus. - Bet kā līdz jums jaunumi nonāca? Radio bija? - Nu pirms kara radio reti kuram bija. - Tā varēja karš garām aiziet. - Karš mūs izdzina no salas laukā! Es gotiņas ganīju, dzirdu, ka burkšķ un burkšķ no tā stūra, no Rubeņiem, kaut kur ap pusdienlaiku vācieši bija klāt, sabrauca ar motocikliem krastā, tūliņ ar gumijas laivām pāri pie mums, salā iekšā, uzreiz sakarus, telefonu vilka, mums teica - zwanzig Minuten heraus, divdesmit minūšu laikā ārā! Toreiz bija diezgan zems ūdenslīmenis, gandrīz kā tagad, sajūdzām zirgu, salikām šādas tādas grabažiņas, ēdamo līdzi, ko jau nu steigā varēja paņemt, un braucām pāri. Dzīvojām mežā, krūmos. Vācieši augšā šķūnī izgrieza caurumu un iestiepa vadus. Lopiņi tur palika, tie visi tika apkauti. Kaut kādas nedēļas viņi tur bija. Kara laikā tēva mājas nopostīja, tad cēla par jaunu. Vienā krastā bijuši vieni, otrā otri, šāvuši viens otram pāri virsū, sala pa vidu. - Bet vispār uz salas ir bijusi drošāka dzīve? - Tas ir tagad. Kad bija krievu laiki, tad ar motorlaivām no Līvāniem bija pilna sala, tur bija labas peldvietas. Tagad vairs motorlaivas nedzird nevienas, stingri mazāk ir cilvēku, viss ir dārgāks, lai atbrauktu no Līvāniem, vajag benzīnu kādi pieci litri. Ko tad viņš tur noķers - kādas pāris zivtiņas, vai tad tas viņam atmaksāsies? Cilvēki bija gan savādāki, agrāk atstāji laivu krastā, atstāji airus laivā, visu, nekas netika aiztikts. Tagad nevar ne laivas, ne airus atstāt, ja arī pieķēdēts, viss tiek salauzts un izdemolēts. Vajadzētu jau šad tad uz salu tikt, bet mēs te laivu neturam, tūliņ nozog. Manā bērnībā Dunavā bija tikai viena motorlaiva, no Dunavas brauca uz Jersiku, tad viņš to laivu tur atstāja un brauca ar vilcienu tālāk uz Daugavpili, laiva visu dienu stāvēja, pārklāja tikai ar brezentu. Mēs puikas gribējām pieiet klāt paskatīties, kāds tas motors ir, bet bija bail no tā motora, bija bail iet klāt. Uz salas talkas taisījām, kad vecums nāca virsū. Daudz darba bija. Reizēm vajadzēja dienā pa piecpadsmit reizēm pāri pa Daugavu tikt. Ja govi vai ko citu vajadzēja dabūt pāri, gaidījām ziemu. Ja kādas kulšanas bija, tad nevarēja gaidīt ziemu, bija tādas kuļmašīnas, kas apkārt braukāja, pustīrās saucās, pustīri graudi bira, ne ar pelavām, bet pustīri. Cēlām ar laivām pāri, četras laivas saliek, noklāj dēļus un uzvelk to mašīnu virsū. Cik tad nu tā Daugava plata, otrā krastā zirgi vilka malā. Pa divas dienas kūla. Miglāni no salas prom neies. Dzīve uz salas ir tīra, skaidra, pārskatāma un - tā dabiski - norobežota no visa liekā. Vajadzētu būt labai sajūtai, kad stāvēdamas upes malā, redzi, kā bēgot no medību trokšņiem, plīkšķiem un šāvieniem, uz tavu salu glābiņu meklēt pāri upei peld briedis. Vajadzētu būt labai sajūtai, ieraugot, kā pavasaru ūdeņu atskalots tavas salas krastā ir ieaudzis viens pamatīgs tomāts. Silvija, stāvot pie dzimtas kapiņiem, saka: - Te ir mans vectēvs, vecmamma, tie ir no Miglānu dzimtas. Kad es biju bērns, tēvs te raka un trāpīja uz kādas galvas, vēl bija mati, laikam kara laikā kāds karavīrs apbedīts. Māsa dzīvo Koknesē, viņa arī saka - es jau tai izgāztuvē negulēšu, jūs mani arī te uz salas guldiet.

Rimants Ziedonis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!