Proza
19.12.2012

Paradīze

Komentē
1

Savas asaras un asinis Vernonikai no paklāja nācās tīrīt bieži. Šis tepiķis bija liecinieks ģimenes likstām, strīdiem, kautiņiem, tas bija piesūcies ar dusmām un bēdām, kuras neviens nespētu ne izpurināt, ne izdauzīt, lai cik stipri arī klapētu. Katru reizi, kad sitiens sejā bija par spēcīgu, viņai, turpat uz grīdas paklūpot, nebija vajadzības piecelties, viņa tikai berza, tīrīja, mazgāja.

Veronikas paklājs nebija vienīgais objekts šajā rajonā, pat šajā ēkā, ko varētu izsaukt uz tiesas sēdi, ja vien tas spētu runāt.

Daudzdzīvokļu ēku rajonā nebija daudz māju, betona nami gadu gaitā bija noplukuši, saulē izbalējuši un vējā apdrupuši. Desmitiem stāvu augstumā stiepās bezgalīgie krātiņi, kuros sēdošie cilvēki pamazām kļuva agresīvi un uzvilkti. Stress bija visur – tas slēpās cigarešu tabakā un alkohola pudelēs, smilšu kastēs nomestajās šļircēs un naudas makos paslēptajos marihuānas maisiņos.

Paklājiem, krēsliem, kleitām un aizkariem vienmēr vajadzēja atrast piemērotu tīrīšanas līdzekli, lai izberztu tumši sarkanos traipus, kas uz tiem krājās pilienu, šļakatu vai parastu peļķīšu veidā.

Tiklīdz aiz vīra muguras aizcirtās durvis, Veronika noslaucīja asaras, kas ritēja pār nodauzītajiem vaigiem, un aizrāpoja uz virtuves pusi. Atverot skapīti, viņai nāsīs iecirtās pazīstamā tīrīšanas līdzekļu asā smaka, tā viņas degunā viesojās vismaz reizi nedēļā. Pieslējusies kājās, viņa paņēma ierasto zilo plastmasas bļodu un piegāza to ar ūdeni. Aizstiepusi savu aprīkojumu uz dzīvojamo istabu, viņa nometās uz ceļiem un sāka berzt. Viņas deguns vēl aizvien asiņoja, tāpēc katrs iztīrītais asins traips tika aizvietots ar diviem jauniem.

Paklājs jau bija putās, asiņu vairs nebija, taču drošības pēc viņa to pārslaucīja atkal un atkal. Atvieglojumā apsēdusies blakus bļodai, viņa vēl nedaudz paraudāja un, atstājusi visas savas tīrīšanas līdzekļu pudeles un pulverus turpat uz grīdas, ievilkās guļamistabā, kur nokritusi uz līdzenas vietas atslēdzās. Taču pēc pāris nemierīgos murgos pavadītām stundām, pamodās uz segas pārvalka, kas bija klāts ar apkaltušām asinīm.

Dzīvojamās istabas paklājs vēl bija mitrs un asi oda, tīrīšanas līdzekļu pudeles – atvērtas. Uz slapjās grīdas viņa izklāja segu un sāka to tīrīt gluži kā paklāju pirms pāris stundām.

– Mammu, ko tu dari? – samiegojusies vaicāja no savas guļamistabas iznākusī meita.

– Tīru segu.

– Ir trīs naktī, tu to vari izdarīt arī rīt. Ej gulēt! – raižu pilnā balsī sacīja meitene un segu konfiscēja. – Ej notīri seju. Šausmīgs paskats.

Meitai ieslīdot istabā, Veronika ar skatienu pavadīja asiņu traipus. Pasmēlusi sauju netīrā ūdens no tās pašas zilās bļodas, viņa nobrauca ar plaukstu pār seju. Šoreiz viņa aizmiga turpat uz grīdas.

Noklaudzot dzīvokļa durvīm, Veronikas tīrīšanas līdzekļu dezinficētais bezsapņu miegs tika spēji pārtraukts.

– Te atkal smird pēc tiem draņķiem. Vai tu vienreiz nevari savākt visus savus mēslus?

– Kāpēc klusē? Apdolbījusies esi? – uzrēca vīrs. Taču spēris soli tuvāk, viņa milzīgā pēda piezemējās tieši uz slapjās švammes, kas mētājās uz kailās grīdas blakus paklājam. Ar milzīgu blīkšķi nolicies gar zemi, viņš automātiski sāka bērt lamu lavīnu. Piemeties kājās, viņš pagrāba Veroniku aiz matiem, un atsākās vecais, tik labi pazīstamais rituāls.

Veronikai likās, ka tas vilksies mūžīgi, taču viss, ko viņa manīja, bija viņas tīrā paklāja apgānīšana. Izārdījies viņš nometās turpat uz dīvāna un elsdams blenza uz rāpojošo sievu.

– Tagad tīri to sūda paklāju no jauna!

Neko neteikusi, viņa pagrāba sūkli un sāka visu no gala. Visu nākamo tīrīšanas sesiju viņa juta vīra skatienu duramies sev pakausī. Pirksti no mitruma metās krunkaini, taču viņa turpināja. Kad viņa bija beigusi, vīrs vienkārši piecēlās un aiz sevis aizcirta dzīvokļa durvis. Viņai bija vienalga – Veronika tikai vēlējās turpināt berzt, taču tīrāmo līdzekļu rezerves jau bija iztukšotas. Viņa savācās un izgāja pa dzīvokļa durvīm, lai papildinātu savus krājumus.

Sadzīves preču veikals bija tieši pretī mājai, kurā viņa dzīvoja, tāpēc īpaši nebija jāuztraucas par garāmgājējiem uz ielas, kas blenztu uz Veronikas sasisto seju. Paņēmusi iepirkumu groziņu, viņa nostaigāja gar plauktiem un piepildīja to. Viņai šķita, ka līdz ar grozu piepildās arī viņas dzīve. Kā satraukts bērns viņa steidzās augšup pa kāpnēm, atpakaļ uz dzīvokli, atpakaļ pie paklāja.

Pat nenovilkusi mēteli, viņa vienkārši metās zemē, ņemot visas iepirktās pudeles un iepakojumus pēc kārtas, gluži kā pārliecinādamās, vai kāds no tīrāmajiem nav brāķis.

– Kāpēc tu atkal tīri to paklāju? – durvīs atkal stāvēja meita.

– Vēl pavisam nedaudz, redzi, te ir viens traips, vēl pavisam nedaudz... – sagurušā balsī murmināja Veronika, nepārtraukdama darbu.

– Mammu, tur nekā nav. Paklājs ir tīrs, izberzīsi caurumu.

– Caurumi? Es nekādus caurumus neredzu, šeit ir tikai traipi! – izklaidīgā balsī atbildēja Veronika.

– Drīkst, es šonakt palikšu pie draudzenes?

– Labi, labi... Ak, Dievs, tas traips nu gan ir nebēdnis! Stāv tur, kā stāvējis! – un, to sacījusi, viņa ar liešanu izlēja vai veselu pudeli līdzekļa uz paklāja.

Āda uz Veronikas pirkstiem jau bija sākusi plaisāt un sūrstēt, paklājs bija tik ļoti piesūcies ar ķīmiju un ūdeni, ka prom no tā uz koridora pusi plūda asi smakojošs strautiņš, kas atdūrās kaut kur pie dzīvokļa durvīm. Pudeles atkal bija tukšas.

– Sviests kaut kāds! Kas tam paklājam kaiš?! – viņa nokliedzās un, nometusi birsti un sūkli, atkal izmetās pa durvīm un skrēja lejup, uz priekšu, uz veikalu. Viņa skrēja gar plauktiem, grābdama un gāzdama iepirkumu ratos un grozos arvien jaunas un jaunas pudeles visās varavīksnes krāsās.

Ieskrējusi atpakaļ dzīvoklī, viņa rāva vaļā korķus, plēsa iepakojumus un, stāvot uz paklāja, gāza to saturu turpat uz zemes, uz savām kājām. Atkal metusies ceļos, viņa tīrīja gluži vai kliegdama, taču mazie sarkanie asins traipi viņas acu priekšā rēgojās un neparko nepazuda. Novēršoties no paklāja, viņa ieraudzīja pleķus uz sienām, aizkariem, griestiem un durvīm. Tie bija visur.

Izmisumā viņa metās tīrīt sienas, rāva nost aizkarus, rīvēja durvis, viņa to darīja līdz nespēkam, taču nekas nelīdzēja. Viņas deguns patiešām sāka asiņot, taču nebija skaidrs, vai to ir panākuši ķīmisko savienojumu izgarojumi, kas ietina dzīvokli un visu tā tuvumā vai arī tās bija tikai kārtējā tesiena sekas.

Vīram atgriežoties, viņa jau atkal gulēja, sakņupusi uz grīdas, taču rokas vēl aizvien bija satvērušas birsti un nemanāmi kustējās uz priekšu un atpakaļ.

– Uzmanīgi, nepieskaries sienām, tās visas ir vienās asinīs! Nenosmērē drēbes! – no miega uztrūkusies, satraukta sacīja Veronika.

– Nojūgusies...

To sacījis, vīrs grāba visas raibās pudeles un iepakojumus pēc kārtas un vienu pēc otra lidināja tos miskastē vai ārā pa logu.

– Stulba kā akmens, nolādēts! Nē, pat akmens nav tik debils kā tu!

– Neaiztiec pudeles! Man tās vēl vajadzēs, ak, Dievs! Es taču nevaru to visu iztīrīt tikai ar ūdeni! – viņa histēriski kliedza un ķērās vīram pie rokas, mēģinādama glābt savus tīrīšanas līdzekļus.

– Pietiks! Visus šitos mēslus metu ārā!

– NĒ!!!

Abiem raustot kādu no pudelēm, vīra sejā kā lielgabala lode ietriecās tīrīšanas līdzekļa lādiņš, piepildot acis, muti un degunu. Viņam sprauslojot un rīstoties, Veronika metās glābt atlikušo ķīmiju un no jauna metās uz ceļiem, kas jau bija noberzti jēli.

Paklājs jau atkal bija putās, tādās pašās, kādas nāca no Veronikas vīra mutes. Viņa kā transā turpināja tīrīt. Viņa bija uzvarējusi – tīrīšanas līdzekļi bija izglābti. Tagad bija tikai jātiek galā ar traipiem.

Viņa pati vairs neatcerējās, cik ilgu laiku viņa bija pavadījusi, kā viesulis ārdoties pa dzīvokli, slaucīdama, apslaucīdama un rīvēdama visu, kas gadījās viņas ceļā, taču pamostoties Veronika neredzēja nevienu pašu traipu. Laika izjūta bija zudusi, aiz loga jau atkal metās tumšs. Iznākot no guļamistabas, viņa pamanīja, ka blakus beidzot tīrajam paklājam guļ vīra stīvais ķermenis.

Uzvilkusi zilgano vīru uz paklāja, viņa to saritināja kā pankūku ar ievārījuma pildījumu. Kāpņu telpā bija sakrājusies ķīmijas peļķe, kas bija turpinājusi savu ceļu lejup pa kāpnēm. Pārliecinājusies, ka kaimiņu acis nav manāmas aiz nevienām no durvīm, viņa paklājā ietīto vīru lēnām vilka lejup. Neviena dzīva dvēsele ceļā negadījās, taču neviens arī neapstātos, ja vien nevēlētos zaudēt ožu, jo tīrības smaka pavadīja Veroniku vairāku metru rādiusā.

Kad paklājs bija atstāts pie atkritumu tvertnēm, viņa ieelpoja svaigo gaisu. Izklaidīgā noskaņojumā iegājusi veikalā, viņa pārlaida skatienu sadzīves preču nodaļai. Viņai tas vairs nebija nepieciešams.

Neko nenopirkusi, viņa lēnām devās uz izeju, taču skatiens pievērsās nelielajam paklājiņam, kas bija izklāts pie durvīm. Tas bija kā noklāts ar asiņu traipiem. Viņa sāka elpot tik strauji, ka, iespējams, jebkurš cits būtu noģībis hiperventilācijas dēļ.

Veronika piemetās pie plaukta, pagrāba tuvāko pudeli un birsti, kas atradās turpat netālu, un nesās pie paklājiņa. Viņa nometās zemē un gāza jaunu šķidruma pudeli uz pelēkā auduma gabala.

– Es atvainojos, ko jūs, pie velna, darāt? – kliedza veikala apsargs.

– Jūsu paklājs! Kā jūs tādu varat šeit turēt? Asiņains paklājs veikalā taču nav normāli, vai tiešām jūs neredzat?

– Es... par ko jūs runājat? Piecelieties, lūdzu, un pametiet veikalu! Vai jūs samaksājāt par šīm precēm?

– Vai tad jūs neredzat?!

– Es atvainojos, bet neredzu gan! Nāciet man līdzi!

Manot apsargu viņai tuvojoties, viņa izbrāzās no veikala un skrēja atpakaļ uz dzīvokli. Uznesusies pa kāpnēm, viņa ieskrēja atpakaļ savā miteklī. Viņa vēlējās tīrīt, taču paklāja vairs nebija.

Viņa steigšus izmetās kāpņu telpā, izmisīgi klauvēdama pie kaimiņu dzīvokļa durvīm.

– Atveriet, atveriet, lūdzu!

Satrauktie kaimiņi, zinot Veronikas parasto, vardarbības pilno dienas kārtību, atvēra durvis un ielaida viņu dzīvoklī.

– Atkal vīrs? Tas mērglis tev laikam patiešām nekad neliks mieru!

– Es tikai gribēju... Es... Vai jūs patiešām neesat pamanījuši, ka jūsu paklājs ir asiņains? Bet tas nekas, man... man līdzi ir tīrāmais līdzeklis...

Veronika, pat nedomājot ieklausīties, kas kaimiņienei sakāms, tupās uz zemes, laisot tīrītāju uz visām pusēm.

– Piedod, Veronika, man šķiet, ka tev jāiet! – kaimiņiene sadusmojusies uzrāva Veroniku kājās un stūma ārā pa durvīm.

– Bet... – viņa iesāka, taču durvis aizcirtās viņas deguna priekšā.

Visi paklāji asinīs.

Tēmas

Nauris Lukševics

Nauris Lukševics ir ventspilnieks, Latvijas Universitātes students un Kurzemes prozas lasījumu 2012. gada laureāts.      

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!