Graiems Sidnijs, "Hokdanas kalnu grēda Otago līdzenumā"
 
Zināšanas
21.05.2013

Paradīzes kāwanatanga

Komentē
5

Jaunzēlande par sevi domā, ka ir pēdējais paradīzes nostūris uz šīs zemes. Daba te ir izslavināti skaista (vulkāni, kalni, ledāji, fjordi un termālie avoti), un zemes jaunums rada ilūziju par tās tīrību un nesamaitātību. Bet līdzās šim paradīzes naratīvam pastāv arī cits, pieklusināts, kas vēsta: tāda Jaunzēlande ir lielā mērā sadomāta, izgudrota.[1]

 

Visneskartākā zeme uz pasaules

Šo mītu par sevi kā pasaules tīrāko, zaļāko un neskartāko valsti Jaunzēlande uztur ne tikai caur tūrisma un reklāmas kampaņām un mūzikas videoklipiem, bet arī pašu iedzīvotāju kolektīvo atmiņu. Ar šo mītu šejienieši identificējas un tajā dzīvo un darbojas. Kopš 1999. gada, kad Jaunzēlandes valsts tūrisma aģentūra "Tourism New Zealand" sāka oficiālo un nu jau gandrīz 15 gadus ilgstošo tūrisma kampaņu, Jaunzēlandes daba – "100% pure" jeb absolūti neskarta, tīra un zaļa – ir tās atpazīstamākais brends. Un vien retais iedrošinās norādīt, ka cilvēki, it īpaši eiropiešu ieceļotāji, kas ieradās šajās salās 17. gadsimtā, ir iznīcinājuši ap 80-90% no tās sākotnējās ekosistēmas.

Kas te kādreiz bija: purvi, biezokņi, plēsēju neapdraudēti putni, rāpuļi un dzīvnieki, flora un fauna, kas attīstījās bez cilvēku klātbūtnes 80 miljonu gadu garumā, kopš Ziemeļu, Dienvidu un Stjuarta salas atdalījās no lielā Gondvānas kontinenta. Pārvēršot Zemes vēsturi vienā dienā, varētu sacīt, ka Jaunzēlande tikusi apdzīvota diennakts pēdējā sekundē. Jau pirmie Jaunzēlandes apdzīvotāji maori (Māori), kas te ieradās no Polinēzijas ap mūsu ēras 13.-14. gadsimtu, pamatīgi izmainīja šo vidi. Maori Aotearoā (Jaunzēlandē) iznīcināja nelidojošo milzu putnu moa, dinornis novaezealandiae. Moa izmedīšana savukārt pārrāva esošo barības ķēdi un noveda pie pasaulē lielākā ērgļa (harpagornis moorei) izmiršanas.

A description...

[Hāsta ērglis uzbrūk moa; ceļazīme Dienvidsalas Rietumkrastā (West Coast)]

Kas te tika iev(i)ests: plēsēji un grauzēji, tīrumi un aitu ganības, slimības, Eiropas fauna izklaidei (foreles, zaķi, brieži, zosis un fazāni). Kažokādas tirdzniecības nolūkos no Austrālijas tika ievests parastais posums (trichosurus vulpecula), kas, nokļūstot savvaļā, ātri savairojās un no ienesīga biznesa iespējas kļuva par lielāko dabas kaitēkli, kādu Jaunzēlande jelkad piedzīvojusi (ja neskaita pašu cilvēku, protams). Tie paši posumi, kam kaimiņu Austrālijā piešķirts aizsargājamā dzīvnieka statuss, šeit iznīcina vietējo veģetāciju (rata, totara, titoki, kowhai un kohekohe), izkonkurē vietējos putnus dzīves vides un barības meklēšanā, uzbrūk ligzdojošu putnu olām un cālēniem un apdraud piena un briežu fermas, izplatot govju tuberkulozi.

Kādreiz meži klāja 85% no Jaunzēlandes teritorijas. Pēc maoru ierašanās, šis skaitlis gadsimtu garumā saruka līdz teju vienai trešdaļai, bet šobrīd palikusi vien ceturtdaļa no sākotnējiem mežiem. Meži tika svilināti un izcirsti, un zeme pārveidota lauksaimniecībai, kas noveda pie ūdens piesārņošanas. Pakalnu koki, kas reiz sargāja tuvumā esošo ūdenstilpņu dzidrumu, aizturot smiltis, putekļus un lietusgāžu saneses, ir daudzviet pazuduši, un kailo pakalnu apņemtajos estuāros kristāldzidro ūdeni nu nomainījušas dubļu vannas. No tīrās, neskartās Jaunzēlandes, ko raksturoja daudzveidīga un unikāla ekosistēma, palikuši vienmuļi, izolēti fragmentiņi un nelielas, relatīvi neskartas ekoloģiskas "saliņas", kas atrodamas pārsvarā augstākajos kalnu reģionos. Mežonīgā savvaļa visapkārt, par kādu vedina domāt Pītera Džeksona "Gredzena pavēlnieka" triloģija, ir lielākoties cilvēka izmainīta un kultivēta savvaļa. Ņemot vērā neilgo laikposmu, kurā zemei šis posts ticis nodarīts, Jaunzēlandes stāsts ir viens no skumjākajiem cilvēku iznīcinošās ietekmes piemēriem pasaulē. Nekur citur pasaulē ekosistēma nav tik strauji tikusi izmainīta cilvēka darbības rezultātā kā Jaunzēlandē, apgalvo ekologs un rakstnieks Džefs Parks.

 

Zemes šķaidīšana

Lielākajai daļai vietējo iedzīvotāju (kas sevi dēvē par kivi, identificējoties ar miermīlīgo, neveiklo un nelidojošo, un tamdēļ mūsdienās plēsoņu ļoti apdraudēto naktsputnu) šīs izmaiņas nav tik pamanāmas kā iebraucējam no malas, kurš, ieraudzījis šo pasaules nostūri pirmo reizi, vēlas uzzināt: "Kas ir šī vieta? Kur ir tās eksotika? Kas ir tās pamata iezīme?" Tāds cilvēks no malas vieglāk pamana, cik vietām neiederīgi un neparasti izskatās starp iedzimtajiem kokiem iejauktie Eiropas bērzi, vītoli, ozoli un liepas, kas ir 19. gadsimta viktoriāņu sāktās ekosistēmas blendēšanas rezultāts. (Dienvidsalas laukos – "īstajā Jaunzēlandē" – rudens ir zeltains kā Latvijā, vien Ziemeļsalas augšienē, kur valda subtropu klimats, visu laiku līst un koki nemet dzeltenas lapas.) Zeltainie bērzi starp milzu toi toi smilgām un harakeke maoru liniem izskatās tikpat neiederīgi kā Viktorijas laikmeta drēbēs ietērptie maori, kas pakļāvīgi pozē drūmos foto portretos.

A description...

[Maoru sievietes Viktorijas laika apģērbā, otrais foto datēts ar 1885. gadu]

Līdzīgi Latvijas mežu masveida izciršanai koksnes eksportam Jaunzēlandes dabas ekspluatācija dažādās formās (industriāla izmēra lauksaimniecība, upju dambju celtniecība, dažādu raktuvju ierīkošana) ir ikdienā nemanāma; pārmaiņas pamana vien tie, kam ir laiks apstāties un ieskatīties. Tāds ir arī Greiems Sidnijs, ikonisks Jaunzēlandes gleznotājs un fotogrāfs, kurš jau vairāk kā dekādi dzīvo vientuļnieka dzīvi Otago plašumos, dokumentējot tā skarbo, kailo poēziju. Tāpat kā daudzas citas vietas Jaunzēlandē, šis reģions ir izteikti savdabīgs (kaili, akmeņaini plašumi, augstas, plašas debesis), bet, iespējams, pēc pārdesmit gadiem tā specifikas vienīgais liecinieks būs Sidnija mākslas darbi. Cilvēks ar savu vēlmi pakļaut un patērēt zemi šo vidi lēnām izmaina. Straujās upes savalda dambji, bet mākslīgās apūdeņošanas rezultātā pati zeme maina krāsu: no pieklusinātiem, "izkaltuši drūmiem okeru un brūnajiem toņiem" uz "bagātīgiem un nedabīgi spilgtiem zaļajiem", kā to raksturo Sidnijs. Rezultātā "Centrālotago unikalitāte tiek lēnām šķaidīta", šo vietu pārvēršot "ainavā, kas aizvien vairāk līdzinās jebkurai citai ainavai Jaunzēlandē", viņš raksta kādā reģionam veltītajā esejā.

Pēdējais paradīzes nostūris

Iespējams, ekosistēmas postažas un izzušanas sāpju smagums slēpjas tieši šais pretstatos (neskartība un samaitātība), jo, liekot lietā mazliet vēsturiskas iztēles, Jaunzēlandē vēl šķiet jaušams gan tas, kā šeit bija, gan kā varbūt reiz būs. Šodien Jaunzēlandi vēl apvij baltā cilvēka paradīzes, apsolītās zemes un tūristu mekas aura. Ja atmet skumjās domas par pasaules lēno ekoloģisko bojāeju, tad vecās pasaules nogurdinātie te no jauna var atklāt sev paradīzi. Jaunzēlandē vēl aizvien no jebkuras vietas maksimums trīs stundās var nokļūt pēc Eiropas standartiem neskartā, neapdzīvotā pludmalē pie tīra jūras ūdens. Te var doties vairāku dienu pārgājienā pa mežonīgajiem fjordiem, pa ceļam sastopot vien retu dzīvu dvēseli. Te vēl aizvien var no rīta piepilsētas jūrā noķert zivi un uz vakariņām izkūpināt, bet pusdienā, bēguma laikā, iziet jūrā gar klintīm salasīt svaigas mīdijas un no smiltīm izrušināt pipi gliemenes. Bet varbūt jaunzēlandieši (it sevišķi pilsētnieki) nemaz nedzīvo tuvāk dabai kā citviet pasaulē, vien spēcīgā nacionālā mitoloģija tās klātesamību šķiet padarām tuvāku un lielāku.

Cilvēki te izdzīvo apsolīto paradīzi, vismaz savā iztēlē – svaigs gaiss un vasarā zilas debesis, tek vīna un manuka medus upes, mirdz spožā saulē balināti mati, elpo basas kājas gumijas iešļūcenēs, tepat blakus ikdienišķajam aicina zeltaina pludmale, sērfs un katram savs "bach, boat and BBQ" (vasarnīca, laiva un grils). Te vēl palicis daudz šķietami mežonīgu, cilvēka rokas tikpat kā neskartu vietu, vai tā vismaz mēs domājam, un neviens jau sevišķi neiebilst, ja mežonīgajos dabas parkos jāiet pa jau iemītām un rūpīgi marķētām taciņām.

Ja ieskatās tuvāk, tad šī daba ir, literatūrkritiķa Aleksa Kaldera vārdiem sakot, "tikpat lielā mērā virtuāla, cik īsta, tikpat lielā mērā pārvaldīta, cik mežonīga", un šķiet aizvien vairāk esam kultūras radīts produkts, nevis kas tāds, kas spētu pastāvēt arī ārpus mūsu priekšstatiem par to. Pastāv noteikts veids, kā skatīties Jaunzēlandes dabu un domāt par to (putna lidojums augstu pār koku galotnēm, apsnigušu kalnu virsotņu iekarošana, pelde biezokņa vidū pie ūdenskrituma kristāldzidrā ūdenstilpnē, utt.), bet šis skatījums sākās ar pirmajiem baltajiem ieceļotājiem un pamatā iesakņojās nacionālajā apziņā vien pēdējā gadsimta 30. gados, kad daba tika pasludināta par valsts identitātes enkuru un kļuva arī par sinonīmu tūrismam. Lielākā daļa jaunzēlandiešu nekad nav pieredzējuši nedz putna augstuma lidojumu pār abām salām, ne Kuka kalna virsotnes iekarošanu, bet šie tēli ir tik spēcīgi iekalti nacionālajā pašapziņā, ka šķiet dabiski un neapstrīdami.

Lai nu kā, Jaunzēlande, kā vairums vietu pasaulē, ir industrializācijas, globalizācijas un mūsdienu patēriņa (tai skaitā – tūrisma) ekonomikas ievainota. Taču tās brūces ir svaigas. Ja arī šeit ir pēdējā paradīze (un tam tiešām vieglāk noticēt šeit nekā cilvēku un vēstures nospiestajā Eiropā), tad katrs tās dabas ievainojums sāp mazliet vairāk. Pat ja kivi ikdienā izceļas ar patiesām rūpēm par dabu un tās tīrību (šķiro un aiz sevis savāc atkritumus, nepiesārņo, nepieļauj kodolenerģijas ieviešanu un protestē pret jaunām raktuvēm aizsargājamās teritorijās), pieskatīt "tīrāko" zemi pasaulē un būt par tādas Ēdenes dārznieku šķiet visai smags darbs ar lielu atbildības nastu.

 

Šķietami neskartā reibums

Jaunzēlandes "jaunums" kopā ar tās neparasto skaistumu atstāj īpatnēju iespaidu uz tiem, kas uz to raugās, nākdami no senākiem pasaules nostūriem. Šķietamais mežonīgums, gan tās krūmāji un mūžameži, gan Otago plašumi, svešiniekam rada vieglas levitācijas, tukšuma un "ne-esības" sajūtu. Eiropā, piemēram, nav tādas vietas, pie kuras būtu iespējams nostāties un pasacīt: šai vietai ir nesena vēsture; te nekā daudz nav bijis. Katrs nostūris Vecajā pasaulē ir vēstījumu pilns, kuri kā zemes slāņi līmeņiem klājušies cits pār citu, un it viss šķiet piesātināts ar stāstiem, notikumiem, pavērsieniem un pārdzīvojumiem. Šo vēstures smagumu var īpaši izjust, apmeklējot kādu no tā saucamā drūmā tūrisma (dark tourism) vietām, kas īpaši iekārtotas, lai apmeklētājam ļautu ne vien vairāk uzzināt par sāpīgām pagātnes pieredzēm, bet arī izdzīvot tās uz savas ādas (Salaspils Memoriāls Latvijā, Aušvices-Birkenavas memoriāls Polijā, Tuol Sleng Genocīda muzejs Kambodžā, u.tml.). Tādās vietās, kā latvieši mēdz sacīt, zeme ir asinīm slacīta.

Jaunzēlandes koloniālā vēsture ar saviem asiņainajiem kariem ir paklusa un pusdzēsta; par to runā vien reta grāmata vai filma (kā, piemēram, Džefa Mērfija "Utu" jeb "Atriebe", kas 1983. gadā ar panākumiem tika izrādīta Kannu kinofestivālā). Šīs vietas skaistums ir elpu aizraujošs, bet pat mēnesis, pavadīts ceļojot pavērtu muti no vienas grandiozas vietas uz otru, nespēj piepildīt šo "ne-esības" sajūtu. Šķietami pirmatnējam skaistumam, kurā skatītājs veras, pietrūkst sava stāsta. Kas ir šī vieta, kur stāvu, ko tā piedzīvojusi? Tās jaunums viegli reibina, neko daudz nepavēstot un kaut ko noklusējot; skaistā zeme šķiet plāna un gaisīga, kad sāk domāt par tās vēsturi. Šis ir arī iemesls Pākehā (jeb balto cilvēku) identitātes problēmai un vēlmei būt Jaunzēlandes skaistuma karognesējiem: ne īsti iezemieši, ne arī vairs ieceļotāji, viņi nespēj būt piederīgi zemei tādā līmenī kā maori, bet vienlaikus daba šķiet vienīgais, kas sarežģītas nacionālās vēstures un bagātas kultūrvēstures iztrūkuma situācijā spēj sniegt kaut ko, ar ko identificēties. Tādēļ jaunzēlandieši mīl dabu – daba ir lielākais, kas šai zemē spēj likt viņiem justies tai piederīgiem.

Vai tiešām šī zeme nav citādi aprakstāma, kā vienīgi caur paradīzes vēstījumu, kas šeit sākās ar balto cilvēku ierašanos? Vai mēs maz spējam domāt par to citādāk? Varbūt tādēļ mēs to redzam kā vietu pasaules malāatstumta atlanta tālākajā un zemākajā nostūrī, tā mums vēl aizvien ir grūti pieejama ne tikai telpas, bet arī vēsturiskā laika ziņā. Tās dabai ir sava sena vēsture, kas ilgstoši risinājusies bez baltā cilvēka klātbūtnes, un kā tāda šķiet tāla, teju abstrakta. Kad ieradās pirmie britu ieceļotāji un "atklāja" abas salas, tie ātri konstatēja, ka skata unikālu zemi, kas apvieno skaistāko no citviet pasaulē redzētā (sniegotus kalnus un bagātīgus mūžamežus, fjordus un ledājus, vulkānus un neskartas pludmales). Un, līdzko jaunatklātā zeme tika iekarota un pakļauta apdzīvošanai, līdzko izdzīvošanas problēma pārstāja būt prioritāra, Jaunzēlandes ieceļotāji sāka pievērsties paradīzes iekārtošanas un uzraudzīšanas darbam.

 

Gleznainās dabas ainavas

2000. gadā jau minētais Džefs Parks, neatkarīgs ekologs, zinātniskais pētnieks un rakstnieks, kas savulaik strādājis arī vietējā Dabas aizsardzības dienestā, sarakstīja savu slaveno eseju "Vizītes ekoloģija". Tajā viņš pretnostatīja eiropiešu un maoru dažādās attieksmes pret dabu. Eiropas skatījumā daba ir "tur ārā", kas tāds, pie kā dodas, ko apmeklē, kur paciemojas. Turklāt dabas skaistums atklājas tās gleznainajās ainavās – konceptā, kas savukārt aizgūts no 18. gadsimtā britu izkoptajiem estētiskajiem ideāliem, rodot izpausmi glezniecībā un literatūrā, un ainavu, dārzu un parku iekopšanā.

Lai iegūtu ainavu (landscape), zeme bija attiecīgi jāveido; pats jēdziens natural landscape ("dabīga ainava") tādēļ šķiet kā oksimorons. Šādiem gleznainas ainavas kritērijiem tikusi pakļauta arī Jaunzēlandes savvaļa. No emigrējušiem britu pavalstniekiem ieceļotāji pamazām sāka pārvērsties par jaunzēlandiešiem; iepretim centieniem jauno zemi iekārtot un pārveidot sev atpazīstamajā (transplantējot jaunajā vidē Eiropai pazīstamu faunu un floru), radās arī vēlme atrast un par savu pieņemt ko īpašu šai jaunajā zemē; ko tādu, kas palīdzētu izveidot lepnuma un identitātes sajūtu tālajā kolonijā. Dabas skaistuma izstādīšanas un saglabāšanas, bet arī medību un izklaides nolūkos tika ierīkoti pirmie dabas parki. Tiem izraudzīja atbilstošākās, "gleznainākās", vietas, kas tika attiecīgi "uzpostas" (krūmāji savaldīti, koki, kur aizsedz skatu, izcirsti) un tāngata whēnua, vietējie maori, "šai zemei piederīgie cilvēki", kas to bija apdzīvojuši ap 800 gadu, bet gleznās tā īsti neiederējās, no kadra tika izstumti.[2]

Pateicoties šiem "konservācijas" pūliņiem, šodien gan Jaunzēlandē publiski aizsargājamie dabas rezervāti aizņem aptuveni trešdaļu visas teritorijas, kas ir rekords starp visām pasaules valstīm. Bet šādas dabas estētikas mantojums vēl aizvien jaušams, piemēram, Oklendas reģionālajos dabas parkos (Vaitakeres kalnu grēdas nacionālais parks uz rietumiem no pilsētas vai Hunua uz dienvidiem, u.c.): skaistākajos, īpaši ierīkotajos skatupunktos apmeklētāju priekam uzstādīti gigantiski bronzas gleznu rāmji, kas, izskaistināto ainavu ierāmējot, vērš uzmanību uz tās gleznieciskajām kvalitātēm un mudina šo skatu izbaudīt noteiktā veidā. Doma par uz šādi iekoptu, no malas skatāmu un baudāmu dabu vedina uz jautājumiem par dabas dabīgumu. Mūsdienu dabas un kultūras attiecības visuzskatamāk, šķiet, parādās līdz perfektumam manikīrētajās Nīderlandes lauku ainavās. Savā esejā par Nīderlandes kultivēto "dabu", Korts van Mensvorts atgādina: īsta daba parasti nav zaļa.

A description...

[Fotografēšanās skatupunkts Vaitakeres kalnu grēdas reģionālajā parkā rietumos no Oklandes]

 

Placentas zeme

Maoriem šādas izpratnes par dabu (kā vietu, kas saistās ar izklaidi, tūrismu, atvaļinājumu, svētnīcu, adrenalīnu...) nav, vai vismaz vēsturiski nav bijis. Maoriem daba nav "gleznaina", par ko savulaik sūdzējās arī ieceļotāji – mežonīgajiem iezemiešiem trūkstot izglītības un kultūras, lai Jaunzēlandes dabas skaistumu patiesi prastu novērtēt. Tāpēc vietējās maoru whānau (ģimenes), hapū (klani) un īwi (ciltis) tika izstumtas no savām teritorijām, lai dotu vietu dabas rezervātiem.

Kaut arī maori acīmredzot neprata "doties pie dabas krūts" un novērtēt dabas ainavu skaistumu, tiem piemita saikne ar dabu, par kādu iebraucēji tos varētu tikai apskaust. Maoriem daba ir whēnua, kas nozīmē "zeme", "mājas", bet arī "placenta". Cilvēki (tāngata) nāk "no zemes", ir tāngata whēnua jeb "zemes cilvēki". Piedzimstot cilvēkam, jaundzimušā placenta tika aprakta, un virs tās tika iestādīts kowhai koks, tā ar simbolisku nabassaiti apstiprinot savu saikni ar zemi visas dzīves garumā. Tas ļāva viņiem sajusties zemei piederīgiem (tūrangawaewae), un tā ir šī nesaraujamā saikne starp cilvēku un viņa vidi, izteikta senās leģendās, mītos un rituālos, kas atšķir (vai vismaz kādreiz atšķīra) Māori no Pākehā, kuriem daba vienmēr bijusi vairāk idealizēta svētnīca, kaut kas, pie kā aizbraukt, kur aizmukt un ko vēlāk atkal atstāt aiz muguras. Tas ir Pākehā sindroms un lāsts, "Pākehā tūrangawaewae", kā to nodēvējis Kalders; tā ir spēcīga vēlme pēc savas tūrangawaewae, kuras nav un kas nav iespējama.

Maoru (līdzīgi kā citu Polinēzijas kultūru – Taiti, Fidži, Tonga, Samoa) mitoloģijā nepastāv nodalījuma starp cilvēkiem, zemi, dzīviem un nedzīviem organismiem un dabas parādībām, jo visā mīt tā pati dzīvība, viss ir savienots. Šādā pasaules kārtībā cilvēks dabu nevis patērē, bet pakārto savu resursu lietojumu un nepieciešamību tai ekosistēmai, kurā viņš atrodas, tādējādi apstiprinot, Parka vārdiem, ka ir "dabas iemītnieks". Tā nu Polinēzijas iebraucēji, kas ap 13. gadsimtu kolonizēja Jaunzēlandes salas, kļuva par maoriem brīdī, kad apguva vietējo ekosistēmu un sāka mācīties dzīvot saskaņā ar to. Kaut arī cilvēks nāk no konkrētas vietas un zemes, tam šī vieta un zeme nepieder. Cilvēks ir tikai tās aizgādnis, rūpējoties par visu apkārt esošo un ļaujot, lai daba uztur to. Tādēļ arī Parks uzstāj, ka vienīgi rezidentūra dabā, kur pats cilvēks ir daļa dabas, nevis tikai tās apmeklētājs (pētnieks, izbaudītājs, izmantotājs), spēj nodrošināt ekosistēmas dzīvotspēju ilgtermiņā.

 

Kāwanatanga

1840. gadā starp Anglijas karalienes Viktorijas pārstāvjiem un vairāk nekā 500 maoru cilšu vecākajiem no visiem Jaunzēlandes nostūriem tik parakstīts Vaitangi līgums (pazīstams kā Treaty of Waitangi), ar nolūku izbeigt ieilgušos karus starp maoru ciltīm un starp maoriem un britu kolonizatoriem. Aotearoa tika nodota britu monarhijas pārvaldībā un pakļauta britu likumiem, bet maoriem tika piešķirts pavalstnieku statuss, pret ko viņi arī pārāk neiebilda, jo par līguma saturu un aizgādniecību lomu viņiem bija sava izpratne. Maoru valodā nav vārda, kas nozīmētu "nodot varu" (angliski: cede sovereignty) un pats valdības koncepts viņiem ir svešs; līguma nolūkiem tādēļ tika ieviests jaunradīts termins kāwanatanga, ko varētu aptuveni tulkot kā "pārvaldīšana".

Te Tiriti o Waitangi tika sākotnēji parakstīts maoru valodā, un vēlāk tika izveidots angļu valodas tulkojums, kas būtiski atšķīrās no maoru versijas. Saskaņā ar maoru versiju, Māori hapū saglabātu savu tīno rangatiratanga, kas ir cilts pašnotiekšanās tiesības, cilts vecākajam iemiesojot visas cilts spēku (mana[3]), kā arī tiesības pēc savām tradīcijām pārvaldīt un rūpēties par savu whēnua, mežiem, upēm un to iemītniekiem. Līgums ļautu iebraucējiem šeit iedibināt britu likumdošanu savu pavalstnieku vajadzībām un britu tronim dotu ierobežotas tiesības iejaukties jaunizveidotās valsts pārvaldīšanā. Angļu versija uzsvaru lika uz Jaunzēlandes nodošanu britu pārvaldē, vienlaikus atzīstot arī maoru cilšu tiesības uz pašnoteikšanos (solījums, kas vēlāk netika pildīts).

Līguma abu versiju atšķirīgie saturi, konceptuāli nesavienojamie pasaules skatījumi un fakts, ka daudzas īwi tolaik atteicās parakstīt līgumu, vispār nevēlēdamās nekādu saistību ar britu likumdošanu, ir padarījis Vaitangi līgumu par sarežģītāko vēsturisko jautājumu, kas Jaunzēlandei vēl joprojām jārisina. Līguma rezultātā jau pirmo 12 gadu laikā pēc tā parakstīšanas maori pazaudēja pusi no tiem "piederošās" zemes.[4] Sekoja nežēlīgi kari (Land Wars), kas ilga no 1845. līdz 1872. gadam, masveida maoru zemju konfiskācija, kā arī zemju izpārdošana no maoru puses. Tikai 1975. gadā tika izveidots Vaitangi tribunāls, īpaša komisija, kas izskatīja maoru prasības pret līguma pārkāpumiem un ieteica tronim, kā rīkoties.

 

Kas ir Jaunzēlande?

Bet arī Pākehā nes postkoloniālisma seku slogu, kas ir smagā vainas sajūtas un neziņas nasta; Pākehā tūrangawaewae. Kaut arī Vaitangi līgumu uzskata par Jaunzēlandes dibināšanas dokumentu, šai valstij vēl aizvien nav savas konstitūcijas; tai nav arī skaidra valstiska statusa. Vismaz simboliski Jaunzēlande vēl aizvien ir britu monarhijas daļa, un karalienes profils rotā monētas, kaut tronim maz intereses par šīs valsts pārvaldi, un valsti vada vietējais premjerministrs. Lai arī pēdējās desmitgades iezīmē brīnišķīgus centienus šos vēstures mantojuma jautājumus risināt (lielākoties arī panākot mierpilnas vienošanās starp dažādām maoru īwi un valdību), šķiet, tā pavisam īsti neviens nemaz nezina, kas ir Jaunzēlande un ko darīt ar tās vēsturi.

Šī zeme ir nostaļģijas apņemta; nostaļģiju tā raisa gan ciemiņos, gan pastāvīgajos iemītniekos (par to liecina arī daudzi vietējie aizgājušās dekādes mitoloģizējošie mūzikas videoklipi un retro stila reklāmas). Tā kā šī vieta ir visjaunākā no cilvēka skartajām, pastāv īpaši liels kārdinājums arī tās neseno (maoru) pagātni idealizēt. Ja mēs spētu Jaunzēlandi iepazīt, kāda tā bija pirms 300 gadiem, vai tad tā būtu paradīze, un kam, un kāda tā būtu? Bet nostaļģija jau ir parādība, kas nepazīst kultūru robežas. Tā nu katram sava nostaļģija, katram savi mīti (arī baltu ciltis reiz dzīvoja harmoniskā saskaņā ar sevi un dabu visapkārt). Un man šķiet, ka Aotearoa ir savāda vieta, kas piedzīvojusi maz cilvēka klātbūtnes, bet daudz pārmaiņu un kuras zemē, kas reiz pārvērsta angļu lauksaimniecības kolonijā, vēl vāji var sajust tās seno pulsu. Tā ir vieta, kas ir un nav tīra un neskarta, kas ir un nav paradīze. Kia ora.

(Paldies Stīvenam Tērneram par rosinošo sarunu.)

 

Atsauces:

Bell, Claudia. Inventing New Zealand: Everyday Myths of Pakeha Identity. Auckland: Penguin Books, 1996.

Calder, Alex. The Settler’s Plot: How Stories Take Place in New Zealand. Auckland: Auckland University Press, 2011.

Calder, Alex (ed.). The Writing of New Zealand: Inventions and Identities. Auckland: Reed, 1993.

Horrocks, Roger. "The Invention of New Zealand," NZEPC – New Zealand Electronic Poetry Centre (1983), http://www.nzepc.auckland.ac.nz/misc/horrocks.asp.

O’Brien, Greg and Robert Cross. Moments of Invention: Portraits of 21 New Zealand Writers. Auckland: Heinemann Reed, 1988.

Park, Geoff. Theatre Country: Essays on Landscape and Whēnua (t.sk. The Ecology of the Visit). Wellington: Victoria University Press, 2006.

Pound, Francis. The Invention of New Zealand Art & National Identity, 1930-1970. Auckland: Auckland University Press, 2009.

Sydney, Grahame. Grahame Sydney’s Central Otago. Auckland: Penguin Books, 2011.

Van Mensvoort, Koert. "Real Nature is NOT Green". Next Nature (2006). http://www.nextnature.net/2006/11/real-nature-isnt-green/.

 

Interesei:

Gross, Rachel E. "New Zealand’s War on 30 Million Possums". The Atlantic, March 1, 2013, http://www.theatlantic.com/health/archive/2013/03/new-zealands-war-on-30-million-possums/273606/.

Tourism New Zealand, "100% Pure New Zealand" (Jaunzēlandes tūrisma videoreklāma) "YouTube" kanālā, http://www.youtube.com/watch?v=Dl2su4enJhI.

Turner, Stephen. "Once Were English". Meanjin, Volume 58, Issue 2 (1999), http://search.informit.com.au/fullText;dn=900245726897303;res=IELLCC.

 


[1] Par to liek domāt arī šī vārda klātbūtne dažādu tai veltītu kritikas darbu nosaukumos: Klaudijas Belas grāmata Inventing New Zealand: Everyday Myths of Pakeha Identity, Rodžera Horoksa eseja The Invention of New Zealand, Frāncisa Paunda mākslas vēstures grāmata The Invention of New Zealand Art & National Identity, 1930-1970, Aleksa Kaldera rediģētā antoloģija The Writing of New Zealand: Inventions and Identities, Grega O’Braiena un Roberta Krosa vietējiem rakstniekiem veltītā grāmata Moments of Invention : Portraits of 21 New Zealand Writers, u.c.

[2]  Skatiet arī Džoannas Nasaueres (Joan Nassauer) eseju Messy Ecosystems, Orderly Frames, kas aplūko dabīgi funkcionējošas ekosistēmas neatbilstību vidusmēra cilvēka priekštatiem par "dabīgi skaistu ainavu".

[3] Jēdzienu mana varam vien aptuveni tulkot kā "autoritāte", "vara", "spēks", kas maoru pasaules skatījumā piemīt gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, gan dabas parādībām un priekšmetiem. Katrai ciltij, piemēram, piemīt sava mana saistībā ar konkrēto teritoriju, ko tā apdzīvo. Cilts vecākajam nepiemīt nekāda autoritāte ārpus šīs mana’s – attiecībās, piemēram, ar citām maoru ciltīm vai baltajiem, viņš vien iemieso un pārstāv šo pašu ciltij piederošo varu. Kā it viss maoru kultūrā, šis jēdziens – arī runājot par cilts vecākajiem un viņu autoritāti – ir sarežģīts un cieši saistīts ar garīgo pasauli. Cilts vecāko nevarētu vienkārši saukt par tādu "cilts pārstāvi", jo maori uzskata, ka vecākajam arī pieder īpašs spēks (harisma, prestižs, autoritāte...), bet vienlaikus tas nav viņa spēks, bet visas cilts spēks, kas iemiesots un izteikts viņā.

[4]  Maoru attiecības ar īpašuma jēdzienu ir Rietumu izpratnei sarežģītas un nav konceptuāli izsakāmas mūsu likumdošanas valodā. Māori pasaules izpratnē zeme nevar "piederēt" kādam indivīdam kā īpašums, jo tā ir daļa no vides, kurā šis cilvēks dzīvo. Vienlaikus cilvēkam, kas apdzīvo konkrēto whēnua, jārūpējas par to, jo viņš ir no tās atkarīgs. Šajā ziņā zeme viņam tomēr "pieder", jo viņš nepieļaus rīcību no malas, kas zemei (upei, zušiem, kokam, gaisam, u. tml.) nodarītu ļaunumu. Tā nu cilvēkam ir tiesības kontrolēt zemes (upju, zušu, koku, gaisa) lietojumu, darot to šo dabas elementu vārdā, un šīs tiesības tiek nodotas no paaudzes paaudzē whākapapa (ģenealoģijas) ietvaros. Šī holistiskā pieeja padara īpašumtiesību risināšanu gandrīz neiespējamu (kā var kādam piešķirt zemi vai kompensāciju par zemi, ja zeme ir tik daudz vairāk par vienkārši zemi? Tā maoru prasības uz zemi teorētiski varētu būt nebeidzamas).

 

Evija Trofimova

Evija Trofimova interesējas par literatūru, kino, klasisko mūziku un mūsdienu rakstības tehnikām un procesiem. Dzīvo Jaunzēlandē, tulko un raksta.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!